Galvas ciršana augsta līmeņa amatpersonām daļai sabiedrības allaž ir patikusi. Lai gan šonedēļ demisionējušasi ekonomikas ministrs Jurijs Strods apgalvo, ka šāds solis ir saistīts tikai un vienīgi ar problēmām ģimenē, tā vien izskats, ka problēmas valdības iekšienē pastāv, un nu tās arvien vairāk spraucas uz āru.
Par to liecina kaut vai premjera A. Kalvīša izteikumi, ka pietiekami ilgu laiku no Ekonomikas ministrijas nav varēts sagaidīt nekādu aktīvu rīcību inflācijas apkarošanas jomā.
Savukārt koalīcijas partneri visnotaļ rezervēti izsakās par pašreizējo Rīgas domnieku Eināru Cilinski kā iespējamo Stroda pēcteci. Kas tad šobrīd notiek Latvijas valdībā? Nenoliedzami par tās klupšanas akmeni nr. 1 ir kļuvusi inflācija, kuras apjoms ne tikai nemazinās, bet joprojām aug augumā (šā gada augustā, salīdzinot ar attiecīgo laika periodu pērn - 10,1 %). Izskatās, ka premjers ir sapratis, ka viņa popularitāti esošā ekonomiskā situācija ir ievērojami pagrāvusi, bet savulaik valdības apstiprinātais inflācijas apkarošanas plāns tā vai citādi, bet ir cietis fiasko.
Katrā ziņā maz kurš vēl tic apgalvojumam, ka šis plāns tikai tagad sāk darboties, un sekas kaut kad drīz būs jūtamas. Šādā situācijā arī diez vai ir iespējams nomierināt sabiedrību, radot kārtējo darba grupu, kas izstrādāšot plānu ekonomikas stabilizācijai. Savukārt galvas ciršana augsta līmeņa amatpersonām daļai sabiedrības allaž ir patikusi. Kā jau minēts, zīmīga šādā situācijā ir Stroda aiziešana (jāpiebilst, ka tā sakrīt arī ar Lattelecom privatizācijas procesu), tāpat Kalvītis ir skaidri pateicis, ka jābūt konkrētam lēmumam, ko un kā darīt ar Saeimas priekšsēdētāju Induli Emsi saistībā ar viņa iespējamo šmuci kādreiz pazudušas vairāku tūkstošu latu traktornaudas sakarā.
Un tad jau vēl nedrīkst auzmirst premjera paziņojumus par to, ka valdībā rudenī iespējamas visaptverošas izmaiņas un vispār esot jāizvērtē, kurš ministrs ar ko var tikt galā. Tādējādi var izrādīties, ka līdzšinējās baumas par valstsvīru rokādēm var pārvērsties par baltu patiesību.
Jautājums gan ir par to, ko šāda politiskā stumdīšanās reāli dotu valstij, tās tautsaimniecībai. Principā jau neko, it īpaši ņemot vērā, ka svarīgus eknomiskus lēmumus nepieņem viens ministrs, bet viss kabinets kopumā. Tādējādi tā vietā, lai rīkotu politisko teātri (vai cirku), valdība varētu spert reālus soļus ekonomiskās situācijas uzlabošanai.