1,4 miljoni latu - tieši tik lielu summu ir plānots tērēt, lai informētu Latvijas sabiedrību par pāreju no latiem uz eiro, kas šobrīd ir plānota 2014. gadā.
Protams, eiro ieviešana valstī nozīmē dažādas izmaiņas, ar ko turklāt būs jārēķinās vienlaikus - naudas maiņa, pavisam citi skaitļi cenu zīmītēs, pārrēķini un tamlīdzīgi aspekti. Tomēr kāpēc gan informācijai par to vajadzētu tērēt nepilnu pusotru miljonu latu nodokļu maksātāju naudas?!
Brīžos, kad Latvijā tiek ievēlēts jauns Valsts prezidents, valdībai taču nenāk prātā tērēt naudu, lai par šo faktu informētu sabiedrību. Un līdzekļi tam netiek šķiesti viena vienīga iemesla dēļ - faktiski visi plašsaziņas līdzekļi vismaz mēnesi to vien dara, kā apraksta jaunievēlētā prezidenta biogrāfiju, turīguma pakāpi, garderobi, mājokli, dzīvesbiedra uzskatus un stila izjūtu, suņa vārdu un šķirni, iecienītākos ēdienus un daudz ko citu. Un dara to pilnīgi par velti! Situācija attiecībā uz eiro ieviešanu valstī ir stipri vien līdzīga nupat aprakstītajam scenārijam. Pieņemot, ka 2014. gadā eiro Latvijā tiešām tiks ieviests, droši var prognozēt, ka turpmāko pusotru gadu plašsaziņas līdzekļos regulāri būs atrodama detalizēta informācija par to, kā notiks eiro ieviešana, kur varēs samainīt naudu, cik ilgi to varēs darīt, kāds būs kurss utt. Jo vairāk tuvosies minētais datums, jo grūtāk Finanšu ministrijas amatpersonām būs atkauties no žurnālistiem, kuri gribēs kaut ko uzzināt par šo notikumu, lai pavēstītu arvien jaunas nianses savai auditorijai. Un arī tas būs par velti! Faktiski jāteic, ka bezmaksas informatīvā kampaņa šajā jomā ir sākusies, ņemot vērā, ka visnotaļ izsmeļošas publikācijas presē, ieskaitot DB, pēdējo dienu laikā jau ir bijušas. Būtisks fakts - tās ir tapušas, neiztērējot nevienu santīmu nodokļu maksātāju naudas.
Drīzāk gan šeit ir jārunā par kaut ko citu... Nākamajā gadā ir paredzētas pašvaldību vēlēšanas, un tas nozīmē, ka politisko partiju līderiem atkal būs vajadzība gorīties televīzijas ekrānos, turklāt izdodot par to pēc iespējas mazāk, bet vēl labāk - pilnīgi nemaz savas naudas. Turklāt kas tad vēl labāk varētu klāstīt par gaidāmajām izmaiņām saistībā ar eiro ieviešanu, ja ne vienu un to pašu partiju pārstāvošie premjers un finanšu ministrs?! Savukārt varas gaiteņos jau dzirdams, ka lauvas tiesu no minētās summas un tiesības iekasēt maksu par raidīšanu dabūšot viena no divām televīzijām, kas nupat pamanījās apvienoties. Ja šāds scenārijs tiešām realizēsies, kāds politiskais spēks iegūs ideālu priekšvēlēšanu kampaņu, kāds privāts televīzijas kanāls varēs izķepuroties no zaudējumiem, skaitīsies, ka valsts ir rūpējusies par saviem iedzīvotājiem, skaidrojot to, kas jau būs izskaidrots par velti, bet samaksās par to visu nodokļu maksātāji.
Interesanti gan būtu arī zināt, cik valstij izmaksās zvanīšanās organizēšana, lai iedzīvotāji varētu ziņot, kuri uzņēmēji negodīgi nosaka savām precēm un pakalpojumiem cenas, pārrēķinot tās no latiem uz eiro. Jāņem vērā, ka neregulētā tirgū pārlieku liela cena ir tā, ko nav gatavs maksāt patērētājs, nevis tā, kam nepiekrīt PTAC vai kāda cita valsts struktūra.