Redakcijas komentārs: Saule. Pērkons. Globalizācija

Autori: Raivis Bahšteins, DB galvenās redaktores vietnieks
2017. gada 19. oktobris plkst. 7:14

Eiropa nav dārzenis. To, ka vecā un šķietami gurdā kontinenta dzīves līmeņa izlutinātie asinsvadi spēj turēt jauneklīgu tonusu, apliecina arī katalāņu pašnoteikšanās alkas. Diemžēl pavadošie notikumi nevar mēroties ar to jūsmu, kas sākotnēji pildījusi brīvības cīnītāju sirdis.

Brutāla policijas iejaukšanās, neatkarības atbalstītāju līderu aizturēšana, Madrides augstprātīgie draudi valstsvīru izteikumos, banku īstenotā cepures pacelšana, starptautiska kolektīva novēršanās un visbeidzot pašu brīvības kaldinātāju nespēja izšķirties spert soli uz priekšu vai atpakaļ Katalonijas neatkarības leģendu pārvērtuši drīzāk par krimiķi. Eiropas sabiedrības nostāju šajā jautājumā labi raksturo kāda ārvalstu medijos manīta frāze – Katalonijas neatkarības centieni ir atbalstāmi, tomēr jācer, ka tā paliks Spānijas sastāvā. No otras puses – Katalonijas atdalīšanās nebūtu nekas «nesagremojams» pasaulē, kurā ASV vada Donalds Tramps, briti nobalso par Brexit un kā augoņi sprāgst teroristu bumbas Rietumu kultūras kvintesences bastionos u.c.

Katalonijas precedents var nebūt vienīgais. Iespējams, šāda lokalizēšanās ir blakne globalizācijas triumfa gājienam pāri tautu, valodu, valstu un kontinentu robežām. Cilvēki ir noguruši no milzīgās masas apziņas, tāpēc savs stūrītis, savs kaktiņš, acīmredzot, ir mentāli tuvs ne tikai latviešiem. Katalonijas gadījumā – arī sava tūrisma nozare, sava osta, bankas u.c. Nojaušot nelabu galu politiskajam konfliktam, daži lielākie Katalonijā bāzētie uzņēmumi jau ir pametuši reģionu un pārvietojuši birojus citviet. Tostarp no ES mēteļa negrib atteikties Caixa Bank, lai «aizsargātu klientus, akcionārus un darbiniekus», 135 gadus vecā Banco Sabadell, bezvadu telekomunikāciju infrastruktūras uzņēmums Cellnex, nekustamā īpašuma kompānija Colonial un citi Katalonijas un visas Spānijas ekonomikai līdz šim ļoti nozīmīgi uzņēmumi. Ja Katalonijas reģionālās valdības vadītājs Karless Pudždemons pasludinās pilnīgu neatkarību, šādu soli spert varētu izšķirties vēl daudzi citi. Galvenokārt tāpēc, lai izvairītos no iespējas līdz ar jaunas valsts pasludināšanu zaudēt ES dalībvalsts statusu ar visām no tā izrietošajām sekām katalāņu biznesam. Lai gan ekonomikas veselība Spānijā, kas ir eirozonas ceturtā lielākā ekonomika, pašlaik nav tā labākā, sašķelšanās varētu nodarīt paliekošas sekas Spānijas imunitātei, tāpēc Madrides nervozitāte ir saprotama.

Globālās politikas veidotājiem tas var nepatikt, bet pasaule vienkārši iet savu ceļu. Latvijā labi izprotam, ko nozīmē neatkarības atgūšanas centieni. Tomēr nevar viennozīmīgi nosodīt Latvijas politiskā pleca iztrūkumu Katalonijas jautājumā. Spānija nekādā ziņā nav PSRS, un varētu sazīmēt būtiskas atšķirības neatkarības atgūšanas jēdzienā starp Latvijas PSR un Spānijas autonomo apgabalu Kataloniju. Vēl muļķīgāk kā salīdzināt Spāniju ar Padomju Savienību ir mēģināt Katalonijas kleitā tērpt Latgali. Tādēļ, visticamāk, Katalonijai būs jāapmierinās ar iespēju skandēt Mārtiņa Brauna superhitu.

Nav šaubu, ka atdalīšanās no Spānijas Katalonijai sākotnēji nestu miljardos eiro mērāmus zaudējumus. Līdz ar to neatkarības cena ir tik augsta, ka Katalonija to nevar atļauties, vismaz ekonomiski ne. Toties politika ir daudz elastīgāka.