Līdz ar plašo būvniecību valstī daudzviet izauguši biroju rajoni un jaunas daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas, solot mūsdienīgu komfortablu dzīvi.
Pieprasījums ir liels, tāpēc daudzdzīvokļu namu rajoni aug kā sēnes pēc lietus, taču diemžēl to pašu nevar teikt par apkārtējās infrastruktūras attīstīšanu.
Acīmredzot pašreizējā tirgus konjunktūra ir tāda, ka nekustamo īpašumu attīstītājiem ir daudz izdevīgāk piedāvāt mājokļus ar labākajā gadījumā izbūvētām autostāvvietām nekā būvēt jaunuzcelto dzīvokļu iemītniekiem arī papildu bonusus kā, piemēram, bērnudārzu vai ārstniecības iestādi. Tā kā liela daļa jauno dzīvojamo ēku iemītnieku ir jaunas ģimenes, tad, piemēram, bērnudārzu trūkums varētu izrādīties nopietns šķērslis jaunajai komfortablajai dzīvei, ņemot vērā vispārējo bērnudārzu trūkumu.
Radušos situāciju mēģina labot Rīgas Domes (RD) Izglītības, jaunatnes lietu un sporta departaments, kas vēlētos apbūves noteikumos iestrādāt prasības par bērnudārziem un citiem infrastruktūras objektiem, minot skaitļus, ka uz 1000 iedzīvotājiem nepieciešams bērnudārzs ar 80 -120 vietām. Pret to gan iebilst RD Pilsētas attīstības departaments, uzsverot, ka pašlaik uz 1000 iedzīvotājiem ir tikai 51 bērns līdz 7 gadu vecumam. ·ī aina diezgan skaidri ieskicē absurdo RD pieeju apbūves noteikumos.
Pirmkārt, pilsētplānotāji, kuru funkcija būtu plānot pārskatāmā nākotnē iespējamās pilsētas attīstības tendences, atsaucas uz pašreizējiem demogrāfiskajiem datiem, taču tendence liecina, ka bērni varētu dzimt vairāk. Otrkārt, faktiski neiespējami būtu piespiest nekustamo īpašumu attīstītājus būvēt bērnudārzus. Ja nu vienīgi tiktu atrasts abpusēji izdevīgs privātās partnerības plāns, bet, kā rāda līdzšinējā pieredze, RD attieksme pret šāda veida sadarbību diemžēl ir bijusi noraidoša.
Tomēr situācija ap infrastruktūras labiekārtošanas jautājumiem apliecina to, ka pašlaik RD, iespējams, ir visnotaļ haotiska vīzija par pilsētas attīstību.
Nav redzēts skaidrs plāns, kā pilsēta attīstīsies ilgtermiņā - 30 un vairāk gadu laikā, nevis tikai tuvāko gadu laikā.Tas noved pie situācijām, kad pašvaldība nodod privatizācijai zemes gabalus, kurus pēc tam spiesta par daudz lielāku summu atpirkt infrastruktūras attīstīšanai. Pilsētai būtu daudz izdevīgāk tos rezervēt, lai nākotnē apbūvētu ieplānotos zemes gabalus, pat ja tiem tuvāko gadu laikā neatrodas finansējums. Cits jautājums ir par to, vai izdevīgs šāds pilsētplānojums būtu tiem, kas no RD nespējas plānot pilsētas attīstību gūst sev peļņu.