«Tas ir labāk nekā nekas – kad tikko izvirzītās vides prasības būtu jāievēro uzreiz pēc grozījumu spēkā stāšanās, jo termiņš tiem kokrūpniekiem, kuru iekārtas neatbilst izvirzītajām prasībām, sešu mēnešu laikā no noteikumu stāšanās spēkā (2004. gada augusts) vajadzēja iesniegt reģionālajā vides pārvaldē pasākumu plānu, kā tiks nodrošinātas izvirzītās prasības, ir jau sen pagājis,» secina Latvijas kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas izpilddirektors Jānis Mārciņš. Viņš norāda, ka, neraugoties uz sagatavotajiem grozījumiem, solītais atbalsts mazajam un vidējam biznesam paliek tikai vārdos, bet darbos notiek pretējais. Savu teikto J. Mārciņš pamato ar to, ka izvirzītās prasības par skaidu nosūkšanu, filtru un ciklonu uzstādīšanu ārpus apdzīvotām vietām esošajās mazajās kokapstrādes darbnīcās un kokzāģētavās ir absurdas. Ja darbnīca atrodas apdzīvotā vietā, uz to varētu attiecināt jau noteiktās vides prasības par kokapstrādes procesā radušos putekļu un skaidu savākšanu, piekrīt J. Mārciņš. «Ja ražotne atrodas lauku viensētā ārpus apdzīvotām vietām vai tās nomalē, kur ar savu darbību netraucē un nerada nekādas grūtības apkārtējiem iedzīvotājiem, tad šīs vides prasības putekļu savākšanā uz tiem nevajag attiecināt,» uzsver asociācijas izpilddirektors. Savu teikto viņš pamato ar to, ka ārpus apdzīvotām vietām esošais nelielais kokrūpnieks nevienam citam, izņemot pats sev, nekaitē, jo koka putekļi satrūd un nav uzsktāmi par bīstamiem vai kaitīgiem izmešiem (piesārņojumu) un videi nekāds kaitējums netiek nodarīts.