Ir pagājis gads, kopš Latvijā tika ieviests tā dēvētais uzņēmumu baltais saraksts, un tas ir laiks, kad var izdarīt secinājumus par šā jaunieveduma veiksmīgumu un jēgu turpināt tā eksistenci. Lai to pienācīgi izvērtētu, droši vien jāsāk ar periodu, kad vispār tikai radās iecere par šāda saraksta veidošanu. Tolaik tika uzskatīts, ka attiecīgo labvēlību izpelnīsies uzņēmumi, kuriem nav nekādu nodokļu parādu, tādējādi potenciālajiem biznesa partneriem parādot – šeit ir kompānija, ar ko var sadarboties, jo tā savlaicīgi veic visus savus maksājumus.
Laika gaitā šī ideja tika advencēta, pasakot, ka baltajā sarakstā iekļuvušie uzņēmumi varētu gūt kādas noteiktas priekšrocības no valsts puses. Jāpiebilst, ka arī pirmie uzņēmumi, kas tika iekļauti attiecīgajā programmā, bija visnotaļ optimistiski noskaņoti, cerot, piemēram, uz dažādu valsts institūciju labvēlīgāku attieksmi. Šobrīd ir skaidrs, ka nav nekā no tā visa.
Vispirms jau tika pieļauta būtiska kļūda, nosakot, ka šajā sarakstā var atrasties vien uzņēmumi, kuri ir sasnieguši noteiktu apgrozījuma līmeni. Nav pat vērts diskutēt par noteiktā sliekšņa apmēru, jo absurds ir pats fakts – valsts līmenī faktiski tiek pateikts, ka mazi uzņēmumi nevar būt pilnīgi droši sadarbības partneri. Vienkārši sakot, ārpus izredzēto saraksta ir palikuši godīgi strādājoši uzņēmumi, droši potenciālie sadarbības partneri ar mazu apgrozījumu. Taču diez ko labāk neklājas arī uzņēmumiem, kuriem pēdējā gada laikā tomēr ir iznācis būs pietiekami baltiem, lai šajā sarakstā iekļautos. Dažādu kontrolējošo institūciju attieksme pret tiem nebūt nav kļuvusi draudzīgāka, bet daļa ministriju vispār paziņojušas, ka neredz nekādu mehānismu, kā varētu nākt pretī šādiem uzņēmumiem. Un tas ir vēl viens paradokss – ministrijas pēc savas būtības spēj pastāvēt, tikai pateicoties godīgiem nodokļu maksātājiem, bet atbalstīt savus naudas devējus iespējas nesaredz.
Ņemot vērā gan jau minētos, gan dažādus citus aspektus, droši vien par likumsakarību jāuzskata fakts, ka pašu uzņēmēju vidū atrašanās baltajā sarakstā netiek uzskatīta par kaut ko īpašu. Savukārt atgādināšana sarunu partnerim, ka vispār jau pārstāvēts tiek šāda saraksta uzņēmums, var izraisīt totālu neizpratni – ko tas īsti nozīmē, kāds no tā ir labums un kā, uzzinot šādu faktu, būtu jāreaģē. Citiem vārdiem sakot, biznesa vidē ir vienalga – ir vai nav potenciālais partneris iekļauts attiecīgajā sarakstā. Ļoti iespējams, ka sākotnējā iecere attiecībā uz uzņēmumu balto sarakstu ir bijusi laba un pareiza, taču izpildījums diemžēli ir iznācis tāds, ka nav vairs īpaši lielas jēgas tērēt valsts vai, pareizāk sakot, nodokļu maksātāju naudu, lai uzturētu šādu pērnā gada jaunievedumu – tas, kā redzams, ir izgāzies. Ja reiz tas tika radīts, pamatidejai vajadzēja būt ļoti vienkāršai – bija jābūt elektroniskam sarakstam, kurā katru dienu par katru nodokļu maksātāju būtu pieejama precīza, aktuāla informācija ar skaidru norādi – ir vai nav samaksāti nodokļi. Bet tas nav noticis.
