Jaunākais izdevums

Vidējā mājsaimniecība Latvijā – tālu no vidusslāņa līmeņa.

Kad Latvijas vidējā mājsaimniecība ir iegādājusies preces un pakalpojumus par visu naudu, tā teorētiski ir iztērējusi 2783,2 eiro un nodokļos (PVN, sociālās iemaksas un iedzīvotāju ienākuma nodoklis) samaksājusi 2048,76 eiro. Ja preces un pakalpojumus, kas pieklājas visiem, vienkāršoti saucam par maizes klaipu, iznāk, ka vairāk nekā 2/5 no tā apēd valsts – lai visiem būtu liela drošība, laba kārtība, lieliska veselība un izcila izglītība.

Vidējā ģimene valstī mūsu izpratnē ir divi strādājošie – vecāki, kas saņem vidējo algu pēc CSP 2023. gada datiem, divi pensionāri (vecvecāki), kas saņem vidējo pensiju pēc tā paša gada statistikas, un divi bērni, kas tiek skaitīti kā apgādājamās personas. Mēs vērā ņemam tikai lielākos nodokļus – PVN, IIN un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI). Nekādi citi nodokļi vai nodevas netiek ņemti vērā. Vienkāršības labad vērā netiek ņemti arī cita veida atvieglojumi vai pabalsti, piemēram, māmiņalgas, pieņemot, ka atvieglojumi un pabalsti savstarpēji izlīdzinās ar neievērotiem nodokļiem un nodevām. Valsts pamatā ir ģimene, un mūsu mērķis ir skaidri parādīt ģimenes budžetu un saikni ar valsti. Proti, ir vērts saprast, cik katra ģimene maksā par savu valsti un cik paliek pašiem, jo stipra valsts ir stipriem pilsoņiem.

Bruto ieņēmumi un nodokļi

Bruto ienākumi vidējā mājsaimniecībā veidojas no divu vecāku vidējām algām pirms nodokļu nomaksas, par pamatu ņemot 2023. gada oficiālo skaitli – 1537 eiro, kā arī no vecvecāku vidējām pensijām – 516,40 eiro katram pensionāram. Kopā tas ir 4106,8 eiro. Pirmkārt, jāpiebilst, ka ir kāda lieta, ko vispār reti kāds darba ņēmējs ņem vērā un nereti pat par to nezina. Proti, darba devējs no visiem strādājošā bruto ieņēmumiem maksā 23,59% lielu VSAOI, kas ir 365,58 eiro katram strādājošajam, kas saņem vidējo algu. Turklāt darba devējs to dara no visas bruto algas, arī no darba ņēmēja vēl nenomaksātajām VSAOI.

Pēc būtības iznāk tāds mazais sociālisms, jo darba devējs maksā VSAOI arī no VSAOI. Kad ar darba devēju esam tikuši galā, darba ņēmējs samaksā savus 10,5% VSAOI, kas arī ieripo Valsts kasē. Konkrēti tiek samaksāts 161,39 eiro no katra strādājošā ar vidējo algu. Saskaitot visas sociālās iemaksas par diviem strādājošajiem, valsts saņem 1047,94 eiro. Otrkārt, uzreiz ir jāsamaksā arī IIN. Te jāņem vērā, ka katram vecākam ir ar nodokļiem neapliekamais minimums – 101,15 eiro un viens no vecākiem saņem nodokļu atvieglojumus par diviem apgādājamajiem, kas viņam dod IIN ekonomiju no 500 eiro, un tas ir 100 eiro. Bērnu vecāki kopā samaksā 409,78 eiro lielu IIN. Nesteigsimies pavilkt svītru.

Arī pensionāri maksā IIN no savas pensijas. Gan nelielu, jo neapliekamais minimums 2023. gadā bija 500 eiro. Precīzāk – pensionāri maksā nelielu IIN no savām sociālajām iemaksām, kas kādreiz bija nodoklis un izveidoja pensiju. Proti, aizdomājoties – tiek maksāts nodoklis no nodokļa. Te var strīdēties. Pasaulē vairākkārtēju nodokļu uzrēķināšanu neatzīst, un valstīm tas godu nedara, no otras puses – VSAOI maksā pirms IIN nomaksas, un teorētiski var teikt, ka IIN no sociālā nodokļa vēl nebija paņemts un tie tik un tā bija un ir ienākumi.

Jaunībā no jums nepaņēmām, ņemam tagad! Vēl jo vairāk, ja no uzņēmēja var prasīt VSAOI no VSAOI, ja benzīna akcīzes nodoklim pa virsu vēl var uzrēķināt PVN, tad 3,28 eiro IIN no vidējās pensijas par to, ka godprātīgi maksātas VSAOI, tāds nieks vien ir dubultās nodokļu aplikšanas praksē. Finālā vidējās mājsaimniecības locekļi, lai saņemtu savu neto ienākumu, nodokļos samaksā 739,12 eiro un vēl darba devējs ir piemaksājis par strādājošajiem – 725,16 eiro. Kopā nodokļos par mājsaimniecības locekļiem ir samaksāti 1464,28 eiro, bet ar to nodokļi nebeidzas.

Arī PVN jāmaksā

Daudzi uzskata, ka preces cena veikalā ir tāda, kā rakstīts kases aparāta lodziņā, un nesāk pētīt čeku, kurā var atrast cenā apslēptu akcīzes nodokli cukurotam ūdenim, kas aplikts ar PVN. Īsāk, katrā preces vai pakalpojuma cenā pilnīgi noteikti ir pievienotās vērtības nodoklis, un tas čekos ir redzams. Vienkāršības labad mēs neesam ņēmuši vērā kādas atsevišķas jomas, kurās šis nodoklis ir samazināts, tādēļ aprēķinos izmantojam tikai standarta PVN likmi, kas ir 21%. Ja vidējās mājsaimniecības locekļi, saņemot savas neto algas, spēj iztikt, neko nepērkot, tad PVN, protams, nav jāmaksā un algu var noguldīt bankā, pirkt vērtspapīrus vai vienkārši likt zem matrača.

Mēs pieņemam, ka visa nauda, kas ienāk ģimenes budžetā mēneša laikā, tiek arī izdota pirkumiem un uzkrājumus šī vidējā mājsaimniecība neveido. Aprēķinu entuziasti var individuāli veidot savu shēmu pēc mūsu parauga, pieņemot, ka vidējā ģimene drošībai atliek kādu summu. Tātad, no divu strādājošo neto algām pērkot preces, tiek nomaksāts 406,37 eiro liels PVN, bet no divām vidējām pensijām – 178,11 eiro liels PVN. Tādējādi kopā par vai no šiem mājsaimniecības locekļiem Valsts kasē ir ienākuši 2048,76 eiro, skaitot nodokļus lielākajās nodokļu grupās.

Saņem minimumu vai pusi no normālā

Vienmēr rodas vēlme novērtēt – tas ir daudz vai maz, cik samaksājam nodokļos un cik saņemam. Bieži vien ir vēlme salīdzināt ar kaimiņzemēm, bet īsti jau nepadodas, jo tur viss ir citādi. Tiek izstrādātas visdažādākās metodes, un tomēr visi salīdzinājumi ir relatīvi, tādēļ piedāvājam par pamatu izvēlēties mūsu valsts noteiktos uztura limitus. Nevis kaut kādus mazturīgo pabalstus, bet minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kas tiek noteikts viena bērna uzturēšanai Latvijas valsts likumos. 2023. gadā valsts bija noteikusi, ka bērnam līdz 7 gadu vecumam pieklājas 155 eiro lieli uzturlīdzekļi, bet pēc 7 gadu vecuma – 186 eiro. Vidēji 170,5 eiro no katra vecāka, ja abi solidāri maksā uzturlīdzekļus.

Tātad katra bērna uzturēšanai no valsts viedokļa ir nepieciešams 341 eiro. Ja bērna uzturēšanas izmaksas pēc 7 gadu vecuma sasniegšanas pieaug par 20%, tad līdzīgi noteiksim pieauguša cilvēka nepieciešamību, palielinot 186 eiro uzturlīdzekļu masu par 20%, protams, reizinot ar divi pēc bērnu parauga, kur apgādātāji ir divi. Iegūsim, ka katram pieaugušajam mājsaimniecībā pēc valsts noteiktā standarta vajag vismaz 446,4 eiro. Tātad kopējā nepieciešamo līdzekļu neto masa ir 1785,6 eiro pieaugušajiem un 682 eiro diviem bērniem, vai 2467,6 eiro kopā. Tādiem ir jābūt minimālajiem neto ienākumiem mājsaimniecībā, un tos vismaz daļēji ir noteikusi pati Latvijas valsts, un mūsu papildinājumi aprēķinos ir atvasināti no valsts likuma burta.

Mūsu vidējās mājsaimniecības kopējie neto ienākumi ir 3367,68 eiro, kas ir par 900 eiro vairāk, nekā valstī noteiktie minimālie uzturlīdzekļi paredz saņemt. No tā varam secināt, ka, dzīvojot pieticīgi, dzimta var uzturēt bērnus un atļauties kādu neikdienišķu pirkumu. Ievērojot, ka runa ir par minimālajiem uzturlīdzekļiem, būtu godīgi tos pielīdzināt minimālās algas līmenim, lai iegūtu vidējai algai atbilstošu lielumu, tādu, ar ko mērīt vidējo mājsaimniecību. Minimālās bruto algas atšķirība no vidējās bruto algas Latvijā 2023. gadā bija 2,48 reizes. Tātad arī minimālo nepieciešamo summu, pēc uzturlīdzekļu apmēra rēķinot, būtu jāpalielina 2,48 reizes, lai iegūtu tādu nepieciešamo līdzekļu daudzumu, ko pēc būtības nosaka valsts un kas atbilstu vidējās algas saņēmēja dzīves prasībām. Bērnus taču uztur arī tādi cilvēki – no vidusslāņa! Tad iegūsim, ka patiesībā mūsu vidējai mājsaimniecībai nepieciešamajiem ienākumiem 2023. gadā būtu jābūt 6119,65 eiro, kas ir gandrīz divas reizes vairāk, nekā mūsu apskatītā mājsaimniecība saņem, kas ir nepietiekami, lai vidējo mājsaimniecību dēvētu par sabiedrības vidusslāni.

Vidusslānis ir politiskās stabilitātes priekšnoteikums, tas arī liek uzdot jautājumu – vai nav jāmaina nodokļu politika tā, lai tas būtu plašāks, jo nepieļaujam iespēju, ka valsts būtu noteikusi pārāk lielus minimālos uzturlīdzekļus. Šobrīd tiek veikti dažādi aprēķini nodokļu izmaiņām, un es aicinātu ne tikai iedzīvotājus, bet arī lēmumu pieņēmējus šo vienkāršo kalkulatoru izmantot, lai ieraudzītu ne tikai potenciālo budžeta ieguvumu, bet arī vidējās mājsaimniecības naudas plūsmu. Runa ir par valsts drošību un politisko stabilitāti!

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Veselības pakalpojumu teju nepieejamība rada palielinātas izmaksas.

Slimniekam, viņa darba devējam un valstij – visiem būtu izdevīgāk, ja sasirgušais maksimāli ātri saņemtu viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību, nevis nīktu mēnešiem garās valsts apmaksāto veselības pakalpojumu rindās. Cilvēks ir valsts pamats, bet no ekonomikas viedokļa tas ir cilvēks darbspējas vecumā. Šis cilvēks ir vērtība, jo viņš strādā un rada pievienoto vērtību, par viņu darba devēji maksā attiecīgus nodokļus valstij un viņš pats savu algu tērē preču un pakalpojumu apmaksai, tādējādi radot pieprasījumu pēc tiem.

Diemžēl ļoti bieži nopietnākas saslimšanas gadījumā darbinieki savlaicīgi nesaņem valsts apmaksāto veselības aprūpi. Reizēm pat uz valsts apmaksātu diagnostiku vai konsultāciju pie speciālista ir jāgaida rindā vairākus mēnešus, kas ir zaudējums gan pašam darbiniekam, gan valstij, gan darba devējam, kuram ne tikai jāmaksā pabalsts 75% līdz 80% no atalgojuma par astoņām dienām (no otrās līdz devītajai dienai), bet arī jāmeklē, kas slimotāju aizvietos tā prombūtnē.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vai bērni mums rūp? Vai latvieši lēnām izzudīs? Viens deputāts 100 jaundzimušo pabalstu vērts.

Stāsts ir par tautas dzīvību un nāvi, par vērtībām, par izvēli. Mūsu priekšstāvji deputāti sev vienmēr pielemj labas algas un paši sevi labi vērtē. Par bērna piedzimšanu vienreizējais pabalsts dilst – tā viņi vērtē tautas rītdienu. Var teikt, ka bērni dzimst mīlestības dēļ, bet deputātus vēlē cerības dēļ, un Saeimā saikni var izvēlēties neredzēt, taču mēs to redzam. Tīri matemātiski – deputāta gada alga aptuveni 100 reizes pārsniedz bērna vienreizējo pabalstu.

Deputātu algu izaugsme

Deputātu algas ir pieejamas Saeimas internetvietnē, kurā publiskoti dati par deputātu atalgojumu. Jau no 2013. gada Saeimas deputātu atalgojums ievērojami apsteidz vidējo patēriņu cenu pieaugumu. Saeimas deputāta vidējās algas aprēķinā tiek ņemti vērā Saeimas deputātu norādītie atalgojuma skaitļi no pieejamajiem algu sarakstiem katra gada novembrī un decembrī. Aprēķinā neņemam vērā piemaksas un kompensācijas. 2013. gada algas latos tiek pārrēķinātas eiro. Gadījumos, ja Saeimas deputāti strādāja novembrī nepilnu mēnesi, piemēram, vēlēšanu dēļ, tad vidējo algu aprēķinam tika izmantots tikai decembris. Aprēķinos netika iekļauti deputāti ar ļoti zemām algām (daži desmiti eiro), kuras parādās, deputātiem uz laiku atsakoties no pilnvarām. Saņemto mēnešalgu kopsumma tika izdalīta ar algu sarakstā iekļauto deputātu skaitu. Vidējā gada alga, lai to varētu attiecināt pret bērna pabalstu, tiek aprēķināta, reizinot iegūto vidējo mēnešalgu ar 12. Kādi ir rezultāti? 2013. gadā vidējais Saeimas deputāta atalgojums mēnesī bija 1643 eiro, bet 2023. gadā sasniedza 3638 eiro.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

ES zaļā kursa izpilde Latvijā var notikt dažādi, un viens no ceļiem ir lēmumi, kas noved pie krasām ražošanas izmaiņām zemes nozarēs.

Darba vietas tā dēvētajās zemes nozarēs bija, ir un būs kritisks faktors tautas ataudzē un vienmērīgā teritorijas apdzīvotībā, un, lai arī priekšplānā ir izliktas augstās pievienotās vērtības nozares, lauksaimniecība un mežsaimniecība ir eksporta reālie līderi. Moderno tehnoloģiju, tostarp IKT attīstībai un izaugsmei ir paredzēta milzīga loma gan ekonomiskajā izaugsmē, gan darba vietu skaita pieaugumā, nereti pat aizmirstot, ka cilvēkiem visā pasaulē vajadzēja un vajadzēs pārtiku un koksnes produktus. Taču zemes nozares ir nozīmīgs darba devējs, nodokļu maksātājs, kā arī apdzīvotības nodrošinātājs, jo īpaši lauku reģionos. Turklāt vēsturiski ir pierādījies, ka dzimstība lauku teritorijās ir krietni labāka nekā pilsētās. Pašreizējā vispārējo pārmaiņu laikā daudzi operē ar saukli: «Tā, kā bija, vairs nekad nebūs!» Līdztekus koks ir visdraudzīgākais materiāls cilvēkam, bet bez pārtikas iztikt nevar. Proti, jautājums ir ‒ kā būs, ja pārtikas pēkšņi būs par maz?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Aizvien paliek neatbildēts jautājums, vai un kad Rail Baltica dzelzceļš tiks uzbūvēts un sāks funkcionēt.

1991. gadā – tātad pirms 33 gadiem – parādījās ideja, kuru varētu raksturot, pārfrāzējot visiem labi zināmas dzejas rindas: «Es celt gribu sliedes visgarākās, ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā. Lai putenis plosās, lai ziemelis elš: uz priekšu tik trauksies sliežu ceļš!» Iespējams, sākumā kāds zināja, kāpēc šīs sliedes grib, kam to visu vajag. Iespējams arī, ka saprata, kas un ko darīs. Kas būs pārvadātājs, kas un ko vedīs un cik tālu, turklāt arī – kāpēc. Jo bija, ko vest! Bija cilvēki, un arī kravas bija.

Ar laiku atbildes uz šiem jautājumiem sāka balot un izplēnēja. Kāpēc vajag sliedes, ja var būvēt termināļus? Kāpēc iet uz priekšu, ja tepat uz vietas betonu liet ir rentablāk? Nav tālu jāved! Uz šiem jautājumiem atbildes ir meklējusi Valsts kontrole (VK), turklāt kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem. Pēc VK secinājumu publiskošanas Latvijas politiskajā un ierēdnieciskajā vidē sākās savdabīgs process, ko vienkāršoti varētu apzīmēt – lielākā pārsteigtā nezinīša tēlošana.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Konkurētspējīga, ilgtspējīga attīstība bez inovācijām būs problemātiska.

Globālā Inovāciju indeksa 2022. gada dati rāda, ka Igaunija ieņem 17. vietu pasaulē, Lietuva – 39. vietu, savukārt Latvija – 41. vietu. Kopumā Latvijas pozīcija nav peļama, jo aiz mūsu valsts šajā reitingā ir vēl 87 valstis, taču pirms mums ir gan Malaizija, gan Indija, turklāt tikai pavisam nedaudz apsteidzam Mauritāniju. Kārtējo reizi nākas meklēt atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts Igaunija ir tik augstu – tālu priekšā Latvijai, ko šī valsts ir darījusi un kas tajā ir tāds, kas ļauj būt 7.–8. vietā 27 Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, savukārt Latvija ir tikai 23. vietā. Lai arī jau daudzus gadus ieguldījumi pētniecībā un attīstībā (P&A), kas tiek uzskatīts par inovāciju stūrakmeni, notiek un tiek izvirzīti kā viena no Latvijas ekonomiskās attīstības prioritātēm, tomēr būtiska izrāviena nav.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Kapitāla tirgus aktualitātes, nākotnes tendences un praktiski ieteikumi

Jānis Goldbergs, 26.06.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par galvenajiem notikumiem Latvijas un Baltijas kapitāla tirgū, par lielākajām gaidām un iespējamiem notikumiem, kā arī sīkiem knifiem investoriem iesācējiem Dienas Bizness izjautāja Signet Bank kapitāla tirgus ekspertus Kristiānu Janvari un Edmundu Antufjevu.

Ir pieejama samērā plaša, nu jau var teikt – pat bibliotēka ar jau notikušajām obligāciju emisijām ar Signet Bank atbalstu tajās. Vai iespējams sniegt tādu kā TOP10 emitentu sarakstu, piemēram, pēc kupona likmes? Kas kopš pērnā gada ir bijuši gardākie investoru kumosi?

Edmunds Antufjevs: No pērnā gada obligāciju emisijām no kupona likmes viedokļa es gribētu izcelt pirmo trijnieku – Eleving Group, kas piedāvāja 13% kupona likmi, tam sekoja Storent Group ar 11% kupona likmi un LHV banka ar 10,5% kupona likmi. Šogad šī tendence turpinās, jo kuponu likmes saglabājas augstas. Piemēram, Grenardi Group nāca klajā ar 10% likmes piedāvājumu, savukārt Citadele banka, kas ir liels uzņēmums ar augstu kredītreitingu, piedāvāja 8%.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir nolēmusi ķerties pie pamatiem – uzdot pavisam vienkāršus jautājumus un mēģināt rast uz tiem atbildes, jo, aizmirstot šīs vienkāršās lietas, vērtības kļūst ačgārnas un svarīgais paliek aiz nesvarīgā. Pirmais mūsu jautājums ir: «Kur rodas nauda?» Tā nauda, kas visu kustina, kur rodas Latvijas bagātība? Atbilde ir nepieciešama, lai nesajauktu vērtību kārtību

Bagātības radītājs

Mūsu uzskats ir, ka bagātību rada cilvēks, kurš strādā. Tas, kurš rada preci vai pakalpojumu, kas ir nepieciešama, un to pārdod tirgū – iekšējā tirgū vai arī eksporta tirgos. Radītājs ir darbinieks vai uzņēmējs, par kura radīto preci vai pakalpojumu citi cilvēki brīvprātīgi, bez īpašiem likumiem vai pavēlēm maksā. Ar to būtu aprakstīts Latvijas bagātības radītājs vai tas, kur rodas nauda. Pavisam vienkārši, un tomēr, kādēļ sākas atrunas. Piemēram, tādas, kuras pat grafiskajā attēlojumā neesam norādījuši. Proti, pirmais, ko daži ļautiņi gribēs pieminēt, un ne bez pamata, būs Eiropas Savienības struktūrfondi. Tā taču ir nauda! Turklāt daļu no tās mēs paši fondos iemaksājam. Ir tikai viena atbilde – šī ir nodokļu maksātāju nauda. Nav svarīgi – Eiropas vai Latvijas. Tā ir nauda, kas jau radīta un tiek dota kā publiskā servisa pakalpojums.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ģimene ir tautas pamatu pamats. Katras atsevišķas ģimenes turība summāri veido visas tautas turību un valsts kopējo labklājību, tāpēc būtiski saprast, kā nauda kustas un kā tas atspoguļojas katrā ģimenē.

Iepriekš rubrikā Kuram tas rūp? atradām atbildi uz jautājumu «Kur rodas nauda?», bet tagad lūkosim, kā tā kustas, izdalot ģimeni dažādos tautsaimniecības sektoros. Pirmajā šīs tēmas rakstā Kur rodas nauda? (Diena, 05.04.2024.) noskaidrojām, ka pamatu pamats, lai nauda ienāktu Latvijā un sāktu sekmēt «tautsaimniecības spararata» griešanos, ir mūsu pakalpojumu un produktu eksports, bet lai tā tiktu efektīvi izmantota – sabalansēts darbinieku skaits privātajā un publiskajā tautsaimniecības sektorā.

Nauda rada naudu

Ja eksports ienes vismaz tik, cik apēd imports, tad arī iekšzemes vajadzībām radītās preces un pakalpojumi netraucēti turpina darbināt eksporta iedarbināto «tautsaimniecības spararatu», nodrošina daudzu procesu un servisu funkcionēšanu, nodokļu nomaksu valsts budžetā, no kura jau tiek finansēti sabiedrībai nepieciešamie pakalpojumi, arī publiskā servisa jeb valsts pārvaldes darbība. Pavisam vienkārši – visa šī procesa virsmērķis un uzdevums ir nodrošināt mūsu valsts un iedzīvotāju labklājību.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Valsts iedzīvotāju skaita kritums 34 gadu laikā par teju 30% ir satraucošs fakts, jo depopulācija notikusi bez kara, milzīgām dabas vai tehnogēnām katastrofām.

Lai arī Centrālās statistikas pārvaldes publiskotie dati par to, ka 2024. gada 1. aprīlī provizoriskais iedzīvotāju skaits bija 1,863 miljoni, kas ir par 22,5 tūkstošiem mazāk nekā 2023. gada 1. aprīlī, nepārsteidz, tomēr pašlaik nav ne mazākā cerību stariņa par to, ka valsts iztukšošanās neturpināsies. Proti, šāgada pirmajos trijos mēnešos reģistrēti 3154 jaundzimušie, bet miris 7371 cilvēks. Skaitļi pierāda: dzimstība joprojām ir par 54% zemāka nekā mirstība. Tas nozīmē, ka perspektīvā Latvijā cilvēku – bagātību radītāju – būs vēl mazāk. Jautājums ir – kas ražos preces, sniegs pakalpojumus, maksās nodokļus valsts makā, no kura finansē sabiedrībai nepieciešamos veselības, izglītības, infrastruktūras, drošības un citus pakalpojumus? Tātad darba devējiem darbinieku nav un nebūs – tas savukārt nozīmē, ka ir liels risks, ka savus investīciju projektus bizness attīstīs citās valstīs. Savukārt Latvijā – mazāk vērtības radītāju, mazāk nodokļu naudas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Kopš 2004. gada 1. maija būs pagājuši 20 gadi, kopš esam Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Šajā laika posmā Latvijā investēti aptuveni 18 miljardi eiro ES fondu naudas, no kuriem 10,5 ir Kohēzijas fonda līdzekļi. Iznāk, ka Latvija šo naudu izmantojusi ar precīzi divas reizes mazāku rezultativitāti nekā Lietuva un Igaunija.

Tāds blakussecinājums ir no Latvijas Universitātes docenta, ģeogrāfijas zinātņu doktora Jura Paidera pētījuma Latvija reģionālā nevienlīdzībā pārspēj Lietuvu un Igauniju, kas publicēts Dienas Biznesa šāgada 2. aprīļa numurā.

Plaisa – divtik liela

J. Paiders par sava pētījuma pamatu ņem valstu iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju, datus par iedzīvotāju skaita izmaiņām valstīs, kā arī šo lielumu dalījumu pa valstu administratīvajām vienībām. Tiek konstatēts fakts, ka Latvija reģionālās nevienlīdzības ziņā patlaban pārspēj kaimiņvalstis gandrīz divas reizes. Proti, 2022. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Igaunijas attīstītākajā daļā – Tallinā – un vismazāk attīstītākajā apriņķī – Pelvā – atšķiras 2,7 reizes. Lietuvā ir līdzīga situācija – 2022. gadā atšķirība starp Viļņas un Tauraģes apriņķa vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju arī bija 2,7 reizes. Savukārt Latvijā atšķirība starp Mārupes novada un Augšdaugavas novada IKP uz vienu iedzīvotāju bija 5,4 reizes liela. Kohēzijas fonda investīcijas ir paredzētas reģionālās nevienlīdzības mazināšanai gan Eiropas, gan arī nacionālā līmenī.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Zūdot darbvietām, iznīkst arī apdzīvotu vietu ekosistēmas. Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kurā nodarbināto skaits 2022. gadā ir par 91 200 mazāks, nekā tas bija 2005. gadā, savukārt Igaunijā nodarbināto skaits ir teju par 56 000, bet Lietuvā par 31 300 lielāks nekā pirms 17 gadiem.

Šādu pārsteidzošu un šokējošu ainu Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē, balstoties uz Eurostat datiem, rādīja Latvijas Darba devēju konfederācija. Nodarbināto skaita izmaiņu dinamika rāda, ka visās Baltijas valstīs ekonomiskā recesija, kas izpaudās 2009.–2010. gadā, būtiski samazināja strādājošo skaitu – Latvijā pat par 220 600, Lietuvā par 198 200, bet Igaunijā par 95 300, tomēr jau 2011. gadā atsākās darbinieku skaita pieaugums. Igaunija tā dēvēto pirmskrīzes līmeni sasniedza jau teju 2017. gadā, Lietuva to pārsniedza tikai 2022. gadā, bet Latvija vēl pat nav pietuvojusies 2008. gada strādājošo skaitam (1,055 miljoni cilvēku). Nereti, bet pamatoti darba ņēmēju skaita samazinājumi tiek skaidroti ar inovācijām, tehnoloģisko progresu, zinātniski tehnisko revolūciju. Labi, bet vai tad Igaunija un Lietuva ir stāvējusi ārpus tehnoloģiju progresa? Nē, nav! Spriežot pēc IKP uz vienu strādājošo, var secināt pretējo – tās mūs ir apsteigušas. Iespējams, atbildes jāmeklē Baltijas valstu politiku atšķirībās, valdošo politiķu pieņemtajos un arī nepieņemtajos lēmumos.

Komentāri

Pievienot komentāru