Ja latviešus un zviedrus samainītu vietām, būtu gaidāma sacelšanās. Zviedri ir pietiekami izlutināti, lai nepieciestu to, kas patlaban notiek Latvijā - sarunā ar LD atzīst Rīgas Ekonomikas augstskolas rektors Anderss PalzovsRektora kabinetā uz galda pedantiski izliktas košu krāsu mapes.
.jpg)
Nupat, intervējot uzņēmēju Haimu Koganu, nonācām līdz šībrīža situācijas rezumējumam, un viņš teica, ka ebrejiem ir muļķīgs ieradums nogriezt tur, kur vajadzētu pielikt. Tas esot attiecināms arī uz valdības darbu patlaban. Vai arī jums ir kāds anekdotisks ekonomiskās situācijas rezumējums viena teikuma garumā?
Es mēdzu teikt, taču tas jau ir izmantots gana daudz reižu, ka ballīte, kam pienācās beigties ap pusnakti, Latvijā ieilga līdz rīta gaismai. Patlaban mums ir svētdienas pusdienlaiks, vēl aizvien lielas ciešanas, un tās turpināsies līdz pirmdienas rītam.
Šādās reizēs cilvēki mēdz sev solīties, ka nekad vairs nelietos alkoholu. Iespējams, ka celtnieki šajās «paģirās» solās nekad vairs nevadāt cementa maisus ar BMW X5.
Kad dzirdi ko tādu, ir pilnīgi skaidrs, ka pēdējais laiks pārstāt aizņemties vai pirkt nekustamo īpašumu. Diemžēl šeit tas tā nenotika.
Vai zviedru mediji jūs bieži izjautā par notikumiem Latvijā?
Reizēm. Kad ir bijušas vēlēšanas, kad ir diskusijas par devalvāciju vai arī kad kāda zviedru banka izziņo savus rezultātus. Pirms trim četriem gadiem es zviedru žurnālistiem teicu, ka šeit veidojas situācija, kas var izvērsties daudz sliktāka nekā Zviedrijā deviņdesmito gadu sākumā. Tolaik viņi to neuzņēma pietiekami nopietni, un domāju, ka tagad nožēlo.
Kāda Zviedrijā ir attieksme pret Latviju un to, kas šeit patlaban notiek, ja ņem vērā, ka vieni no visas situācijas atslēgvārdiem ir «zviedru bankas»?
Sabiedrībai kopumā ir maz izpratnes. Ja viņiem iedotu karti, daudziem būtu grūti atzīmēt Latviju vai Lietuvu un saprast, kurā no šīm galvaspilsēta ir Rīga. Ar Tallinu ietu vieglāk. Reizēm man ir sajūta - zviedri uzskata, ka šeit viss ir stipri sliktāk nekā patiesībā. Viņi redz dramatiskos skaitļus - bezdarba rādītājus un īpaši iekšzemes kopprodukta (IK) kritumu, jo Zviedrijā IK pieaugumu, kas pārsniedz 3-4%, vērtē kā ļoti lielu. Cilvēki nespēj iedomāties, kāda ir dzīve, ja IK pieaug par 10% un tad sāk krist. Esmu novērojis, ka žurnālisti viļas, jo brauc pēc stāsta par nabadzīgiem ļaudīm, kam nav, ko ēst. Pagaidām tā vēl šeit nav. Latvieši vispār pagājušā gadsimta laikā ir gājuši cauri tik daudzām grūtībām, ka zviedriem grūti pat iedomāties. Tāpēc latvieši ir daudz izturīgāki. Ja mēs samainītu latviešus un zviedrus, pārceļot tos uz Rīgu, būtu pamatīga sacelšanās. Zviedri ir izlaisti un nepaciestu to, ko latvieši patlaban pieņem.
Mums kopumā piemīt tāda kā vainīgā atrašanas tendence. Iepriekš tās bija zviedru bankas, tagad Starptautiskais Valūtas fonds (SVF).
Arī zviedri deviņdesmitajos gados vainoja bankas. Taču cilvēki mēdz piemirst, ka politiķi ir tie, kas sagatavo augsni. Kā Zviedrijā, piemēram, noregulējot kapitāla tirgu. Politiķiem arī Latvijā nebija nopietna piegājiena, tomēr taisnības labad jāsaka, ka Latvijas politiķi ir vērtējami mazāk stingri nekā Zviedrijas. Latvijā demokrātijai ir tikai 18, 19 gadu, kamēr Zviedrijā tā ir daudz senāka. Saeimā ir vājas koalīcijas, tādēļ ir grūti formēt bāzi kādam nepopulāram lēmumam, līdz ir jau pārāk vēlu. Tā tas bija ar SVF.
No otras puses - bankām (jo sevišķi zviedru, kurām ir deviņdesmito gadu pieredze) vajadzēja piefiksēt, kas notiek - ka no Latvijas atpakaļ nāk daudz naudas, ka ir milzīga investīciju atdeve, ka bankai nenāktos uzņemties lielus riskus un, visticamāk, pienāktos sabremzēt savu darbību šajā tirgū.
Taču bremzēšanas nebija - bankām tā bija tik viegla nauda, ka tās nepiegāja nopietni un nu ar saviem zaudējumiem pašas par to maksā. Diemžēl ir tā, ka bankas un to akcionāri zaudējumus var panest, ko nevar teikt par vienkāršajiem cilvēkiem, no kuriem liela daļa aizņēmās, nevis lai spekulētu, bet lai beidzot tiktu pie savas dzīvesvietas. Tāpat notika arī Zviedrijā. Bija, protams, daļa no bagātnieku slāņa, kas līdz ar krīzi zaudēja prāvu naudu, taču visskarbāk cieta vienkāršie cilvēki.
Kā tobrīd iesaistījās valsts?
Tā iesaistījās, palīdzot nevis indivīdiem, bet bankām, pārņemot tās īpašumā. Tajā skaitā arī banku, kas tagad ir Nordea. Zviedrijā ir tāds kā plāns tiem, kas ir aizņēmušies par daudz un, izskatās, nespēs to atdot - paņemt un norakstīt daļu parādu. Taču šāda shēma vienlaikus ir arī bīstama.
Runājot par Latviju, vai valdībai pienāktos iesaistīties? Un kā?
Kopumā - ne. Liela daļa no tiem, kas jāglābj, spekulēja ar nekustamo īpašumu, pirka kaudzēm dzīvokļu. Ja esmu iegādājies akcijas uzņēmumam, kas nākamajā dienā bankrotē, nevienam pat prātā neienāks, ka mani ir jāglābj. Valdībai drīzāk nāktos sagatavot augsni ekonomikas atkopšanās laikam, novācot procedūras, kas to padarītu lēnāku.
Līdz šim turējos pie pārliecības, ka ikviens zviedrs ir sociālists.
Skaidrs, ka ikvienu zviedru kaut kādā mērā indoktrinējusi sistēma, kurā mēs uzaugām. Taču atbildībai ir jābūt. Sociālisms kā tāds pats neradīs ekonomisko pieaugumu. Kādam ir jāinvestē, kādam ir jāstrādā. Esmu uzskatāms par sociālistu tādā izpratnē, ka domāju - Latvija vēl arvien ir pārāk laba valsts bagātajiem un pārāk slikta tiem, kam neklājas tik labi. Skaidrs, ka ir jābalsta tie, kas investē, tomēr tāpat ir skaidrs, ka mazāk turīgajiem Latvijā nākas samaksāt nodokļos pārāk lielu naudu, jo vienlaikus ir iespējams, ka dividendēs tiek izmaksāti miljoni, kas netiek aplikti ar nodokli. Smagumam vajadzētu būt sadalītam vienlīdzīgāk. Ne tik krasi kā Zviedrijā, taču vienlīdzīgāk gan.
Un tajā pašā pat laikā kaut kas procesā ir nogājis greizi, jo nevarētu teikt, ka Latvijai ir investoru paradīzes zīmogs.
Pirms kādiem četriem gadiem, ja nemaldos, Fortune bija izvērtējis valstis pēc to pievilcīguma, par atskaites punktu ņemot bagātnieku, kam liela daļa ienākumu ir dividendēs. Ja atminos pareizi, Latvija šajā sarakstā ieņēma pirmo vietu.
Atgriežoties pie iepriekš aizsāktā par Latviju un SVF - bieži tiek lietots arguments, ka lietuvieši ar visu tiek galā paši un vai tikai arī Latvijai nenācās iet šo ceļu?
O.K., lietuvieši varbūt ar visu tiks galā paši, to mēs vēl nezinām, redzēsim. Latvija dara to kopā ar SVF un, kas zina, varbūt vēl galu galā ilgtermiņā iegūs efektīvāku saimniekošanu un tiks pie labāka valsts sektora. Kopumā Latvija bija grūtākā situācijā nekā Lietuva, un es teiktu, ka tikt galā pašiem - tā nebija izvēle. Ja vēlā pavasarī esat iekritis Daugavā un kāds no krasta jums padod koku, pie kā pieķerties, skaidrs, ka palīdzību pieņemsiet, lai arī būtu 90% liela iespējamība, ka tiksiet galā paši. Es domāju - tas bija labs lēmums. Iespējams, ka būtu izdevies pašiem, bet, ja nu ne, tad situācija būtu daudz sliktāka.
Ja lietojam analoģiju ar Daugavu, tad - letāla.
Tieši tā. Iznākums tiktu atrasts kaut kur pie Jūrmalas.
Būdams cilvēks no malas, kā raugāties - cik efektīvas reformas ir izdevušās valsts pārvaldē?
Daudz vēl, ko darīt. Tomēr jāatceras, ka Latvija to paveikusi 19 gados, kopš atguva neatkarību, un šim laika posmam tas ir milzīgs sasniegums. Esmu pabijis citās bijušajās PSRS valstīs Moldovā, Armēnijā, Gruzijā, Azerbaidžānā, un atšķirības ir ievērojamas. Jums ir nācies uzcelt valsti no jauna, kamēr Zviedrijā sabiedriskais sektors ir attīstījies kopš XVII gadsimta.
Padomju Savienība ir atstājusi Latviju, taču daudzu cilvēku prātos tā vēl arvien ir palikusi. Kaut kādā mērā tas redzams arī valsts pārvaldē, kur dažbrīd nepieciešamas tik daudzas procedūras, paraksti un zīmogi, kur cilvēkiem patīk papīri un mapes. Ne reizi Zviedrijā man nav nācies iet pie notāra, kamēr šeit tas jādara bieži.
Uzskatu - jo mazāka valsts, jo vieglāk īstenot reformas. Salīdzinot ar Igauniju, Latvija ir divreiz lielāka (igauņu ir 1,2 vai 1,4 miljoni, bet latviešu - 2,1 miljons, ja esam optimistiski noskaņoti par visiem tiem, kas izbraukuši pēdējos gados), un tas ir divreiz grūtāk izdarāms.
Taču, runājot par citiem izmēriem, par Zviedriju - kā krīze ir jūtama tur?
Austrumkrastā tā nav tik jūtama, jo vairāk vai mazāk akcents tur ir uz servisu. Taču Rietumkrasts... Ja dodaties uz Gēteborgu, kur ir auto industrija, krīzi manīsiet stipri izteiktāk. Tāpat ir ar valsts ziemeļiem, kur atrodas papīra un celulozes industrija, arī metālindustrija. Stokholmā neko patlaban nejūt, lai gan zināmas izmaiņas sola [kredītu] likmes celšana. Patlaban tā ir ap 1,5-2%, taču kāpums atņems cilvēkiem daļu naudas. Līdz šim arī bezdarbs galvaspilsētu nav daudz skāris, valstī kopumā tie ir ap 8%. Skaidrs, ka šis ir brīdis, kad smalku mēbeļu tirgotavas mēdz vērties ciet, taču tādā apmērā kā Rīgā krīzes Stokholmā nav. Mazāk restorānu, mazāk veikalu, daudz mazāk mašīnu ielās.
Sarunas sākumā pieminēju radošās industrijas, ko Stokholmā pārstāv krietni vairāk cilvēku nekā Latvijā. Vai mums ir jādodas šajā virzienā? Esam par to jau sprieduši pēdējos gados.
Neticu visiem šiem «mums jābūt radošākiem utt.». Ticu tam, ka valdība konkrēti rīkojas - tā vietā, lai skandētu, ka mums nepieciešams attīstīt radošās industrijas, tā sagatavo labvēlīgu klimatu ikvienam, kas vēlas būt uzņēmējs. Atvieglo procesus, padara tos vienkāršākus, piemēram, nodokļu maksāšanu. Kolīdz tas ir noticis, izrādīsies, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas novērtē, ka tiem nav desmitiem reižu jāiet uz VID, lai arī dienesta cilvēki ir ļoti izpalīdzīgi un uz servisu orientēti (ironiski). Likvidējot barjeras jaunu uzņēmumu radīšanai, mēs panākam, ka no Rīgas, no Latvijas nāks ļoti daudz radošo industriju produktu, kurus nespētu radīt ne mēs ar jums, ne politiķi.
Pēc stundas tiekos ar Mākslas akadēmijas studentu, kura radītais pisuārs Stokholmas mēbeļu izstādē guva labas atsauksmes.
Un, ja nav barjeru, viņš apsver uzņēmuma dibināšanu. Pretējā gadījumā vienkārši pārdod autortiesības vai patentu zviedriem.
Pirms kāda laika valsts mērogā spiedām uz tehniskajām profesijām. Vai šeit neveidojas tāds kā konflikts?
Šeit nonākam līdz vienai no manām mīļākajām tēmām. Studenti, kas mācās pie mums, ir labākie Latvijā, tāpat kā tie, kas studē Stokholmā, ir labākie Zviedrijā. Taču Latvijā mēs varam strādāt par 30% vairāk, spēcīgāk, jo cilvēki ir labāk sagatavoti. Ar augstāko izglītību Latvijā gan ir īsta katastrofa, jo vairāk par kvalitāti tā ir vērsta uz kvantitāti. Proti, universitātēm ir nepieciešams pēc iespējas vairāk maksājošu studentu. Viņi labāk paņem 100 studentu naudas salasīšanas vārdā, nevis 50 gudru. Pirmais darbs šajā ziņā būtu reformēt augstākās izglītības sistēmu, pārejot no kvantitātes uz kvalitāti, un izmaksu ziņā tas nemaz nesanāktu tik dārgi. Kad stāstu par savu pozīciju, man bieži pārmet, ka pats jau saskaros tikai ar tiem spožajiem skolniekiem. Taču es zinu, ka Latvijā daudz ir spējīgu studentu, kas nokļūst universitātē un tur netiek izaicināti. Tā nav kritika universitātēm, bet sistēmai kopumā. Universitātes ir spējīgas labi izglītot, tomēr to ir grūti izdarīt, kad tev ir 80%, kas tur atrodas tikai naudas dēļ, un tālab ir grūti strādāt ar 20 spējīgajiem procentiem.
Patlaban skola lielākoties strādā ar cilvēkiem, kas ir tikpat veci cik demokrātija Latvijā. Vai jūs teiktu, ka šī vidusskolas līmeņa izglītības kvalitāte, par ko iepriekš runājām, gadu pēc gada samazinās?
Mēs to nejūtam. Domāšanas ziņā jauni cilvēki tagad ir daudz brīvāki. Vienlaikus viņi ir labi sagatavoti arī matemātikā.
Kas šogad notiek ar skolas mācību maksu?
Mums ir Latvijas valdības piešķirtie līdzekļi un līdz šī gada jūnijam vēl arī zviedru valdības nauda. Vēlāk zviedri vairs nepiedalīsies, jo esam jau gana bijuši Eiropas Savienībā. Tas arī iemesls, kādēļ mēs ieviešam mācību maksu. Tā aug no nulles līdz 1500, 2200 un 3500 eiro nākamajā mācību gadā. Tajā pat laikā, ja paskatāmies, cik daudz izmaksā līdzīga izglītība Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā, sanāk apmēram tas pats. Esmu tendēts uzskatīt, ka cilvēks par šo naudu saņem labu vērtību. Pirms krīzes vairāk vai mazāk ikviens iegādājās mašīnu, kas maksāja ap 10, 11 tūkstošiem eiro, un tā ir mūsu mācību maksa trim gadiem, ja cilvēks netiek pie stipendijas. Uzskatu, ka daudz labāk ir investēt savā izglītībā, nevis no Vācijas atdzītā trīs gadus vecā Volkswagen, kas piecos gados būs divu tūkstošu vērtībā, kamēr tava izglītība pa šo laiku, visticamāk, būs jau atmaksājusies.
Šis ir perfekts brīdis, lai zviedru valdība pateiktu, ka nu Latvija ir pieaugusi.
O, jā! (Smejas.) Cilvēku piemeklējusi pirmā nopietnā krīze, tātad tas jau ir nobriedis. Tomēr es sliecos domāt, ka mums būs gana labs pieteikumu skaits. Vairāk par mācību maksu, jāsaka, mūs uztrauc demogrāfija, jo nevienam nav noslēpums, ka deviņdesmito gadu sākumā Latvija pieredzēja drastisku kritumu dzimstībā. Lai nu kā, bet, kamēr vien mums būs 120 labu studentu, ko uzņemt, viss ir kārtībā. Nav nozīmes, vai izvēlamies viņus no 1000, 500 vai 400 cilvēkiem.
