Vasara nedrīkst vairot nevienlīdzību

2018. gada 15. augusts plkst. 9:55
Autors: Rūta Kesnere - DB komentāru nodaļas redaktore
Sadaļa: DB Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Žurnāls The Economist vienā no saviem pēdējiem numuriem publicējis rakstu, kurā eksperti pārliecinoši argumentē, ka garie vasaras brīvlaiki palielina nevienlīdzību un īpaši slikti ietekmē bērnus no nabadzīgām ģimenēm. Jāteic, ka šādi raksti ar apskaužamu regularitāti parādās dažādos ārvalstos medijos, par to ir veikti arī pētījumi. Latvijā ir viens no garākajiem vasaras brīvlaikiem – pilni trīs mēneši. Mazāku bērnu gadījumā tās noteikti ir galvassāpes vecākiem, jo ne visi var dabūt atvaļinājumu vasarā, turklāt uz pilnu mēnesi. Taču arī lielāku bērnu un pusaudžu jēgpilna nodarbināšana trīs mēnešu garumā daudzām ģimenēm ir izaicinājums.

Un lielākie cietēji ir bērni no mazturīgām ģimenēm, kuras nevar atļauties nedz visas kopā ceļot, nedz palaist bērnus uz vasaras nometnēm. Līdz ar to rodas situācija, ka labāk situēto vecāku bērni vasaras brīvlaiku izmanto ne tikai atpūtai, bet arī intelektuālai attīstībai, piemēram, dodoties ceļojumos, valodas apguves vai citās nometnēs. Savukārt pārējie bērni trīs mēnešus pavada savā vaļā, «strīķējot» ielas, ja dzīvo pilsētās, vai blandoties pa āru laukos.

Domāju, par to noteikti būtu vajadzīga diskusija sabiedrībā, uzklausot arī tos vecākus, kuriem nav lauku māju, kur aizvest bērnu, un simts eiro nometnei ir neaizsniedzams sapnis.

Skolas vecums ir laiks, kad bērni un jaunieši visaktīvāk uzsūc visu jauno un aktīvi apgūst zināšanas. Tas rada jautājumu, cik mērķtiecīgi ir trīs mēnešus šos jaunos, aktīvos «sūklīšus» atstāt savā vaļā bez mērķtiecīgām intelektuālām nodarbēm? Lai skraidītu pa lauku, peldētu, dauzītos un darītu citas tikpat jaukas aktivitātes, bez kurām nav iedomājami skolas gadi, noteikti nav nepieciešami trīs mēneši.

Domāju, ka bērni un pusaudži neko no dzīves un vasaras baudīšanas nezaudētu, ja garais brīvlaiks sāktos pēc Jāņiem. Tas būtu arī atspaids vecākiem. Tajā pašā laikā ir dzirdēti arī skaļi viedokļi, ka «mani bērni ļoti jēgpilni pavada šo laiku, jo ir dažādās nometnēs, plus vēl ārzemju ceļojumi kopā ar ģimeni». Taču tā ir sabiedrības turīgākās un izglītotākās daļas balss, viņu bērniem, es nešaubos, vasaras ir piepildītas, un ne jau tikai ar dauzīšanos. Taču kā ir ar daudz klusākajām balsīm, kas pieder mazturīgajām ģimenēm, kam nepārvaramas grūtības sagādā ar bērniem nedēļas nogalē paceļot kaut tepat pa Latviju un kam nedēļas nometne, kas maksā vairāk nekā 100 eiro, ir tikpat neaizsniedzama kā ceļojums kosmosā?

Īpaši šīs atšķirības ir jūtamas sākumskolas bērniem, kuri vēl ir par mazu, lai, piemēram, vasarās strādātu. Tur viss vasaras pavadīšanas laiks ir pilnībā atkarīgs no vecāku maciņa biezuma, kā arī ieinteresētības bērnos. Tad nu ir situācija, ka viens bērns ierodas skolā ar krietni uzlabotām angļu valodas zināšanām, jo vasarā bijis angļu valodas kursos ārzemēs, bet citam aizmirsusies lasīšana un rakstīšana. Protams, iespēju nevienlīdzība brīvā laika pavadīšanā bērniem ir bijusi un būs vienmēr. Ir tikai apsveicami, ka tie vecāki, kas var atļauties, ar bērniem kopā ceļo un sūta viņus uz lieliskām nometnēm, kas palīdz bērnu personības attīstībā. Tajā pašā laikā, ņemot vērā samērā lielo nevienlīdzību mūsu sabiedrībā, manuprāt, jaunā paaudze būtu tikai ieguvēja, ja vasaras brīvlaiks, kad viņu intelektuālā attīstība vislielākajā mērā ir atkarīga tikai no ģimenes materiālajām iespējām un intelektuālās kapacitātes, būtu nedaudz īsāks. Proti, laiks, kad ir institucionāla, visiem pieejama zināšanu apguve, tiktu pagarināts. Tas ļautu arī vienmērīgāk saplānot slodzi mācību gada garumā. Domāju, par to noteikti būtu vajadzīga diskusija sabiedrībā, uzklausot arī tos vecākus, kuriem nav lauku māju, kur aizvest bērnu, un simts eiro nometnei ir neaizsniedzams sapnis.

Dalies ar šo rakstu