Pagājušā gada sākumā tika ieguldīts liels darbs, lai iekustinātu premjeres Siliņas iniciēto birokrātijas samazināšanu un procesu sakārtošanu nekustamā īpašuma sfērā. Uzklausot uzņēmējus, attīstītājus un citas iesaistītās puses, tika panākta arī politiskā vienošanās par dažādiem jautājumiem.
Vienlaikus priekšā ir pats sarežģītākais darbs – izvirzīt prioritātes un ielikt konkrētus darbus laika rāmjos.Nereti sabiedriskā sektora lielākā problēma ir reālu un taustāmu mērķu izvirzīšana, sabalansējot to ar pieejamo budžetu. Pieejamo resursu ir tik, cik ir, un jāspēj izvērtēt, ko varam veikt ātrāk, efektīvāk, un no kā mums ir jāatsakās.
Grūts darbs ir sagaidāms īpaši jomās, kur pārklājas dažādu ministriju vai ministriju un pašvaldību atbildības. Valsts atbildības ietvaros kā prioritāti redzu sistēmu vienkāršošanu un digitalizēšanu.
Digitāli, efektīvi un vienkārši reģistri
Mērķtiecīgi mazinot birokrātiju un audzējot produktivitāti nekustamo īpašumu jomā, viens no svarīgākajiem darbiem būtu zemesgrāmatu pārvēršana par reģistru, izceļot tās ārā no tiesu sistēmas. Par labo paraugu ņemot, piemēram, Uzņēmuma reģistra notāru sistēmu, arī zemesgrāmatu darbību varētu vienkāršot, sistematizēt un padarīt ērtāku. Arī diskusijas par kadastra sistēmu rāda, ka mēs tērējam diezgan daudz resursu, nevērtējot, vai pievienotā vērtība un ieguldītais darbs ir atbilstoši. Patiesi priecē jau uzsāktie darbi ar kadastra sistēmas sakārtošanu.
Viena no nekustamo īpašumu attīstītāju identificētajām problēmām ir servitūta jautājums. Atbilstoši Civillikumam kalpojošais nekustamais īpašums ir tas īpašums, kurā atrodas servitūta teritorija, bet valdošais nekustamais īpašums – kas servitūtu lieto jeb valda. Problēmas pašreiz sagādā situācija, kad viens zemes gabals tiek sadalīts vairākās vienībās un ir nepieciešams sakārtot servitūtus, piemēram, abos sev piederošajos īpašumos.
Līdzīgs diezgan tehnisks jautājums ir par iespēju zemesgrāmatā reģistrēt lietošanas tiesības uz autostāvvietu, mantu glabātavu, noliktavu u. tml. Pašreizējais risinājums to paredz kārtot caur līgumu, kurā īpašnieks saņem tiesības lietot konkrētas telpas un atsakās lietot citas, taču daudz vieglāk un efektīvāk būtu izmantot reģistru zemesgrāmatā.
Vēl aktuāli būtu pievērsties Būvniecības informācijas sistēmas efektīvākai izmantošanai un sasaistei arī ar kadastru. Ekonomikas ministrijas priekšlikums atteikties no liekas īpašuma uzmērīšanas, izmantojot jau BIS pieejamos datus, paātrinātu visu procesu, kā arī ietaupītu līdzekļus.
Īres tirgus sakārtošana – solis prom no ēnu ekonomikas
Būvniecības un nekustamo īpašumu jomā nenoliedzami drošības un kvalitātes jautājums ir izšķirīgs, domājot arī par trešajām pusēm, taču bieži izpaliek fundamentāls jautājums – kāds ir mērķis kādai regulai vai jauniem noteikumiem, un ko mēs ar to kopumā iegūsim? Mēs esam relatīvi maza valsts, un katrs darbs jāpaveic gudri, mācoties no labajiem piemēriem. Jau pieminētā Uzņēmumu reģistra sistēma kā instruments varētu būt pielāgojama citiem reģistriem, piemēram, zemesgrāmatu sistēmai, nemēģinot radīt pilnīgi jaunu.
Izceļams pozitīvs progresa piemērs ir arī Finanšu ministrijas un Valsts ieņēmumu dienesta virzītā īres tirgus sakārtošana. Ja, piemēram, fiziska persona vēlas izīrēt savu dzīvokli, šobrīd ir iespējams paziņot par saimniecisko darbību Valsts ieņēmumu dienestam, un, gada deklarāciju iesniedzot, ir jāmaksā 10 % ienākuma nodokļa likme, taču nekādas papildu darbības nav jāveic.
Šāda sistēmas atvieglošana noteikti stimulēs cilvēkus iznākt no pelēkās ekonomikas un nesīs ieņēmumus valsts budžetā. Tomēr nākamais solis, kas būtu sperams sistēmas sakārtošanā un birokrātijas mazināšanā, būtu parūpēties par gadījumiem, kad īres līgums tiek lauzts paātrinātā kārtībā. Īrnieks var uzteikt dzīvokli mēneša laikā, taču trūkst vienkāršotas sasaistes ar reģistriem, kas savukārt atsaucas uz izīrētāja ienākumiem un nodokļu slogu.
Sāpīgais jautājums par PVNKā norādījuši pašvaldību pārstāvji, kuri ceļ īres mājas, pašlaik problemātisks ir pievienotās vērtības nodokļa jautājums. Pievienotā vērtība nekustamajam īpašumam rodas tad, kad kāds tajā sāk dzīvot. Taču, ja tiek celta īrei paredzēta ēka, attīstītājam PVN nav iespējams atgūt, jo tas tiek piemērots būvniecības procesā, taču īrē to nav iespējams iekļaut. Pašlaik ir jārod kompromiss starp Eiropas Savienības direktīvām un vietējo likumdošanu, lai vienlaikus gan parūpētos par ērtu un jaunu īres dzīvokļu būvēšanu, gan sabalansētu izmaksas to celšanā.
Visbeidzot - premjeres izvirzītais mērķis samazināt birokrātiju ir uzteicams, taču ļoti sarežģīts un spriedzi raisošs. Nekustamā īpašuma jomā drošību garantē būvnieka atbildība, nevis birokrātiski instrumenti, tāpēc, domājot par reālu drošību, produktivitāti un efektivitāti, ir jāvērtē katrs pieprasītais papildu dokuments.
