Uz Dienas biznesa žurnālista jautājumiem atbild Swedbank First Securities galvenais ekonomists Oslo Haralls Magnuss Andreasens.
Kas tagad notiek pasaulē – sākas jauna globāla lejupslīde vai vienkārši ir neliela pavasara depresija?
Kad es runāju ar klientiem par ieguldījumiem, man galvenais jautājums ir, vai jūs apzinieties, ka ikvienā tirgū ir kāpumi un kritumi. Vienalga, vai mēs runājam par akcijām, nekustamo īpašumu vai jebkuru citu ieguldījuma veidu. Galvenais jautājums ir, vai cenas ir vai nav par augstu, ja mēs tās salīdzinām ar vēsturi, vai ilgtermiņa ienākumiem, vai kredīta iespējām. Vienīgais, kas ir jāsaprot – kāda būtu normāla cena? Piemēram, kāda ir normāla zemes cena Rīgā, ja mēs domājam par pilsētas izvietojumu, citiem raksturlielumiem. Protams, vienmēr būs rajoni, kuros dzīvos bagāti cilvēki un tāda būs arī zemes cena tajos, taču jāskatās ir uz kopējo situāciju. Vai arī, padomājiet kāda būtu normāla maksa par būvdarbiem konkrētā ekonomiskā cikla laikā. Kad jūs veicat šo ļoti vienkāršo analīzi, tad ļoti bieži atklājas, ka cilvēki vienkārši gremdējas sapņos, nevis skatās uz lietām reāli. Tas ir tāpat kā paziņot, ka mūs gaida fantastiska vasara pēc vienas saulainas nedēļas, vai arī steigties pirkt biļetes uz tālu kūrortu pēc vienas lietainas nedēļas. Mēs, cilvēki, ļoti bieži nespējam nošķirt īstermiņa parādības no ilgtermiņa prognozēm.
Tomēr kādēļ šie kāpumi un kritumi tirgos pēdējā laikā ir tik krasi?
Faktiski to pašu mēs esam varējuši vērot vienmēr. Tādus pašus burbuļus mēs ekonomikas vēsturē varam atrast teju katrā gadsimtā. Tas vienkārši ir tādēļ, ka mēs esam cilvēki un šādā veidā domājam. Diemžēl, bet mēs ļoti maz mācāmies, kā šīs situācijas stabilizēt. Cilvēki ļoti bieži dara lietas, kas pēc tam izrādās neracionālas. Tādēļ jau arī sabiedrībās ir pieņemtas zināmas normas un uzvedības likumi, lai cilvēkus piespiestu rīkoties saprātīgāk nekā daudzi, iespējams, gribētu. Piemēram, ja cilvēki varētu aizņemties tik, cik gribētu, un bankas varētu aizdot tik, cik gribētu, krīzes būtu daudz biežāk. Kopš ir sākušas veidoties kopienas – jau no tiem laikiem, kad cilvēki Akmens laikmetā pulcējās ap ugunskuriem -, pastāv arī dažādas normas un likumi, kas ierobežo cilvēku uzvedību. Ekonomikā to sauc par risku kontroli. Pateicoties tai, jūs varat pārdzīvot kāpumus un kritumus, kas ir normāla parādība.
Tomēr par pašreizējo situāciju es gribētu teikt, ka tā nav tik slikta kā izskatās, ja palasa avīzes. Ļoti daudzas valstis, kas pašlaik ir lielās problēmās, var paskatīties kaut vai uz to, ko ir paveikušas Baltijas valstis. Protams, arī Baltijas valstis vēl nav pilnīgi ārā no bedres. Šīs krīzes laikā piedzīvotās paģiras ir bijušas ļoti smagas. Bet parasti jūs varat atkopties no parādu paģirām. Tās ir sāpīgas, bet tās nav uz mūžu. Un atkopšanās mehānisms vairāk vai mazāk ir tāds, kādu lietoja Baltijas valstis. Tas ir – samaziniet algas, lai atkal kļūtu konkurētspējīgi, iztīriet banku sistēmu un pieņemiet ilgtermiņa lēmumus fiskālajā politikā.
Tomēr pasaulē ir arī balsis, kas saka – Baltijas valstu piemērs ir nepareizs un krīzes laikā nauda ekonomikā ir tieši jāiegulda.
Un viņiem daļēji ir taisnība. Tomēr salīdzinājums nav tik vienkāršs. Iemesls, kādēļ to varēja paveikt Baltijas valstīs, ir tādēļ, ka tās ir mazas un atvērtas ekonomikas. Līdz ar to arī ļoti viegli ir mainīt importa un eksporta struktūru. Kad Baltijā faktiski sabruka iekšējais pieprasījums, strauji kritās arī imports. Kārtējo maksājumu bilance pēkšņi mainījās no -20% uz +5% no IKP. Faktiski tas nozīmē, ka ceturtdaļas IKP apmērā mainījās importa attiecība pret eksportu. To nav iespējams paveikt ne lielā valstī, ne arī valstu grupā, kas vienlaicīgi cenšas izspēlēt to pašu triku. Visi vienlaicīgi nevar būtiski palielināt eksportu. Turklāt lielās valstīs ir nepieciešams arī lielāks laiks, lai ekonomikā veiktu izmaiņas. Tāpat ir ļoti svarīgi, lai laikā, kad privātais sektors pūlas satīrīt savu māju, valdības neieviestu pārāk stingrus fiskālus ierobežojumus. Tādēļ jūsu minētajiem kritiķiem ir taisnība tajā ziņā, ka ļoti daudzas valstis nevar, kā mēs redzējām Baltijas piemērā, veikt tikpat būtiskas izmaiņas importa un eksporta struktūrā, lai tādējādi kompensētu kritumu iekšējā tirgū, ko vēl pastiprina daudz stingrāka fiskālā politika.
Taču vienlaikus ir jāuzsver, ka daudzās krīzes skartajās Eiropas valstīs kritums iekšzemes pieprasījumā un uzkrājumu pieaugumā ir pat trīs reizes lielāks nekā ieviestie fiskālie ierobežojumi. Tādēļ izmaiņas fiskālajā politikā nav iemesls kādēļ, piemēram, Spānijā ir 27% bezdarbs. Iemesls ir tajā, ka būvniecībā strādāja vismaz par 10% vairāk darbinieku nekā bija nepieciešams un viņi cēla ēkas, kuras spāņi patiesībā nemaz nevarēja atļauties iegādāties. Pēc burbuļa plīšanas gandrīz divi miljoni cilvēku palika bez darba būvniecības sektorā vien. Stingrāka fiskālā politika ir viegla pastaiga parkā, ja to salīdzina ar tiem procesiem, kas notiek privātajā sektorā.
Kā ir ar eiro zonu – vai tā šo krīzi pārdzīvos?
Politiķu priekšā ir vairākas izvēles. Galvenā no tām – vai joprojām tiek saglabāta Eiropas vienotības ideja, lai valstis, kas gadsimtiem ilgi ir savstarpēji karojošas, tā vietā tirgotos un būtu draudzīgas. Otra lieta – visas valstis, kuras tagad ir pievienojušās eiro zonai, ļoti labi zina, ka laikā, kad tajās tika lietotas drahmas, pesetas, liras un citas valūtas, nekā fundamentāli labāka jau nebija. Pirms eiro ieviešanas regulāri bija situācijas, kad inflācija bija augsta, tai sekoja valūtas devalvācija un ekonomikas nestabilitāte. Tieši tādēļ jau visas valstis, kurās ir problēmas, paliek pie eiro, jo ļoti labi zina – atsakoties no tā, no jauna sāksies labi zināmā inflācijas spirāle un visas kādreiz tik labi pazīstamās problēmas.
Eiropas Savienība pašlaik ir izveidojusi pilnīgi jaunas institūcijas, kuru nebija vēl pirms diviem trim gadiem. Eiropa iet tālākas fiskālās integrācijas virzienā un ievieš daudz gudrākus nosacījumus fiskālās stabilitātes uzturēšanai nekā pirms tam.
Vai kāda valsts tomēr varētu pamest eiro zonu?
Tas ir iespējams. Tomēr, ja tā darītu Grieķija, tā eiro zonai nebūtu nekāda lielā problēma. Vienlaikus gan ir jāsaka, ka Grieķija jau ir samazinājusi algu līmeņus par aptuveni 25%. Līdz ar to jau ir notikusi liela iekšējā devalvācija, kādu mēs redzējām arī Baltijas valstīs. Un tā ir nostrādājusi – Grieķijas uzņēmumi ir daudz konkurētspējīgāki nekā pirms diviem gadiem. Tas pats ir noticis Īrijā. Tas pats mikro līmenī notiek Spānijas kompānijās. Tās kļūst daudz elastīgākas algu jautājumā. Savukārt makro līmenī tie 1,7 miljoni spāņu celtnieku, kas palika bez darba, ir jāpārkvalificē un jāiesaista ražošanā.
Eiro nav iemesls, kādēļ radās problēmas. Visu manis minēto valstu ekonomikas destabilizēja kapitāla plūsmas – cilvēkiem bija pieejama nauda, kurai nevajadzēja būt pieejamai. Ar to es visu gribu teikt, ka eiro un eiro zona nav bijusi ne krīzes iemesls, ne arī būs tās turpinātājs.
Vai Eiropā vēl ir redzami tādi potenciālo problēmu avoti, kādi ir Grieķija, Kipra, Spānija?
Kipra, paldies Dievam, ir neliela sala. Turklāt problēmas ar tās bankām jau tika gaidītas un to cenu lielā mērā uzņēmās segt pati vietējā banku sistēma un tā arī vajadzēja būt. Ar Kipru var būt arī tālākas problēmas un tāpat tālākas problēmas var būt arī ar Grieķijas parādiem.
Tomēr no otras puses, izmaksu līmeņi šajās valstīs ir samazinājušies, privātais sektors ir sašaurinājis savus darbības apmērus, tagad cilvēki un bizness vairs netērē daudz vairāk nekā nopelna. Tā ir laba pozīcija.
Kā jūs vērtējiet viedokli, ko iemīļojušas deklarēt Latvijas amatpersonas, par to, ka Baltijas jūras reģions ir kļuvis par jauno Eiropas dzinējspēku?
Tā ir taisnība tādā ziņā, ka šim reģionam vairs nedraud krišana atpakaļ. Vienīgais patiesais drauds, piemēram, Baltijas valstīm slēpjas tikai tajā, ka ekonomikas neattīstās pietiekami ātri, lai noturētu šeit gaišākos prātus. Manuprāt, tas ir vienīgais patiesais drauds, kas ir atlicis. Savukārt izaugsme kā tāda... Ekonomikai piemīt dabīga īpašība augt. Tādēļ, ja vien jūs nedarāt stulbas lietas, tā aug. Turklāt Baltijas valstīs vidējais dzīves līmenis joprojām nav augsts. Tas nozīmē tikai to, ka ir potenciāls uzlabot produktivitāti un ienākumus. Galvenais uzdevums ir turēt savu māju kārtībā un tad atgriezīsies arī investori. Ir jāsaprot, ka Baltija ir izgājusi cauri šai smagajai krīzes paģiru stadijai un, ja vien netiek darīts kaut kas neprātīgs vai neaizbrauc visi spējīgie cilvēki, tad attīstība notiks, jo atvērtām sabiedrībām ir dabīga vēlme kļūt bagātām.
Ko Latvijai nozīmē pievienošanās eiro zonai?
Nedomāju, ka pret eiro ieviešanu vajadzētu izjust nepatiku. Jā, jums nepaveicās krīzes laikā. Bet tas pats notika citās valstīs, kurās eiro gan nav, gan ir – Islandē, Ukrainā, Īrijā, Lielbritānijā, Spānijā, ASV. Tā nebija Baltijas problēma. Tā nebija arī Eiropas radīta problēma. Tā bija tā laika finanšu pasaule, kas radīja bīstamus nekustamo īpašumu burbuļus un būvniecību, kura tolaik faktiski nebija nepieciešama.
Savukārt eiro ieviešana novērš devalvācijas draudus nākotnē. Latvija līdz ar to zaudē vienu no potenciālajām neskaidrībām ekonomikā. Savukārt tas, ko jūs varat mācīties no pagātnes, ir, ka fiksēts valūtas kurss nav risinājums visām problēmām. Iespējams, Baltijas valstīm krīzes laikā vajadzēja zināmā apmērā samazināt savu valūtu vērtības, lai palīdzētu mainīt eksporta un importa attiecību vēl vairāk nekā tas notika.
Savukārt eiro nodrošina pastāvīgu drošību pret inflāciju un valūtu kursu izmaiņu ietekmi uz valsti. Savukārt, ja kaut kas saiet grīstē, tad jums būs centrālā banka, kas ir daudz lielāka par Latvijas Banku, un, papildus valsts radītajiem, jums būs pieejams vēl viens drošības valnis. Tomēr eiro nav arī nekāda panaceja, un tas nesagriezīs visu situāciju ekonomikā ar kājām gaisā.
Tomēr, vai eiro var mainīt investoru attieksmi pret Latviju, palielināt investīciju plūsmu?
Domāju, ka investoriem par Latviju ir viedoklis jau labu laiku. Jautājums ir tikai, vai tas ir pozitīvs vai negatīvs. Tomēr pievienošanās eirozonai, būs sava veida garantija, ka Latvija vairs nekad neatgriezīsies tur, no kurienes tā ir nākusi. Jūs vienmēr esat bijusi eiropeiska zeme un to apliecina vēsture. Viens piemērs - nesen biju lekcijā par transporta vēsturi un tur tika minēti skaitļi, ka 16. un 17.gadsimtā starp Baltiju un Lielbritāniju vien katru dienu kursēja ap simts kuģu, kas veda dažādas preces tirdzniecībai. Domāju, ka eiro ieviešana būs sava veida kroņa uzlikšana Latvijas ceļam atpakaļ pie Eiropas, kas sākās pēc PSRS sabrukuma. Šajā ziņā tā viennozīmīgi ir laba ziņa.
Cik ilgs laiks Latvijai ir vajadzīgs, lai tā sasniegtu rietumu dzīves līmeni?
Domāju, ka tas notiks vienas paaudzes jeb 25-30 gadu laikā. Tas nav nekāds brīnums. Cilvēki gan dažkārt mīl domāt par izaugsmi kā par kaut ko brīnumainu. Taču tā nav. Ekonomikas likumi par to, kas jādara, lai sasniegtu izaugsmi, ir ļoti vienkārši. Ir jābūt atvērtai ekonomikai. Ir jāievēro īpašuma tiesības. Un vissvarīgāk – ir jābūt sistēmai, kas ļauj jauniem uzņēmumiem konkurences cīņā sakaut vecos. Tas nozīmē, ka monopoliem un oligarhiem nedrīkst būt politiskas ietekmes, lai aizkavētu pārmaiņas. Ja valstis ir nabadzīgas, tas nenozīmē, ka tās nezina kā kļūt bagātas. Tas nozīmē, ka pie varas ir cilvēki, kas to nevēlas pieļaut, jo tad viņi zaudētu savas pozīcijas. Savulaik tie mēdza būt karaļi un aristokrāti, mūsdienās tie mēdz būt komunisti, oligarhi, monopoli. Kamēr vien viņi var kavēt izaugsmi, tā arī tiks kavēta. Savukārt tikko šie kavēkļi tiek novērsti, ekonomika attīstās, jo cilvēki kā likums ir uzņēmīgi, cilvēki vēlas dzīvot labāk, vēlas izmantot labas idejas. Savukārt valstij, lai visu to sekmētu, ir jārūpējas par izglītību un pamata infrastruktūras nodrošināšanu.
Ekonomikas pamatlikums ir viens – ja nav politiskas pretdarbības, ja robežas ir atvērtas, un, ja jūsu mājā valda kārtība, jūs agrāk vai vēlāk būsiet pārtikuši.
Gada pirmajā ceturksnī Latvijas iekšzemes kopprodukts ir audzis par 3,6%. Vai pēc jūsu domām arī tālākajos ceturkšņos var izdoties noturēt šādu izaugsmi vai arī tas nebūs iespējams atslābuma dēļ eksporta tirgos?
Eksporta tirgi ir liels izaicinājums, bet tajos situācija vairs nepasliktinās. Eiropā pašlaik sliktāk vairs nekļūst. Tiesa ir zināmas problēmas Eiropas banku sektorā. Baltijā gan to īpaši neizjūt. Tomēr tirgus ekonomikā vienmēr ir kāpumi un kritumi. Tā ekonomika gluži vienkārši strādā. Tomēr es būtu ļoti pārsteigts, ka IKP četru gadu laikā nebūs stabili augstāks. Tādēļ skats uz nākotni joprojām ir labs. Pašlaik es nevaru iedomāties, kas to varētu traucēt.
