Bagātie kļūst bagātāki, bet trūcīgie - trūcīgāki, lai arī, rēķinot vidēji, vienas mājsaimniecības ieņēmumi uz cilvēku aug nemitīgi, tāds ir galvenais secinājums no Centrālās statistikas pārvaldes pētījuma par Mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem 2021. gadā, kas veikts pērn.

Dienas Bizness sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) uzsāk publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība-stabila valsts 12 mēnešu garumā par sabiedrības noslāņošanos, un to ievada ar statistikas datiem par vispārējām tendencēm Latvijas mājsaimniecību ieņēmumos.

Vidējie ieņēmumi uz cilvēku pieaug

CSP 2022. gada aptaujas dati liecina, ka 2021. gadā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, salīdzinot ar 2020. gadu, pieauga par 7,6%, sasniedzot 678 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Izaugsme bija lēnāka nekā gadu iepriekš, tomēr pietiekami ievērojama. 2020. gadā pieaugums bija par 8,1%. Jāpiebilst, ka desmit gadu garumā minimālos iedzīvotāju ieņēmumus ir ietekmējusi minimālās algas celšana, ko nereti ir bijis grūti savienot ar darba ražīguma pieaugumu, kas savukārt rosināja tirgus dalībniekus pārplānot mazapmaksāto profesiju nodarbinātību arodos, kur darba ražīguma audzēšana nav iespējama pēc būtības. Piemēram, autobusa šoferis nevar kļūt ražīgāks vienā un tajā pašā maršrutā, lai arī minimālā alga tiek palielināta un ir prasība kaut ko darīt labāk, ātrāk vai vairāk. Šādu profesiju nav mazums, un neizbēgami mehāniska minimālo algu celšana neizbēgami noved pie papildu inflācijas kopumā.

AS "Latvenergo" darbojas tirgū un valstij ir jādod iespēja uzņēmumam pelnīt un augt, vienlaikus rekordaugsto peļņu varēja savlaicīgi prognozēt un izmantot sadales tarifa kāpuma mazināšanai, atzina banku analītiķi.

Bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš norāda, ka "Latvenergo" nav vienīgais valsts uzņēmums, kas dividendes no peļņas ik gadu iemaksā valsts budžetā. Tā ir Latvijā pieņemta prakse un valsts, kā akcionāra tiesības, lai arī ir bijušas bažas par negatīvo ietekmi uz investīcijām, ko ilgtermiņā var radīt regulāra peļņas izņemšanas no valsts uzņēmumiem. Tāpat "Latvenergo" peļņa ir iepriekš izmantota arī citiem mērķiem, piemēram, obligātā iepirkuma komponentes (OIK) maksājumu samazināšanai.

Tiešā veidā gan samazināt tarifus ir grūti, jo elektroenerģijas cenu nosaka tirgus un "Latvenergo" nav vienīgais tirgotājs Latvijā, norāda Āboliņš. Tāpat "Latvenergo" darbojas ne tikai Latvijā, bet visā Baltijas reģionā un daļa no lielās peļņas veidojas no eksporta.

Dabasgāze gaidāmajai ziemas sezonai ir nodrošināta, jo AS "Latvenergo" pērn noslēgusi ilgtermiņa līgumu par Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes termināļa izmantošanu, kas ļauj importēt dabasgāzi līdz sešām teravatstundām (TWh) katru gadu, informē "Latvenergo".

Līgums ar Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes termināli noslēgts uz 10 gadiem.

Līdzīgi kā iepriekšējos gados, arī šogad "Latvenergo" ir viens no lielākajiem Inčukalna pazemes gāzes krātuves (PGK) lietotājiem, kas kombinācijā ar regulārajām dabasgāzes piegādēm caur Klaipēdas termināli ļauj apgādāt ar pietiekamiem dabasgāzes krājumiem nākamajai apkures sezonai, norāda Jānis Kalējs, AS "Latvenergo" Enerģijas vairumtirdzniecības darījumu vadītājs.

Atbilstoši "Gas Infrastructure Europe" datiem Inčukalna PGK piepildījums 2023.gada 13.augustā bija 17,24 TWh jeb 76% no krātuves pieejamā apjoma, kas ir par aptuveni trešdaļu lielāks nekā pirms gada šajā pašā datumā, kad bija 12 TWh jeb 50%. Šā brīža krātuves iesūknēšanas tempi liecina, ka iesūknēšanas sezonas beigās dabasgāzes apjomi krātuvē būs ļoti tuvu tās tehniskajai kapacitātei, un lielu daļu no tā veidos arī Latvenergo dabasgāzes krājumi.

Valsts AS "Latvenergo" apsver atsevišķa uzņēmuma izveidi, kurā atrastos visi atjaunojamās enerģijas projekti un kura akcijas varētu kotēt biržā, intervijā sacīja "Latvenergo" valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste.

Viņš norādīja, ka šāds uzņēmums varētu tikt izveidots pēc Igaunijas energokompānijas "Eesti Energia" meitasuzņēmuma "Enefit Green" analoga.

"Diskusijas par to notiek, bet precīzu datumu vai plānu vēl nav. Mēs saskatām, ka tas ir normāls attīstības virziens, bet no sākuma ir svarīgi šo portfeli uzbūvēt, jo nav jēgas iet uz akciju sākotnējo publisko piedāvājumu, ja uzņēmumam nav apgrozījuma," stāstīja "Latvenergo" vadītājs.

Savukārt jaundibinātā uzņēmuma "Latvijas vēja parki", kura līdzīpašnieks kopā ar AS "Latvijas valsts meži" ir "Latvenergo", sākotnējai attīstības fāzei pietikšot ar aizņemtiem līdzekļiem, piebilda Čakste.

Jau ziņots, ka "Latvenergo" koncerna apgrozījums šogad pirmajā pusgadā bija 1,163 miljardi eiro, kas ir par 56,3% vairāk nekā 2022.gada attiecīgajā periodā, savukārt koncerna peļņa pieauga par 56,8% - līdz 222,519 miljoniem eiro. Tajā pašā laikā koncerna māteskompānijas apgrozījums 2023.gada pirmajā pusgadā palielinājās par 83,2%, sasniedzot 867,9 miljonus eiro, bet koncerna mātesuzņēmuma peļņa bija 228,2 miljoni eiro, kas ir pieaugums par 50,5%.

Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) “Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs” rezultāti liecina, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2022. gadā saglabājies gandrīz 2021. gada līmenī: 26,5% no IKP, samazinoties tikai par -0,1 procentpunktiem.

Salīdzinoši būtiskāk ēnu ekonomika ir mazinājusies Igaunijā, savukārt Lietuvā vērojams ēnu ekonomikas apjoma pieaugums.

Atbilstoši ēnu ekonomikas indeksa aprēķiniem, kas tiek veikti Baltijas valstīs kopš 2009. gada, ēnu ekonomikas apjoms Latvijā kopš 2016. gada, ar nelielu izņēmumu 2019. gadā, ir bijis ar pieaugošu tendenci: 20,7% no IKP 2016. gadā, 24,2% no IKP 2018. gadā, 25,5% no IKP 2020. gadā. 2021. gadā ēnu ekonomika Latvijā pieauga līdz 26,6% no IKP, bet 2022. gadā pavisam nedaudz mazinājās, sasniedzot 26,5% no IKP.

Salīdzinoši vairāk ēnu ekonomikas apjoms 2022. gadā ir mazinājies Igaunijā: par 1.0 procentpunktiem, salīdzinot ar 2021. gadu, sasniedzot 18,0% no IKP. Savukārt Lietuvā 2022. gadā ēnu ekonomikas apjoms ir pieaudzis par 2,7 procentpunktiem un sasniedz 25,8% no IKP. Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs kopš 2009. gada, kad tika uzsākts ēnu ekonomikas Baltijas valstīs pētījums. Kopumā, jaunākie pētījuma rezultāti norāda, ka ēnu ekonomikas apjoms Lietuvā ir pietuvinājies ēnu ekonomikas līmenim Latvijā, savukārt Igaunijā ēnu ekonomika ir izteikti mazāka.

Tieši šāds secinājums izriet no OECD datiem par dažādu Eiropas Savienības valstu izdevumiem darba tirgus programmām 2020. gadā, kad vairākums valstu faktiski dubultoja izdevumus pašmāju darba tirgus uzturēšanai, bet Latvija izdevumus palielināja 1,15 reizes, kas ir zemākais rādītājs visā ES.

Startā nokavē par apli

Latvijas sniegums, sākoties Covid-19 pandēmijai, kas paredzēja pamatīgu ietekmi uz darba tirgu, dažādus darba ierobežojumus, ir pielīdzināms kādām skriešanas sacensībām, kur visi startā izskrien ar pamatīgu ātrumu, bet viens sportists uz sava celiņa lēnā garā pastaigājas. Rezultāts jau ir paredzams pašā sākumā, jo novērojam, ka sportists sāk skriet tikai tad, kad visi ir nojoņojuši pirmo apli. 2020. gads pagaidām ir pēdējais pieejamais no OECD apkopotajiem datiem, bet tāpat ir zināms, ka 2021. gadā Latvija dažādās atbalsta jomās pamatīgi sarosījās. Iespējams, ka kaut kas arī no startā zaudētā tika saglābts, tomēr, ja saglābts būtu daudz, šobrīd sabiedrībā nebūtu tik asa diskusija par darbaspēka importa nepieciešamību.

Latvijā nepieciešams attīstīt jaunas elektrības ražošanas jaudas, ceturtdien AS "Latvenergo" vebinārā par kompānijas 2023.gada pusgada finanšu rādītājiem sacīja finanšu direktors Guntars Baļčūns.

Kompānijas stratēģiskais mērķis tuvāko trīs gadu laikā ir jaunas atjaunojamo energoresursu (AER) jaudas 600 megavatu (MW) un 2030.gadā - 2300 MW apjomā. Lai sasniegtu šo mērķi, "Latvenergo" komanda šobrīd veic liela apjoma priekšizpēti un ietekmes uz vidi novērtējumu. Tāpat ir rezervētas "Latvijas vēja parku" izbūves vietas, kā arī noslēgumam tuvojas AER projektu iepirkums.

Papildus tam kompānija attīsta saules enerģijas parkus. Baļčūns norādīja, ka Baltijā projektēšanas vai celtniecības stadijā ir 15 saules parki ar kopējo jaudu vairāk nekā 300 MW.

"Latvenergo" ieskatā aktuāls ir arī starpsavienojumu darbības un importa kapacitātes jautājums.

Jau ziņots, ka "Latvenergo" šodien organizē vebināru, kurā informēs par pirmā pusgada finanšu rezultātiem.

Salīdzinot 2022. un 2023. gadu, Latvijā nodokļu jomā notikušas vien nelielas izmaiņas bez visaptverošas ietekmes uz iedzīvotāju ienākumiem, galvenokārt domājot par zemāku ienākumu saņēmējiem: palielināts maksimālais diferencētais neapliekamais minimums un minimālā darba alga. Arī Lietuva un Igaunija gada laika piedzīvojušas līdzīgas pārmaiņas, noskaidrots “Swedbank” Finanšu institūta veiktajā Baltijas valstu nodokļu sloga salīdzinājumā.

Šogad visās trīs Baltijas valstīs ir palielināts maksimālais diferencētais neapliekamais minimums – Latvijā līdz 500 eiro, Lietuvā līdz 625 eiro, bet Igaunijā līdz 654 eiro mēnesī. Arī minimālā alga pieaugusi visās trīs valstīs, attiecīgi Latvijā līdz 620 eiro, Lietuvā līdz 840 eiro, bet Igaunijā līdz 725 eiro mēnesī. Ja ņem vērā katrā valstī piemērotos nodokļus, minimālās algas saņēmējs bez reģistrētiem apgādājamiem Latvijā “uz rokas” saņem nepilnus 535 eiro, kamēr Lietuvā 633 eiro, bet Igaunijā teju 690 eiro.

Lai novērtētu, cik konkurētspējīga šobrīd ir Latvijas un kaimiņvalstu realizētā darbaspēka nodokļu politika no darbinieka un arī darba devēja skatu punkta, “Swedbank” Finanšu institūts veicis salīdzinājuma aprēķinus diviem algu līmeņiem – 750 eiro un 1500 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Atbilstoši Valsts kases publicētajiem datiem 2023. gada septiņos mēnešos konsolidētā kopbudžeta bilance uzlabojusies par 186,5 miljoniem eiro, sasniedzot 88,2 miljonu eiro pārpalikumu, kamēr attiecīgajā periodā pērn bija 98,2 miljonu eiro deficīts, informē Finanšu ministrija.

Ievērojami samazinoties izdevumiem Covid-19 pandēmijas, energoresursu sadārdzinājuma un Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta pasākumiem pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā, kopbudžeta bilance šā gada septiņos mēnešos ir būtiski uzlabojusies, taču joprojām krietni atpaliek no pirmspandēmijas gadu pārpalikuma apmēriem septiņos mēnešos.

Konsolidētā kopbudžeta izdevumi 2023. gada septiņos mēnešos 9 miljardu eiro apmērā bija par 954,9 miljoniem eiro jeb 11,8% augstāki nekā gadu iepriekš. Savukārt kopbudžeta ieņēmumi auguši par 1,1 miljardu eiro jeb 14,3%, salīdzinot ar pērnā gada janvāri-jūliju, un veido 9,1 miljardu eiro.

Kopbudžeta ieņēmumu pieaugumu pamatā nodrošināja nodokļu ieņēmumi, kas šā gada septiņos mēnešos iekasēti 7,2 miljardu eiro apmērā, ieskaitot atlikumu vienotajā nodokļu kontā, un bija par 732,1 miljonu eiro jeb 11,4% augstāki nekā pērnā gada janvārī-jūlijā. Joprojām labs pieauguma temps vērojams darbaspēka nodokļu ieņēmumos. Nozarēs ar augstu minimālās algas īpatsvaru nodarbinātajiem vērojams būtisks darbaspēka nodokļu kāpums, kas saistāms ar straujo minimālās algas celšanu valstī ar šā gada 1. janvāri no 500 eiro uz 620 eiro. Savukārt, neskatoties uz straujo PVN ieņēmumu kāpumu periodā kopumā, VID dati liecina par PVN ieņēmumu samazinājumu jūnijā un jūlijā, salīdzinot ar pērnā gada attiecīgā mēneša datiem, tādās nozarēs kā degvielas un gāzes vairumtirdzniecība, kā arī energoapgādes nozare. Šo nozaro samaksātie nodokļi veido gandrīz pusi no visiem PVN ieņēmumiem, tāpēc šīm izmaiņām ir būtiska ietekme uz kopējiem PVN ieņēmumiem. Pārējo nozaru PVN ieņēmumos vērojams pieaugums. Izceļams arī straujais UIN ieņēmumu kāpums, kas šā gada septiņos mēnešos bijis par 53,1% augstāks nekā attiecīgajā periodā pirms gada. Lielākas šā nodokļa iemaksas vērojamas tirdzniecības, mežsaimniecības, kā arī enerģētikas nozarēs.

Ja savu tarifu nemainīs "Latvenergo", tad Rīgas centralizētās siltumapgādes uzņēmuma AS "Rīgas siltums" (RS) mērķis ir noturēt savu tarifu esošajā līmenī vismaz līdz gada beigām, intervijā sacīja RS valdes priekšsēdētājs Ilvars Pētersons.

Viņš atzina, ka pagājušajā apkures sezonā RS pirmo reizi nācās iepirkt gāzi par teju 100 miljoniem eiro, to uzreiz apmaksājot.

"Lai nekad šādā situācijā vairs neatgrieztos, mēs jau pašlaik nākamajai apkures sezonai esam iegādājušies dabasgāzi, kas ir trīs reizes lētāka nekā iepriekšējās sezonas laikā. Turklāt ar pēcapmaksu, kas nozīmē, ka maksājam tikai tad, kad tā ir patērēta," stāstīja Pētersons.

Tāpat uzņēmums izlēmis atteikties no fiksētiem līgumiem par šķeldas iegādi savām katlumājām un pašlaik to iegādājas Lietuvā "BaltPool" un Latvijā "BioEx" biržā. Tas ir ļāvis diversificēt šķeldas piegādes, un, pat ja ar kādu piegādātāju kaut kas notiek, ir viegli izvēlēties citus.

Starp Baltijas valstīm "Rimi" mazumtirdzniecības tīklā visdārgākās pārtikas preces ir Latvijā, bet "Maxima" tīklā - Lietuvā, liecina Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) šogad jūnijā un jūlijā apkopotā informācija.

Kopumā AREI "Rimi" tīklam apkopojumu par cenu atšķirībām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veicis par 189 izvēlētiem pārtikas produktiem. Izvēlētie produkti ietver gan pārtikas pamata grupas, gan saldumus, sāļās uzkodas un ekskluzīvākas preces, piemēram, olīvas, riekstus un avokado. Analizēto produktu vidū ir arī ietverta virkne "Rimi" zīmola produkcijas.

No kopumā 189 produktiem Latvijā 80 precēm "Rimi" veikalos ir augstākā cena starp Baltijas valstīm, kamēr 58 precēm tā ir zemākā Baltijā. Vēl 38 produktiem cena ir vidējā līmenī.

Vienlaikus Lietuvā "Rimi" veikalos no izvēlētajiem produktiem 55 ir augstākā cena Baltijā, kamēr 83 precēm tā ir zemākā Baltijā. Vidējā līmenī cena Lietuvas "Rimi" veikalos ir 36 produktiem.

Ēnu ekonomika parasti nav novērojama eksportējošos uzņēmumos, bet drīzāk vietējos uzņēmumos, otrdien preses konferencē pēc valdības sēdes sacīja ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV), komentējot Rīgas Ekonomikas augstskolas Ilgtspējas biznesa centra direktora Arņa Saukas veikto ēnu ekonomikas pētījumu.

Premjers norādīja, ka būtu jārunā arī par izglītības stiprināšanu un to, lai nākotnē cilvēki ar labām prasmēm darba tirgū nebūtu spiesti izdzīvot, bet arī varētu strādāt ar atdevi eksportējošos uzņēmumos, kur nav izaicinājumu saistībā ar ēnu ekonomiku.

Vienlaikus ir arī jāturpina pētīt, tomēr "ir skaidrs, ka, ja cilvēkam ir laba izglītība un viņš strādā uzņēmumā, kas ir eksportējošs, tur nav ēnu ekonomikas," sacīja premjers.

Kariņš norādīja, ka vienlaikus dažādi pētījumi uzrāda nedaudz atšķirīgus rādījumus. "Šodienas Saukas kunga pētījums balstās uz aptaujām, bet vienlaikus ir arī otrs pētījums, ko veic Eiropas komisija (EK), kas balstīts uz ekonomiskajiem datiem".

Visnepatīkamāko iespaidu jaunie “Sadales tīkla” (ST) tarifi ir radījuši mājsaimniecībām ar neefektīvi izmantotu pieslēguma jaudu (raksta autors ir viens no tiem). Rezultātā daudzām mājsaimniecībām izmaksas par “Sadales tīkla” pakalpojumu ir pieaugušas pat vairākkārtēji.

Tas daudziem ir radījis sašutumu un aizdomas(arī Valsts prezidentam) par nepamatotām ST tarifu izmaiņām.

Taču emocionāla taisnīguma izjūta un reālā lietu kārtība ne vienmēr ir viens un tas pats. Tādēļ, pirms kādu tiesāt vai vienkārši bojāt savu (vai citu) veselību ar sašutumu par notiekošo, ir vērts pamēģināt noskaidrot patiesību. Un tas ir vienkārši izdarāms, ja vien izdodas pārvarēt vēlēšanos taisīt “haipu” sev apkārt.

Nedaudz par “taisnīguma mednieku” repertuāru.

Pirmais, uz ko uzķeras “taisnīguma mednieki” – ST tarifa izmaksu pieaugums daudziem rēķinos ir būtiski lielāks nekā ST izmaksu kopējais pieaugums, kas sastāda apm. 22%Tie, kas to cenšas pasniegt, kā ST vēlmi negausīgi papildus nopelnīt – patiesībā demonstrē tikai savus zināšanu robus skolas matemātikas kursa apguvē, vai vispār nav pat iedziļinājušies ST tarifa izmaiņās (par to vēlāk).

Ēnu ekonomika pērn salīdzinājumā ar 2021. gadu Igaunijā saruka līdz 18%, savukārt Lietuvā tā pieauga līdz 25,8%, bet Latvijā faktiski palika iepriekšējā gada līmenī.

To rāda Ēnu ekonomikas indeksa pētījums Baltijas valstīs, ko veica Rīgas Ekonomikas augstskolas profesori Arnis Sauka un Tālis Putniņš.

“Jaunākie pētījuma rezultāti norāda, ka ēnu ekonomikas apjoms Lietuvā ir pietuvinājies ēnu ekonomikas līmenim Latvijā, savukārt Igaunijā ēnu ekonomika ir izteikti mazāka,” uzsvēra Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors Arnis Sauka. Pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijā un Igaunijā nozīmīgākais ēnu ekonomikas komponents 2022. gadā bija aplokšņu algas, kas Latvijā veido 46,7% no kopējās ēnu ekonomikas, bet Igaunijā – 44,5%. Savukārt Lietuvā 2022. gadā nozīmīgākais ēnu ekonomikas komponents bija neuzrādītie ieņēmumi 36,5% no kopējās ēnu ekonomikas, kam seko aplokšņu algas 34,0%.

2023. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 883 tūkst. iedzīvotāju – par 7,3 tūkst. vairāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn pieauga par 0,39 % salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,78 %, bet migrācijas dēļ palielinājās par 1,17 %. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veido 23,5 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā.

Dzimstības lejupslīde turpinās

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 15 954 bērni – par 1 466 bērniem jeb 8,4 % mazāk nekā 2021. gadā, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā, bet nomira 30 731 cilvēks – par 3 869 jeb 11,2 % mazāk nekā gadu iepriekš.

Pērn, mazinoties saslimstībai ar Covid 19, mirstība ir nedaudz samazinājusies, bet tā pārsniedz laiku pirms pandēmijas. Līdz ar mirstības kritumu arī negatīvais dabiskā pieauguma rādītājs ir nedaudz samazinājies (no −17,2 tūkstošiem 2021. gadā līdz −14,8 tūkstošiem pērn), bet joprojām ir tuvs 1996.–1998. gadā reģistrētajam. Savukārt starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits palielinājās par 22 028 cilvēkiem, kas nebija noticis kopš neatkarības atgūšanas.

Jaunie AS “Sadales tīkls” tarifi sākotnēji var šķist sociāli netaisnīgi, maz skaidroti, ar nevajadzīgi lielām atlaidēm elektrības ražotājiem, piemēram, Latvenergo, taču kopumā tie ir ekonomiski konkurētspējīgi, kas ir būtiski, lai uzņēmumi spētu iegūt izmaksu priekšrocības pār reģiona konkurentiem preču un pakalpojumu tirgū, kopumā labvēlīgi ietekmējot Latvijas ekonomiku.

Līdzšinējie tarifi nav bijuši balstīti uz precīzu faktisko izmaksu struktūru, kas radījis ražojošo uzņēmumu vidū nesamērīgus konkurences apstākļus. Rūpniecības uzņēmumi sedza daļu no iedzīvotāju izmaksām, īpaši maz noslogotiem pieslēgumiem un tas bija nepareizi, tuvredzīgi un neilgtspējīgi, jo bremzēja investīcijas jaunās ražošanas līnijās un ar tām saistītajās darbavietās, kā arī neveicināja rūpniecības pāreju no dabasgāzes uz elektroenerģiju, tai pašā laikā notika neefektīvi izmantotas elektroinfrastruktūras paplašināšanās ar pieaugošām uzturēšanas izmaksām.

Vismaz pēdējo 10 gadu laikā apstrādes rūpniecības uzņēmumu izmaksas par sadales sistēmas pakalpojumiem pārsniedza Lietuvā vai Igaunijā līdzīgu uzņēmumu rēķinus un vien izteikti energointensīvu uzņēmumu izmaksas pietuvojās kaimiņu valstu tīklu operatoru izmaksām. Ir pamats pieļaut, ka Latvijas ekonomika arī šī iemesla dēļ zaudēja noteiktu apjomu investīcijas rūpniecībā un līdz ar to netika radītas labi apmaksātas darbavietas un pievienotā vērtība. Būtībā esošie rūpnieciskie patērētāji maksāja politiskā populisma nodevu, jo ne regulators, ne AS “Sadales tīkls” un tā īpašnieks – Ministru kabinets nevēlējās to mainīt, lai neriskētu ar traci sabiedrībā.

Līdzīgi kā citus gadus jūlijā, arī šogad konservēšanas sezonā pieaug pārdotā cukura daudzums, aģentūrai LETA pauda aptaujātie mazumtirdzniecības tīkli.

SIA "Maxima Latvija" korporatīvo komunikāciju projektu vadītāja Laura Bagātā aģentūrai LETA sacīja, ka patlaban pilnā sparā rit dažādu ievārījumu, marinējumu un citu ziemas krājumu gatavošana, kas novērojamas arī atsevišķu preču pieprasījuma izmaiņās.

"Ja apskatām pieprasījuma izmaiņas pēc dažādām marinēšanai un konservēšanai nepieciešamajām garšvielām, var secināt, ka šogad ziemas krājumi, iespējams, tiek plānoti lielākā apjomā," teica Bagātā, piebilstot, ka, piemēram, salīdzinot ar pagājušo gadu, pieprasījums pēc cukura, etiķa un citronsulas ir audzis par aptuveni 20%, savukārt sāls pieprasījums - teju par 50%.

Tāpat Bagātā minēja, ka pieprasījums pēc cukura šogad visvairāk pieaudzis Vidzemē un Kurzemē, savukārt pēc sāls un etiķa - Latgalē. Līdztekus viņa atzīmēja, ka iedzīvotāji mēdz preces konservēšanai iegādāties iepriekš akciju laikā.

Covid-19, energokrīze, karš Ukrainā un šo globālo notikumu sekas ir nokausējušas ikvienu ģimeni Latvijā. Nemitīgs cenu pieaugums maizei, pienam, elektrībai, hipotekārajam kredītam, siltumam. Bažas par savu un savu tuvinieku drošību, veselību, darba iespējām. Cik var un kad beidzot valdība kaut ko darīs, ir jautājums, kas nācis prātā ne vienam vien.

Tā vien šķiet, ka nu ir atrasts "ideālais vainīgais" - elektroenerģijas pārvades un sadales tarifi, un politiķi attiecīgi spiesti meklēt risinājumus. Mediji un sociālo tīklu telpa ir visai monolīta savā viedoklī – sadales operatora peļņa ir par lielu, izmaksas un tarifu pieaugums ir nepamatots, tātad jāsamazina. Diemžēl pamatojums ir tīri emocijās balstīts – nepatīk, neticam, negribam maksāt. Pašķetināsim konkrētāk.

Kāpēc tarifs vispār pieaug?

Sadales tarifs ir maksa, ar kuru visi sistēmas lietotāji nosedz izmaksas, kas nepieciešamas, lai uzturētu 92 000 km garu elektrotīklu (Zemes ekvatora garums ir vien 40 000 km!), ap 28 000 transformatoru apakšstaciju punktu, vienu miljonu pieslēguma vietu u.tml. Bez šīs valsts kritiskās infrastruktūras elektrības vienkārši nebūtu, jo to nebūtu iespējams piegādāt.

Latvijas valdība ir apzinājusies, cik svarīgi ir izveidot stabilu elektromobiļu uzlādes infrastruktūru, un ir veikusi vairākus pasākumus, lai atbalstītu tās attīstību. Viens no būtiskākajiem veiktajiem pasākumiem ir Nacionālās uzlādes infrastruktūras attīstības plāna ieviešana. Šis plāns fokusējas uz uzlādes tīkla izplatību visā valstī, īpašu uzmanību pievēršot pilsētu teritorijām, autoceļiem un sabiedriskajām autostāvvietām.

Lai veicinātu uzlādes infrastruktūras izaugsmi, valdība ir arī veicinājusi sadarbību ar privātiem uzņēmumiem un starptautiskiem partneriem. Ir izveidotas publiskā un privātā sektora partnerības, lai piesaistītu zināšanas un investīcijas uzlādes staciju izvietošanai. Šīs sadarbības pieejas mērķis ir izveidot labi savienotu un ilgtspējīgu uzlādes tīklu visā Latvijā.

Attiecībā uz publisko uzlādes staciju pieejamību un sasniedzamību Latvijā pēdējos gados ir vērojams ievērojams progress. Uzlādes stacijas ir stratēģiski izvietotas dažādos pilsētu centros, tirdzniecības zonās un populāros galamērķos. Šāds izvietojums ļauj elektromobiļu īpašniekiem ērti piekļūt uzlādes iekārtām, veicot ikdienas aktivitātes, piemēram, iepērkoties vai atpūšoties.

Nākotnē Rīgas centralizētās siltumapgādes uzņēmumam AS "Rīgas siltums" (RS) nebūtu jākoncentrējas uz siltuma ražošanu pašam, bet gan jānodrošina, lai siltumtīklos nonāk tas siltums, kurš pašlaik rodas dažādos enerģijas un ražošanas procesos kā blakusprodukts, intervijā uzsvēra RS valdes priekšsēdētājs Ilvars Pētersons.

Viņš atgādināja, ka jau pašlaik 70% no siltumenerģijas apjoma RS iepērk no citiem ražotājiem - lauvas tiesu no "Latvenergo" termoelektrostacijām (TEC) -, un 30% saražo paši. Pašlaik tiek izstrādāta RS vidējā termiņa stratēģija nākamajiem desmit gadiem, kurā tiek izvērtēti nākotnes darbības modeļi.

"RS mērķis ir kļūt par enerģijas apmaiņas platformu, kur ikviens var nodot sava darba procesā radušos lieko siltumenerģiju. Labāk to ir nodot mums bez maksas, nevis maksāt par izmešu kvotām un šo siltumenerģiju "laist gaisā". Mēs savukārt pārdodam savu pakalpojumu, nodrošinot šo siltumenerģijas piegādi klientiem, kuriem to vajag. Šis ir aspekts, kā redzam tālāko RS attīstību," uzsvēra Pētersons.

Izsniegto kredītu apjoms gan mājokļu iegādei, gan uzņēmumiem pēdējo 12 gadu laikā Latvijā piedzīvojis lejupslīdi, kamēr dienvidu un ziemeļu kaimiņvalstīs tieši pretēji – pieaudzis.

Baltijas salīdzinošās izmaiņas kredītu apjomos norāda nevis uz banku vai uzņēmēju kūtrumu, bet uz kādu kopējo spēles noteikumu aplamību, kas lēni un nepārvarami noved pie iepriekš prognozējama rezultāta.

Šādu ainu var novērot, ielūkojoties Eiropas Centrālās bankas datos. Nenoliedzami jautājums ir, kas notiek kreditēšanas segmentā un – vēl jo vairāk – kāpēc, laikam ritot, plaisa starp Baltijas valstīm tikai pieaug, nevis samazinās. Latvija, tāpat kā Igaunija un Lietuva, ir eirozonas valsts, bet, raugoties uz dažādiem parametriem, šķiet, ka tās nebūt nav viena reģiona valstis, kur būtībā ir ļoti daudz līdzīgā un salīdzinoši maz atšķirīgā.

Skaitļi rāda acīmredzamo, bet neticamo

Latvijas banku sektors šogad pirmajā pusgadā strādāja ar peļņu 350,312 miljonu eiro apmērā, kas ir 2,6 reizes vairāk nekā 2022.gada attiecīgajā periodā, liecina Latvijas Bankas publiskotie dati.

Banku procentu ienākumi 2023.gada pirmajos sešos mēnešos veidoja 574,84 miljonus eiro, kas ir 2,2 reizes vairāk nekā 2022.gada pirmajā pusgadā, kamēr procentu izdevumi bija 64,133 miljonu eiro apmērā, kas arī ir pieaugums 2,2 reizes.

Savukārt banku komisijas naudas ienākumi šogad pirmajā pusgadā bija 168,42 miljonu eiro apmērā, kas ir par 5,6% vairāk nekā 2022.gada pirmajā pusgadā, bet banku komisijas naudas izdevumi pieauga par 8,1% - līdz 48,976 miljoniem eiro.

2023.gada jūnija beigās banku sektora aktīvi bija kopumā 27,234 miljardu eiro apmērā, kas ir par 1,7% jeb 470,336 miljoniem eiro mazāk nekā 2022.gada beigās, kad banku sektora aktīvi veidoja 27,705 miljardus eiro.

2022. gadā Latvijas iedzīvotāji devās 1,7 milj. vienas dienas un vairākdienu ceļojumos uz ārvalstīm, kas ir 2,7 reizes vairāk nekā gadu iepriekš, tomēr par 27,5 % mazāk nekā pirms pandēmijas 2019. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Latvijas iedzīvotāji pērn devās 425,8 tūkst. vienas dienas ārvalstu braucienos, par 3,6 reizēm vairāk nekā 2021. gadā, tomēr par 52,9 % mazāk nekā pirms pandēmijas 2019. gadā. Vienas dienas ārvalstu braucienu izdevumi palielinājās 3,3 reizes, sasniedzot 34,2 milj. eiro. Visbiežāk iedzīvotāji vienas dienas braucienos apmeklēja Lietuvu (57,7 %) un Igauniju (33,8 %). Vidējie viena brauciena izdevumi bija par 7,8 eiro mazāki, samazinoties līdz 80,4 eiro.

Pērn iedzīvotāji devās 1,3 milj. vairākdienu braucienos uz ārvalstīm, par 2,5 reizēm vairāk nekā gadu iepriekš, tomēr par 11,9 % mazāk nekā pirms pandēmijas 2019. gadā.

Populārākie ārvalstu vairākdienu braucienu galamērķi 2022. gadā bija kaimiņvalstis Igaunija (18,1 %) un Lietuva (11,8 %), kam sekoja Itālija (7,4 %) un Spānija (6,2 %). Vēl Latvijas iedzīvotāji bieži brauca uz Apvienoto Karalisti (4,4 %), Poliju (4,3 %), Baltkrieviju (3,7 %) un Turciju (3,3 %).

“Nedod, Dievs, dzīvot pārmaiņu laikos”. Parasti šo izteikumu piedēvē Konfūcijam, bet vai viņš tiešām tā ir teicis, mēs nekad neuzzināsim. Tomēr mēs esam uzzinājuši, kā tas ir – dzīvot pārmaiņu laikos, kad cilvēce vienu pēc otras piedzīvo vēl nebijušas krīzes, ko atnes līdzi Covid-19 epidēmija, Krievijas Federācijas izraisītais karš Ukrainā, enerģētikas un loģistikas traucējumi, kā arī inflācijas kāpums.

Par to, kā šī situācija ietekmē banku sektoru, un kas mūs sagaida tuvākajā nākotnē finanšu tirgos, aprunājāmies ar Sandi Kapitonovu, LPB Bank Resursu departamenta vadītāju.

Kāda ir pašreizējā situācija finanšu tirgos, un vai ir iezīmējušās skaidrākas nākotnes tendences?

Finanšu tirgū galvenā problēma vēl joprojām ir inflācija, arī šogad šī problēma ir tikpat aktuāla kā pagājušogad. Šogad var novērot, ka attīstītajās valstīs inflācija samazinās, bet tik un tā ir pietiekami augsta. Latvijas gada inflācija vēl joprojām ir augstāka nekā citās eirozonas valstīs, un tā radusies galvenokārt augošo energoresursu un ārējo apstākļu ietekmē.

Eirozonas vidējais inflācijas līmenis aprīlī šogad bija 7%, kas ir būtiski mazāk salīdzinājumā ar iepriekšējiem mēnešiem, kad šis rādītājs bija tuvu 9%. Gāzes cenas, kas bija galvenais iemesls cenu lēcienam pērn, jau vairākus mēnešus pēc kārtas uzrāda lejupejošu tendenci un ir sasniegušas pirmskara līmeni Eiropā. Tomēr inflācijas samazināšanās, pateicoties ārējo apstākļu ietekmei, Latvijā, visticamāk, būs novērojama tikai šī gada vidū, jo energoresursu un citu ārējo apstākļu ietekme, kas sevišķi saistīta ar cenu samazināšanos, bieži vien tiek novērota novēloti. Nav izslēgts, ka gan Eiropā un tai skatā arī Latvijā, paaugstināta inflācija nepazudīs, un ziemas periodā var atkal uzrādīt pieaugumu, taču vairs ne tik strauju, kā tas bija 2021. gadā.

Inflācijas bremzēšanai iedarbinātais Eiropas Centrālās bankas procentlikmju paaugstināšanas mehānisms samazina biznesa aktivitātes, kā arī uzņēmēju un vēl jo vairāk privātpersonu vēlmi aizņemties, vienlaikus esošajiem kredītņēmējiem sadārdzina ikmēneša maksājumu.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Luminor bankas valdes locekle Baltijā Kerli Vares. Viņa norāda, ka visiem — valstīm, uzņēmējiem, bankām, iedzīvotājiem - būs jāiemācās dzīvot citādi, nekā bijām pieraduši dzīvot daudzus pēdējos gadus, kad Eiropas Centrālās bankas refinansēšanas likmes bija ne tikai nulle, bet pat negatīvas.

Fragments no intervijas

Vai kreditēšanās sabremzēšanos visi tautsaimniecības segmenti izjūt vienādi visā Baltijā, vai arī kādi, piemēram, ražotāji - eksportētāji (kokapstrāde, pārtikas ražošana, farmācija, elektronika, IKT), nekustamā īpašuma projektu attīstītāji, privātpersonas — hipotekāro kredītu ņēmēji, to izjūt atšķirīgi?