Diskusijās par Latvijas enerģētikas politiku un klimatneitralitātes mērķu sasniegšanu biometāns ieņem arvien nozīmīgāku vietu, pārejot no nišas risinājuma uz stratēģiski nozīmīgu resursu.
Tā attīstība sniedz reālu un ekonomiski pamatotu risinājumu divu valstiski svarīgu mērķu sasniegšanai – enerģētiskās neatkarības stiprināšanai un transporta sektora dekarbonizācijai.
Latvijas biometāna nozare šobrīd demonstrē acīmredzamas brieduma pazīmes, pārejot no teorētiskā potenciāla apspriešanas pie praktiskas projektu īstenošanas. Šie procesi signalizē par pieaugošu investoru un politikas veidotāju pārliecību par nozares dzīvotspēju un tās centrālo lomu nākotnes energoapgādē.
Enerģija no vietējiem resursiem
Biometāna fundamentālā vērtība sakņojas tā ražošanas pamatprincipā – efektīvā aprites ekonomikā. Biometāns tiek ražots, pārstrādājot vietējas izcelsmes organiskos blakusproduktus un atkritumus. Izejvielas, kas citkārt radītu papildu izmaksas vai vides slodzi, piemēram, kūtsmēsli, lauksaimniecības atliekas un pārtikas rūpniecības pārpalikumi, kļūst par izejvielu augstvērtīgas, atjaunojamas enerģijas ražošanai. Tādējādi tiek ne tikai radīta pievienotā vērtība vietēji pieejamiem resursiem, bet arī risinātas atkritumu apsaimniekošanas problēmas.
Šī pāreja uz praktisku rīcību materializējas konkrētos sadarbības modeļos starp enerģijas ražotājiem un lauksaimniekiem. Tirgū veidojas pieeja, kurā enerģētikas uzņēmums attīsta centralizētu ražotni un aktīvi sadarbojas ar lauku saimniecībām, organizējot pilna cikla loģistiku.
Gudra un efektīva apsaimniekošana
Šāds sadarbības modelis paredz, ka specializētais transports ierodas tieši saimniecībās, savāc organiskās izejvielas – gan šķidros, gan cietos kūtsmēslus – un nogādā tās uz pārstrādes rūpnīcu. Pēc tam, kad no šīs biomasas ir saražots biometāns, saimniecības atpakaļ saņem digestātu, kas ir augstvērtīgs, stabilizēts mēslošanas līdzeklis. Lauksaimniekiem šāds pārstrādes modelis sniedz vairākus tūlītējus un praktiskus ieguvumus.
Pirmkārt, tiek būtiski uzlabota pašu kūtsmēslu agronomiskā vērtība un apsaimniekošana. Kā norāda paši lauksaimnieki, pārstrādātais digestāts ir augiem daudz vieglāk uzņemams, un tam ir ievērojami mazāka smaka nekā svaigiem kūtsmēsliem.
Otrkārt, šis process ir tieša un praktiska atbilde uz Eiropas Savienības Zaļā kursa prasībām. Spiediens samazināt lauksaimniecības radīto vides piesārņojumu ir nenoliedzams. Ņemot vērā, ka lielās fermas, kas ir ekonomiski stabilākas un konkurētspējīgākas tirgū, neizbēgami rada arī lielāku vides slodzi, biometāna ražošana kļūst par kritiski svarīgu instrumentu to ekoloģiskās bilances uzlabošanai.
Treškārt, paveras jaunas aprites ekonomikas iespējas saimniecības ietvaros. Pastāv potenciāls žāvētu digestātu izmantot kā pakaišus dzīvniekiem, aizstājot, piemēram, smiltis. Lai gan smiltis nodrošina labus labturības apstākļus, tās rada ievērojamu tehnikas un sūkņu nolietojumu, kas palielina remontu un apsaimniekošanas izmaksas. Digestāta izmantošana pakaišos būtu gan ekonomiski izdevīgāks, gan tehnikai draudzīgāks risinājums.
Ieguvumi zemniekiem un videi
Būtisks aspekts, kas veicina lauksaimnieku iesaisti, ir tas, ka šāds centralizēts sadarbības modelis neprasa apjomīgus kapitālieguldījumus no pašas saimniecības puses. Enerģētikas kompānija uzņemas rūpnīcas būvniecību un izejvielu pārstrādes organizēšanu, kamēr zemnieka galvenais uzdevums ir nodrošināt pieeju izejvielām un pielāgot saimniecības loģistiku, piemēram, piebraucamos ceļus, lai specializētais transports varētu netraucēti pārvietoties.
Šī pieeja balstās uz reāliem piemēriem – iedvesma gūta no kaimiņvalstu, piemēram, Igaunijas, pieredzes, kur lauksaimniecības kooperatīvi jau sekmīgi izmanto biogāzi savu piena savākšanas mašīnu darbināšanai, demonstrējot Zaļā kursa principu darbību praksē. Latvijā attīstītie projekti ir apzināts ilgtermiņa ieguldījums, kas balstās uz jaunākajām tehnoloģijām, un to dzīvotspēju stiprina tādi faktori kā tuvumā esoša gāzes vada infrastruktūra, kas ļauj saražoto biometānu uzreiz ievadīt kopējā tīklā. Kā atzīst paši lauksaimnieki, šī loģistika kļūst par ikdienas rutīnu, līdzīgi kā piena savākšanas mašīnu kustība.
Kā secina nozares pārstāvji – ja no resursa, kas saimniecībā jau ir pieejams, var iegūt augstvērtīgu enerģiju, tad šīs iespējas neizmantošana būtu vienkārši nelietderīga.





























