Lai arī Latvijā ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), mērķētas reģionālās politikas, kura būtu ietverta nodokļu, finanšu, investīciju, pakalpojumu segmentā, vienkārši nav bijis. Tas nozīmē, ka viss ir noticis un notiek tā, kā to vēlas tirgus neredzamā roka.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māris Sprindžuks, kurš iepriekš deviņus gadus bija Ādažu domes priekšsēdētājs. Viņš vēlas izveidot dialogu starp dažādām varas struktūrām, nevis izteikt ultimatīvus uzstādījumus — mums vajag vai arī mums pienākas nauda, un vēlas, lai novērstu neefektivitāti jau esošajā sistēmā un tādējādi to uzlabotu vai radītu jaunu, vēl labāku un efektīvāku, par to pašu naudu iegūstot motivētākus cilvēkus un paaugstinātu pakalpojuma kvalitāti.
Fragments no intervijas
2010. gadā 21 pašvaldība no 119 tajā laikā esošajām, iemaksāja naudu pašvaldību izlīdzināšanas fondā, bet 2021. gadā – tikai 11, šogad vairs tikai 6, faktiski vairums ir saņēmējas!
Pašlaik valsts savu līdzdalību pašvaldību izlīdzināšanā būtiski samazinājusi, un izlīdzināšanas pienākums dominējoši tiek uzlikts uz Rīgas un Pierīgas pašvaldībām. 2023. gadā Rīga šajā pārējo pašvaldību izlīdzināšanas fondā ieskaitīs 125 milj. eiro, Ādažu novads — 4,5 milj. eiro, Mārupes novads —12,5 milj. eiro. Faktiski Rīga un Pierīga atdod piekto daļu savu ieņēmumu, lai pārējās pašvaldības spētu sniegt attiecīgos pakalpojumus saviem iedzīvotājiem. Rezultātā ielas Rīgā ir sliktākā stāvoklī nekā Rēzeknē vai Ogrē, daudzu novadu centros un pat mazpilsētās. Jautājums: vai tāds bija un ir mērķis — Rīgai atņemt tik daudz resursu, ka galvaspilsēta ir nospiesta uz ceļiem? Domāju, ka nē. Bet tad tas nozīmē — pašlaik Latvijā darbinātais pašvaldību izlīdzināšanas modelis ir neatbilstošs reālajai situācijai. Tas nozīmē, ka pašvaldību finansēšanā un to sniegtajos pakalpojumos būtu vajadzīgs kapitālais remonts. Un ticu, ka sadarbībā ar Finanšu ministriju mums izdosies to veikt. Nenoliedzami, ka administratīvi teritoriālā reforma pašvaldības ir padarījusi lielākas, ir identificēti pakalpojumu sniegšanas (tie vienlaikus var arī nebūt attīstības) centri, bet ar to nekas nav līdzēts, diemžēl tas ir tikai sākums, jo saprātīga publisko pakalpojumu un to finansēšanas sistēma nav izstrādāta. Pašvaldība nav publisko pakalpojumu kombināts, bet gan vide, kurā iedzīvotāji paši organizē visa veida saimniecisko dzīvi, tostarp uzņēmējdarbību, un tajā ir pēdējais brīdis mainīt esošo situāciju, jo pretējā gadījumā tie objekti (ēkas, veloceliņi, ceļi, parki), kuri jau ir un par ES struktūrfondu naudu vēl tiek būvēti, var palikt bez lietotājiem (bērniem, skolēniem, iedzīvotājiem), un faktiski mūsu šādi ieguldītie resursi tādējādi var izrādīties vienkārši izšķērdēti. Nevar visu laiku iet tikai un vienīgi sarukuma virzienā, tas ir jāpārlauž. Pašlaik ir tā, ka pat lielās pilsētas, kurās ir liela daļa ražošanas infrastruktūras, kura būtu jāpiepilda, kaut ko nav spējušas izdarīt līdz galam - to IKP uz vienu iedzīvotāju ir pat zemāks nekā kaimiņos esošajā lauku novadā, vismaz tā rāda statistika. Tas ir tikai apliecinājums tam, ka pieeja – labāk izklaidējam (iepriecinām) savu guļamrajonu, nevis attīstām darba vietas — nav bijusi pareiza stratēģija.
Vai tas nozīmē esošo pašvaldību finansēšanas (deklarēto cilvēku iedzīvotāju ienākuma nodoklis + nekustamā īpašuma nodoklis) modeļa maiņu?
Tieši tā. Pašreizējā sistēma pašvaldību ievēlētos deputātus stimulē domāt tikai vienā virzienā — vienkāršoti sakot, kā labiekārtot un izklaidēt savu guļamrajonu. To var ļoti labi redzēt, apciemojot mazākas un lielākas pilsētas, kurās salīdzinājumā ar padomju laikiem ir izveidoti fantastiski skaisti parki ar strūklakām, puķu dārziem, bērnu rotaļu laukumiem, pastaigu takām un veloceliņiem. Sen jau to cilvēki bija pelnījuši. Bet, ja netop otra puse, kurā veidojam vietas, kurās tiek pelnīta nauda — tās ir darba vietas –, tad rodas problēmas.
Visu rakstu lasiet 14.marta žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
