Kas ir pievienotās vērtības nodoklis? Ja atbild no ekonomisko teoriju viedokļa – tas ir patēriņa nodoklis. Ja no uzņēmēju viedokļa – nodoklis, kas sagādā visvairāk galvassāpes.
Iespējams, ka, no nodokļu administratoru jeb Valsts Ieņēmumu dienesta puses, tas ir visvairāk krāpšanās riskam pakļautais nodoklis. Nav nevienam noslēpums par PVN «shēmotāju» darbības apjomiem – vismaz reizi mēnesī vai divos masu saziņas līdzekļos tiek ziņots par kārtējā grupējuma aizturēšanu, kas ilgāku vai īsāku laika periodu ir izkrāpuši no valsts naudu pārmaksātā PVN veidā.
Kontekstā ar valdības paziņojumiem par PVN likmes samazināšanu, rodas pārdomas gan par to, kādēļ jāsamazina PVN un ko tas dos tautsaimniecībai, gan par to, kādēļ vispār vajadzīgs tāds nodoklis.
Riskēšu izpelnīties pārmetumus no ekonomikas korifeju un ekspertu puses, taču, manuprāt, pievienotās vērtības nodoklis ir viens no nejēdzīgākajiem nodokļiem, kas var būt. Šis ir tas nodoklis, kura nepieciešamību un noderīgumu izskaidrot uzņēmējiem un vienkāršiem cilvēkiem ir visgrūtāk. Saprotams ir darbaspēka nodoklis – no tā jāsedz sociālā budžeta vajadzības.
Saprotams ir ienākuma un peļņas nodoklis un, lai gan arī tos neviens īpaši nevēlas maksāt, tomēr tā būtība ir skaidra – pats nopelni sev un padalies ar citiem, ar tiem, kuriem nav paveicies nopelnīt.
Pievienotās vērtības nodoklis, savukārt, ir tik mākslīgs un nesaprotams veidojums, ka īsti nav skaidra šī nodokļa būtība. Var jau teikt, ka galvenais šī nodokļa uzdevums ir regulēt patēriņu, taču nav saprotama šādas regulācijas izpildes forma un vai nav cita, veiksmīgāka regulācijas veida?
Tajā pašā laikā šis nodoklis laikam jau ir visnozīmīgākais ienākuma postenis valsts budžetā. Nesen paziņotie plāni par PVN samazināšanu tiek pamatoti ar vēlmi ierobežot inflāciju. Netiek īpaši uzsvērts, taču arī netiek slēpts, ka patiesībā valdības rūpes nav par cenu samazināšanu un iedzīvotāju vairāku simtu latu ekonomiju gadā (sakritības pēc tas ir patīkams «sīkums» kopējā globālā plāna realizācijas gaitā), bet gan satraukums par Māstrihtas kritēriju izpildi un līdz ar to arī brīvbiļeti uz eiro klubu.
Jābrīnās, ka vēl joprojām valdības kurss ir spītīgi orientēts uz eiro ieviešanu un netiek izskatīti citi varianti un iespējas. Protams, var jau saprast, ka kopējā eiro zonā esot, ir vieglāk «taisīt politiku», jo vesela rinda atbildības pēc tam tiek pārlikta uz eirobirokrātu un Eiropas Centrālās Bankas pleciem – mēs jau neko nelemjam, visu nosaka «viņi». Taču pašreiz pārdomas izraisa ne tik daudz šis spītīgais kurss, cik metodes un līdzekļi ar kādiem plānots panākt šo rezultātu – eiro ieviešanu Latvijā.
Būtībā tiek veiktas tīri grāmatvediskas manipulācijas ar cipariem. Valsts vadībai jāsagatavo atskaite un mājasdarbs auditoriem, kas nāks no ES, lai varētu pamatot katru ciparu un katru pozīciju. Jebkurš uzņēmuma vadītājs un grāmatvedis spēs sagatavot sava uzņēmuma bilanci, ja vien uzņēmums ir maksātspējīgs ar naudas plūsmu, tā, lai šī bilance izskatītos pievilcīga un pozitīva audita vajadzībām. No malas vērotājs, bez padziļinātas izpētes, pat nespēs identificēt un uzrādīt kādas vājās vietas. Pašlaik tieši šādas darbības ir novērojamas attiecībā uz Latvijas budžeta izpildi un budžeta plānošanas pasākumiem. Tiek gatavota mākslīga bilance, lai kopā ar pozitīvo Latvijas tēlu to pasniegtu auditoriem.
Pastāv gan šaubas, vai auditori pieņems šo mājasdarbu un iedos iestāšanās biļeti eiro klubiņā. Domāju, ka arī ES sapratīs šo manipulatīvo darbību mērķus un valdībai nāksies vien publiski paust sašutumu, ka tiek pielietoti dubultstandarti un nevienlīdzīgi nosacījumi kā rezultātā kārotais mērķis – eiro 2014.gadā – netiks sasniegts.
Visu cieņu Dombrovska valdībai un Finanšu ministram – Vilka kungam. Viņi ir tiešām augstas klases profesionāļi un finansisti. Žēl tikai, ka ar šī profesionālisma palīdzību netiek ņemtas vērā dzīvu cilvēku vajadzības un likteņi. Ar grāmatvediski un finansiāli pamatotiem lēmumiem, tiek panākti mākslīgi, kosmētiski uzlaboti rezultāti, kuriem apakšā trūkst pietiekama pamatojuma. Samazinātā PVN likme mākslīgi ierobežos inflāciju, lai gan inflācijas pamatā būs citi dzinējspēki un šāds samazinājums, ja vien būs (par ko ir stipri jāšaubās), būs īslaiscīgs.
Visticamāk, ka arī valdība saprot, ka šādi soļi ir maz efektīvi, taču izvēlas tos spert tādēļ, ka konsekventi iet uz eiro mērķi un tā ir šī mērķa sasniegšanas plāna sastāvdaļa. Iespējams, daudz ilgtspējīgāks ir uzstādījums samazināt darbaspēka nodokļus. Cerams, ka arī šiem nodokļiem drīz pienāks kārta.
Nodokļi būs vienmēr temats, par kuru tiks lauzti šķēpi un būs uzskatu daudzveidība. Valdība tiks vienmēr kritizēta par izvēlēto nodokļu politiku – tāds ir valdības liktenis un politikas uzstādījums. Tomēr, atļaujoties vienkāršot situāciju un atgriežoties pie augstāk minētā, PVN ir nodoklis, kurš ir vismazāk saprotams un visvairāk diskutētākais. Pasaules praksē pārsvarā šis nodoklis tiek pielietots, taču ir valstis, arī ekonomiski attīstītas, kurās šis nodoklis nav. Kādēļ gan nepārņemt šo valstu pieredzi un nepapētīt iespējas, ko dod atteikšanās no PVN?
