Lai mērītu kādas valsts labklājību, kas neapšaubāmi norāda arī uz vidusslāņa veidošanās iespējamību valstī kopumā, ir vesela rinda dažādu parametru, sākot no iekšzemes kopprodukta, vidējās algas, pirktspējas, nodarbinātības indeksiem, konkurences un korupcijas indeksiem, un šī saraksta noslēgumā ir Laimīgās planētas indekss (Happy planet index), kur Latvija 2019. gadā ierindojas 136. vietā, nedaudz aiz Igaunijas, Lietuvas, Krievijas un Mauritānijas.
Raksts tapis sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu, veidojot publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība – stabila valsts.
Galvenā lieta, kas jāsaprot, ir šī indeksa metodoloģija vai tas, kā tas veidojas. Proti, indekss tiek veidots no trīs galvenajiem rādītājiem: sagaidāmais dzīves ilgums; piedzīvotā labklājība; ekoloģiskā pēda. Sagaidāmais dzīves ilgums varētu šķist visvienkāršākais no parametriem, tomēr nav tā, ka par pamatu aprēķinos tiek ņemts katras valsts vidējais dzīves ilgums atbilstoši vietējās statistikas datiem.
Runa ir par paredzamo dzīves ilgumu, kur, protams, ievēro vidējo rādītāju, bet šī izmantotā dzīves ilguma definīcija ir šāda: vidējais gadu skaits, ko piedzimušam bērnam paredz nodzīvot, ja dominējošie modeļi, mirstības rādītāji dzimšanas brīdī paliek nemainīgi visas dzīves laikā. Proti, tā ir dzīves ilguma prognoze nupat dzimušam bērnam, nevis mērs tiem, kas nomirst konkrētajā gadā. Piedzīvotā labklājība ir aptauju dati, un šeit uzdevums ir šāds: “Sanumurējiet iedomātas kāpnes no nulles līdz desmit augšdaļā. Pieņemsim, ka kāpņu augšdaļa atspoguļo jums labāko iespējamo dzīvi, apakšdaļa - vissliktāko. Atzīmējiet, kurā vietā jūs atrodaties šajās kāpnēs!” Proti, cilvēks novērtē savas dzīves iespējas, to, kā varētu dzīvot, un norāda situāciju, kurā atrodas. No tā tiek aprēķināts valsts vidējais rādītājs.
Ekoloģiskā pēda ir vidējais nepieciešamais zemes daudzums uz vienu iedzīvotāju, lai uzturētu valsts tipisko patēriņa modeli. Tas ietver nepieciešamo zemes daudzumu, lai nodrošinātu atjaunojamos resursus, ko cilvēki izmanto, te galvenokārt ir runa par pārtiku un koka izstrādājumiem. Ekoloģiskā pēda ietver infrastruktūras aizņemto platību un platību, kas nepieciešama oglekļa dioksīda absorbēšanai. Izšķiroši ir tas, ka runa ir par patēriņa, nevis ražošanas mēru. Piemēram, ja mobilais tālrunis ir ražots Korejā, bet to iegādājies kāds Kuveitā, tad to ievēros patērētāja pusē, proti, pie Kuveitas ekoloģiskās pēdas nospieduma. Ekoloģisko pēdu izsaka, izmantojot standartizētu vienību globālais hektārs (gha), kas ir bioloģiski produktīvs hektārs ar vidējo produktivitāti attiecīgajā gadā.
Zināmā mērā tas arī atspoguļo valstu eksportspēju, jo vinnētāji ir tie, kas eksportē. Laimīgās planētas indekss ir ilgtspējīgas labklājības rādītājs, kas pēc būtības ir viens no priekšnoteikumiem vidusslāņa pastāvēšanai. Valstis tiek sarindotas pēc tā, cik efektīvi tās nodrošina ilgu, laimīgu dzīvi, izmantojot tām pieejamos ierobežotos resursus. Lai šo indeksu (HPI) aprēķinātu, tiek reizināts valsts iedzīvotāju skaits ar tās iedzīvotāju paredzamo dzīves ilgumu un šīs valsts iedzīvotāja vidējo pieredzēto labklājību vai laimīgās dzīves gadiem. Pēc tam iegūto skaitli dala ar ekoloģiskās pēdas nospiedumu uz vienu iedzīvotāju, lai atklātu vidējo rādītāju – saražoto laimīgo mūža gadu skaitu uz dabiskā pieprasījuma vienību vidē no valsts iedzīvotājiem.
Vienkāršoti runājot, tas nozīmē, ka indekss pasaka, cik ilgi no sava mūža laimīgi dzīvojam savā zemē, un to varam to salīdzināt ar citām valstīm. Saprotams, ka daudz kas šajā indeksā ir atkarīgs no tā, kur konkrētās valsts iedzīvotāji redz savas dzīves griestus un kur atrodas viņu nelaimīgākais punkts. Iespējams, tādēļ šī indeksa TOP pirmajā vietā ir Kostarika ar indeksa vērtību 62,1 un tikai ceturtajā vietā - Šveice ar indeksa vērtību 60,1.
Visumā pirmajā divdesmitniekā ir dažādas eksotiskas valstis, un tikai vēlāk seko attīstītās valstis, un tomēr tikai laimīgi cilvēki spēj veidot vidusslāni savā valstī. Tas ir galvenais priekšnoteikums. Viegli šī indeksa jēgu saprast, salāgojot, piemēram, pirmās un pēdējās vietas ieguvējus. Kostarikā, kas ir pirmajā vietā, sagaidāmais dzīves ilgums ir ap 80 gadiem. Līdzīgi tas ir pēdējās vietas ieguvējai – Katarai. Arī pēc iedzīvotāju pozicionēšanās sasniegtās laimes ziņā gan Kostarikā, gan Kotdivuārā ir līdzīgi rādītāji, toties ekoloģiskā pēda Kostarikā ir 2,69, bet Katarā - 15,03.
Proti, dalītājs vai bioloģiski derīgo hektāru, kas mazina izmešu ietekmi, tur ir maz, bet patēriņš liels. Katara būvē debesskrāpjus, dzīvo labi un tomēr pēc Pasaules laimes indeksa ir pašā apakšā. Šveicē cilvēki dzīves kāpnēs jūtas augstāk, prognozējami dzīvos ilgāk, un tomēr ekoloģiskā pēda ir divas reizes lielāka nekā Kostarikā. Ja salīdzinām Baltijas valstis, tad kopumā šajā reitingā esam ļoti tuvu, tomēr Lietuva un Igaunija ir labākās pozīcijās kopvērtējumā. Lietuva ieņem 125. pozīciju, Igaunija – 133., bet Latvija – 136. Apgalvojumi, ka Latvija ir zaļākā un tādēļ laimīgākā zeme, nav tiesa. Liela daļa no atbildības par to, kur Latvija atrodas šajā reitingā, ir pārnesama uz mūsu atstāto ekoloģisko pēdu.
Proti, varbūt šodien cilvēki jūtas pietiekami laimīgi un dzīvo tik, cik dzīvo šajā valstī, bet, ievērojot pasaules tendences, noteikti jutīsies sliktāk, jo ekoloģiskās pēdas aprēķinu ietekme agri vai vēlu praktiski ietekmēs valstu labklājību. Ne bez iemesla iepriekš norādīju, ka valsts eksportspēja ir viens no faktoriem, kas būtiski ietekmē ekoloģisko pēdu. Proti, ievērojiet, ka vadībā izvirzās vispirms tās valstis, kas ir atpalikušas un maz patērē, pēc tam tās, kas eksportē, un tādēļ viņu pēda ir mazāka, un tad paliek pēdējie, kas patērē vairāk, nekā saražo.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Paēdusi sabiedrība-stabila valsts saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Bizness.