Meža īpašnieku kooperatīvo sabiedrību izaugsmei nepieciešama ilgtermiņā prognozējama, stabila uzņēmējdarbības vide, kurā valsts politika vērsta uz ilgtspējīgu un racionālu resursu izmantošanu, nevis saimnieciskās darbības ierobežojumiem, liegumiem un vienpusēju izpratni.
Tādu ainu rāda Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas meža nozares darba grupas sēde, kurā tika apspriesti aktuālie izaicinājumi meža nozares kooperatīvu attīstībā un izskanēja priekšlikumi efektīvas, ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas veicināšanai. Jāņem vērā, ka Latvijā sekmīgi darbojas arī Zviedrijas meža īpašnieku kooperatīva Sodra (kuram ir gan koksnes mehāniskās, gan ķīmiskās pārstrādes rūpnīcas) meitas kompānija, kas var kalpot kā labs piemērs arī pašmāju meža īpašnieku kooperatīviem.
Specifiskas nianses
„Ja lauksaimnieku, jo īpaši piena un graudkopības segmentos, kooperācija ir gana plaši izplatīta un šo zemnieku kooperatīviem ir pat pārstrādes jaudas, tad mežu īpašnieku kooperācija Latvijā ir tikai sava veida sākumposmā, un tāpēc par kooperācijas iespēju plašu izmantošanu vismaz pagaidām nevar runāt,” situāciju meža īpašnieku kooperācijā analizē Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. Viņš uzsver, ka meža īpašnieku kooperācijai ir specifiskas nianses, kādu, piemēram, nav lauksaimnieku kooperatīviem. „Latvijā ir vairāk nekā 100 000 meža īpašnieku, un atkarībā no meža augšanas apstākļiem (un tajos aug atšķirīgas koku sugas) ir atšķirīgi valsts noteiktie koksnes ieguves vecumi, kas nozīmē būtībā šo resursu ieguves iespēju pašreizējam īpašniekam reizi vai labākajā - divas reizes savā mūžā baudīt sava darba augļus, kamēr graudkopji ražu novāc reizi gadā, bet piensaimnieki - katru dienu,” skaidro R. Feldmanis. Viņš uzsver, ka mežu īpašniekiem ražas novākšanas specifika arī rada papildu riskus, kuru avots ir valsts politika, proti, lēmumi par jaunu — papildu – teritoriju iekļaušanu saimnieciskās darbības pilnīga vai daļēja aizlieguma zonās. „Lauksaimnieki un arī mežsaimnieki jau gadu desmitiem klauvē pie ministriju, iestāžu vadītāju, pie politisko spēku vadītājiem durvīm par neatbilstošu kompensācijas līmeni par liegumu izmantot savu īpašumu, taču naudas valstij nav, vienlaikus arvien jaunas teritorijas tiek izstumtas no saimnieciskās aprites, kas kopumā samazina ne tikai mežu īpašnieku ienākumus, arī peļņu, bet arī valstī pieejamos koksnes resursu apmērus un arīdzan maksājamo nodokļu apmērus valsts un pašvaldību budžetā,» norāda R. Feldmanis. Gan viņa, gan daudzu mežu īpašnieku ieskatā pašlaik, kad valstij ir akūti nepieciešama papildu nauda drošībai un veselības aprūpei, valdība nedrīkst noteikt kādus jaunus saimnieciskās darbības ierobežojumus, liegumus, tieši pretēji - jāmotivē mežsaimnieki efektīvi saimniekot savos īpašumos.
Valsts atbalsta pleca nozīme
R. Feldmanis uzsver, ka viens no veidiem, kā panākt sabiedrības ieinteresētību meža apsaimniekošanā, ir pašiem rūpēties par mežu un kļūt meža īpašniekiem, un gūt spēku, apvienojoties meža nozaru kooperatīvos, no kuriem lielākais ir Mežsaimnieks. „Tieši kooperācija ir tas risinājums, kurā tiek radīts līdzsvars starp meža saimnieciskām interesēm un centību aizsargāt dabu, jo meža īpašnieks jau nav ienaidnieks pats sev, tāpēc darbojas ilgtspējīgi, nevis maksimāli visu ātri izsaimnieko un pamet,” tā R. Feldmanis. Savukārt mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Mežsaimnieks valdes loceklis Andis Malējs atzīst, ka Mežsaimnieks ir sasniedzis kritisko masu, kad tas var pastāvēt arī bez visāda veida atzīšanām no valsts puses, jo ir 1200 biedru, kuri kopā var gan nopirkt pakalpojumu, gan veikt resursu pārdošanu, taču jāspēj attīstīties, kā to panāca Somijas un Zviedrijas kooperatīvi. „Kooperācijas būtība ir tāda, ka peļņas akumulācijas centrs ir biedrs - meža īpašnieks, kas arī ir viens no vadmotīviem kļūt par kooperatīva biedru,” skaidro A. Malējs. Viņaprāt, šo situāciju ar valsts politikas palīdzību var sekmēt, un to rāda arī lauksaimnieku kooperatīvi. „Ir valsts atbalsta programmas, kuras lauksaimnieku kooperatīviem ļauj investēt materiālajos aktīvos, kas rada augstu ekonomisko atdevi un padara kooperāciju spēcīgāku, tādus pašus nosacījumus vajag arī mežsaimniecības kooperatīviem,» stāsta A. Malējs. Viņš uzsver, ka valsts politikai ir ļoti nozīmīga loma kooperācijas veicināšanā, un to pierāda Igaunija, kurā ir 30 kooperatīvi, bet Latvijā - tikai daži.
„Cilvēkiem, kuri ir mežu īpašnieki, bieži vien nav nedz zināšanu, nedz pieredzes mežsaimniecībā un nav arī attiecīgas izglītības, tāpēc ir nepieciešams savas jomas pazinējs, kurš varētu ekonomiski pamatoti sniegt ieteikumus, ko un kā darīt konkrētajā meža iecirknī, un kooperatīvs var būt tieši tā vieta, kurā iesaka, ko un kā darīt, un vienlaikus palīdz veikt attiecīgos darbus,” iesaka A. Malējs. Viņš norāda, ka Igaunijā mežu īpašnieku kooperatīvi saņem nosacītu līdzmaksājumu par katru biedru un arī maksājumu par biedra konsultēšanu. „Turklāt kooperatīviem Igaunijā tika dotas tiesības pārvaldīt attiecīgas programmas mežu īpašniekiem, kas vienlaikus veicināja viņu kooperēšanos, un darbi mežā bija atbilstošāki reālajai situācijai,” ziemeļu kaimiņu pieredzi raksturo A. Malējs. Viņš atgādina, ka nereti var saskarties ar mītu, ka mežs atjaunosies pats. „Jā, mežs atnāk, bet tikai ar tā dēvēto pioniersugu kokiem — alksni, apsi, krūmājiem, bet ļoti minimāli ar bērzu, priedi vai egli, kuras ir nosacīti daudz pieprasītākas sugas no kokapstrādātājiem, taču tās ir jāstāda,” norāda A. Malējs. Viņš skaidro, ka stādītās jaunaudzes ir ieguvums nākotnē gan pašam īpašniekam, gan šo resursu pircējiem, gan arī CO2 piesaistei, gan sniedzot citus ekosistēmas pakalpojumus, piemēram, regulējot mitrumu arī uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes. «Pašlaik papildus punktus (iespējas), lai meža īpašnieki saņemtu ES atbalstu — jaunaudžu kopšanai, neproduktīvo audžu nomaiņai ar produktīvām, vai atjaunošanai pēc dabas katastrofām, saņem gan kooperatīva, gan arī teju vai jebkuras citas biedrības biedri, vienlaikus, ja šos darbus organizē kooperatīvs, tad par tiem pilnā apmēra tiek samaksāti nodokļi, un faktiski kooperatīvs ir neizdevīgākā situācijā pret tiem, kuri veic darbus, bet nodokļus nemaksā,” skaidro A. Malējs. Viņaprāt, tādējādi rodas paradoksāla situācija, kad ar ES naudas daļu tiek veicināta pelēkā ekonomika. „Tas nav atbalstāms risinājums, ja meža īpašnieks ir kooperatīva biedrs, tad lielāka atbalsta intensitāte,” tā A. Malējs. Viņaprāt, šādu pieeju varētu īstenot jau nākamā ES plānošanas perioda atbalsta programmās. «Valsts attieksme par to, ka kooperācija ir labākais mežu apsaimniekošanas risinājums, vien jau būtu pareizais virziens, piemēram, ar informāciju Valsts meža dienesta klientu apkalpošanas centros,» uz pašu vienkāršāko risinājumu norāda A. Malējs. Viņš cer uz pozitīvu rezultātu perspektīvā.
Atbalsta ministra reformu
„Ir kopīgi mērķi — ilgtspējīga mežsaimniecība, produktivitāte, ko apliecināja arī tikšanas ar Zemkopības ministrijas valsts sekretāru,” uz jautājumu, kas ir cerību pamatā, atbildēja A. Malējs. Viņš arī steidz piemetināt, ka kooperatīvs atbalsta zemkopības ministra Armanda Krauzes iniciatīvu par galvenās cirtes vecuma samazināšanu. „Šāds risinājums ļautu daudz efektīvāk apsaimniekot mežu, jo īpašnieks būtu ieinteresēts saimniekot efektīvāk, nevis kā te daži izsakās - izsaimniekot, jo pašlaik ir gana daudzas audzes, kurām oficiālais ciršanas vecumus vēl nav iestājies, bet tās ir sabrukušas, un ekonomiskais ieguvums no tām būs daudz mazāks, nekā varētu būt, ja tās atļautu nocirst agrāk, taču vienlaikus tās atjaunotu, stādot kvalitatīvu stādāmo materiālu,” savu sacīto pamato A. Malējs.
Suns uz siena kaudzes
R. Feldmanis, norāda, ka valsts vajadzība pēc papildu finansējuma aug straujāk, nekā uzņēmēji spēj samaksāt nodokļos vairāk, tāpēc ir netālredzīgi pilnībā neizmantot tos resursus, kuri ir. „Nevajag būt par suni uz siena kaudzes, kurš pats sienu neēd un citiem nedod, kā rezultātā siens vienkārši zaudē savas kvalitatīvās īpašības un vienkārši iet zudumā, tieši tāpat ir ar koksnes esamību zaļajā noliktavā, jo kādā brīdī tā no lietas koksnes pārvēršas par malku un beigu beigās nav pat tās,” tā R. Feldmanis. Mežu īpašnieki apvienojas kooperatīvos tieši tāpēc, lai, gūstot zināšanas, saglabātu dabu un gūtu ienākums, bet nevis tikai, lai maksātu nekustamā īpašuma nodokli un segtu meža kopšanas izmaksas. Tā tiek izniekota iespēja uz savas zemes nodrošināt izaugsmes kapitālu - gan ekonomisko, gan tai pakārtoto sociālo. Viņš uzsver, ka šobrīd ļoti aktīvi sākuši strādāt biedētāji. «Visu izcirtīs, visa Latvija būs viens vienīgs izcirtums, dabas daudzveidība vairs nepastāvēs, putniem nebūs kur ligzdot, kukaiņiem - kur dzīvot, un tamlīdzīgas aplamības, vienlaikus ignorējot nozares devumu — darba vietas, pievienoto vērtību, eksportu un nodokļus,” tā R. Feldmanis.
Darbavietas un lauku iedzīvotāju ienākumi nozīmē iespēju uzturēt valsts infrastruktūru, kas arī ir saistīta ar nacionālo drošību, dod iespēju uzturēt kultūras vidi, veidot sociālo sfēru. Viņš īsti nespēj saprast loģiku, kāpēc ir jāatsakās no mežā esošās koksnes - vispirms ir jāpūdē un tad jāmēģina tā iegūt par augstākām izmaksām un zemāku kvalitāti. „Labi, pret ciršanas vecuma samazināšanu savu viedokli varētu paust kādi cilvēki, kuri patiešām dzīvo lauku vidē, bet pret to iestājas tie, kuri dzīvo pilsētās un uz mežu raugās kā uz parku, vai to redz pa auto logu?” retoriski jautā R. Feldmanis. Viņš norāda, ka CO2 piesaistei labākas ir jaunākās audzes, kamēr vecās, brūkošās, tieši pretēji, nevis ražo skābekli, bet gan tieši trūdot sadalās CO2. Briestošs mežs palīdz efektīvāk regulē mitrumu, un ekoloģiskie koki, ko saglabā pēc atjaunošanas cirtes, kā arī strauji augošie krūmāji, jaunais mežs ir vide zvēriem un arī putniem, kas var vīt ligzdas blakus nogabalā, kur saglabā mežu. Absolūta vērtība ir cilvēka dzīve, nevis putna, putns ir tikai viens no vērtības rādītājiem meža vidē. «Latvijas valsts fokuss ir produktivitātes kāpināšana, nabadzības samazināšana, neatkarības saglabāšana, nevis savas faktiski vienīgās dabas bagātības pūdēšana; mežs klāj vairāk nekā pusi no kopējās Latvijas teritorijas - mežu platība ir pieaugusi un palielinājusies ar tajos esošo koksnes krāju. Nav jāapelē pie viena vai dažiem dabas rādītājiem, bet jāskatās kopējā situācija valstī. Un ir jāņem vērā situācija valsts tautsaimniecībā,» sašutis ir R. Feldmanis.
Viņš atgādina, ka vectēviem meža resursu piederēja vismaz divas reizes mazāk nekā pašlaik. „Meža īpatsvars pieaug, Latvija aizaug, ar mežu, bet daudzi redz tikai to, ka koksnes ieguve notiek ceļa malās. Tā tas ir, jo tas ekonomiski izdevīgāk, jo saīsinās apaļkoksnes izvešanas ceļš un līdz ar to izmaksas. Nocirsts mežs gar šosejas malas nenozīmē, ka Latvijas mežus izcērt – vienkārši, braucot automašīnā vai autobusā, to pamana, bet neredz, kā lauku vietā aug mežs,” analizē R. Feldmanis. Viņš vērš uzmanību, ka koksne nebūt nav tas resurss, kurš ļoti ilgstoši spēj saglabāt savas rūpniecībai nepieciešamās kvalitatīvās īpašības, kad tas pāraug noteiktu vecumu, caurmēru. «Ļaujot meža īpašniekam efektīvi saimniekot, mēs panākam produktivitāti un nezaudējam bioloģisko daudzveidību, kura vecā un jaunā mežā ir dažāda. Ja mums ir tikai veci meži – tad mūsu bioloģiskā daudzveidība raksturīga vecam mežam, pāraugušam, arī trūdošam. Trūdošs koks ir kukaiņu māja. Bet arī jaunā audze ir bioloģiska sastāvdaļa, dažāda vide, straujāka izaugsme, un galu galā jaunaudze kļūs par briestaudzi un arī vecu audzi, tā dabā ir iekārtots,” uzsver R. Feldmanis. Viņš atgādina, ka nedrīkst ierobežot tiesības uz īpašumu, ja pašam tā nav.
„Citādi tā ir īpašnieku demotivēšana, jo vienkāršāk ir neko nedarīt, nepelnīt, neaudzēt maizi, jo tavas īpašuma tiesības var viegli atņemt, ierobežojot iespējas ar savu īpašumu produktīvi strādāt un atpelnīt ieguldīto, tikai par šo īpašumtiesību sašaurināšanu neviens maksāt nevēlas,” tā R. Feldmanis. Viņš uzsver, ka, ja īpašnieks veic meža kopšanu, tas aug straujāk – lielāks caurmērs tiek sasniegts īsākā laikā – kas arī ir tieši produktivitātes kāpināšana. „Kokrūpniecība lielākoties ir balstīta uz 20 cm caurmēru apstrādes iekārtām,” tā R. Feldmanis. Viņš norāda, ka par resnākiem diametriem lielāku samaksu neiegūs. „Nekopt mežu, ļaut tam sasniegt simtu gadu vecumu nozīmē pūdēt vienīgo resursu, kas mums ir, vēl jo vairāk, ka ne jau visur notiek mežsaimnieciskā darbība, ir dīvains risinājums— esošo resursu izšķērdēšana. Vai 30% mežu platības, kuru faktiski ierobežo un daļā pilnībā liedz saimniecisko darbību, ir pārāk maz? Tā ir gandrīz 1/6 daļa no Latvijas teritorijas, kuru mēs iesaldējam, absolūti atdodam zaļiem mērķiem. Vai tiešām vajag vairāk laikā, kad pat aizsardzībai, medicīnai pietrūkst naudas?” jautā R. Feldmanis.
