Lielāko ažiotāžu pagājušajā nedēļā nenoliedzami radīja ziņa, ka nacionālā aviokompānija airBaltic savu zīmolu ir pārdevusi, turklāt uzņēmumam, kurš ir tās līdzīpašnieks un kas savukārt pieder šīs pašas kompānijas vadītājam Bertoltam Flikam.
.jpg)
Protams, nu jau ir zināms, ka Fliks pēc pārrunām ar satiksmes ministru Kasparu Gerhardu (TB/LNNK) ir piekritis zīmolu atdot, ka airBaltic nu būs cita padome, jo līdzšinējā Vigo Legzdiņa vadībā nav pieņēmusi pareizos lēmumus (kam var piekrist) utt. Viss ir labs, kas labi beidzas — šī patiesība ir neapstrīdama. Tomēr ir aspekti, par kuriem šajā kontekstā tomēr jāaizdomājas.
Pirmām kārtām, visticamāk, pagājušajā nedēļā mēs bijām liecinieki visnotaļ labi iestudētam teātrim. Cieņu pret tā autoriem rada fakts, ka pats uzvedums acīm redzami tika iestudēts pietiekami īsā laika posmā. Tātad, kā tas viss tika pasniegts sabiedrībai? airBaltic padome akceptējusi lēmumu, ka kompānijas zīmols tiek pārdots Flikam piederošam uzņēmumam, bet valsts akciju turētāja Satiksmes ministrija par to nav pat nojautusi un ir pagalam sašutusi par notikušo… Izklausās naivi! Maz būtu ticams, ka šobrīd par grēkāzi padarītais Legzdiņš, kurš ir arī a/s Latvijas autoceļu uzturētājs valdes priekšsēdētājs, iedomājies piekrist šāda veida shēmām bez ministra ziņas. Ja nu tomēr tā ir noticis, tad rodas nākamais jautājums — cik droši viņam ir uzticēt arī Latvijas autoceļu uzturētāja vadīšanu?!
Faktiski notikušās airBaltic zīmola pārbīdes liecina vai nu par savulaik pietiekami interesanti izdomātu shēmu, kas acīmredzot nākotnē atsevišķiem cilvēkiem ļautu labi nopelnīt, vai arī totālu ministriju amatpersonu neizpratni par to, kas īsti notiek viņiem pakļautajās sfērās. Draņķīgs, jāatzīst, ir gan viens, gan arī otrs variants. It īpaši jau tāpēc, ka airBaltic pilnīgi noteikti nav vienīgā kompānija, kura daļēji vai pilnībā pieder valstij. Vēl jau ir Latvenergo, Latvijas Valsts meži, Lattelecom, Latvijas dzelzceļš utt. Varbūt ir vērts pārskatīt, kam pieder šo kompāniju zīmoli? Varbūt arī tie ir kādam pārdoti, aizbildinoties ar nepieciešamību steidzami piesaistīt papildu finansējumu, turklāt tik prasmīgi, ka atbildīgie ministri pat neko nenojauš.
Tiesa, pēdējais apgalvojums skan gana paradoksāli, tomēr, ņemot vērā notikušo ar airBaltic zīmolu, neiespējams nav nekas. Turklāt konkrētajā gadījumā, redzot, ka jau sāktā shēma ir nonākusi atklātībā, Fliks piekrita atdot airBaltic zīmolu pašai aviokompānijai. Taču situācija varētu būt interesantāka, ja līgumu par tā iegādi būtu noslēgusi kāda no šā uzņēmuma un nozares kopumā krietni vien attālinātāka persona, kam nu jau būtu pilnīgi vienalga, ko par notikušo domā Gerhards vai kāds cits valdības ministrs.
Jebkurā gadījumā notikušais kārtējo reizi klaji parāda shēmošanas tradīciju neiznīkstošo garu Latvijas varas gaiteņos, un atliek tikai minēt, kad pienāks tā laimīgā diena, kad par šāda veida darījumiem mēs vairs nedzirdēsim.
