Ābrams Kleckins ir viens no retajiem cilvēkiem, kurš gadu desmitiem nebūdams nevienā partijā, nebūdams «sasmērējies» nevienā skandālā, spēja saglabāt to milzīgo privilēģiju, kas saucas neatkarīgs viedoklis. Kad pagājušā gada oktobrī viņš kļuva par Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju, daudzu vienīgais jautājums bija – kāpēc Kleckinam tas bija vajadzīgs?
Pa Nacionālās radio un televīzijas padomes ofisa uzgaidāmās telpas logu paveras pasakains skats uz Doma laukumu, Vecrīgas namu jumtiem un baznīcu torņiem. Mums ar Agnesi ir gana laika pētīt šo ainavu – jau pagājusi pusstunda kopš norunātā laika. Sekretāre nervozi lūdz uzgaidīt vēl nedaudz, jo Kleckina kungam esot svarīga tikšanās. Nojaušu, ka tas ir Pēteris Šmidre, kuru, nākot šurp, redzēju pasteidzamies man garām. Kamēr mēs uz piekto stāvu ar kājām, viņš brauca ar liftu, un te nu ir rezultāts. Visticamāk, runā par digitalizāciju, prātoju. Ābramam Kleckinam tagad ir daudz šādu tikšanos ar ietekmīgiem cilvēkiem. Nez, vai viņi visi mēģina viņu «ietekmēt», pie sevis smejos. Kad beidzot sagaidām savu kārtu, Ābrams Kleckins izskatās tikpat mierīgs un līdzsvarots, kādu es viņu atceros kopš studiju gadiem. Inteliģents, taktisks, ļoti zinošs cilvēks. Pret saviem studentiem tāpat kā pret oponentiem viņš mācējis izturēties ar pietāti, cienot ikvienu viedokli. Šķiet, arī nesenie skandāli nav viņu padarījuši nervozu – vismaz ārēji to nevar manīt. Vienīgi pauzes viņš ietur garākas un daudznozīmīgākas, it kā klusējot teiktu – nu, jūs taču saprotat?
Tomēr galvenais jautājums vienalga ir – kāpēc?
Kāpēc es atrodos šajā kabinetā? Atzīšos – aiz vieglprātības. Neuztvēru šo priekšlikumu nopietni, jo biju pilnīgi pārliecināts, ka mani neievēlēs.
Tiešām?
Bet, protams! Jo pie mums taču nav tādas tradīcijas ievēlēt amatos cilvēkus no malas, kuri nepieder nevienai partijai, neaizstāv nekādas intereses. Vēl jo vairāk – man šo amatu piedāvāja politiskā apvienība Saskaņas centrs, un es tikai pasmējos.
Jūs neesat Saskaņas centra biedrs?
Nē, nē. Ko jūs! Viņi mani vienkārši uzrunāja, un es uzskatīju, ka partija ar mani spēlējas – tāpat kā savulaik viņi spēlējās ar Endziņa kandidatūru Valsts prezidenta amatam, lai radītu interesantu situāciju. Domāju, nu lai taču paspēlējas. Tajā momentā nenovērtēju faktu, ka brūk valdība, un šādā situācijā vienmēr ir vieglāk paņemt cilvēku no malas nekā vienoties par kādu figūru no sava vidus.
Sanāca kā savulaik ar Vairu Vīķi-Freibergu – amatā kā kompromiss nonāca persona no malas.
Jā. Līdzīgi. Tikai Freiberga zināja, ar ko tas beigsies. Savukārt es neiedomājos. Un pats vien esmu vainīgs. Bet tā ir tikai viena puse. No otras puses, es esmu tur, kur šobrīd esmu, un man ir pavisam konkrēti mērķi, kurus vēlos sasniegt. Esmu iecerējis daudz ko izdarīt. Taču, ja godīgi, manā vecumā nevajag piekrist šādiem amatiem. Tas ir ilgspēlējošs pasākums.
Bet jūs tomēr piekritāt?
Mani ievēlēja. Šī procedūra ir absolūti neatkarīga, neviens tajā nevar iejaukties, nedz valdība, nedz partijas. Tikai deviņi padomes locekļi ar līdzvērtīgiem mandātiem. Mēs sanākam sēžu zālē un aiz aizvērtām durvīm aizklātā balsojumā no sava vidus ievēlam padomes vadītāju. Katram tiek izdalīta aizzīmogota aploksne ar sarakstu, kurā uzrakstīti visu padomes locekļu uzvārdi. Tālāk ir jāatzīmē viens kandidāts, kurš, tavuprāt, visvairāk atbilst amata prasībām. Tad aploksnes atver jurists un skaļi nolasa rezultātus.
Gandrīz kā ievēlot Romas pāvestu. Kamīnu arī kurinājāt?
Nē, vienīgi kamīnu nekurinājām, bet visādi citādi – ļoti līdzīgi. Manā gadījumā balsu attiecība bija šāda – seši par mani un trīs par kādu citu. Viens no tiem bija manis atzīmētais Andris Jakubāns, divi padomes locekļi bija balsojuši paši par sevi.
Par sevi?
Jā, bet tas taču ir normāli! Ja cilvēks tiešām uzskata, ka viņš pats ir vispiemērotākais.
Un kādēļ jūs nebalsojāt par sevi?
Es nealku. Gribēju redzēt, ko saka pārējie. Ja reiz viņi tiešām gribēs.
Cik ilgi jūs jau ieņemat šo amatu?
Četrus, nē, gandrīz piecus mēnešus.
Kādas ir pirmās atziņas?
Esmu sapratis, ka ar šā brīža likumdošanu un to juridisko stāvokli, kādā atrodas gan Latvijas Televīzija, gan Latvijas Radio, ātri uzlabojumi ir praktiski neiespējami. Visa šī sistēma ir morāli novecojusi. Tā traucē gan raidorganizācijām, gan arī mums — Nacionālajai radio un televīzijas padomei. Nu, kaut vai skandāls ar filmas Putina sistēma pārraidi. Faktiski sanāk, ka padome, kas atbild par nodokļu maksātāju naudu, nedrīkst piedalīties lēmumu pieņemšanā?
Kā jūs uzzinājāt, ka filmu tomēr netranslēs?
Zvanīju Holšteinam, jo biju iecerējis filmu par Putinu ierakstīt pats savam privātajam arhīvam – es parasti ierakstu visas interesantās filmas, lai studentiem parādītu, pārrunātu. Pie viena pajautāju, kā būs ar translāciju. Holšteins saka – ziniet, mēs nerādīsim. Kā nerādīsiet? Un viņš man sāka kaut ko stāstīt, ka filma nav tehniskā kārtībā un tā... Ziniet, kāda bija mana reakcija? Un šeit es vēlos būt pilnīgi atklāts – es teicu – kā padomes vadītājam man jābūt ļoti dusmīgam, taču kā pilsonis es pat esmu mazliet priecīgs, ka šo filmu parādīsiet nedēļu vēlāk.
Vai Holšteins šos vārdus vēlāk nemēģināja traktēt sev par labu?
Nē. Viņš bija korekts. Taču arī es pats netaisījos lavierēt. Pārrunās ar partijām un sarunās ar žurnālistiem es pats pateicu — nē, rīkojumu netranslēt filmu es neesmu devis, taču uzskatu, ka tā, kā ir sanācis, nav slikti. Es gribēju būt godīgs. Turklāt es tiešām domāju, ka visi apkārt lieliski saprot — šis skandāls bija inscenēts, lai izgāztu decembra vidū gaidāmo Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizīti Latvijā. Izrādījās, ka laikam nesaprata. Vai negribēja saprast. Viss beidzās ar to, ka Holšteins man atnesa atlūgumu. Es gan viņam lūdzu nepakļauties spiedienam un neiet prom, taču tur bija aizgājis pārāk tālu.
Un attiecībā uz jums nebija aizgājis?
Dažubrīd – bija. Kā uz mani bļāva!
Bļāva? Kas? Manuprāt, uz jums ir grūti kliegt – cienījama vecuma cilvēks, autoritāte, pats ļoti taktisks, inteliģents. Tēvzemieši, kuriem Putina skandāls ļoti gāja pie sirds?
Nē. Tieši pretēji. Lai arī mums bija ļoti atšķirīgi uzskati, kā par brīnumu, saruna ar tēvzemiešiem bija normāla. Bet kas notika Jaunā laika frakcijā! Oho-ho! Kā Grava uz mani kliedza! Kā bļāva – ar putām uz lūpām. Grava, kurš Latvijas Televīzijā sagrāva visu, ko vien varēja. Kurš aizgāja, atstājot televīzijai astronomiskus parādus. Es biju apstulbis.
Kā jums pašam šo gadu laikā ir izdevies nekļūt par kādas partijas biedru?
Piedāvājumu ir bijis daudz. Bet mani tas vairs neinteresē. Atceros, kā mani aicināja stāties kādā partijā. Tas bija tik naivi! Viņi teica – mēs taisīsim, nu tik būs! Es teicu – labi, taisīsim, bet, ja, nedod Dievs, mūs ievēlēs, ko darīsim nākamajā dienā? Uz mani paskatījās kā uz pamuļķi un teica – kā, bet mums taču būs vara! Redziet, mūsu sabiedrības, valsts galvenā problēma ir tā, ka mēs balsojam par varas vīriem, nevis politiķiem. Pēdējā partija, kurā darbojos, bija Tautas fronte, taču arī tur es salīdzinoši ātri pagāju malā. Ziniet, kādēļ? Nē, konfliktu nebija, taču es nevarēju samierināties, ka cilvēki tiek pārvērsti par balsošanas mašīnām, roku cēlājiem. Man vienmēr, visās situācijās ir bijusi svarīga integrācija. Lai visi iesaistītie cilvēki līdzdarbotos, kopā lemtu, meklētu labāko risinājumu. Lai būtu dialogs, lai visi viedokļi tiktu uzklausīti.
Mani jau sen vairs neinteresē ne politiskie spēki, ne partijas, daudzus gadus mani vairs neinteresē pat karjera. Vienīgais, kas man joprojām ir svarīgs, ir šī zeme. Mani interesē šī zeme. Tā ir mana zeme. Es jūtos ļoti saistīts ar Latviju. Savulaik mani pat mēģināja dabūt laukā no Latvijas. Jā, sešdesmitajos gados, kad daudzi ebreji paši sāka emigrēt uz Izraēlu. Tā bija daļa no tā laika antisemītiskās propagandas. Toreiz cekas lektori stāstīja melīgus stāstus, ka ebrejiem nevar uzticēties, jo pat tādi cilvēki kā Vulfsons, Krupņikovs un Kleckins, atvainojiet – toreiz Kļockins, taisās braukt prom no Latvijas.
Starp citu, kā jūs no Kļockina pārtapāt par Kleckinu?
Ļoti vienkārši. Manas ģimenes uzvārds Latvijā bija Kleckins. Ar šo uzvārdu mana ģimene Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Sibīriju. Un tur mans uzvārds pārvērtās par Kļeckinu, ar «e». Kad atgriezāmies Latvijā, pasē tika ierakstīts – Kļockins ar «o». Lūk. Kad es saņēmu pilsoņa pasi, lūdzu, lai tiktu ņemts vērā mans dzimšanas apliecībā ierakstītais dzimtas uzvārds — Kleckins. To man arī ierakstīja pasē. Starp citu, man ir atļauts lietot abus uzvārdus. Man pat ir izziņa, ka uzvārds Kļockins un Kleckins ir viens un tas pats.
Neatceros nevienu NRTP vadītāju, pār kura galvu jau pašos pirmajos darbības mēnešos nāktu tik daudz problēmu: skandāls ar filmu par Putinu, skandāls ar reklāmu daudzumu televīzijas kanālos, skandāls ar LTV ģenerāldirektora konkursu.
Ļoti pareizi! Tādēļ, ka aiz manis neviena nav. Nevienas platas muguras. Es nevaru ne pie viena vērsties, lai mani aizstāv, lai kaut ko noklusē. Bet, ja runājam nopietni, tad es savā ziņā esmu izdevīgs visiem «grupējumiem». Viņi lieliski zina, ka es cūcības savu mūžu nedarīšu. Nekad nepiedalīšos politiskajās spēlēs, nelobēšu kādu partiju. Un viņi var būt mierīgi, ka, ja ne viņiem, tad vismaz arī ne citiem. (Smejas). Ar mani nevar sarunāt!
Rodas iespaids, ka daudziem ar jums varētu būt grūti. Esat ļoti taisnprātīgs?
Jā, jo es neturos pie krēsla. Tā ir mana galvenā problēma.
Un pat skandāli jūs nespēj izsist no sliedēm?
Protams, ka var. Es taču nekad savā mūžā nebiju tā zākāts, tā apmelots, tā vazāts! Turklāt, ja es precīzi zinu, ka neko cūcisku, nepareizu neesmu darījis. Un neko pārkāpis neesmu. Viņi taču rēķinājās, ka es kaut ko tādu neizturēšu.
Viņi?
Jā, viņi. Es nevaru saukt nevienu vārdā. Diemžēl. Man nav pierādījumu. Es tikai gribu pateikt, ka bija zvans no augšas. Uz LTV bija. Un pavēle «ņemt to filmu nost» arī bija. Un ne no manis.
No kurienes? No valdības mājas?
Jā. Un viņi rēķinājās, ka mēs abi ar Holšteinu galu galā paliksim vainīgie, kuri šo skandālu neizturēs, aizejot un atstājot brīvu gan padomes vadītāja, gan LTV ģenerāldirektora krēslu.
Bet jūs neaizgājāt. Spītības pēc?
Jā. Es neiesaistījos strīdos, netaisnojos, neielaidos. Iespējams, sabiedrības reakcija uz šo notikumu bija tik salīdzinoši maiga tieši tādēļ, ka es nenolaidos līdz ķengu līmenim. Taču saprotiet, cik man šī situācija bija sarežģīta. Es nezināju, kā visu zākāšanu pārcietīšu. Kamēr neesi nokļuvis šādā situācijā, tu neko par sevi nevari droši zināt. Es varēju sākt taisnoties, velt vainu uz citiem, krist panikā. Bet nekritu. Ziniet, es pat naktīs gulēju normāli. Pašam sev par lielu pārsteigumu es nejutos satriekts. Jā, protams, man tas bija ļoti nepatīkami, taču ne graujoši. Tagad es to par sevi zinu. Izrādījās, ka es varu izturēt. Lai gan – viens gan man sāpēja.
Kas?
Biju pārsteigts par dažiem saviem bijušajiem kolēģiem, par dažiem kādreizējiem studentiem, kuri mani labi pazīst un zina, ka cūcības es nekad nedaru. Jebkurā gadījumā. Es varu kļūdīties, citādi domāt. Taču, lai es savā mūžā kādam apzināti izdarītu cūcību!? Nav tā bijis! Un viņi to zināja. Tomēr rakstīja. Rakstīja, ka Kleckins ir ietekmēts, korumpēts, ka man ir jāatkāpjas, jāraksta atlūgums. Bet par ko!? Jā, tas gan man sāpēja. Taču es nesatraucos par to, «kā gan viņi drīkstēja tā padomāt»! Nē, es ne par to. Viņiem varēja būt šāds viedoklis, bet kas bija obligāti jāizdara: jāpiezvana un jāpajautā: «Ko tu tur, Kleckin, esi savārījis?»
Nepiezvanīja?
Nē, nepiezvanīja, nepajautāja. Lūk, tas gan ir kaut kas jauns mūsu žurnālistikā. Nav vairs principu. Un tas notiek šajā sarežģītajā laikā, kad masu medijiem ir jo īpaši svarīga nozīme sabiedrības dzīvē. Cilvēki ir dezorientēti, viņi nesaprot, kas pie mums notiek. Padomājiet, mēs esam nonākuši līdz situācijai, kad zūd autoritātes. Jūs man nevarēsiet nosaukt nevienu cilvēku, kurš Latvijai būtu bezierunu autoritāte.
Varbūt Vaira Vīķe-Freiberga.
Tiešām? Nepamanījāt, kas notika, tikko viņa aizgāja no amata? Par ko mēs vispār runājam! Un to jūs saucat par cieņu? Tā nav nekāda autoritāte, kuru aprej, tikko tā ir zaudējusi savu amatu. Tā ir krēsla autoritāte. Kā padomju laikos, kad deva ordeņus par krēsliem. Patiesībā mums nav vairs nevienas autoritātes. Un tas ir skumji.
Visas šīs peripetijas jums ir bijušas īstas ugunskristības. Esat gatavs vēl kaut kam tādam?
Neviens cilvēks nav gatavs tam, lai viņu klaji apmelo. Domāju, ka mani vēl daudzreiz mēģinās padarīt par grēkāzi. Mans galvenais zaudējums no visa šī skandāla ir zaudētais laiks. Laiks, kuru vajadzēja veltīt citiem, svarīgiem jautājumiem. Man ir daudz darba.
Turklāt jūs vēl arī pasniedzat.
Pasniedzu. Ziniet, man ļoti mīļš ir teiciens no Luisa Kerola Alises Aizspogulijā – šajā vietā, lai stāvētu uz vietas, ir strauji jāskrien. Un es skrienu. Joprojām. Jo mūsdienās, lai nezaudētu formu, nepārtraukti ir jāmācās. Es mācos kopā ar studentiem, vingrinu smadzenes, uzzinu jaunu viedokli, diskutēju. Ir svarīgi zināt, ar ko elpo jaunā paaudze, kas viņu satrauc. Taču, te ir cita bēda. Intelektuālais un inteliģences līmenis mūsu jaunatnei diemžēl kļūst arvien zemāks. Es viņiem rādu dokumentālo filmu par Zaļkalnu, un studenti par viņu nekad nav pat dzirdējuši. Viņi nezina Borisu Bērziņu. Neko nezina! Tomēr visā manā pasniedzēja mūžā nekad nav bijis kurss, kurā nebūtu viens vai divi talantīgi, spoži cilvēki. Es viņus uzreiz pamanu un izceļu uz citu fona. Taču kopējais studentu, arī talantīgo cilvēku redzesloks ar katru gadu kļūst arvien šaurāks. Zināšanu slānis ir tik niecīgs.
Ja jūs salīdzinātu Latvijas žurnālistiku sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados un mūsdienās, kādi būtu secinājumi?
Neko priecīgu pateikt nevaru. Redziet, kas ir iznācis. Izrādās, ka tirgus žurnālistam ir vēl bīstamāks par nomenklatūru.
Tiešām?
Jūs varat iedomāties, ka šodien žurnālisti par kādu savu kolēģi pateiktu – nē, pēc šī raksta es viņam roku vairs nepasniegšu?
Nezinu. Nē, nedomāju.
Bet es lieliski atceros laikus, kad profesionālā ētika un morāle bija augstā vērtē. Es tagad nepieskaršos jautājumam par padomju gadu cenzūru, ideoloģiju. Tas ir cits stāsts. Taču iemeslu, kādēļ žurnālistika šobrīd strauji zaudē savu kvalitāti, ir daudz. Pirmkārt, Latvijas masu mediju vidē pazuda vienas tradīcijas, kas pastāvēja padomju gados, bet citas tradīcijas vietā neradās. Otrkārt, žurnālistu savulaik bija daudz mazāk, viņi viens otru labi pazina, reputācija bija svarīga. Bija cieņa pret žurnālistiem, kuri varbūt ir spējīgāki, talantīgāki par vidusmēra kolēģiem.
Lasot lekcijas Latvijas Universitātē, jūs redzat jauno žurnālistu paaudzi...
Jā, un tur ir daudz talantīgu cilvēku.
Kur viņi pēc tam pazūd?
Mūsdienās talantīgos žurnālistus samaļ gaļas mašīna. Cik savulaik rakstīja štata žurnālists? Nu, vienu rakstu nedēļā. Varbūt divus.
Cik?!
Jā, protams! Bija cilvēki, kuri rakstīja vienu rakstu mēnesī. Piemēram, bija nepieklājīgi, ja tev vienā avīzē pēkšņi sakrita divi raksti vai pat rakstiņi. Fui, konveijera darbs. Klišeja. Tagad, kad es paņemu dienas avīzi: viens žurnālists dienā uzraksta divus, trīs rakstus. Viņa uzvārds vienā lappusē, otrā, trešā... Viņam ir jāpieraksta! Tajā gaļas mašīnā talants ļoti ātri noplicinās, žurnālistiem vienkārši nav laika domāt. Kur pazudusi pētnieciskā, analītiskā žurnālistika? Praktiski nav!
Visus šos gadus jums ir bijusi unikāla iespēja skatīties un vērtēt no malas. Jūs nebijāt amatos, nepiederējāt ne pie vienas sistēmas. Varējāt brīvi paust savu viedokli, jums bija absolūta rīcības brīvība. Tagad, ieņemot šo amatu, kaut kas ir mainījies?
Nedomāju. Piemērs. Es zināju, ka attiecīgi cilvēki Kotu grib pataisīt par Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoru.
Zinājāt?
Jā. Bet šajā situācijā ir viens liels «bet». Mums šim amatam bija tādi kandidāti, kādi bija. Un es izlēmu – ja man nav labāka varianta, tad ir jāpieņem mazākais no ļaunumiem. Ja man būtu bijis labāks kandidāts, es nepiekristu Kota iecelšamai amatā un ne tikai nebalsotu «par» viņu, bet arī nepiekristu ar viņu strādāt. Un varat mani ņemt nost no amata! Viss! Bet man nebija labāka pretendenta. Un Kots vismaz zina LTV stāvokli, viņš ir ļoti godkārīgs, enerģisks cilvēks. Lai dara! Tieši tādēļ es izdomāju formulu ar papildu līgumu, ar papildu kontroles mehānismiem. Mēs ar Kotu esam sarunājuši striktu sadarbības un atskaites modeli. Viņam visi mani noteikumi ir skaidri. Esmu darījis visu, kas no manis bija atkarīgs. Jūs saprotat, ka es taču varēju palikt balts un pūkains, ja vienkārši nebalsotu ne par, ne pret viņu. Bet es nobalsoju par. Es uzņēmos atbildību. Man vajadzēja Kotam sniegt signālu, ka neesmu pret viņu, ka esmu gatavs ar viņu strādāt. Lai viņš nedomā, ka es tikai to vien darīšu, kā gaidīšu, kā viņu noņemt. Ja reiz viss ir tā sanācis, es ar viņu strādāšu. Ceru, ka tā lieta aizies!
#1/3
#2/3
