Mežizstrādātāji centīsies pārliecināt Saeimas amatpersonas, komisiju un frakciju vadītājus atbalstīt valdības noraidītos grozījumus akcīzes nodokļa likumā par atlaižu piešķiršanu meža darbu veikšanai, raksta laikraksts Dienas bizness.

Tā nolemts Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas sēdē. Tāpat, lai pievērstu uzmanību situācijai nozarē, tiks rīkots pikets. Mežizstrādātāji bija sašutuši un neizpratnē par to, kāpēc Ministru kabinets ir noraidījis sagatavotos grozījumus likumā «Par akcīzes nodokli». Bija iecerēts, ka nodokli par dīzeļdegvielas izmantošanu atmaksās par augsnes sagatavošanu meža atjaunošanai; kokmateriālu sagatavošanu cirsmā ar koku gāšanas mašīnu; cirsmā sagatavoto kokmateriālu pievešanu līdz meža ceļam. Tiesa, nodokļa atmaksāšanu tika piedāvāts limitēt, piemērojot dīzeļdegvielas patēriņa normas atkarībā no veiktā darba. Noteikti arī vairāki ierobežojumi, proti, akcīzes nodokļa atmaksa pienāksies tiem, kuri augsnes sagatavošanu meža atjaunošanai veikuši vismaz 5 ha apjomā, bet kokmateriālu sagatavošana cirsmās ar koku gāšanas mašīnu vai cirsmās sagatavoto kokmateriālu pievešanu līdz meža ceļam veikuši vismaz 200 m3 apjomā.

Latvija gadiem ilgi ir pārāk maz investējusi pētniecībā un izglītībā, kas tagad ir viens no iemesliem atpalicībai no kaimiņvalstīm, intervijā atzina Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) priekšsēdētāja Inna Šteinbuka.

Pēc viņas teiktā, finanšu krīzes laikā Latvija piedzīvoja smago "piezemēšanos", kas ietekmēja turpmākās atšķirības Baltijas valstu ekonomiskās attīstības trajektorijās.

"Nereti izskan pārmetumi valdībai, ka 2008.gada krīzes laikā jostas savilkšana bija pārāk smaga, ka valdība nav pareizi rīkojusies, tādēļ mēs tagad atpaliekam no kaimiņvalstīm. Bet es uzskatu, ka cīņa ar krīzes sekām bija profesionāli korekta. Cēloņi šai krīzei jāmeklē "gāze grīdā" politikā, kura tika īstenota uzreiz pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), kas kombinācijā ar globālo finanšu krīzi smagi ietekmēja Latviju un tās iedzīvotājus," sacīja Šteinbuka.

Pēc finanšu krīzes, periodā no 2013. līdz 2019.gadam, izaugsme bija mērena, norādīja FDP vadītāja, piebilstot, ka Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) pieauga vidēji par 2,6% gadā, tādēļ kopš 2016.gada kaimiņvalstu IKP rādītāji apsteidza Latviju, turklāt šīs atšķirības turpina pieaugt joprojām.

Latvijas degvielas tirgotāji zibenīgi reaģē tad, kad degvielas cena jāpaaugstina, kā galveno iemeslu minot pasaules naftas cenu kāpumu. Savukārt tad, kad pasaulē naftas cena samazinās, tirgotāji atrod miljons iemeslus, lai tiem nebūtu jāsamazina degvielas cena benzīntankos, atsaucoties uz Telegraf, ziņo Biznews.lv.

Degvielas cena Latvijā, pēdējo dienu laikā, nokritās zem 0.70 Ls par litru. Telegraf uzdod retorisku jautājumu, kāpēc, kad pasaulē naftas cenas 3 līdz 4 mēnešu laikā samazinājās divas reizes, Latvijā degvielas cena samazinājusies tikai par 10% - 15%?

Kā piemēru cenām Telegraf ir salīdzinājis Statoil degvielas cenu benzīntankos brīdī, kad pasaulē naftas cena bija virs 140 USD par barelu un brīdī, kad tā nokritās zem 70 USD par barelu.

95 markas benzīns Statoil benzīntankos, kad pasaulē naftas cena bija virs 140 USD, maksāja 0.79 LVL, bet tagad 0.69 LVL. Degvielas cena ir samazinājusies par 0.10 LVL jeb 12.6%. Savukārt dīzeļdegvielas cena Statoil benzīntankos, kad pasaulē naftas cena bija virs 140 USD maksāja 0.89 LVL, bet tagad 0.749, kas nozīmē, ka dīzeļdegvielas cena ir samazinājusies par 0.15 LVL jeb 16.9%.

Dažreiz dzirdam, ka «darbaspēka trūkums» neļauj ekonomikai sasniegt savu pieauguma potenciālu. Šī nu jau novecojusī paradigma balstās uz priekšstatu par valsti kā milzu rūpnīcu, kurai, lai pastāvētu, ir jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par 5% lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā.

Šajā sistēmā cilvēki ir skrūvītes jeb ražošanas faktori, kas pakļauti nolietojumam, un līdzīgi kā izlaides maksimizācijas vārdā var nesaudzēt darbgaldus, arī cilvēkus var «norakstīt» 60 gadu vecumā vai pat ātrāk.

Tomēr ir pienācis laiks skaidri atzīt, ka ekonomikas apjoms nepieciešams tiktāl, lai tas kalpotu valsts iedzīvotājiem, nevis otrādi. Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes celšanai. Ilgāks un veselīgāks mūžs vai tīra vide ir vērtības pašas par sevi, pat ja ekonomikas apjoms no tā nepieaug. Un otrādi, miljonu novecojuša modeļa putekļu sūcēju ražošana var radīt milzīgu ekonomikas apjomu un daudz «jaunu darba vietu», bet to reālā (nevis statistikā) pievienotā vērtība ir tuva nullei un var būt pat negatīva, ja izvērtē materiālu patēriņu/vides piesārņojumu.

Latvijas augstākās izglītības ainava, raugoties no malas, šķiet harmoniska un sakārtota – studenti katru dienu piepilda auditorijas, pasniedzēji publicē pētījumus, kas atspoguļojas ziņu virsrakstos, un mūsu zinātnieku panākumi lepni atgādina par akadēmiskā darba nozīmi.

Viss šķiet ritam savā kārtībā, gluži kā labi ieeļļots mehānisms. Taču aiz šīs fasādes slēpjas dziļa, sistemātiska krīze, kas pakāpeniski iznīcina nozari no iekšpuses.

Pēdējos divus gadu desmitus Latvijas augstākā izglītība ir atradusies inerces režīmā – tā turpina darboties pēc vecām shēmām, nespējot pielāgoties globālajām izglītības tendencēm. Rezultātā mēs vērojam ne tikai studentu skaita kritumu, bet arī zināšanu kvalitātes dilšanu, akadēmiskā personāla novecošanu un inovāciju trūkumu. Ja šī tendence turpināsies, līdz 2035. gadam Latvijas augstākās izglītības iestāžu tīkls var sarukt vēl par 30%, bet valsts ekonomika zaudēs vēl vairāk jauno talantu.

Pēdējā laikā uzņēmēji, ekonomikas eksperti aizvien biežāk pauž bažas par to, vai Latvija spēs noturēt atgūšanās no Covid- 19 krīzes tempu konkurencē ar Lietuvu un Igauniju. Tas tāpēc, ka Baltijas valstis tiek uztvertas kā vienots reģions, ja ir nolemts šeit investēt, mums, protams, svarīgi, ka bāzes vieta ir Latvija, nevis kāda no kaimiņvalstīm, kā diemžēl pēdējā laikā var novērot.

Ekonomistu apvienības pētījumā Koronanomika Latvijā: ietekme, politikas reakcija un atgriešanās pie izaugsmes akcentēts, ka valsts atbalsta ziņā Latvija Covid-19 pandēmijas laikā ir būtiski atpalikusi no Lietuvas un Igaunijas, kā arī daudzām citām ES dalībvalstīm. Tiek arī uzsvērts, ka, neveltot atbilstošus resursus Latvijas galvenajiem ilgtermiņa izaicinājumiem – zemajam iedzīvotāju ienākumu līmenim un demogrāfiskās krīzes mazināšanai –, Latvijas atpalicība no Igaunijas un Lietuvas saglabāsies, bet izaugsmes potenciāls tiks nopietni apdraudēts. Zemo ienākumu problēmu gan mūsu valsts it kā mēģina risināt, ceļot minimālās algas, apliekot ar pilnu sociālo nodokli teju visus ienākumus utt., taču praksē tas ainu uzlabo vien formāli, jo stāsts ir par bruto algām, faktiskās vismaz privātajā sektorā dažkārt pat samazinās, jo saprotams, ka uzņēmumu algu fondi nespēj tikt līdzi jaunām valsts noteiktām izmaksām. Otrkārt, nodokļu maksātāju (fizisko personu) skaits ar katru gadu sarūk, tostarp arī nodokļu politikas izmaiņu iespaidā (atcerēsimies par mikrouzņēmumu galu, pilniem nodokļiem daļējas slodzes vai radošam darbam).

Šī gada pirmajos mēnešos virknē plašsaziņas līdzekļu publicēta informācija par konkurences iespējamajām problēmām Latvijā, kas varētu būt viens no augstās (un ilgstoši noturīgās) inflācijas iemesliem. Daļā no ziņām piesauktas arī komercbankas, kas Latvijā esot pārāk atturīgas un piesardzīgas kreditēšanā.

Kopumā piekrītot, ka diskusija par Latvijas ekonomikas un konkurētspējas veicināšanu ir vērtīga, vēlos sīkāk pakavēties tieši pie tēzes par komercbankām un to kreditēšanas apstākļiem Latvijā.

Rakstā apskatīšu dažas no problēmām un jautājumiem, kas skar biznesa kreditēšanas tirgu Latvijā. Ikviena uzņēmuma, tai skaitā, bankas mērķis ir pelnīt sabalansējot un vadot riskus, kas ir atbildīgs un ilgtspējīgs biznesa modelis. Ņemot vērā, ka banku nozare ir viena no visvairāk regulētajām ne tikai no vietējām uzraudzības iestādēm, bet arī Eiropas Centrālās bankas, kuras noteikumi ir iekļauti risku modeļos, tas ietekmē aizdevuma cenu. Strādāt Latvijā (ar tādu vēsturisko pieredzi, kas ir bijusi tieši šeit), nozīmē strādāt augstāka riska un mazāk pievilcīgas biznesa vides apstākļos. Neskatoties uz visu minēto, banku spēja un vēlme kreditēt, kā arī pēdējo gadu pieaugošie izsniegto jauno kredītu apjomi liecina, ka kreditēšanas tirgus attīstās.

Kopš 2008. gada kredītu tirgus “burbuļa” pārsprāgšanas un ekonomiskās krīzes, kas Latvijā izrādījās viena no dziļākajām pasaulē, banku kreditēšana aizvien nav pilnvērtīgi atjaunojusies un saglabājas ļoti zemā līmenī.

Bankas kredītu izsniegšanā kļuvušas ārkārtīgi piesardzīgas, izvairoties pat no vismazākā riska, kas apgrūtina uzņēmumu iespējas saņemt darbības attīstībai nepieciešamos līdzekļus.

Kreditēšana atkal vājinās

Laika posmā no 2009. gada iekšzemes kredītu īpatsvars pret iekšzemes kopproduktu Latvijā samazinājies gandrīz trīs reizes - 2022. gada septembrī tas bija 36%, kas ir otrs vājākais rādītājs starp eirozonas valstīm, liecina Latvijas Bankas publicētā informācija. Interesanti, ka kopš 2008. gada dižķibeles iekšzemes kredīti attiecībā pret iepriekšējo gadu Latvijā pirmo reizi atsāka nedaudz pieaugt tikai 2016. gadā, taču šī izaugsme nav saglabājusies stabila, bet lēkājusi kā pa “amerikāņu kalniņiem”.

Finanšu nozare, īpaši komercbanku sektors, pagājušajā gadā pieredzēja dažādus satricinājumus, kurus vēl tikai pirms gada bija grūti prognozēt.

Kopumā gads it kā sākās cerīgi - ziema bija siltāka nekā ierasts, un energoresursus apkurei vajadzēja mazāk. Cerība, ka jau šogad Ukraina uzvarēs karā Krieviju, bija spēcīga, jo sabiedrotie bija sākuši nopietnas ieroču, tehnikas un munīcijas piegādes Ukrainai. Tikmēr Latvijā finanšu nozare paveica lielāko darbu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanā un sankciju praktiskā piemērošanā, protams, sadarbojoties ar valsts institūcijām, kā arī partneriem ārvalstīs. Neapšaubāmi, tas nebija vienīgais, bet ievērojamu resursu patērējošs darbs, pie kā nozare, apzinoties šī darba lielo sociālo nozīmi, strādāja, lai veicinātu mūsu valsts un finanšu sektora attīstību un sniegtu savu ieguldījumu nacionālajā drošībā. Bet tad (dažu autoritatīvu analītiķu skatījumā novēloti) sākās Eiropas Centrālās bankas (ECB) cīņa ar inflāciju eirozonā. Tā kļuva par iespēju politiķiem aktīvi īstenot nepamatotu un neproduktīvu demonizēšanas un atcelšanas kultūru attiecībā pret Latvijas bankām. Arī citās frontēs, kas diemžēl vairāk līdzinājās kara, nevis darba frontēm, negāja vieglāk un produktīvāk.

Televīzijā diskusija. Vajadzētu runāt par valsts ekonomiku, politiķi runā par sevi. Par to, ko piedāvājuši, bet citi noraidījuši. Par to, ko grasās darīt un jau mēģinājuši paveikt.

Pārsvarā kādu sociālu grupu (pensionāri, skolēni, vecāki, cilvēki ar invaliditāti u.tml.), ne valsts kopumā interesēs. Birst svešvārdiem piesātinātas, bet būtībā tukšas frāzes, saukļi, ko varētu rakstīt plakātos, bet ko nevar lietot kā degvielu ekonomikai.

Valdības sēde. Atkal būtu jārunā par esošo situāciju, par cēloņiem Latvijas atpalicībai IKP un citos rādītājos no Lietuvas un Igaunijas. Ko redzam tā vietā? Arī te vien centienus pievērst sev uzmanību, cīnoties teju vai par burtu kļūdām birokrātiski sarakstītos dokumentos.

Amatu zaudē ekonomikas ministrs. Kāpēc? Slikti strādāja? Nē – lielais grēks, ka nomainīja partiju. Tiek nomainīti vēl daži ministri. Jo kāds vērtēja paveikto? Nē, ja neskaita bažas par zemo reitingu, ko bija izpelnījusies izglītības un zinātnes ministre un tāpēc aizstājama ar tādu, kuras vārda atskaņošana lielai vēlētāju daļai nerada zosādu.

Teju visur citur Eiropā sāk mazināt saistībā ar Covid-19 ieviestos ierobežojumus, nupat bija šāda ziņa arī par Igauniju, bet mūsu gaužām neveiksmīgās vakcinācijas virsvadītājs Pavļuts sācis biedēt ar D+ režīmu, proti, lokdaunu. Ko tas mums nozīmē?

Uzņēmēji jau iesmej, ka tad tiešām būs d... un, ja gribat, ar lielo sākuma burtu un ar vairākiem plusiem. Jau rudenī tika lēsts, ka valstis, kuras visātrāk tiks galā ar pandēmiju – vai nu īslaicīgi ieviešot striktus ierobežojumus un norobežojoties no vīrusa ievešanas, vai strauji vakcinējot iedzīvotājus –, varēs ātrāk ļaut ekonomikai funkcionēt un tā iegūs būtiskas priekšrocības attīstībai, savukārt valstis, kurās ilgstoši saglabāsies apdraudējumi un ierobežojumi, pakļaus sevi atpalicībai.

Nu redzam, kurp ved Latviju tās ministri, šajā gadījumā ar veselības (kādreizējo ekonomikas!) ministru priekšgalā. Ir jau saprotams, kādēļ tādi draudi, – Pavļuts visupirms ir politiķis, tam galvenās rūpes ir par sevi. Visi tie līdzšinējie aizliegumi un arī draudi par jauniem ierobežojumiem ir nekas cits kā vainas par savām neprasmēm krīzes pārvaldībā novelšana uz tautas pleciem. Proti, ja saslimušo statistika kļūs sliktāka, varēs skandināt: redz, kā mēs strikti rīkojāmies, noteicām ierobežojumus cilvēkiem kontaktēties, brīdinājām par sekām, bet tā ir, ja tauta ir tik neapzinīga, nepaklausīga, nedisciplinēta utt.

Latvija ir viena no atpalikušākajām valstīm Eiropas Savienībā (ES) interneta lietošanā uzņēmumos, ieņemot 23. vietu starp 25. valstīm. To preses brokastīs pirms starptautiskās konferences Rīgā par t.s. e-iekļaušanu (e-inclusion) teica ES informācijas sabiedrības un mēdiju komisāre Viviane Rēdinga (Viviane Reding). V. Rēdinga sacīja, ka iedzīvotāju interneta lietošanas ziņā, Latvija ir 13. vietā ES, kas vēl skaudrāk pasvītro uzņēmumu atpalicību. Par iemeslu, visticamāk, mazo un vidējo uzņēmumu atpalicībai V. Rēdinga nosauca nezināšanu par interneta un IT sistēmu radītām ražīguma un konkurētspējas priekšrocībām. Tomēr Latvijas nozares pazinēji ir teikuši, ka IT un interneta lietošanu arī ierobežo uzņēmumu ierobežotās finansiālās iespējas un investīciju prioritātes, nevis zināšanu trūkums. Vietām arī nav tehnisku iespēju ierīkot platjoslas pieslēgumu par saprātīgu cenu. Savā uzrunā e-iekļaušanas konferencē V. Rēdinga teica, ka iespējami plaša platjoslas un IT pieejamība var palielināt valstu iekšzemes kopprodukta pieauguma tempu par vienu procentvienību. Viņa ari norādīju uz lieliem potenciāla ražīguma zudumiem, kurus var aprēķināt sabiedrībām, kuras necenšas iekļaut iedzīvotājus ar īpašām vajadzībām (invalīdus) un tos, kurus nesasniedz modernās telekomunikācijas un internets (gados vecākus strādājošos, pensionārus un nomaļu rajonu iedzīvotājus.) Sarunā ar žurnālistiem, V. Rēdinga arī norādija, ka e-iekļaušana ir biznesa iespēja un izdevība, jo ir augošs tirgus IT risinājumiem, kas pielāgoti vājdzirdīgiem, redzes invalīdiem un citiem ar īpašām vajadzībām.

Šodienas bizness nav iedomājams bez informācijas tehnoloģiju (IT) izmantošanas ikdienā. Faktiski var jau uzskatīt – ja tu neizmanto modernās komunikācijas, tu jau esi nolēmis sevi atpalicībai un stagnācijai

Taču IT nav tikai ērtības, jo līdz ar tehnoloģiju attīstību mainījušās arī drošības prasības pasaulē – šodien daudz vairāk jābaidās nevis no zagļa reālajā dzīvē, bet gan virtuālajā. Diemžēl daudzi to vēl neapzinās. Un tomēr – ja ievērojam pašas elementārākās drošības prasības, tad IT sniegto iespēju daudzums kļūst faktiski neierobežots – gan darba iespējas, gan dažādi pakalpojumi, gan arī biznesa ikdienas procesu paātrināšanā un vienkāršošanā.

«Drošības tēma ir tikpat veca kā internets. Taču tas, kas šodien par šo tēmu liek domāt daudz vairāk kā vēl pat pirms tikai dažiem gadiem, ir fakts, ka pēdējos gados tehnoloģijas attīstās īpaši strauji. Radītas daudzas un dažādas aplikācijas, būtiski attīstījušās arī mobilās aplikācijas. Ja agrāk mazajiem uzņēmējiem IT pārsvarā saistījās galvenokārt ar e-pastu un mājas lapu uzturēšanu, tad tagad IT iespējas ir augušas desmitkārtīgi. Turklāt tas šodien sniedz ne tikai iespējas, bet rada arī daudz lielākus drošības riskus,» skaidro informācijas tehnoloģiju uzņēmuma DEAC valdes priekšsēdētājs Andris Gailītis.

Ponsse meža tehnikas tirgotājam daudzi pircēji, nespējot nomaksāt līzingu, ne tikai lūdz pagarināt maksājumu termiņus, bet pat atdod nopirkto tehniku.

"Līdz maija vidum agrāk fiksētos līzinga maksājumu termiņus pagarināt jau lūguši 12 meža tehnikas mašīnu pircēji, bet 8 mašīnas pircēji, neredzot perspektīvu, ir atdevuši atpakaļ, taču 2 tomēr mainījuši lēmumu un izpirkuši tehniku," atzīst Ponsse mežtehnikas tirdzniecības SIA Kesko Agro meža tehnikas tirdzniecības vadītājs Einārs Šķēls. Viņš norāda, ka pašreiz situācija ir nedaudz uzlabojusies.

Gan E. Šķēls, gan arī vairāki mežizstrādātāji atzīst, ka būtisku triecienu radījis straujais izmaksu pieaugums, īpaši dīzeļdegvielai, smērvielām, rezerves daļām, darbaspēkam utt., kamēr ienākumi no mežizstrādes pakalpojumu sniegšanas valsts mežu apsaimniekotājam pat nenosedzot to pašizmaksu. Kā vēl viens iemesls ir būvniecības tirgus apsīkums lielākajos Latvijas kokzāģētāju izstrādājumu noieta tirgos, kā rezultātā sarucis pieprasījums pēc mežizstrādes pakalpojumu sniegšanas, atzīst E. Šķēls.

Lielākajiem mežizstrādātājiem pērn bijis sarežģīts gads, un daļa nozares uzņēmēju spējuši palielināt savus apjomus, daļai tie sarukuši.

To liecina DB pētījums par lielākajiem mežizstrādātājiem Latvijā 2011. gadā. Tiesa gan, lielāko mežizstrādātāju virsotnē pērn būtiskas pārmaiņas nav notikušas, jo lielākā Latvijas mežizstrādātāja statusu, tāpat kā pēdējos sešus gadus, saglabāja SIA Latsin, liecina DB apkopotā informācija. Nav izslēgts, ka DB sastādītajā lielāko mežizstrādātāju topā kāds uzņēmums nav iekļuvis, tomēr līderi ir redzami. Galvenie iemesli, kuri ietekmē mežizstrādi, ir klimatiskie apstākļi (īpaši sala iztrūkums - gada nogalē), apaļkoksnes (īpaši papīrmalkas pieprasījuma kritums) cenas tirgū.

Šobrīd lielākie mežizstrādātāji lielākoties ir tie, kuri gan cērt apsaimniekošanā esošajos mežos, pērk augošu koku cirsmas un arī sniedz pakalpojumus citiem mežu īpašniekiem - apsaimniekotājiem -, it īpaši lielākajam mežu apsaimniekotājam valsts a/s Latvijas valsts meži (LVM). Savukārt otra daļa mežizstrādātāju ir pakalpojuma sniedzēji. Lai arī katrai no šīm uzņēmēju grupām ir nedaudz atšķirīga pozīcija, tomēr abas vienlīdz stipri ietekmē mežu apsaimniekotāju (īpašnieku) vēlmi savos mežos kaut ko darīt. «Katram biznesa modelim ir savas stiprās un vājās pozīcijas,» situāciju vērtē ilggadējais Latvijas Mežizstrādātāju savienības valdes loceklis Andrejs Cunskis. Viņš nenoliedz, ka mežizstrāde pēdējo 10 gadu laikā ir piedzīvojusi fundamentālas pārmaiņas.

Par pēdējā laika karsto aktualitāti, kādēļ atsevišķi uzņēmumi un investori saskaras ar banku atteikumu sadarboties un vai mūsu kredītiestāžu prasības ir pārspīlētas, DB stāsta Latvijas Finanšu nozares asociācijas Darbības atbilstības un kontroles komitejas līdzpriekšsēdētāji Uldis Upenieks un Juris Bogdanovs.

Dienas Biznesā viena no aktuālām tēmām, par ko sūdzas daudzi uzņēmēji un investori, ir banku nevēlēšanās atvērt kontus. Ar to saskārušies vairāki uzņēmēji un investori. Turklāt, pēc viņu teiktā, viņi nesadarbojoties ar uzņēmumiem, kuri pārkāpj sankciju režīmu. Kādi ir iemesli vēl bez sankciju režīma pārkāpšanas, kuru dēļ bankas atsakās atvērt kontus?

U. Upenieks: Šis jautājums tomēr ir jāskata sankciju kontekstā. Viena lieta ir, kad uzņēmums sadarbojas ar partneri, kurš ir iekļauts tiešajā sankciju sarakstā, par to viss ir skaidrs. Taču vēl ir sektorālās sankcijas, kas attiecas uz noteiktām tautsaimniecības nozarēm vai preču grupām. Turklāt jāņem vērā, ka ir arī netieši sankciju pārkāpumi. Viens nesens piemērs: anektētajā Krimas pussalā tika uzstādītas Rietumeiropas ražotāja ražotas turbīnas. Tas ir klajš sankciju pārkāpums, jo ir noteikts, ka uz Krimas pussalu nekādas preces piegādāt nedrīkst. To visu pētot, tika konstatēts, ka uzņēmums turbīnas piegādājis Krievijai, nevis Krimai, taču no Krievijas tās tika pārsūtītas uz anektēto pussalu. Rezultātā konkrētajam uzņēmumam sanāca pamatīga taisnošanās, kā tā ražotās turbīnas nonāca tur, kur tām nebija jānonāk. Tas, kas tiek sagaidīts no bankām un uzņēmējiem, ka visa produktu piegādes ķēde, tostarp transportēšana, tiek izsekota, lai gūtu pārliecību, ka nav tiešu vai netiešu sankciju pārkāpumu. Mēs atrodamies blakus Krievijai, pret kuru salīdzinoši nesen ir ieviesta virkne sankciju. Un mūsu uzņēmējiem ir ciešas saiknes ar šo valsti, arī loģistikas uzņēmumiem, kas transportē kādas preces. Lai bankas apkalpotu šo uzņēmumu norēķinus, mums jābūt pārliecībai, ka netiek pārkāptas sankcijas. Ja, izvērtējot kādu jaunu uzņēmumu, mums nav simtprocentīgas pārliecības par tā sadarbības partneriem, banka nevēlas riskēt ar netiešu sankciju pārkāpumu. Ja atceramies FKTK piemērotos sodus piecām bankām, tad nevienā gadījumā nebija runa par tiešiem sankciju pārkāpumiem. Bija darījumu ķēde ar desmit iesaistītām pusēm, kur bankas bija kāds piektais sestais posms. Bankas nevarēja redzēt nedz pirmo, nedz desmito posmu. Bet, kad uzraugi apkopoja visu informāciju, tie konstatēja, ka ir noticis netiešs sankciju pārkāpums. Latvijas likumi paredz vienlīdzīgu atbildību gan par tiešu, gan netiešu sankciju pārkāpumu.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Slavenā Ivara Godmaņa valdības makroekonomikas politikai nu ir radies jauns pavērsiens. No vienas puses, to var saukt par demokrātijas izpausmi, kā panākt sev vēlamu lēmumu pieņemšanu, no otras - par zināmu šantāžu.

Proti... Saprotot, ka valsts atvēlētais finansējums ir par mazu, Latvijas Radio uz laiku pārtrauca translāciju, savukārt lauksaimnieki līdz Rīgai aizgādāja ne tikai savu smago tehniku, bet arī zārku un nodīrātas govju galvas, un problēmas vismaz kaut kādā mērā sāka risināties.

Tagad sava veida ultimātu ir izvirzījuši arī auto pārvadātāji - ja bankas un valdība nenākšot viņiem pretī, būšot līdzīgas akcijas tām, kas bija lauksaimnieku gadījumā. Šajā kontekstā jāmin vairāki būtiski aspekti.

Pirmkārt, jāpiekrīt, ka valdības realizētajai makroekonomikas politikai ne vienmēr var piekrist - tajā ir ne viens vien būtisks klupšanas akmens. Otrkārt, pašreizējā ekonomiskajā situācijā Latvijas uzņēmēji tiešām ir visai neapskaužamā situācijā. Taču, lai kāda būtu vai nebūtu valdība, tā nekad nespēs rast finansējumu visu Latvijā pārstāvēto nozaru atbalstam. Tas vienkārši nav iespējams! Pat situācija ar lauksaimniekiem ir duāla. No vienas puses, protams, tieši mūsu amatpersonu neprofesionalitātes dēļ Latvijas lauksaimnieki saņem mazākos maksājumus visā Eiropā. Bet, no otras puses, būsim jel godīgi - daļa izmisušo zemnieku, kas pagājušajā otrdienā bija saradušies protestēt pie Ministru kabineta ēkas, turp bija sabraukuši ar Volvo un Chrysler džipiem, ko diez vai var uzskatīt par vienu no galvenajām nabadzības pazīmēm.

Vairāk kokgāzēju un mežtehnikas pakalpojumu, nekā Latvenergo spēj izmantot dabas stihijas seku novēršanai.

Tā sarunā ar laikrakstu Dienas bizness atzīst gan paši mežiztrādātāji, gan Latvijas Mežizstrādātāju savienības, gan arī Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas vadītāji. Savukārt a/s Latvenergo Ārējās komunikācijas daļas vadītājs A. Siksnis apgalvojis, ka uzņēmuma struktūras nodarbina tik, cik piedāvājuši mežizstrādes pakalpojumu sniedzēji.

«Pagājušajā nedēļā uzreiz pēc ārkārtas situācijas sanāksmes ceturtdien zvanīju uz norādīto tālruni un piedāvāju sešu harvesteru pakalpojumus, bet saņēmu atbildi, ka vairs jau nevajag,» stāsta mežizstrādes pakalpojumu SIA Vikkers direktors Viktors Jonins. Turklāt, lai arī viņš atstājis savu tālruņa numuru, tomēr vismaz līdz 13. janvāra vakaram nav saņēmis zvanu, ka vajadzīgi mežizstrādes tehnikas pakalpojumi. Līdzīgu viedokli pauda vēl vairāki mežizstrādātāji.

Mežizstrādātāji un koksnes pārvadātāji darba trūkumu Latvijā var kompensēt ar strādāšanu Francijā.

SIA Kvinta - A valdes priekšsēdētājs Gints Priekulis. (Foto: Ritvars Skuja, DB)SIA Kvinta - A valdes priekšsēdētājs Gints Priekulis. (Foto: Ritvars Skuja, DB)SIA Kvinta - A valdes priekšsēdētājs Gints Priekulis. (Foto: Ritvars Skuja, DB)«Situācijā, kad Latvijā samazinājies koksnes ciršanas apjoms un nav nepieciešams tik daudz tehnikas vienību, turklāt lielākais mežizstrādes un koksnes transportēšanas pakalpojumu pasūtītājs valsts a/s Latvijas valsts meži ir «nospiedis» šo pakalpojumu cenas par 30 %, vienīgā iespēja ir doties peļņā uz ārzemēm,» skaidro koksnes pārvadāšanas SIA Kvinta - A valdes priekšsēdētājs Gints Priekulis.

Restorānu tīkls piedāvās jaunu koncepciju vietējā tirgū un būtiski aktivizējas Ķīnā, Ukrainā, Baltkrievijā un drīzumā Turcijā. Rīgu uzņēmums jau apguvis un nozīmīga paplašināšanās kompānijai gaidāma ārvalstu tirgos.

Jau šā gada jūnijā uzņēmums atklāja savu pirmo objektu Pekinā un tuvākā mēneša laikā šajā pilsētā iecerēts vērt durvis otram Double Coffee restorānam. Double Coffee Management Beijing Co. Ltd. valdes priekšsēdētājs Ēriks Teilāns plāno ik gadu atvērt četrus piecus restorānus, izveidojot lielu restorānu tīklu Pekinā un citās Ķīnas lielpilsētās, iepriekš ziņoja Ārlietu ministrija. Arī Db vairākkārt rakstīja par Ē. Teilāna vērienīgajiem plāniem Ķīnā.

Neesi abonents? Piesakies uz 2 nedēļu testa abonementu šeit!

Mežistrādes tehnikas tirgū pēdējā laikā vērojama satraucoša negatīva tendence – pieaug uzņēmumu skaits, kas nespēj maksāt par iegādāto tehniku un finansētājam tā ir jāatsavina. Tehnikas turētājs paliek valstij parādā PVN, savukārt valsts šā brīža kritiskajā finansu situācijā ir spiesta finansētājam atmaksāt PVN.

Kāds tad ir skatījums uz vienas no Latvijas pelnošākās nozares –mežizstrādes - turpmāko attīstību un kas mani šā brīža situācijā dara īpaši bažīgu?

15. janvārī pēc Latvijas neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas lūguma AS Latvijas valsts meži (LVM) struktūrvienības Apaļkoksnes piegādes direktors Andris Balodis iepazīstināja ar savu redzējumu par 2009.gada LVM darbību un nozares attīstību kopumā.

Līdzās visnotaļ interesantajam apskatam par situāciju pasaules tirgos neizpratni raisīja Baloža kunga prezentācijā minētais fakts, ka visi aprēķini par LVM struktūrvienības Apaļkoksnes piegādes darbību 2009.gadam balstīti, pieņemot, ka kokmateriālu bāzes cena ir nulle. Tas liekas dīvaini un manā skatījumā nepareizi.

Rīgas lidostas attīstību, šķiet, turpinās TAV/ Skonto ar airBaltic. Par to liecina Db rīcībā esošā informācija.

Šobrīd Satiksmes ministrija gatavo grozījumus Ministru kabineta noteikumos, kas tiks skatīti nākamnedēļ valdībā. Konkurss par lidostas Rīga attīstību un privātā partnera piesaisti jāatceļ, jo airBaltic, kas ir lidostas lielākā «kliente», šobrīd nav nepieciešamības pēc tik vērienīga lidostas projekta - aviokompānijai vien ir nepieciešams jauns moderns terminālis tranzīta pasažieriem, jo esošais ir pārāk šaurs, Db apstiprina airBaltic prezidents Bertolts Fliks.

Tomēr Satiksmes ministrija nevar «uz brīvu roku» mainīt lidostas attīstības nosacījumus, kas bija noteikti konkursā, jo tādā gadījumā protestēt varētu konkursā zaudējušās kompānijas, kuru vidū bija arī tādas pasaules līmeņa lidostu operatores kā Vācijas Hochtief, un Indijas GMR. Tāpēc tiks meklēti juridiski korekti veidi, kā lidostas attīstību varētu turpināt konkursa uzvarētāji TAV un Skonto būve kopā ar airBaltic, bet mazākos apjomos.

Saistībā ar plūdiem mežsaimniecībā izsludināta valsts mēroga dabas katastrofa, šodien lēma premjera pienākumu izpildītāja, zemkopības ministra Jāņa Dūklava (ZZS) vadītā Krīzes vadības padome.

Papildināta visa ziņa!

Padomes lēmums par valsts mēroga dabas katastrofu ir stājies spēkā. Pēc padomes sēdes Dūklavs žurnālistiem atzina, ka viņš minētajā jautājumā ir konsultējies ar Ministru prezidentu Māri Kučinski (ZZS), kurš aicinājis problēmu risināt Krīzes vadības padomē.

Dūklavs skaidroja, ka patlaban situācija ar plūdiem mežos ir tāda pati kā lauksaimniecībā, tāpēc padome šodien pieņēma tādu pašu lēmumu kā attiecībā uz lauksaimniecību - neizsludināt ārkārtējo situāciju, bet gan valsts mēroga dabas katastrofu.

Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums nosaka, ka katastrofa ir notikums, kas izraisījis cilvēku upurus un apdraud cilvēku dzīvību vai veselību, nodarījis kaitējumu vai radījis apdraudējumu cilvēkiem, videi vai īpašumam, kā arī radījis vai rada būtiskus materiālos un finansiālos zaudējumus un pārsniedz atbildīgo valsts un pašvaldības institūciju ikdienas spējas novērst notikuma postošos apstākļus. Savukārt likums par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli paredz, ka ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, ko var izsludināt Ministru kabinets. Ārkārtējo situāciju var izsludināt tāda valsts apdraudējuma gadījumā, kas saistīts ar katastrofu, tās draudiem vai kritiskās infrastruktūras apdraudējumu, ja būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides, saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība.

2006. gada ugunsnedrošais laikposms izvērtās par vienu no visu laiku smagākajiem meža ugunsapsardzībā. 2006. gadā 394 gadījumos par meža ugunsgrēka cēloni bija vecās zāles dedzināšana, bet 100 gadījumos ļaunprātīga dedzināšana, liecina Valsts meža dienesta sniegtā informācija.

Valsts meža dienesta 2006. gadā ir atklājis un dzēsis 1929 meža ugunsgrēkus ar kopējo uguns skarto platību 3790,56 hektāri.

2006. gada ugunsnedrošais laikposms izvērtās par vienu no visu laiku smagākajiem meža ugunsapsardzībā. Meža ugunsnedrošais laikposms tika noteikts sākot ar 25. aprīli un turpinājās līdz 9. oktobrim. Šajā gadā tika reģistrēts lielākais meža ugunsgrēku skaits kāds jebkad valstī ir uzskaitīts – 1929 ugunsgrēki. Arī uguns skartās platības ir bijušas ievērojamas – 3790,56 hektāri. Pēdējo reizi lielākas uguns skartās meža platības tika reģistrētas 1992. gadā, kad uguns skāra 8412 hektārus. Pēdējos 15 gadus vidēji gadā meža ugunsgrēki ir skāruši 1459 ha lielas platības.