Finanses

Eksperts: Pasaulē arvien vairāk iezīmējas tieksme uzkrāt un vāja vēlme investēt

Žanete Hāka, 25.05.2016

Foto: Vitālijs Stīpnieks, Dienas Bizness

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Paralēli pasaules ekonomikas izaugsmes prognožu samazinājumiem, atsevišķi riska faktori kopš gada sākuma savu nozīmi ir zaudējuši, norāda SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Piemēram, naftas cenas un akciju tirgi daļu iepriekšējā perioda krituma ir atguvuši un centrālās bankas savā politikā ir, vai nu kļuvušas vēl stimulējošākas, vai arī atlikušas līdzšinējās politikas normalizāciju. Nedaudz sarukušas arī bažas par Ķīnu. Tomēr arī šogad pasaules ekonomikas izaugsme saglabāsies anēmiska un trausla. IKP pieaugums 35 Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācijas (ESAO) valstīs, kurām nu jau pieder arī Latvija, sasniegs 1,9%, kas ir zemāks temps nekā pērn (2,1%). 2017. gadā izaugsme sasniegs 2,3%. Tuvākajā perspektīvā joprojām dominē lejupvērsti riski, kaut tie ir nedaudz mazinājušies. Politiskie riski ASV (prezidenta vēlēšanas) un Eiropas Savienībā (iespējamā Lielbritānijas izstāšanās, Grieķijas parāda jautājums), kā arī gaidāmās vēlēšanas tādās valstīs kā Spānija, Francija un Vācija, Ķīnas cietās piezemēšanās iespēja, globālais parādsaistību līmenis, kā arī ierobežotās ekonomiskās politikas manevra iespējas ir faktori, kas ilgtermiņā rada nopietnas bažas, uzsver eksperts.

Ilgstošas stagnācijas koncepts, kas paredz ilgstoši zemu izaugsmi, zemas procentu likmes un inflāciju iegūst arvien noteiktākas aprises. Pasaulē arvien noturīgāk iezīmējas tieksme uzkrāt un vāja vēlme investēt, kas spiež uz leju reālās procentu likmes. Procentu likmju politika drīzāk pielāgojas situācijai, nekā to veido. Tādēļ fiskālās politikas loma, visdrīzāk, pieaugs, jo monetārās politikas instrumentu potenciāls izsīkst, bet īstenojamo efektivitāte vājinās. Jautājums ir, vai politiskie līderi galu galā spēs pārņemt iniciatīvu. Pēc gadu desmitiem ilgušās finanšu un ekonomikas deregulācijas, ir strauji augusi tirgus ekonomikas atkarība no politikas lēmumiem. Centrālo banku ietekme uz kredītu piedāvājumu ir krasi palielinājusies, kas nozīmē acīmredzamus riskus neefektīvam resursu sadalījumam, norāda eksperts.

Līdzšinējā monetārā politika ir veicinājusi nevienlīdzības palielināšanos. Negatīvo procentu likmju politika pieņem politisku dimensiju, jo tā tiek interpretēta kā slēpts labklājības nodoklis, jo īpaši valstīs ar izteiktām tradīcijām veikt uzkrājumus procentus nesošos produktos, piemēram, Vācijā. Robežas starp centrālajām bankām un politiku kļuvušas arvien nosacītākas, kas raisa jautājumus par centrālo banku neatkarību.

Japāna, Vācija, Apvienotā Karaliste un zināmā mērā arī Zviedrija ir valstis, kurās ierobežojumi darba tirgū līdz šim nav veicinājuši algu pieauguma paātrināšanos. Daudzās valstīs gan politiķi, gan centrālās bankas ir paziņojuši, ka būtu vēlams straujāks darba samaksas palielinājums. Minimālo algu palielināšana, piemēram, ASV un Lielbritānijā, ir pazīmes par ticības vājināšanos tirgus spēku spējai izveidot līdzsvaru.

Raugoties nākotnē, joprojām ir pazīmes, ka situācija ASV darba tirgū beidzot sāks aktīvāk audzēt algas, piebilst eksperts. Daudzās valstīs globalizācijas un digitalizācijas procesu pieaugošās konkurences, kā arī ražošanas jaudu pārpalikuma rezultātā, inflācija joprojām būs zema. Brent jēlnaftas cena tuvāko divu gadu laikā palielināsies līdz aptuveni USD 45-50 par barelu, kas samazinās deflācijas risku. Inflācija nav zudusi, bet centrālajām bankām savus inflācijas mērķus būs grūti sasniegt. Neskatoties uz šaubām par monetārās politikas efektivitāti, vairākas centrālās bankas turpinās savas stimulēšanas programmas. Sakarā ar izteikti zemo inflāciju eirozonā un Japānā, Eiropas Centrālā banka (ECB) patur iespēju paplašināt aktīvu pirkšanas apjomus, bet Japānas Banka samazināt savu galveno procentu likmi no šodienas mīnus 0,10% līdz mīnus 0,30%, cita starpā ar mērķi vājināt jenu, skaidro D. Gašpuitis.

Ķīnas izaugsmes palēnināšanās pagaidām iekļaujas vērtējumā, kā tā no cietās piezemēšanās izvairīsies. Pekinas fiskālās un monetārās politikas izmantošana mīkstina ražošanas jaudu un mājokļu pārpalikuma, kā arī augsto valsts un privāto uzņēmumu parādsaistību līmeņa negatīvo ietekmi. Ķīnas iekšzemes ekonomikai ir labs potenciāls kļūt ekonomikas dzinēju nākotnē. IKP pieaugums 2016. gadā sagaidāms 6.5% apmērā un 6.3% nākamgad. Citās BRIC valstīs ekonomiskā attīstība būs ļoti atšķirīga. Kaut Indija pieaugs par 7.5%, Krievija un Brazīlija ir iestigušas recesijā strukturālo problēmu, zemas naftas cenas un politisku problēmu ietekmē. ASV izaugsmes kritums šā gada sākumā neatspoguļo kādas fundamentālas grūtības. Mājsaimniecības var sagaidīt tālākus ekonomisko apstākļu uzlabojumus, kas saistīti ar darba tirgu, ienākumiem un labklājības efektu. Apvienojumā ar nedaudz augstākām naftas cenām, situācija rūpniecībā stabilizēsies. Ekonomikas izaugsme gada otrajā pusē atgūsies. Tādēļ 2016. gadā ASV izaugsme sasniegs vien 1.9%, nākamgad izaugsme paātrināsies līdz 2.5%.

Eirozonas ekonomikas sniegums ir bijis salīdzinoši stabils. 2016. gada sākumā eirozonas ekonomikas atgriezās pie IKP līmeņa, kāds tas bija pirms Lehman Brothers sabrukuma 2008. gadā. Eirozonai tuvāko divu gadu laikā ir iespēja augt virs tās potenciāla, kas ir 1%. Rezultātā eirozonas IKP 2016. gadā pieaugs par 1,7% un 1,.8% nākamgad. Bet eirozona ir valūtas savienība ar nesabalansētu izaugsmi un ievērojamām politiskas dabas problēmām. Vācija saskaras ar pieaugošu kritiku no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), ASV un citām eirozonas valstīm par tās 290 miljardu eiro finanšu uzkrājumu pārpalikumu (8% no IKP) un pārlieku piesardzīgo ekonomikas politiku. Banku sektors, jo īpaši Dienvideiropā, tiek nospiests ar augsto uzņēmumu parādu līmeni, nedrošiem kredītiem un zemajām procentu likmēm. Tas kavē izaugsmi. Arvien vairāk valstīs nostiprinās populisms, kas citās valstīs vairo spriedzi.

Igaunijas, Latvijas un Lietuvas perspektīvas ir labas, taču joprojām pastāv lejupvērsti riski. Privātais patēriņš ir nozīmīgs faktors ekonomikas izaugsmē un gūst atbalstu no spēcīga darba tirgus. Sagaidāmais algu pieaugums sniegs mājsaimniecībām augstāku pirktspēju, taču algu kāpums apdraud konkurētspēju. Inflācija saglabāsies zema. Publiskā sektora finanses ir sabalansētas, kas sniedz valdībām rīcības iespējas ekonomikas lejupslīdes apstākļos. IKP pieaugums Latvijā šogad sagaidāms 2,7% apmērā un 3,5% nākamgad. Lietuvā un Igaunijā šogad izaugsme prognozējama 2,8% un 2%, nākamgad attiecīgi 3,2% un 2,4%.

Zviedrijas izaugsme turpmāk palēnināsies vien nedaudz. Publiskā sektora patēriņš, kas sasniedzis augstāko līmeni pēdējo 20 gadu laikā, ar bēgļiem saistītie izdevumi, mājokļu būvniecība un eksporta augšupeja IKP izaugsmi šogad noturēs 4% apmērā. 2017. gadā izaugsme palēnināsies līdz 2,8%. Mazāka imigrācijas plūsma, kā arī vājās vietas būvniecības nozarē palēninās ekonomikas izaugsmi, pat neskatoties uz straujo nodarbinātības palielināšanos.

Komentāri

Pievienot komentāru