Foto: no DB arhīva

DB viedoklis: Komercnoslēpuma dāvana noslēpumainajai ministrijai 

Aizbildināšanās ar nacionālās lidsabiedrības biznesa  interesēm ļauj turpināt tirgot publikai kaķi maisā

Egons Mudulis, DB žurnālists, 2016. gada 19. aprīlis plkst. 7:49

AirBaltic ir viens pamatīgs Latvijas veiksmes stāsts, kas nākotnē varētu kļūt par visas tautas lepnumu. Jau rudenī sāksim lidot ar modernākajām lidmašīnām pasaulē, un pāris gadu laikā no garās stratēģisko investoru rindas izvēlēsimies to, kurš solīs visvairāk ieguldījumu, savienojumu un pasažieru miljonu. Aviācijas pienesums veicinās tautsaimniecības uzplaukumu, un Latvija pasaulē tiks atpazīta kā pasažieru tranzīta lielvalsts. Lai kā gribētos, diezin vai šāda saulaina nākotne tik viegli dosies rokā. Lai Satiksmes ministrijas un AirBaltic pārstāvji varētu uzburt idillisku ainu pilsoņu prātos, stāstot par saviem varoņdarbiem bijušā vadītāja Bertolta Flika savārītās putras izstrebšanā un iespējām, kas tādēļ pavērušās uzņēmumam, bez makaronu karināšanas vai vismaz nevēlēšanās teikt patiesību viņiem publiskajā komunikācijā nekādi neiztikt.

Vai tas, ka Ulda Auguļa atrastā finanšu konsultanta Prudentia it kā sameklētais investors Ralfs Dīters Montāgs-Girmess ieguldījis AirBaltic 52 milj. eiro, nav varens panākums? Vai Prudentia ļaudīm līdz ar ministrijas vadību par to nepienāktos dzert šampanieti, apmazgājot miljona vērto komisijas naudu? Varbūt, ja vien iesaistītās puses liktu ķīlā ja ne galvu, tad vismaz mēli, no kuras būtu gatavi atvadīties, ja izrādītos, ka ar AirBaltic investoru viss nebūt nav tā, kā mums tiek klāstīts.

Ir grūti saprast, kāpēc cilvēkam, kuram it kā esot savi 52 miljoni, vajadzēja mēnešiem vilkt garumā to ieguldīšanu kompānijā, kuras 20% akcijas viņš grasījās iegādāties un kurai diezin vai tāda kavēšanās varēja nākt par labu. Bilde kļūst skaidrāka, ja pieļauj, ka taisnība ir tiem, kas pauž bažas, vai tik Montāga-Girmesa kungs no krievu Sukhoi lidmašīnu tirgotāju izkārtnes nav pārtapis par izkārtni kādam citam, piemēram, esošajam AirBaltic līzinga devējam. Dāņu Nordic Aviation Capital loģiku šādā situācijā varētu saprast – zustu risks zaudēt esošos maksājumus, kā arī rastos iespēja nopelnīt procentus uz jauno Bombardier lidmašīnu iegādes rēķina. Var saprast arī visu lidmašīnu iegādes darījumā potenciālo iesaistīto vēlmi slēpt detaļas par darījuma detaļām, lai neatklātu kārtis konkurentiem.

Tas, ko nevar saprast – kurš īsti atbildēs par sekām, ja izrādītos, ka Montāgs-Girmess ir tikai zicinvestors un ministrijas un lidsabiedrības vadība notirgojusi publikai kaķi maisā. To, ko šāda iespējama shēmošana varētu nozīmēt AirBaltic, kompānijai, kas piedzīvojusi daudzas tiesvedības un Eiropas Komisijas vētīšanu, vajadzētu zināt. Tagad būtu īstais brīdis satiksmes ministram, valsts sekretāram, investoram un tā atradējiem, kā arī lidsabiedrības vadītājam Martinam Gausam pateikt skaidri un gaiši – minētās aizdomas ir tikai ļaunu cilvēku mēļošana, un mēs esam gatavi no savas kabatas apmaksāt visus rēķinus, kas varētu rasties, ja izrādītos, ka esam karinājuši publikai makaronus uz ausīm.

Dalies ar šo rakstu!
Raksta komentāri
Spied šeit, lai lasītu vai pievienotu savu komentāru