Interneta portāls Photopreneur apkopojis piecu visdārgāk pārdoto fotogrāfiju pasaulē sarakstu, to vērtība ir sākot no 800 000 USD un beidzot ar pat vairāk nekā 3 miljoniem USD.

Andrea Gurskija (Andreas Gursky) fotogrāfija 99 Cent II Diptych ir pirmā fotogrāfija pasaulē, kura izsolē pārdota par vairāk nekā 3 miljoniem USD. Šo fotogrāfiju 2006. gada maijā iegādājās par 3 340 456 USD.

Edvarda Steičena (Edward Steichen) fotogrāfija The Pond-Moonlight ir otra pasaulē visdārgāk pārdotā fotogrāfija. Tā 2006. gada februārī izsolē tika nopirkta par 2 928 000 USD.

Interesants fakts par šo attēlu ir tāds, ka šī fotogrāfija šķietami ir krāsaina, taču krāsainās fotogrāfijas parādījās 1907. gadā, trīs gadus pēc šīs fotogrāfijas uzņemšanas.

Žurnāls Forbes ir izveidojis visdārgāk izmaksājošo vidējās klases automašīnu topu. Automašīnām, veidojot šo topu, tika aprēķinātas 5 gadu operatīvās izmaksas (degviela, remonts u.c.), pēc kurām arī tika noteiktas visdārgāk izmaksājošās automašīnas.

Pirmajā vietā šajā topā ierindojas 2,5 tonnu smagais ar 493 zirgspēku V8 dzinēju aprīkotais Mercedes G55, kurš savam saimniekam 5 gadu laikā izmaksā 26 544 USD. Braucot pa pilsētu tas patērē vidēji 19,6 litrus degvielas uz 100 kilometriem, savukārt pa lielceļu - 16,8 litrus uz 100 kilometriem.

Otrajā vietā ierindojas BMW M6 Coupe. Uzturēt šādu automašīnu piecus gadus izmaksās 24 578 USD. Tā piecu litru V10 dzinējs patērē 19,6 l/km pilsētā un 13,1 l/km uz lielceļa.

Nauma Nadeždina grāmatas domātas brīvām dvēselēm. Šis rakstnieks ļaujas iekšējās pasaules balsij un pasaka skaļi to, ko viņa sirds tāpat jau zina. Dzīves līkloči, kuros kā maldugunis iedegas karjera čekas skolā un katoļu baznīcā, mietpilsoniska idille ar sievu, bērniem, māju un biznesu, izmetuši Naumu patstāvīgu atziņu krastā.

Vai viegli dzīvot apzinātu dzīvi?

Nav viegli, toties interesanti gan. Dzīve vispār nav vienkārša, tiklīdz tajā kaut ko sāc saprast, vienlaikus atskārsti, cik tā patiesībā ir sarežģīta. Nākotne slēpjas mūsu pagātnē, viss sākas ar piedzimšanu – bērns virzās uz priekšu pa nospraustu, izvēlētu ceļu. Bet tikai paaugoties mēs saprotam, kāpēc bija vajadzīga šī pieredze, jo tā veido mūsu dzīvi. Viss, kas ar mums notiek, paliek apziņā. Es pa īstam kļuvu pieaudzis un sāku dzīvot apzinātu dzīvi pirms gadiem pieciem, lai gan apziņas uzplaiksnījumi gadījās arī agrāk.

Patiesais nekustamā īpašuma nozarē pērn veikto darījumu skaits ar vērtību virs viena miljona latu bijis lielāks, nekā liecina zemesgrāmatas dati, bet objektīvu cenas analīzi noteikt ir ļoti grūti.

Kā Db.lv pastāstīja nekustamo īpašumu konsultācijas kompānijas Colliers Latvija izpilddirektors Deniss Kairāns, nekustamo īpašumu nozarē, it sevišķi pie lieliem darījumiem, daļa no visām aktivitātēm noris pārdodot uzņēmuma daļas, kam pieder nekustamais īpašums.

«Bieži vien, pērkot uzņēmuma daļas, jaunie īpašnieki nevēlas publiski par darījumu ziņot, vēl jo vairāk par šī darījuma cenu, līdz ar to tirgū objektīvu analīzi, ietverot visus darījumus izveidot nav viegli,» atzina D. Kairāns.

Otrs faktors, kas ir svarīgs pie šāda veida analīzes – ir saprast, kas ir pārdodamais objekts. «Piemēram, tiek pārdota teritorija ar vairākiem zemesgabaliem un vairākām ēkām uz tās. Zemesgrāmatas dati liecina par dažādiem darījumiem, taču realitātē, tas ir viens investors, kurš visu iegādājies. Pēc cenu analīzes sanāk, ka visas darījuma summas ir jāsaskaita kopā, lai būtu objektīva informācija par darījuma kopējo vērtību,» skaidroja eksperts.

Šā gada marta sākumā Latvijā 95.markas benzīna cena mazumtirdzniecībā bija 1313 eiro par 1000 litriem, kas ir piektais zemākais līmenis starp Eiropas Savienības valstīm, liecina Eurostat dati.

Lietuvā benzīns maksā dārgāk nekā Latvijā - vidējā cena marta sākumā bija 1337,27 eiro, bet Igaunijā tā cena ir lētāka – 1304 eiro.

Viszemākā benzīna cena starp ES valstīm bija Rumānijā – 1263,48 eiro, Polijā – 1272,15 eiro un Bulgārijā – 1283,36 eiro. Visdārgāk 95. markas benzīns marta sākumā maksāja Itālijā – 1717,87 eiro par 1000 litriem, Nīderlandē – 1704 eiro par 1000 litriem un Grieķijā – 1665 eiro par 1000 litriem.

Dīzeļdegviela Latvijā marta sākumā maksāja 1295,75 eiro, kas ir ceturtā mazākā cena starp ES valstīm. Lietuvā tās cena bija 1307,85 eiro, bet Igaunijā – 1344 eiro.

Viszemākā dīzeļdegvielas cena ir Luksemburgā – 1195,26 eiro, Polijā – 1277,2 eiro un Horvātijā – 1280,01 eiro. Savukārt visdārgāk dīzeļdegviela maksā Lielbritānijā – 1666,36 eiro un Itālijā – 1635,83 eiro.

Četru cilvēku ģimene, kas dzīvo sev piederošā 70 kvadrātmetru lielā dzīvoklī padomju laikā celtā daudzdzīvokļu mājā, par pārtiku, mājokli un transportu Rīgā tērē 44%, Viļņā 41,5%, bet Tallinā tikai 25,5% no mājsaimniecības rīcībā esošajiem ienākumiem, liecina Swedbank Privātpersonu finanšu institūta veiktā Baltijas galvaspilsētu mājsaimniecību izdevumu pētījuma rezultāti.

Ar tipisku patēriņa modeli šāda ģimene pārtikai, mājoklim un sabiedriskajam transportam Rīgā iztērē ap 591 eiro mēnesī, Viļņā - ap 513 eiro, bet Tallinā - ap 499 eiro mēnesī.

Lai arī naudas izteiksmē izdevumu apjoms Baltijas valstu galvaspilsētās ir līdzīgs un salīdzinājumā ar pagājušo gadu saglabājies gandrīz tajā pašā līmenī, līdzekļu apjoms, kas atliek citiem ikmēneša izdevumiem, būtiski atšķiras. Pēc pamatvajadzību izdevumu segšanas pārējiem tēriņiem ģimenei Tallinā paliek 74% ienākumu jeb 1455 eiro, Rīgā 56% jeb 751 eiro, bet Viļņā 59% jeb 723 eiro.

Šo atšķirību pamatā ir dažādais ienākumu līmenis Baltijas valstu galvaspilsētās – vidējie ģimenes rīcībā esošie ienākumi Rīgā ir 1342 eiro un Viļņā 1236 eiro, bet Tallinā tie sasniedz 1953 eiro. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu šie ienākumi palielinājušies par 4% Viļņā, teju par 8% Rīgā un par 9% - Tallinā. Vienlaikus ienākumu pieaugumam vērojams arī atsevišķu izdevumu kāpums (visizteiktākais Rīgā), tomēr rezultātā iznākums ir iedzīvotājiem labvēlīgs – salīdzinājumā ar pagājušo gadu, ģimenes pamatvajadzību segšanai nepieciešamais izdevumu slogs samazinājies par 2% - 3%.

Latvijā Big Mac maksā visdārgāk no pārējām Baltijas valstīm, liecina jaunākais Big Mac indekss, ko aprēķinājis ASV žurnāls The Economist.

Kā liecina indekss, Latvijas lats attiecībā pret ASV dolāru ir nenovērtēts tikai par 2%, Igaunijas krona nenovērtēta par 10% un Lietuvas lits – par 11%, Krievijas rublis pret dolāru ir nenovērtēts par 29%. Savukārt eiro attiecībā pret dolāru ir pārvērtēta par 50%.

Visdārgāk Big Mac maksā Norvēģijā – 7.88 ASV dolāri, kur arī ir pārvērtētākā valūta pret dolāru – par 121%. Visnenovērtētākā valūta ir Malaizijas ringits un Honkongas dolārs – par 52%.

Vairāk lasiet laikraksta Dienas bizness 28. jūlija numurā.

Latvijā visdārgāk par apkuri maksājuši Garkalnes iedzīvotāji. Upes ielas ēkā, lai apkurinātu vienu kvadrātmetru jāmaksā 2,63 lati. Šo ēku apsaimnieko pašvaldības SIA Garkalnes Komunālserviss, liecina akcijas Karstie Rēķini apkopotie dati.

Nākamā dārgākā apkure bijusi Ikšķilē, kur Stacijas ielas divu ēku iedzīvotāji maksāja 2,40 latus un 2,33 latus par kvadrātmetra apkurināšanu.

Vismazāk par apkuri janvārī maksājuši ēkas Mārupes Zeltrītu ielā 22 iedzīvotāji. Šeit viena kvadrātmetra apsildīšana izmaksājusi 0,20 latus. Ēku apsaimnieko uzņēmums SIA Namu apsaimniekošana, liecina Karsto Rēķinu dati.

Nākošās zemākās kvadrātmetra apsildīšanas izmaksas ir Rīgā - Visvalža ielas 3a iedzīvotājiem par kvadrātmetra apsildīšanu jāmaksā 21 santīms - un Liepājā, kur ēkas Ugāles ielā iedzīvotājiem jāmaksā 31 santīms.

Latvijas mākslas tirgū – grafikas mākslas jomā – sasniegts jauns rekords, izsolē pārdodot Kārļa Padega grafiku «Hallo, Bebi!!!» par 8,5 tūkstošiem latu.

Izsoli rīkoja Klasiskās mākslas galerija Antonija, un vairāksolīšana notika sestdien, 23. februārī.

K. Padega grafikas sākuma cena bija pieci tūkstoši latu.

Līdz šim visdārgāk pārdotais darbs grafikas jomā bija Jāņa Tīdemaņa akvarelis Kroga skats, kas 2007. gadā no 1,3 tūkst. Ls tika izsolīts par 6,6 tūkst. Ls.

Līdz šim visdārgāk pārdotā eļļas glezna bija Nikolaja Bogdanova-Beļska glezna Jaunas sievietes portrets, kas 2007. gadā tika nosolīts par simt tūkstošiem Ls.

Mūsdienu tēlniecībā sasniegta rekorda cena Aivara Vilipsona darbam: bronzas cilnim - mākslinieka K. Padega krūšutēlam, kas tika nosolīts par 8 tūkstošiem Ls 2007. gadā.

Glezna Spectre du soir sur la plage, kuras autors ir spāņu gleznotājs Salvadors Dalī pārdota par 5,7 miljoniem ASV dolāru.

S. Dalī, kas izpelnījās slavenākā un skandalozākā sirreālista slavu šo gleznu uzgleznoja 1935. gadā. Izsoļu nams Sotheby's norāda, ka šī ir visdārgāk pārdotā S. Dalī glezna vēsturē.

Jāatzīmē, ka šajā nedēļā krita vēl viens rekords - visdārgāk iegādātais mākslas darbs. izsoļu namā Christie's spāņu mākslinieka Pablo Pikaso Glezna «Nu au Plateau de Sculpteur» (Kailā, zaļās lapas un skulptūra) tika pārdota par 106,5 miljoniem ASV dolāru. NYTimes ziņo, ka par tik lielu summu mākslas darbu izsoļu vēsturē līdz šim neviens darbs nebija pārdots.

Domēnu industrijas žurnāls DNJournal izveidojis 2007. gada laikā visdārgāk pārdoto interneta domēnu TOP 100. Pārliecinošs līderis topā ir domēns Porn.com, kuru 2007. gada maijā iegādājās par 9,5 miljoniem USD.

2007. gada visdārgāk pārdotie interneta domēni

Neviena nodokļu politika nevar tikt atbilstoši īstenota, ja īpašumu kadastrālā vērtība nebūs proporcionāla piederošajam labumam.

Tādu pozīciju Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Nodokļu politikas apakškomisijas sēdē rādīja Latvijas Pašvaldību savienības padomniece Sanita Šķiltere. Viņa atgādināja, ka vērtēšanas koncepcija paredzēja noteikt kadastrālo vērtību vidējā līmeņa atbilstību 85% un tāda esot sērijveida dzīvokļiem.

Savukārt tirgū visdārgāk vērtētajiem īpašumiem ir milzīgas atšķirības. Kā piemērus viņa rādīja vairākus namus, kas atrodas ļoti tuvu viens otram, bet katram no tiem ir ļoti liela atšķirība. Piemēram, 1m2 vidējā vērtība -- zemākais -- 227 eiro/m2, pāri ielai esošās Ekonomikas ministrijas ēkas vērtība - 588 eiro/m2, tai līdzās esošai ēkai -- 3.82 eiro/m2, bet dārgākais 992 eiro/m2 (šo un citus piemērus skatiet galerijā).

Jānis Jurkāns tagad ir organizācijas Baltijas asociācija – transports un loģistika prezidents ar plašiem darba apartamentiem solīdā Elizabetes ielas namā. Pie sienām izvietotā latviešu glezniecība rada estetizēti pārdomātu vidi, un tāds ir arī pats Jurkāns – vienmēr sniegbaltā kreklā, nevainojami iededzis un ar džentlmeņa stāju.

Pret dzīvi un apkārt notiekošo viņš izturas ar apskaužamu mieru, kas viņā sadzīvo ar analītisku prātu. Ne bez pašironijas, ko apliecina viņa un dramaturga Jāņa Jurkāna kopā iedziedātā līgodziesma par nabago un bagāto brāli. «Man ne par ko nav kauns, arī šodien parakstos zem katra sevis teiktā vārda,» apmēram tā varētu rezumēt Jurkāna politisko pagātni.

Vai loģistika, kurā šobrīd darbojaties, arī nav saistīta ar politiskajām attiecībām ar kaimiņvalstīm? Tā sakot, blakus politikai vien esat...

Inese Liepiņa savus adījumus darina Latvijā, bet lielākā daļa to pircēju ir ASV; viņas rokdarbi tur nonāk ar interneta starpniecību.

Inese pelna, pārdodot savus darinājumus starptautiskajā rokdarbnieku portālā Etsy. «Es adu un pārdodu savas lietas internetā. Tā ir paradīze. Līdz šim esmu savas preces pārdevusi uz 26 valstīm,» viņa saka. Latvijā Inese neko nepārdod, neesot jēgas – par viņas noteikto cenu neviens nepērkot. Sākumā gan Inese mēģināja tirgoties tepat un cenu piemēroja atbilstoši pirktspējai. «Cilvēki pirka vairāk, nekā varēju uzadīt. Tad ieliku internetā par «normālu» pasaules cenu un sāku domāt – kāpēc lai es pārdotu par puscenu Latvijā? Tur var pārdot par adekvātu cenu, es neesmu ierobežota. Es varu darīt, ko gribu, viss, ko vajag – lai tikai pasaulē būtu kāds, kam manis radītais patīk,» tā Inese.

Notikumus varēja prognozēt jau 1997. gadā. Izbraukšana bija sākusies, un turpinājās skaidri redzams iedzīvotāju skaita kritums. Aizbrauca jauni, darbaspējīgi cilvēki, palika pirmspensijas vecuma iedzīvotāji. Tāpēc arī jautājums: «Kuram tas rūp?» Cauri laikiem.

Statistika visu pasaka

Mūsu mērķis nav uzzīmēt visdrūmāko ainu Latvijas vēsturē un tad pie šī izraktā kapa raudāt, un kā pēdējo darbu izsludināt liela etnogrāfijas muzeja būvniecību. Nē! Mūsu mērķis ir atvērt acis bezdibeņa malā, ieskatīties nāvei acīs un pateikt: «Ne šajā gadsimtā!» Pateikt: «Latvija bija, ir un būs!»

Kāds ir šis bezdibenis? 1990. gadā Latvijā piedzima par 3000 bērnu vairāk nekā cilvēku nomira, bet 2021. gadā mūsu demogrāfijas saldo ir mīnus 17,2 tūkstoši cilvēku. Aina ir acīmredzama. 2021. gadā pat bija situācija, kad no valsts cilvēki praktiski vairs neaizbrauca. Nevarēja, nebija kur, pandēmijas ierobežojumi! Mēs gadā zaudējām 17 tūkstošus cilvēku no kopējā iedzīvotāju skaita, jo bērnu mums ir pārāk maz. Proti, lejupslīdošā spirāle visās dzīves jomās beidzot ir parādījusi savus zobus. Mūsu tautas demogrāfijas koks kopš 2000. gada ir pamatīgi mainījies. Vecuma grupā līdz 30 gadiem cilvēku skaits kopš 2000. gada ir samazinājies vismaz par trešdaļu. Mēs esam vairāk 40+, bet cilvēkiem pēc 40 gadiem bērni dzimst daudz retāk, Tas vien nozīmē, ka aizvien mazāk paliek jauno vecāku, kuriem būs bērni.

Viens no grupas Kolonna īpašniekiem, a/s Holdings Kolonna un SIA REHO padomes priekšsēdētājs uzņēmējs Jānis Lasmanis ir miljonārs ar stāžu. Dažādos Latvijas bagātāko cilvēku sarakstos viņa vārds atrodams jau daudzus gadus. Savu īsto starta kapitālu sapelnījis kooperatīvu laikos, taču šeptēties un atrast naudīgu nozari viņš ir mācējis vienmēr.

Tiesa, tagad tirgus dzirnas griežas jau citā režīmā un vienkārši apsviedīgo cilvēku laiks ir pagājis. Neatgriezeniski, – vismaz tā uzskata Jānis Lasmanis. Viņaprāt, tagadne vairs nepieder šiverētājiem. Mūsdienās uz priekšu tiek gudrie, izglītotie un tie, kas prot attīstīties.

Savulaik krievu klasiķis Mihails Bulgakovs secināja, ka maskaviešus ir sabojājis dzīvokļu jautājums. Nezinu, kā tādā ziņā ar rīdziniekiem, taču šis jautājums gadiem ir kā no oglēm paķerts kartupelis, kuru cenšas rokā saturēt gan tie, kuriem dzīvoklis ir jumts virs galvas, gan tie, kuri pelna ieguldot nekustamajos īpašumos. Tiesa, šobrīd uguns nekustamo īpašumu tirgus krāsnī ir kļuvusi neaprēķināma, un arvien draudīgāk pierādās atziņa, ka ne visi riskētāji dzer šampanieti. Arī Jānis Lasmanis vairākus gadus veiksmīgi strādāja ar jauno projektu attīstīšanu, būvniecību, pārdošanu.

Mājokļu tirgus attīstība ir liela neizmantota iespēja veicināt ekonomikas izaugsmi un celt Latvijas kā dzīvesvietas pievilcību. Lai tas notiktu, ir jāiegulda. Šobrīd to darām pārāk maz.

2016. gadā tikai 2.0% no IKP Latvijā bija ieguldījumi mājokļos, pretstatā 4.7% vidēji Eiropas Savienībā (Eurostat dati). Vien joprojām krīzes dziļākajam punktam blakus sēdošā Grieķija šim mērķim velta mazāku daļu no nacionālā ienākuma. Pretstatā tam, Igaunijā ieguldījumi mājokļos jau spēlē lielāku lomu tautsaimniecībā nekā vidēji ES. Turklāt būvatļauju dinamika liecina, ka mūsu ziemeļu kaimiņi negrasās apstāties. Ap 2% no IKP šīs investīcijas Latvijā ir svārstījušās gandrīz visu laiku kopš 1995. gada, izņemot 2005. – 2008. gadu. Tātad mājokļu ieguldījumu deficīts ir veidojies ilgāku laiku. Rezultāts nav iepriecinošs. Acīmredzams ir kvalitātes deficīts, bet ir pilsētreģioni, kuros nepietiek jebkādu daudzmaz pieņemamu mājokļu. To saraksts nav garš, bet šajās vietās tiek radīta kopējās pievienotās vērtības lauvas tiesa.

Pirms vairākiem gadiem raidījumu vadītājs un dabas pētnieks Māris Olte par 6000 eiro iegādājās bijušo Ērgļu dzelzceļa staciju, lai to izveidotu par vietu, ko var apmeklēt tūristi. Šodien M. Olte savu īpašumu – Ērgļu dzelzceļa staciju – sauc par savu piekto bērnu

«Dzelzceļa stacijai ir bijušas izsistas rūtis, izlauztas durvis, bet tagad viss ir salikts atpakaļ, uzlabots mūsu saprašanā. Skatāmies, kas notiks tālāk,» stāsta M. Olte, kurš kopā ar sievu Inesi un četriem bērniem saimnieko bijušajā Ērgļu dzelzceļa stacijā. Viņš Ērgļu staciju savā īpašumā par 6000 eiro iegādājās 2016. gadā. «Droši vien, ka tā ir pilnīgākā pašnāvība un tas nav nekas tāds, no kā vajadzētu mācīties vai ņemt vērā. Ir veci ticējumi, sajūtas un ticība, ka šeit būs citādi nekā pēdējos 25 līdz 30 gadus. Ar šo ticību mēs būvējam šo dīvaino vietu, kuru sauc par staciju. Dīvaina, jo tā ir pa pusei pabeigta, bet varbūt, tāpat kā Rīga, nekad nebūs pabeigta,» pastāsta M.Olte.

Sociologs un Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas pētnieks Viesturs Celmiņš pirms dažiem gadiem atgriezās Rīgā no Ņujorkas, kur, izmantojot viņam piešķirto Fulbraita stipendiju, studēja socioloģijas maģistrantūrā The New School for Social Research.

Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas ietvaros Viesturs Celmiņš veicis pētījumu par Latvijas pilsētu sociālekonomisko attīstību. «Tagad visa socioloģija ir kļuvusi par pilsētu socioloģiju, jo pilsētā notiek viss,» viņš secina.

Kā šobrīd Latvijā jūtas pilsētnieks?

Viens no pieņēmumiem ir, ka cilvēki pilsētās meklē dzīves kvalitāti – iespējas atpūsties, izklaidēties un strādāt. Rīgā salīdzinoši šādas iespējas ir vislabākās, bet cilvēki nav apmierināti – lai gan viņiem ir iespējas iet uz Jauno Rīgas teātri, citiem ir iespējas braukt uz teātri Sidnejā. Secinājums? Objektīvi labos apstākļos tu vari būt subjektīvi nelaimīgs. Sociologiem tas ir interesanti, bet Rīgas domei šādi secinājumi nepatīk, viņi saka – ko jūs tur māžojaties? Jūs teicāt, ja mēs radīsim objektīvi labus dzīves apstākļus, cilvēki būs apmierināti, bet viņi tādi nav! Bet tur neko nepadarīsi – jo cilvēkam vairāk ir, jo viņš vairāk grib. Tas ir dzīves paradokss, ne socioloģijas vaina. Jo nav tā, ka, palielinoties teātru, veloceliņu un parku skaitam, cilvēki kļūs apmierinātāki. Tas neiet cauri. Tomēr analīze liecina, ka pat tie, kuri subjektīvi ir neapmierināti ar savu dzīvi, atzīst, ka pilsētā ir iespējas.

Novecošana kā Ķīnā tā Latvijā ir pārāk apjomīga, lai to «paslaucītu zem tepiķa». Ar šausmu žanram piederīgajām ragaviņām, kurās saskaņā ar dažu folkloras artefaktu vecie aizlaikos tikuši aizvesti uz mežu, arī neies cauri – pensionāri ir spēcīga elektorāta daļa. Tāpēc jautājums ir – kā un kur dzīvosim, kad novecosim? Un kā to laikus plānot, lai neiznāk kā Ķīnā.

Šīs pārdomas veicināja biznesa žurnāla Bloomberg Businessweek publikācija par dramatisko situāciju Ķīnā, kur sabiedrības novecošana ir tikpat liela kā Japānā 1990. gados. Tikai, kā raksta autors, ar to lielo atšķirību, ka Ķīna kļūs veca pirms pagūs kļūt bagāta.

Latvijas ķīnieši apstiprina tendenci

Novecošana pati būtu pusbēda, bet Hārvarda universitātes pētnieks Džozefs Dž. Kristians, kas specializējas Ķīnas senioru mājokļu jautājumos, saka senajā Viduszemē mūsdienās praktiski ir izzudusi tai tradicionālā daudzu paaudžu kopdzīve, mainot pilsētu un apdzīvoto vietu «sejas» un dzīves telpas plānojumu. Pierēķinot klāt visai neattīstīto pensiju sistēmu un viena bērna politikas un oficiālās izaugsmes (lasi – peļņas) ideoloģijas dēļ aizvien skaudrāk redzamo paaudžu atsvešināšanos un bezcerīgi briestošo veco ļaužu īpatsvaru, iegūstam sociālo katastrofu.

Pasaulē ir daudz dažādu vērtējumu, kas mēra šķietami neizmērāmo – mūsu dzīves kvalitāti un attīstības progresu.

Latvijas vieta šajos mērījumos ir dažāda. Piemēram, Latvijai 180 pasaules valstu vidū ir 20. brīvākā ekonomika (kāpums par 16 vietām). Ir augusi arī iedzīvotāju apmierinātība ar dzīvi, ierindojot valsti 54. vietā no 155 (kāpums par 12 vietām). Par to liecina jaunākie Heritage Foundation un World Happiness Report novērtējumi.

Bez šiem topiem vēl ir daudz citu vairāk vai mazāk zināmu mērījumu, kas raksturo tautsaimniecības attīstību, cilvēku dzīves kvalitāti un apmierinātību ar dzīvi. Tos pārlapojot, dažreiz rodas sajūta, ka mēs sekotu līdzi sporta sacensībām. It kā dzīvotu tādēļ, lai kāds no analītiskajiem radītājiem būtu tieši tik vai vismaz tik liels. Dzīves kvalitāte nemainās atkarībā no tā, vai zinām par šiem vērtējumiem, taču tie var palīdzēt veidot ekonomiskās politikas īstenošanai noderīgu priekšstatu par to, kurp tautsaimniecība virzās. Šajā rakstā par to, kā tautsaimniecības attīstība sasaucas ar labklājības izpratni un tās mērīšanu.

Krišjānis Zauers, kurš savulaik izmēģinājis veiksmi arī ārzemēs, gandrīz trīs gadus nostrādājot Dānijā, uzsver, ka iegūta vērtīga pieredze, zināšanas un iepazīta citu valstu kultūra, taču tas nav ilgtermiņa risinājums. Viņš piebilst, ka iemesls, kāpēc tik daudzi latvieši paliek dzīvot ārzemēs, ir motivācijas trūkums un pārāk maza vēlme cīnīties, lai arī Latvijā sasniegtu labākus dzīves apstākļus.

Mana motivācija doties strādāt uz ārzemēm bija ļoti līdzīga kā lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju – lielāks atalgojums. Pārtraucot darba attiecības Latvijā, trīs mēnešu laikā nopietni pārdomāju savu tālāko darbības plānu un pieņēmu izaicinājumu iegūt jaunu pieredzi ārpus Latvijas. Izvēlējos tieši Dāniju, jo tur dzīvoja un strādāja vairāki mani draugi, turklāt uz šo valsti devos divas reizes. Strādāju lielākajā Dānijas būvniecības uzņēmumā, kura darbība vērsta uz dažāda veida grīdu un apkures sistēmu ierīkošanu. Nemaz neapsvēru iespēju strādāt citur, jo biju labi izpētījis Dānijas darba vidi, turklāt būtisku lomu lēmuma pieņemšanā spēlēja arī piedāvātais augstais atalgojums. No pieredzes varu teikt, ka būtiski, lai visi ar darbu saistītie jautājumi ir zināmi jau pirms došanās uz galamērķi – dzīvesvieta, atalgojums, pienākumi un citi specifiski jautājumi, kurus neizpētot, var rasties nepatīkami sarežģījumi. Vēlme iegūt jaunu pieredzi, draugu pamudinājums un jaunības entuziasms dzina mani uz priekšu. Atskatoties uz piedzīvoto, varu teikt, ka iegūta vērtīga pieredze, uzlabotas komunikācijas prasmes, iepazīta citas valsts kultūra un cilvēki, kuru domāšana un dzīves uztvere atšķiras no mums – latviešiem.