Dzelteno vestu nemieri Francijā jeb uz perona atstāto aizvainojums

2018. gada 04. decembris plkst. 6:06
Autors: Rūta Kesnere - DB komentāru nodaļas redaktore
Sadaļa: DB Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Pagājušās nedēļas nogalē Franciju un tās galvaspilsētu Parīzi satricināja tā dēvēto dzelteno vestu protesti, kas pārauga vardarbīgās sadursmēs ar policiju. Protestos piedalījās gandrīz 300 000 cilvēku, un to iemesls bija gana straujš – teju 23% – degvielas nodokļa kāpums.

Francijas valdība izlēma paaugstināt šo nodokli, īpaši attiecībā uz dīzeļdegvielu, lai sekmētu zaļo dzīvesveidu un cīnītos pret klimata pārmaiņām. Kā raksta mediji un apgalvo franču politologi, šā nodokļa paaugstinājums bija tikai iemesls vērienīgajiem nemieriem, nevis to patiesais cēlonis. Kas tad ir dzeltenās vestes un ar ko ir neapmierināti francūži? Kā liecina franču un britu preses aptaujātie protestētāji, tie pieder pie franču vidusšķiras, kas saņem samērā zemas algas un maksā lielus nodokļus, vai arī ir bez darba. Pārsvarā protestētāji ir nevis lielo pilsētu, bet lauku un piepilsētu iedzīvotāji. Kāda 62 gadus veca skolotāja no provinces laikrakstam The Guardian atzīst: «Mēs, dzeltenās vestes, pārstāvam Francijas nabadzīgākos iedzīvotājus, tos, kuriem nav zobu, tos, kuriem ir vidēji vai zemi ienākumi.»

Dzeltenās vestes ienākumu ziņā pieder tā dēvētajai zemākajai vidusšķirai (lower middle class), kam iet secen globalizācijas un digitālās ekonomikas radītās priekšrocības. Franču ģeogrāfs un rakstnieks Kristofs Guijī norāda, ka dzelteno vestu kustība, kas cita starpā ir spontāna, radusies sociālajos tīklos un tai nav neviena izteikta līdera vai partijas, kas par to iestātos, ir tikai simptoms un ārēja izpausme sadalītai valstij, un tā sakņojas «periferālajā Francijā», jo lūzuma līnija iet starp lielajām metropolēm un laukiem. Lauku iedzīvotāji ir tie, kuriem līdz darba vietām ir jābrauc vairāki demiti kilometru un kuriem tādēļ ir tik būtiski, cik maksā degviela.

Parīziešiem ar izcilo un ērto galvaspilsētas metro sistēmu šis jautājums ir stipri neaktuāls. Taču tas nav galvenais. K. Guijī uzsver, ka noteicošo lomu spēlē provinču iedzīvotāju aizvainojums par to, ka viņi ir aizmirsti un nostumti malā. Viņi nejūtas kā globalizācijas un izaugsmes vilciena pasažieri, bet gan kā uz perona atstātie un pat vēl vairāk – vilcienā neielaistie. Francijas lauku iedzīvotājiem šoku jau kopš 2000. gadu sākuma radīja pakāpeniska darbavietu izzušana viņu dzīvesvietās, daudzu tradicionālo nozaru būtiska sašaurināšanās. Tas ir tikai tūristiem patīkami – braukt cauri Francijas mazpilsētām un izdvest sajūsmas pilnas nopūtas, cik skaista un autentiska vide.

Paši lauku iedzīvotāji jūtas pavisam citādi – pamesti un nevienam nevajadzīgi. Cita lieta, ka daudzi laucinieki Francijā, tāpat kā Latvijā, risinājumu redz pārmaiņu apturēšanā, aizgājušo laiku atgriešanā atpakaļ, kas nav iespējams. Taču Francijas un citu attīstīto valstu valdībām, tostarp arī Latvijas, viens no galvenajiem uzdevumiem ir panākt, lai globalizētajā sabiedrībā iekļautos un tās priekšrocības spētu izmantot ne tikai izglītotie lielo pilsētu iedzīvotāji. Citādi pašreizējais populisma mērogs šķitīs vien sīki ziediņi.

Dalies ar šo rakstu