Pēc Ekonomikas ministrijas (EM) prognozēm, iedzīvotāju skaits Latvijā turpināšot «kust», un līdz 2035. gadam tas saruks vēl par 132 000 (tātad būs mazāk preču un pakalpojumu pircēju), pie kam darbaspējas vecumā esošu iedzīvotāju skaits sarukšot pat straujāk nekā kopējais iedzīvotāju skaits, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Pēc ekonomikas ministra Arvila Ašeradena sacītā, viens no darbaspēka resursu avotiem ir reemigrācija. Lai tā no atsevišķiem gadījumiem kļūtu par ikdienas parādību, būtībā Latvijā ir jāpieaug darba samaksai, līdz tā tuvotos samaksai Latvijas iedzīvotāju galvenajās emigrācijas mērķa valstīs – Īrijā, Lielbritānijā, Vācijā.

Pēc ministra domām, vidējās darba samaksas ikgadējais pieaugums par 5 līdz 7% varot radīt situāciju, ka pēc pieciem – sešiem gadiem vidējā darba alga Latvijā var sasniegt emigrācijas valstu minimālo algu. Pašlaik Latvijā bruto darba samaksa ir uz 1000 eiro robežas, bet minimālā alga Īrijā ir 1462 eiro, Lielbritānijā (kura gatavojas pamest ES) – 1379 eiro.

Publiskajā telpā parādījies vidējās algas slieksnis – 1400 eiro mēnesī, pie kura varētu sākties reemigrācija. Nav pamata ekspertu teikto apšaubīt, īpaši tādēļ, ka daudzas izmaksas Latvijā ir zemākas nekā Rietumeiropas valstīs.

Piemēram, Rīgas centrā iespējams noīrēt labu vairākistabu dzīvokli par 350 eiro mēnesī. Nav daudz tādu metropoļu, kur tas būtu iespējams. Tāpat lētākas ir arī transporta izmaksas. Nemaz nerunājot par to, ka Rīgā ir lētāks gan frizieris, gan manikīrs, salīdzinot ar Parīzi, Madridi vai Berlīni. Respektīvi, Rietumeiropā par konkrēto darbu cilvēks, iespējams arī nopelnīs vairāk par 1400 eiro mēnesī, taču daudz lielāki salīdzinājumā ar Latviju būs arī obligātie izdevumi.

Turklāt Latvijā bonusā klāt nāk arī māju un dzimtenes sajūta, draugi un radi. Lielisks piemērs ir zinātnieks Andris Ambainis, kuram bijuši lieliski darba piedāvājumi ārzemēs ar daudzkārt augstāku samaksu nekā Latvijā, tomēr viņš izvēlējies darbu pašmājās, jo arī šeit saņemtā alga, lai gan mazāka nekā svešumā, ir pietiekama, lai justos komfortabli.

Dienas Bizness analizē potenciālos premjera amata kandidātus.

Atlase: Partiju reitingi augustā, saskaņā ar SKDS pētījumu par partiju popularitāti, pieskaitot neizlēmušo balsis, kas sadalītas proporcionāli izlēmušo balsīm.

Saskaņas premjera kandidāts Dombrovskis

Salīdzinot ar esošo premjeru, ilggadējo politiķi Māri Kučinski, Saskaņas premjera amata kandidātam Vjačeslavam Dombrovskim nav īpaši liela valdības darba pieredze, lai gan viņš ir bijis gan izglītības un zinātnes, gan arī ekonomikas ministrs. Nav tik ilga pieredze politikā, kaut arī Vjačeslavs Dombrovskis ir bijis Zatlera Reformu partijas priekšsēdētājs.

Toties pašreizējam premjeram Mārim Kučinskim nav tāda līmeņa izglītības un arī tik labu valodu zināšanu, kādas ir ekonomikas zinātņu doktoram Vjačeslavam Dombrovskim. Viņš labi runā latviski, krievu valoda viņam ir dzimtā, bet angļu valodā Vjačeslavs Dombrovskis ir ne tikai mācījies, bet arī bijis pasniedzēja palīgs Klarka Universitātē (ASV), kā arī ir dzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs. Trīs valodu un trīs kultūru zināšanas ir vērtīga bagāža iespējamajam nākamajam Latvijas premjeram, kas ļauj potenciāli aktīvi darboties ne tikai vietējā, bet arī reģionālajā un pasaules politikas līmenī.

#Esmu pārliecināts, ka dzīves iespējas Latvijā ir izcilas. Kopiena, kas veidojas no reemigrantiem, kas atgriezušies šeit, lai strādātu, atšķir jaunu lapu padrūmajā migrācijas stāstā.

Reemigrācija zināmā mērā notiek, un šie procesi noris ārpus reemigrācijas plāna vai citiem dokumentiem, kas veidoti nosacīti vēlējuma izteiksmē.

Darbaspēka problemātikai samilstot, par ko DB jau daudzkārt rakstījis, proporcionāli pieaug emigrējušo tautiešu potenciāls, domājot par viņu atgriešanos. Lai gan uzņēmumi Latvijā parasti nav apmierināti ar algu kāpumu, ko lielā mērā uzspiež situācija, iespējams, vadītāju un kvalificētu darbinieku starptautiskam līmenim pietuvināts atalgojums Latvijas darba tirgū var būt tas atsvariņš svaru kausos, kas liek apsvērt iespēju dzīvei dzimtenē dot vēl vienu iespēju.

Jauns darba portāls aizpildīs nišu

Reizi septiņos gados Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) organizē Latvijas finanšu pratības stratēģijas izveidi, lai novērtētu situāciju ar iedzīvotāju naudas paradumiem un iezīmētu veicamos darbus tās uzlabošanai. Šogad izveidota jaunā stratēģija uz nākamajiem septiņiem gadiem.

Varētu jautāt – kā gan tā skar mani? Daudziem var šķist, ka šāds dokuments ir formāls un lido savā orbītā, neskarot parasta cilvēka ikdienu. Sava daļa taisnības tur varētu būt, tomēr vienā jomā visi esam vienā laivā – tie ir mūsu vecumdienu ienākumu avoti.

Daudziem šī tēma šķiet tik garlaicīga, ka ar to varētu aizdzīt mājās viesus no ieilgušas ballītes. Tomēr, lūkojoties dziļāk, man tā šķiet pietiekami interesanta, par to katram vajadzētu nedaudz padomāt un, visticamāk, arī rīkoties. Jā, vecumdienas šķiet kaut kas tik tāls un abstrakts, ka savlaicīgi par to domāt liekas nebūtiski. Tomēr tām ir sava līdzība ar ballīti, kuru rīkojot, jau iepriekš jāparedz, ko liksi galdā, kas jānopērk veikalā. Jo tuvāk brīdis, kad viesi klauvēs pie durvīm, jo mazāk iespēju pienācīgi sagatavoties. Vecumdienas ir tāda pamatīga ballīte, kurai katrs var sagatavoties, ja par to laicīgi sāk rūpēties. Protams, var jau paļauties uz viesiem, ka tie atnesīs līdzi visu vajadzīgo. Tas būtu līdzīgi, kā paļauties uz valsti, ka tā parūpēsies par visu nepieciešamo manām vecumdienām. Tomēr te tad der nedaudz apskatīt iespējas un esošo situāciju.

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Tuvākās Saeimas vēlēšanas būs ar kārtas skaitli 13, un tās iekritīs nācijai zīmīgajā valsts simtgadē, pie urnām vēlētājus saucot 6. oktobrī.

Sanāk gan ne tikai viens, bet pat divi velna duči, ja pieskaitām Māra Kučinska valdības 13 ministrus. Jau tagad varam pārliecināties, ka šīs svinības pavada dažādu cildenu tekstu atražošana caur politikas personībām (un citiem iesaistītajiem indivīdiem), taču nākamais gads sola nepieredzēti pamatīgu Napoleona kūku, kur kārtu kārtām varēsim baudīt kā jubilejas suminājumus, tā saldus solījumus un frāzes, kas sakultas no politiskā sviesta. Kas zina, kādas priekšvēlēšanu kūciņas dalīs partijas, ņemot vērā to, ka viens no politiskajiem flagmaņiem ir izjucis pa detaļām. Neskatoties uz Vienotības krahu un daļas sabiedrības un uzņēmēju neapmierinātību ar nodokļu reformas blaknēm, pašlaik, premjera ieskatā, valdība vada «saskanīgas laulības» dienas – budžets pieņemts viegli kā nekad, ministri viens otram palīdzot un respektējot kolēģu centienus, un kopumā Ministru kabinets esot ļoti solīds kolektīvs. Tā kolēģu darbu raksturojis valdības vadītājs. M. Kučinskis gan intervijā laikrakstam Diena pasūkstījies, ka ir bažīgs par nākamo gadu, jo sagaida, ka tas nesīs sev līdzi jaunu populisma vilni, turklāt, atšķirībā no pašreizējās vairāk vai mazāk vienu vārtu politikas, «katrs gribēs pozicionēties», un tas sarežģīs lēmumu pieņemšanu, jo «kāds pirms vēlēšanām gribēs izskatīties ļoti labs». Pēc premjera domām, sagaidāms priekšlikumu skaistumkonkurss, politiķiem pērkot vēlētāju uzmanību un balsis. Premjers jau esot brālīgi uzrunājis Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, lai atrotī piedurknes, gatavojoties atdot otrreizējai caurlūkošanai Saeimā vairāk likumu. Acīmredzot nākamgad sagaida nenovēršamība – valdība ražos likumu brāķus. Un tam būs legāls attaisnojums – vēlēšanu gads kā nekā. Tāpat kā simtgade, arī vēlēšanu gads kā arguments derēs visiem gadījumiem par aizbāzni. Droši vien arī izglītības un veselības reformu virzīšanas veiksmēm vai neveiksmēm, ja šo jomu «sakārtošana» turpināsies pa vecam.

Latvijas sabiedrība tikai tagad sāk pakāpeniski atkopties no globālās ekonomiskās krīzes – bezdarba, parādsaistībām un labklājības līmeņa straujas krišanās. Mēs esam spējuši veiksmīgi ne tikai atgriezt stabilitāti valsts ekonomikā, bet arī iekļauties eirozonā, turklāt katru gadu Latvijas valsts budžeta ieņēmumi pieaug. Lai arī valdība ir paveikusi apjomīgu un sarežģītu darbu, lai veicinātu valsts ekonomikas atveseļošanos, lielāko darbu ir ieguldījuši tieši Latvijas iedzīvotāji.

Pērn veikto nodokļu reformu rezultātus varēsim vērtēt tikai nākamajā gadā, taču jau šobrīd uzskatāmi iezīmējas pirmie rezultāti uzņēmējdarbības jomas sakārtošanā. Pelēkā ekonomika valstī samazinās – aplokšņu algu īpatsvars krītas, un valsts nodokļu ieņēmumi palielinās. Pieļauju, ka sabiedrība arvien vairāk vēlas piedalīties Latvijas – savas valsts, veidošanā un izaugsmē. Mazinoties pelēkai ekonomikai, mums ir iespēja nodrošināt algu pieaugumu un veicināt jaunu uzņēmumu veidošanos. Ticība valstij un valdībai ir svarīgs pamatnosacījums jebkurai uz attīstību vērstai tautai.

Tiesa, šie sasniegumi ir prasījuši lielus upurus. Vairāki simti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju krīzes ietekmē bija spiesti pieņemt smagu lēmumu un doties ekonomiskā emigrācijā, meklējot sev, savai ģimenei iespēju dzīvot un strādāt citur. Diemžēl - ārpus savas dzimtenes... Protams, cilvēku aizplūšanai no valsts bija sekas, un, uz tām reaģējot, tika izstrādāts Ekonomikas ministrijas Reemigrācijas plāns. Diemžēl jāsaka, ka tas ietvēra ļoti birokrātisku pieeju un realitātē ne tuvu nesasniedza vēlamo rezultātu – tautiešu atgriešanu mājās. Jauns reemigrācijas plāns nav radīts, un, iespējams, ka tāds nemaz nav vajadzīgs.

Ar vietējo darbaspēku vakances aizpildīt nevar

Sliktā ziņa – darbaspēku no ārvalstīm piesaista nevis Latvija, bet caur citām Eiropas Savienības valstīm to dara Lietuva un Polija, uzmanību uz tendenci vērš Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Fromane. Būvniecība ir nozare, kurā jau vairākus gadus ir visakūtākais darbaspēka trūkums. Augstāko punktu darbaspēka nepietiekamība varētu sasniegt laikā, kad Latvija īstenos tādus projektus kā Rail Baltic un Liepājas cietuma būvniecība, kur būs vajadzīgs liels apjoms darbaspēka, prognozē B. Fromane.

Jau šobrīd darbaspēka trūkst un darbinieki no trešajām valstīm tiek piesaistīti, bet tas ir ilgstošs un sarežģīts process. «Administratīvi birokrātiskie šķēršļi viesstrādnieku nodarbināšanai ir utopija, kas mazina valsts kontroli pār cilvēkiem, kas Latvijā tiek nodarbināti,» stingros noteikumus viesstrādnieku nodarbināšanā Latvijā komentē B. Fromane.

Jana Štūlberga savu biovistu biznesu izplānoja Norvēģijā un dzimtajā Alsungā atgriezās jau ar ļoti konkrētu mērķi

(Visu rakstu lasiet DB izdevumā Biznesa Plāns. Žurnāls elektroniski nopērkams, klikšķinot šeit.)

Bioloģiskā putnkopība ir laba ādere lauku biznesam – veselīgas olas, kas dētas ārpus «kombinātiem», prom no antibiotikām, hormoniem un ĢMO saturošas barības, kas daudziem ēdējiem par pārsteigumu tiek izmantota visās vistu kūtīs Latvijā un jebkurā citā valstī Eiropā. Izņēmums ir bioloģiskās saimniecības.

350 vistas tikai izklausās daudz, saka bioloģiskās zemnieku saimniecības Dzirnas saimniece Jana Štūlberga. Saimniecība Alsungas novadā turas uz olām, bet audzē arī ogas un dārzeņus. Jana ir piecu bērnu mamma, kura nesen atgriezusies uz savu bērnības zemi no Norvēģijas. Tomēr Štūlbergu ģimenes piemērs nav klasisks atgriešanās vai, izsakoties politiķu jēdzieniem, reemigrācijas veiksmes stāsts. Jo tas ir vēl labāks. Puse ģimenes palikusi strādāt Norvēģijā, kur Janas vīrs Guntars nodibinājis celtniecības firmu.

Lasot par kādas jaunbūvētas rūpnīcas vai lielveikala potenciālo ekonomisko ietekmi, līdz šim vissvarīgākā šķita informācija, cik jaunas darbavietas tiks radītas.

Hronisks darbavietu trūkums – nopietna kaite, kas Latvijā bija vērojama visus šos gadus pēc neatkarības atjaunošanas, izņemot īsu tautsaimniecības pārkaršanas periodu (2005.–2007. gadā). Visus šos gadus jautājums, kādas darbavietas tiks radītas (kvalitāte, darba ražīgums un atalgojums - šie trīs faktori ir savstarpēji saistīti), šķita otršķirīgs. Pašlaik situācija mainās – darbavietu skaitam tuvojoties piesātinājuma punktam, izšķiroši svarīga kļūst to kvalitāte. Tas paver iespēju padarīt ekonomikas izaugsmi par ietverošu, t.i., lai labumus no «vidējā ienākumu līmeņa kāpuma» beidzot izjustu ikviens Latvijas iedzīvotājs.

Pēc diezgan vāja 2016. gada - ekonomikas izaugsmes temps aizvadītajā gadā vairāk nekā dubultojās (līdz aptuveni 6% 2017. gada 3. ceturksnī). Strauji augošai apstrādes rūpniecībai kā tautsaimniecības izaugsmes dzinējspēks pievienojās investīcijas un būvniecība, kas iepriekš stagnēja, bet 2017. gadā guva impulsu saistībā ar Eiropas fondu apguves aktivizēšanos. Darba tirgus kļuva visai labvēlīgs darba ņēmējiem, un bezdarbs patlaban ir zemākais deviņu gadu laikā. Brīvo darba vietu skaits būtiski pieaug, par uzņēmēju plāniem palielināt štata vietas liecina arī to atbildes aptaujās.

Eksperti lēš, ka 2018. gads Latvijas ekonomikā būs ļoti karsts. Tiek prognozēts, ka, pateicoties eksportam un Eiropas Savienības fondiem, Latvijā ieplūdīs nauda, saruks bezdarbs un pieaugs algas. Prognozes šķiet ļoti pozitīvas, taču, visticamāk, mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) laukā aina būs citādāka.

MVU dinamikā 2018. gadā lielu svārstību nebūs

Vidusmēra uzņēmējam, paraugoties uz šodienas situāciju ekonomikā, var rasties jautājums, no kurienes tik pozitīvas prognozes? Uz to mudina vairāki aspekti – saimnieciski aktīvo MVU skaits šobrīd ir augošs, īpaši ražošanas nozarēs. Jau kopš 2003. gada pieaug jaundibināto uzņēmumu skaits, un augošā tendence saglabāsies arī 2018. gadā. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2016. gadā Latvijā reģistrēti 1 592 ekonomiski aktīvi MVU. Samazinās arī likvidēto uzņēmumu skaits un tiek prognozēts, ka samazinājums turpināsies arī šajā gadā. Tas nozīmē, ka MVU dinamikā 2018. gadā lielu svārstību nebūs. Nedaudz lielāks pieaugums būs vērojams informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pakalpojumu, kā arī apkalpojošo un konsultējošo pakalpojumu nozarēs. Bet, vai tiešām tas ir pietiekams pamats tik pozitīvam skatam nākotnē?

Pagājušajā nedēļā biznesa portāls db.lv aicināja savus lasītājus uzdot jautājumus premjerministram Mārim Kučinskim (ZZS).

Premjerministrs atbild uz DB lasītāju jautājumiem:

Runājot par valsts enerģētikas politiku, saistībā ar elektrības obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanu. Kāda ir jūsu nostāja un vīzija?

Ir revolucionāri priekšlikumi par daudzām lietām- lauzt, likt, atcelt, bet galvenais ir saglabāt veselo saprātu. OIK licenču izdošanas sakarā es varētu teikt, ka pēc lielas balles nāk lielas paģiras. Es lasu, piemēram, kādas partijas līdera Jura Pūces izteikumus Twitter, ko valdība darot, kas notiekot, OIK ir lamuvārds. Pūces kungs, ap 600 OIK licenču ir izsniegtas ar jūsu parakstu! Tas spilgti ilustrē lielo OIK balli. Par to visu, protams, tagad var pašausmināties un skatīties, kur, kuram prāts bijis tādus vai citādus lēmumus pieņemot, kas atļāva būvēt arī ļoti neefektīvas stacijas. Tas ir absurds, kas tagad ir jāsavāc, taču tādi bija likumi, tādi bija Ministru kabineta noteikumi, uzņēmēji ieguldīja naudu, ņēma kredītus un atbilstoši esošajai likumdošanai veidoja savu biznesu. Tagad mēs par to maksājam. Taču sākotnējais manas valdības uzstādījums ir bijis, ka mēs ne par mata tiesu nevaram atļauties pasliktināt Latvijas ražotāju situāciju, jo Latvijas lielākie ražotāji, piemēram, Valmieras stikla šķiedra, Cemex, Latvijas Finieris ir tie, kuros es ieklausos visvairāk. Viņiem ir liels elektrības patēriņš un viņi maksā par to augstu cenu. Tāpēc tagad, sadalot tā saukto plūdu naudu, mēs varēsim par kādiem 13% pazemināt elektrības cenas visiem, vienlaikus ar lieliem strīdiem ieviešot drakoniskus noteikumus tiem, kas savas elektrības stacijas vēl nebija uzcēluši. Viņi šobrīd ir neapskaužamā kara situācijā, jo kontrole nepieļaus ne vismazāko neizpildi. Tajā pašā laikā OIK maksāšanas līgumi ir noslēgti līdz pat 2032. gadam. Es nezinu, kā ekonomikas ministrs ar lielo 24 cilvēku darba grupu tiks ar OIK jautājumu galā, bet valdība katru mēnesi monitorēs situāciju un līdz septembrim šai darba grupai ir jādod atbilde, kas notiks ar esošajām stacijām un kā mēs no šīs situācijas iziesim. Nākotnes zaļās enerģijas uzņēmējiem gan es pagaidām nevaru atbildēt, ko Latvija šajā jomā varēs. Esmu dzirdējis, ka šobrīd jau ir, piemēram, vēja tehnoloģijas, kas var strādāt bez subsīdijām. Vēl mazliet progress un tā lieta aizies, līdz ar to es negribu teikt, ka Latvija atsakās no atjaunojamās enerģijas, bet vienmēr ir jāpasaka arī, kurš par to maksās un kā.