Daudzas organizācijas gan privātajā, gan valsts sektorā cenšas uzlabot efektivitāti un ekonomēt līdzekļus ar mehānisku un krasu darbinieku skaita smazināšanu. Protams, atlaišana ir attaisnojama, lai uzņēmums šajā krīzes laikā izdzīvotu. Tomēr jāņem vērā, ka krasa darbinieku skaita samazināšana var dramatiski samazināt uzņēmuma efektivitāti un ietekmēt jaunradi.
Publiskajā vidē nepārtraukti tiek runāts, ka ir jāattīsta ražošana, jāveicina inovācijas. Diemžēl zināma daļa uzņēmēju un politiķu neapzinās problēmas, kuras var radīt krasa un nepārdomāta darbinieku atlaišana, un kā tas var ietekmēt jaunradi, kas šā brīža ekonomikas apstākļos ir tik nepieciešama.
Pārlieku krasas galējības šajā procesā dod pretēju rezultātu - efektivitāte krītas vēl dramatiskāk. Šo efektu rada palikušo darbinieku trauksmes līmeņa destruktīvs pieaugums. Proti, ja darbinieks redz, ka viņa kolēģis katru dienu kavē darbu un pavirši veic savus pienākumus, viņš var sev racionāli izskaidrot kolēģa atlaišanas faktu - viņš bija slikts darbinieks un ir to pelnījis. Viņš secina: strādājot rūpīgi un augstā kvalitātē, varēs kontrolēt situāciju un noturēties darba vietā. Savukārt, ja tiek atlaists kolēģis, kurš strādājis tikpat smagi, viņam rodas grūtības izskaidrot šo faktu. Rodas bezpalīdzības sajūta, ka situāciju nevaru ietekmēt un jebkāda darba snieguma kvalitāte ir bezjēdzīga
Nepārdomāti atlaižot darbiniekus, jārēķinās, ka esošajiem darbiniekiem būs jāuzņemas papildu slodze (šajā gadījumā es nerunāju par situāciju, kad ir bijis nepamatoti uzpūsts darbavietu skaits un optimizācija ir veikta pārdomāti). Samazinot darbinieku skaitu, bieži vien uzņēmums vai valsts institūcija pasludina - tagad strādāsim efektīvāk un gudrāk! Iedomāsimies situāciju, kurā palikušie 6 darbinieki tagad veic 10 cilvēku darbu. Esmu pārliecināta, ka nevienam šajā situācijā nav laika domāt par jaunām un labākām pieejām darbam - inovācijām. Patiesībā cilvēki strādā vēl smagāk nekā līdz šim, nevis efektīvāk un gudrāk.
Kā rāda pieredze, tad šādās situācijās, kad darbiniekiem ir milzīga slodze, cilvēki sāk retāk uzņemties risku un kļūst mazāk radoši. Taču jaunrade prasa izmēģinājumus, riskus un kļūdas. Varam viegli iztēloties, kas notiek jaunajos izdevumu samazināšanas laikos ar tiem, kas eksperimentē un rezultātā kļūdās - viņi ir pirmie, kas nokļūst uz ielas. Tagad kļūdas un jaunrade maksā dārgi visiem.
Ironiski, ka nepatika pret risku parādās tieši tad, kad jaunrade darba vietā ir nepieciešama visvairāk. Sanfracisko Valsts universitātes Biznesa koledžas profesora Mičela Lī Marka (Mitchell Lee Marks) pētījums rāda, ka darbinieku atlaišana ir vienreizējs izmaksu ietaupījums, kas nepalīdz labāk konkurēt tirgū. Viņš zīmīgi saka, ka darbinieku atlaišana ir korporatīvā anoreksija - uzņēmumi atlaiž, lai kļūtu slaidi, bet tas nav ceļš, kā kļūt veselīgākam.
Valsts sektorā plānots izdevumus samazinājums par 40%. Tas noteikti ietvers lielu cilvēku skaita atlaišanu. Lai no vienas galējības nenokļūtu otrā, iespējams, ir vērts izvērtēt atlaišanas procesu un sekas iepriekš minētajā kontekstā. Domāju, ka mehāniskas štatu samazināšanas vietā būtu jāveic jēgpilna visu procesu analīze.