FOTO: Diskusija par privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju lomu

2017. gada 30. augusts plkst. 12:15
Sadaļa: Pakalpojumi
Dalies ar šo rakstu

Svarīga ir nevis īpašuma forma, bet pakalpojuma kvalitāte un efektivitāte

To DB un holdinga Repharm rīkotajā apaļā galda diskusijā par privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju vietu un lomu veselības aprūpē uzsvēra diskusijas dalībnieki: veselības ministre Anda Čakša, RSU profesors Ģirts Briģis, Latvijas veselības ekonomikas asociācijas valdes priekšsēdētāja Daiga Behmane, holdinga Repharm ģenerāldirektors Dins Šmits, SIA ARS valdes priekšsēdētājs Māris Andersons un SIA Deloite Latvija partneris Igors Rodins.

Es gribētu sākt diskusiju ar lūgumu profesoram Briģim raksturot veselības aprūpes pakalpojumu tirgu, ar ko tas atšķiras no citiem pakalpojumiem un vai arī šajā tirgū darbojas princips – jo lielāka konkurence, jo labāk pacientiem?
Ģ. Briģis: Tas ir viens no centrālajiem jautājumiem veselības aprūpē – kāda ir tirgus mehānismu īpašā loma. Parasti mācību grāmatās šai sadaļai ir virsraksts «Tirgus kļūdas», kas nozīmē, ka tirgus principi veselības aprūpē nestrādā tādā pašā veidā, kā citās nozarēs. Es minēšu galvenās atšķirības, kas veselības aprūpi atšķir no citām nozarēm. Vispirms jau tā ir informācijas asimetrija, kas nozīmē, ka viena puse, mūsu gadījumā pakalpojuma sniedzējs, ir nesalīdzināmi labāk informēts, nekā pakalpojuma saņēmējs – pacients. Kad cilvēks vēršas pie ārsta, viņš precīzi nezina, vai un kāds pakalpojums viņam tieši ir nepieciešams. Pakalpojuma sniedzējs – ārsts – ir tas, kurš zina, vai un kādu pakalpojumu vajag. Pacients uzticas ārstam, kas viņam nozīmē kādu manipulāciju, taču viņš pats nekad līdz galam nezina, vai viņam tiešām to vajag, vai tas ir vienkārši bizness. Un šeit ir zināms interešu konflikts, jo tas, kurš nosaka, ka šāds pakalpojums ir nepieciešams, vienlaikus ir arī tā pārdevējs. Tā ir īpatna un no citām nozarēm atšķirīga situācija. Vēl viena veselības aprūpei raksturīga iezīme – tā ir ļoti reglamentēta. Cilvēkam ar ārsta diplomu, kurš redz, ka ir pieprasījums, piemēram, pēc sirds operācijām, nav ļauts vienkārši noīrēt telpas un pielikt šilti, ka šeit tiek veiktas sirds operācijas. Tā jau uzreiz ir tirgus regulēšana, kas nozīmē, ka tas vairs nav pilnībā brīvais tirgus.

Paldies par raksturojumu. Jautājums ministrei – kāda šajā regulētajā tirgū ir privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju loma, kāda ir optimāla privātā un publiskā sektora sadarbība?
A. Čakša: Es vispār negribētu runāt tādās kategorijās kā privātais un publiskais pakalpojuma sniedzējs. Kā jau profesors Briģis teica, tirgus ir reglamentēts, un mums ir jārunā galvenokārt par pacientu un to, kādu ārstēšanu un pakalpojumu viņš saņems. Pašlaik valstī infrastruktūra ir tā izveidota, ka stacionāri ir pilnā valsts un pašvaldību pārziņā, bet ambulatorajā aprūpē piedalās arī privātie pakalpojumu sniedzēji. Mums jāsaprot, ko mēs ar šo privāto pakalpojumu sniedzēju domājam – vai uzņēmēju, kas sniedz maksas pakalpojumus, vai uzņēmēju, kas mēģina tikt pie valsts apmaksātu pakalpojumu sniegšanas. Pašlaik, piemēram, 95% ģimenes ārstu pēc uzņēmējdarbības formas ir privātu pakalpojumu sniedzēji. Arī 72% laboratoriju, kas sniedz valsts apmaksātus pakalpojumus, ir privātas. Būtiski ir tas, ka uz pacientu rēķina nedrīkst pelnīt. Tā ir vēl viena veselības aprūpes pakalpojumu tirgus īpatnība. Ir jāizvairās, lai nebūtu mākslīgas pacienta sūtīšanas pie dažādiem speciālistiem.

Behmanes kundze, kā jūs kā veselības ekonomiste, raugāties uz privāto pakalpojumu sniedzēju lomu kopējā sistēmā?
D. Behmane: Visos tirgos pastāv dažādas īpašuma formas. Ir pētījumi, kas liecina, ka tomēr ir atšķirības starp privātiem un publiskiem pakalpojumu sniedzējiem. Un šai juridiskās piederības formai ir nozīme gan pakalpojumu efektivitātes, gan kvalitātes nodrošināšanā. Tas lielā mērā ir saistīts ar valsts izvirzītajām prasībām, jo, kā jau tika minēts, veselības aprūpe ir ļoti regulēta. Arī citās valstīs, piemēram, Holandē, valstiskā līmenī tiek noteikti gan tarifi, gan valsts apmaksāto pakalpojumu grozs. Pēc šo noteikumu definēšanas tad tālāk var strādāt gan privātais, gan publiskais sektors. Taču ļoti svarīgi ir tas, kāda ir šī valsts regulācija, jo līdztekus tirgus kļūdām ir arī valdības kļūdas.

Vai varat minēt kādu piemēru?
D. Behmane: Latvijā tie, piemēram, ir pakalpojumu tarifi, kas reizēm ir zemāki par reālo pakalpojuma pašizmaksu. Ja mēs esam tirgus ekonomika, tad arī tik regulētā tirgū kā veselības aprūpe ir tirgus elementi, kurus nevar neņemt vērā. Viens no tiem ir pieprasījums un piedāvājums, kuru atttiecību rezultātā izveidojas cena par pakalpojumu. Mēs nevaram teikt, ka ārsts būs gatavs strādāt par 300 eiro lielu algu, jo tāds nav piedāvājums. Pašlaik tirgū ārsta «cena» ir 1000 eiro, un, ja valsts tomēr nosaka, ka tie ir 300 eiro, tad tā ir valdības kļūda, kas rada to, ka par šādu algu nevar dabūt darbiniekus.

A. Čakša: Man pašai nesen nācās izmantot maksas pakalpojumu laboratorijā, un neinformētības dēļ es to izdarīju privātā iestādē un pēc būtības es par konkrēto pakalpojumu pārmaksāju. Jo valsts laboratorijā, kurā tas arī ir maksas pakalpojums, tas tomēr bija krietni lētāks. Šis ir piemērs tam, ka privātais ne vienmēr ir efektīvāks. Taču tam, ka tarifi, kā minēja D. Behmane, ne vienmēr ir optimāli, gan es piekrītu.


Visu rakstu Uz pacientu rēķina nedrīkst pelnīt lasiet 30. augusta laikrakstā Dienas Bizness.

Dalies ar šo rakstu