Covid-19 krīzes ietekmē darbaspēks Latvijā ir kļuvis pieejamāks, taču ilgstoša problēma ir tas, ka darbaspēka kvalifikācija neatbilst darba tirgus vajadzībām, intervijā aģentūrai LETA atzina Ārvalstu investoru padomes Latvijā (ĀIPL) valdes priekšsēdētāja Gunta Jēkabsone.

Viņa norādīja, ka krīzes ietekmē apmēram puse ārvalstu investoru samazināja darbinieku skaitu. "Tajā pašā laikā tā bija īstermiņa darbinieku skaita samazināšana un bija aptuveni 5% robežās. Ārvalstu investori nespēra lielus soļus, ticot, ka ekonomika atgūsies salīdzinoši drīz," piebilda Jēkabsone.

ĀIPL vadītāja sacīja, ka Covid-19 ietekmē darbaspēks ir kļuvis pieejamāks. "Darbaspēks ir kļuvis pieejamāks, varētu pat izteikt pieņēmumu, ka tas ir pietiekamā daudzumā skaitliski. Taču problēma ir tā, ka darbaspēka kvalifikācija neatbilst pieprasījumam. Tas ir izaicinājums," teica Jēkabsone.

Viņa uzsvēra, ka tādēļ ir vairāk jādomā par darbinieku pārkvalifikāciju. "Ir nepieciešams zināt, kādas prasmes un zināšanas ekonomikai ir nepieciešamas ilgtermiņā, jau apzināti veidojot apmācību programmas. Nodarbinātības valsts aģentūra varētu uzņemties lielāku lomu nākotnes darbaspēka salāgošanai ar tirgus vajadzībām. Darbaspēka jautājumā liels izaicinājums ir arī mobilitāte, cik vienkārši uzņēmējam ir piesaistīt darba rokas ārpus Rīgas," norādīja Jēkabsone.

Investoriem, lai lemtu par darbības uzsākšanu kādā valstī, būtiski ir tas, vai darbaspēks ir pieejams uzreiz, nevis kāda būs valsts politika nākotnē darbaspēka palielināšanai, diskusijā Kāda ir diagnoze ārvalstu investīciju videi Latvijā? uzsvēra Evolution Gaming pārstāve Zita Zilgalve.

Kad uzņēmumi plāno investīcijas, tas ir īss periods, lēmumi tiek pieņemti 3-4 mēnešu laikā un viens no galvenajiem aspektiem ir darbaspēks – kur to dabūt un kā ievest. Šie aspekti izslēdz domāt par tādiem punktiem, vai būs ilgtspējīgs darbaspēks vai izglītība, jo darbaspēku uzņēmumam vajag šobrīd, viņa uzsvēra.

«Latvija augsti kvalificētam darbaspēkam vairs nav lēta valsts, līdz ar to rodas jautājums, kas valsti padara atraktīvu investīcijām šobrīd?» viņa uzsvēra.

Līdz ar to, kā investori lūdzam valsti palīdzēt, lai darbaspēku var dabūt šodien un lai valsts šos darbiniekus nākotnē palīdzētu integrēt, piebilda Z. Zilgalve.

LASI VĒL:

Cemex: Negodīgas konkurences dēļ apturējām investīcijas

Pirms vairākiem gadiem diezgan optimistiski sākām investēt karjeru izstrādē, bet negodīgā konkurence padarīja mūsu darbu pilnīgi neefektīvu šajā jomā, diskusijā «Kāda ir diagnoze ārvalstu investīciju videi Latvijā?» sacīja SIA Cemex valdes loceklis Māris Gruzniņš.

«Mūsu kompānijai ir jāstrādā pēc likumdošanas, jāievēro visi nosacījumi - tik kravu jāpārvadā, cik atļauts, cilvēkiem tik stundas jāstrādā, cik drīkst un tas padara mūs nekonkurētspējīgus salīdzinot ar tiem, kas neievēro likumdošanu saistība ar to, ka daudzi nestrādā pēc prasībām,» viņš uzsvēra.

«Šobrīd vairs šajā nozarē neinvestēsim, kamēr pastāvēs ēnu ekonomika,» nolemts uzņēmumā. M. Gruzniņš gan uzsver, ka par šo jautājumu uzņēmums ir diskutējis Ekonomikas ministrijā, kā arī sniedzis virzienus, kuros skatīties. Turklāt, piemēram, tādu informāciju, cik iegūti minerālmateriāli, un citus datus visu var redzēt publiski, taču uzlabojumi nenotiek.

Latvijā mirstība gan no profilaktiski, gan no medicīniski novēršamiem cēloņiem ir otrā augstākā Eiropas Savienībā, veselīgais dzīves ilgums Latvijā gan sievietēm, gan vīriešiem ir visīsākais visā Eiropā, un tas norāda uz to, ka daudz cilvēku slimot sāk darbaspējīgā vecumā un jau krietni pirms pensijas vecuma sasniegšanas vairāk laika pavada, cīnoties ar slimībām nekā darbā.

Par problēmu ne tikai spriež profesionālās mediķu organizācijas, bet vēsta arī visaptverošu pētījumu (State of Health in the EU Latvija Valsts veselības profils 2021) dati.

Sabiedrības veselība ir gan valsts drošības, gan tautsaimniecības pamats, un jebkuram, pat medicīniski vai ekonomiski īpaši neizglītotam cilvēkam, ir skaidrs, ka slimi pilsoņi nespēs pastāvēt par valsti, kā arī nespēs būt labi darbinieki un ražot produktus vai sniegt pakalpojumus, tāpat maksāt nodokļus, tādēļ veselības aprūpes risināšana šobrīd ir primārs jautājums. Nelaime, ka valsts budžetā jau tā ir pamatīgs robs un naudas meklējumos atkal nonākam pie lietas, kas pirmkārt var ieņēmumus radīt un to dara jebkurā valstī – uzņēmējdarbības vide un uzņēmēji, turklāt privātuzņēmējs var būt labs risinājums veselības aprūpē.

Pilnīgāk izmantojot darbaspēku, investējot kapitāla pieaugumā, iegūstot jaunas zināšanas un prasmes, Latvijas ekonomikas izaugsmes potenciālu varētu kāpināt no esošajiem 2,5% uz vairāk nekā 5% gadā, tā Latvijas Bankas rīkotajās ekspertu sarunās "Kā panākt noturīgu Latvijas tautsaimniecības izaugsmi?" 13.martā sacīja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.

Viņš atzina, ka Latvija patlaban arvien vairāk atpaliek no kaimiņiem - Lietuvas un Igaunijas, un arī virzība uz Eiropas Savienības (ES) vidējo turīguma līmeni ir tik lēna, ka par šo mērķi varēs runāt nu jau vairāku paaudžu perspektīvā, ja savā darbībā neko nemainīsim.

Latvijas Bankas vērtējums liecina, ka Latvijas ekonomikas izaugsmes potenciāls ir ap 2,5% gadā - tātad, neveicot reformas un kardināli nemainot esošo situāciju, Latvijas ekonomika labākajā gadījumā bez krīzēm, satricinājumiem un politikas kļūdām, augs ap 2-3% gadā vidējā termiņā, uzsvēra Rutkaste.

Atslēga straujākai izaugsmei ir trīs faktoru mijiedarbībā - darbaspēks, kapitāls, zināšanas, tātad potenciālo izaugsmi var palielināt uzlabojot katru no šiem elementiem - pilnīgāk izmantojot darbaspēku, investējot kapitāla pieaugumā, iegūstot jaunas zināšanas un prasmes, sacīja Rutkaste.

Nule kā notikušajā Ārvalstu investoru padomes Latvijā organizētajā diskusijā ar visu Saeimā ievēlēto politisko partiju pārstāvjiem kā viens no uzņēmējiem vissāpīgākajiem jautājumiem izkristalizējās tieši darbaspēka nepieejamība.

Vairāki ārvalstu investori uzsvēra, ka lēmums par investīciju veikšanu tiek pieņemts aptuveni trīs līdz četru mēnešu laikā, bet darbaspēks ir nepieciešams tuvākajā pusgadā. Līdz ar to uzņēmējiem nav laika gaidīt uz politiķu piedāvātajiem ilgtermiņa risinājumiem. Investors šodien skatās un analizē, vai pēc pāris mēnešiem būs pieejams nepieciešamās kvalifikācijas darbaspēks vai nē.

Negatīvas atbildes gadījumā arī lēmums par investīcijām ir negatīvs. Visu partiju politiķi, izņemot Robertu Zīli, taujāti par īstermiņa risinājumiem uzņēmējiem, kuriem darbinieki ir vajadzīgi jau rīt, teica, ka tā ir tikai un vienīgi imigrācija. Proti, darbaspēka piesaiste no trešajām valstīm, kas gan būtu kontrolēts process, taču ar atvieglotākiem noteikumiem nekā pašlaik. Jāteic, ka pašreizējo Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP), kas ir atbildīgā institūcija par viesstrādnieku piesaisti, darbu ārvalstu investori vērtēja ļoti kritiski, norādot, ka nereti visu izšķir tā ierēdņa profesionalitāte, kurš pieņem tavus dokumentus un pieņem lēmumu. Šāda prakse, kad visu izšķir nevis likums, bet konkrētā ierēdņa profesionalitātes un zināšanu līmenis, ir absolūti nepieņemama valsts pārvaldes iestādei, kurai jāvadās pēc principa: viens likums, viena taisnība visiem.

Skarbā cīņā par investīciju piesaisti Latvija zaudē citām Eiropas valstīm ne pirmo gadu. Taču, kad kaimiņvalstīs tiek īstenoti vērienīgi ekonomiskie lēcieni, no savām kļūdām nemācāmies.

Pagājušajā nedēļā sabiedrības vērtējumam tika nodota ziņa: premjers Krišjānis Kariņš liedza ekonomikas ministram Ralfam Nemiro komandējumu uz Londonu. tādējādi atņemot iespēju tikties ar potenciālajiem investoriem no Indijas. Jāatgādina – runa bija par 400 miljonu eiro lielu ieguldījumu Latvijas biznesa vidē. Arī veselības un izglītības nozarēm trūkst simtiem miljonu, lai varētu funkcionēt, pārējām skaitliski mazāk, bet tādēļ ne mazāk akūti.

Latvijas būt vai nebūt labklājības valstij ir atkarīgs no ārvalstu investoriem. Pašmāju budžetā naudas attīstībai nav. Premjers K.Kariņš dižojas, ka naudas valstī ir vairāk kā jebkad, taču, spriežot pēc atvēlētās summas pamatnozarēm - veselības aprūpei, izglītībai, demogrāfiskās situācijas uzlabošanai -, naudas katastrofāli nepietiek.

#«Visus pēdējos tūkstošus gadu cilvēki dodas pie darba, nevis darbs dodas pie cilvēkiem.»

«Mēs šobrīd redzam šo kaitīgo situāciju gan Rīgā, gan daudzās citās pašvaldībās, ka pašvaldības mēģina radīt kaut kādus uzņēmumus ar lozungu «Radīt darba vietas». Pašvaldības nekādas darba vietas nevar radīt. Lielākajai daļai pašvaldību Latvijā ir jātaisās ciet, ir jānotiek koncentrācijai,» investīciju baņķieris Ģirts Rungainis savu viedokli klāstīja RīgaTV 24 raidījumā «Preses klubs».

Rungainis uzskata, ka pašvaldībām būtu jāpiedalās uzņēmējdarbībā tikai ārkārtējos gadījumos. «Pašvaldības un valsts uzdevums nav piedalīties uzņēmējdarbībā, izņemot tad, ja ir kādas problēmas, kas nevar tik atrisinātas kādā citā veidā,» sacīja Rungainis.

Rungainis apgalvoja, ka darbaspēka problēmas risināt ar šādām metodēm nevar. Viņš ir pārliecināts, ka cilvēkiem drīzāk ir jāpārvietojas uz dzīvi vietās, kur darbaspēks ir vajadzīgs. «Cilvēkiem ir jābrauc un jāpārvietojas, kā tas visos laikos ir bijis. Visus pēdējos tūkstošus gadu cilvēki dodas pie darba, nevis darbs dodas pie cilvēkiem. Jo darba vietas tiek radītas tur, kur tās ir izdevīgi radīt,» viņš norādīja. «Darba vietas rada kapitāls, cilvēki, uzņēmēji, tirgotāji. Viņiem ir nauda, līdzekļi, viņi rēķina, ko darīt ir visizdevīgāk. Un darbaspēks ierodas un strādā šajās darba vietās,» skaidroja Rungainis.

Galvenais faktors, kas apgrūtina pārtikas ražošanu Latvijā, ir nodokļu nesamērīgums starp Baltijas valstīm, intervijā norādīja Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure.

Kā skaidroja Šure, Latvijas ražotāji nodokļos samaksā vairāk nekā tādi paši ražotāji Lietuvā un Igaunijā, tādēļ "konkurētspēja ir, kāda ir, - jeb tādas nav".

Vienlaikus viņa pieminēja, ka, lai gan izejvielu cenu krīze ir apstājusies un pierimusi, karš Ukrainā turpinās un ir daudz neskaidrību graudu un pārtikas cenās.

"Mūsu gadījumā svārstības pret šodienu izejvielām ir 10-20% atkarībā no reģiona, sausuma un klimatiskajām pārmaiņām. Labā ziņa ir tā, ka izejvielu cenas nav dubultā, kā tas bija pagājušajā gadā," teica LPUF pārstāve. Pēc viņas teiktā, patlaban visvairāk izejvielu dārdzību izjūt saldumu ražošana, konditoreja un kakao produkti.

Šure skaidroja, ka inflācijas rādītāji Latvijā un kaimiņvalstīs bija vieni no visaugstākajiem Eiropā, jo valstu atkarība visās jomās, tostarp enerģētikā, no Krievijas bija vislielākā.

Latvijā jau ir iestājusies situācija, kad darbaspēka nepieejamība sāk ierobežot investīciju piesaisti, pirms Latvijas valdības un Ārvalstu investoru padomes Latvijā (ĀIPL) augsta līmeņa tikšanās uzsvēra padomes valdes priekšsēdētāja Jūlija Sundberga.

«Mēs jau daudzus gadus runājam par to, ka nepietiekams darbaspēka pieejamības jautājums var ierobežot investīcijas Latvijā. Diemžēl tagad šis brīdis ir klāt. Mēs patiešām jau redzam, ka nepietiekams darbaspēks ierobežo investīcijas. Pašlaik darbinieku trūkst visās jomās - gan augstāk kvalificētu, gan zemāk kvalificētu,» uzsvēra Sundberga.

Viņa pauda, ka ārvalstu investori no valdības beidzot vēlas sagaidīt konkrētu rīcību, lai šo problēmu risinātu.

«Ziņa valdībai ir ļoti konkrēta - mums ir nepieciešama rīcība, mums ir jāieved darbaspēks un tas jādara organizētā veidā. Nesen publiskotajā ēnu ekonomikas pētījumā ir aplēsts, ka Latvijā pašlaik ir jau 10 000 - 15 000 nelegālu darbinieku. Mēs šādā veidā nevaram turpināt. Ja šie skaitļi turpinās augt, situāciju jau būs visai grūti kontrolēt,» teica Sundberga.

Darbaspēks pārtikas nozarē nākamgad būs izaicinājums, tā intervijā DB atzīst Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure; viņa uzskata, ka, līdzīgi kā Igaunijā, pārtikas nozarē jāatvieglo darbaspēka ievešanas nosacījumi

Fragments no intervijas, kas publicēta 14. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

Kāda ir situācija ar darbaspēku?

Darbaspēks nākamgad noteikti būs izaicinājums. Mēs atpaliekam no Baltijas kaimiņiem, jo ievestā darbaspēka trūkst, gaidāma demogrāfiskā bedre. Jautājums – kā nodrošināsim darbaspēku operatoru, strādnieku, ne tikai direktoru līmenī. Reāla ir situācija, ka lielie uzņēmumi, kam ir meitasuzņēmumi vai māsasuzņēmumi Lietuvā, Igaunijā un citās valstīs, izvērtē, kur investēt. Ja Latvijā būs darbaspēka bedre un nebūs, kas saražo apjomu vai to ražos dārgi, tad investīcijas var izvietot Igaunijā vai Lietuvā. Ievedot viesstrādniekus, Latvijā jāņem vērā vidējā alga, ir jāpierāda daudz birokrātisku lēmumu, bet pārtikas nozare nav bagātākā, algas nav tik augstas kā IT nozarē un maksāt vidējo algu ar visiem nodokļiem ir dārgi. Kā rīkojās igauņi? Viņi likumā iestrādāja normu, ka pārtikas nozarē var strādāt ar minimālo algu un ievest darbiniekus. Viņi saprot, ka pārtikas nozarē nevar būt tik augstas algas kā nozarēs ar pievienoto vērtību. Tas nozīmē, ka pārtikas nozarē var ievest ukraiņus, baltkrievus par minimālo algu, kas ir nedaudz augstāka nekā Latvijā. Jau pašlaik tur daudzos uzņēmumos strādā desmitiem, simtiem ievesto darbinieku.

Progress saistībā ar risinājumiem darbaspēka pieejamības jomā pēdējā laikā nav vērojams, par problēmām regulāri politiķu vidū tiek spriests, taču reāla, mērķtiecīga rīcība neseko, Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) pētījuma "Ārvalstu investīciju vides indekss 2019" ietvaros notiekošajā ekspertu diskusijā atzina eksperti.

"Situācija darbaspēka jomā ir kritiska, un pēc idejas mēs runājam par darbaspēka neesamību," atzīst "PwC" Latvijas biroja vadītāja Zlata Elksniņa-Zaščirinska.

Tomēr, pēc viņas teiktā, šīs jomas jāsadala divos problēmu blokos - īstermiņa un ilgtermiņa problēmas.

"Ilgtermiņā mēs varam runāt par izglītības un veselības jomu attīstību, taču īstermiņā jārunā, ka darba rokas mums vajadzīgas tūlīt, un diemžēl ar dažādiem produktivitātes uzlabojumiem mēs nespējam panākt virzību. Iepriekšējā gadā esam runājuši ar politiķiem par mobilitātes programmām, taču virzība šajā jautājumā nav vērojama," viņa pauž.

Tādēļ būtu nepieciešama rīcība no politiķu puses, jo uzņēmēji, ja tas būs iespējams, atradīs variantus, kā ievest darbaspēku un nodarbināt, bet tam jānotiek godīgi, konkurētspējīgi un prognozējami, piebilda FICIL vadītāja.

Pirms trīs gadiem latviete Marta Rožkalne vēl neplānoja Šrilankā uzsākt biznesu. Šodien viņa ir saimniece jau diviem restorāniem un neizslēdz iespēju nākotnē atvērt vēl kādu.

Pirmo reizi M.Rožkalne Šrilanku iepazina 2016. gada augustā, kad trīs nedēļas ceļoja apkārt pa salu. Iemīlēja tās dabu, kultūru un cilvēkus. Latvietei tā šķitusi kā paradīze - kalni, okeāns, safari. Nepagāja ilgs laiks, kad jau divu mēnešu laikā M.Rožkalne bija pārcēlusies uz Šrilanku.

"Sākumā mans plāns nebija atvērt šeit restorānu, jo pieredze tajā jomā man bija īsti nekāda, taču tad satiku savu esošo draugu, kura plāns bija atvērt pludmales restorānu/bāru skaistā sērferu ciemā - Arugam bay. Sāku apsvērt domu, ka mēs varētu kļūt par biznesa partneriem. Jau pēc divām nedēļām tika nokārtotas visas nepieciešamās formalitātes un lielie darbi varēja sākties," stāsta M.Rožkalne.

Brāļu Kronīšu kokapstrādes uzņēmuma pirmais klients bija kaimiņiene dzimtajos Sproģos, nelielā apdzīvotā vietā Neretas novadā. Šobrīd uzņēmums domā par paplašināšanos, tomēr viens no lielākajiem šķēršļiem ir kvalitatīvs darbaspēks.

Kaimiņiene 2012. gadā lūdza uztaisīt koka karkasa siltumnīcu, un tā kalpo joprojām. Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Kokapstrādes katedras absolvents Artis Kronītis uzskata, ka Latvijā kokapstrādei ir neizsmeļamas iespējas un paveicies uzreiz atrast savu nišu vietējā tirgū.

"Esam novērojuši, ka mūsu klienti mainās pēc sezonalitātes. Tuvojoties pavasarim, izjūtam lielāku interesi no privātmāju saimniekiem, kuri vēlas savā dārzā uzlikt koka karkasa siltumnīcu. Savukārt vasaras izskaņā, vairāk uz rudens pusi saņemam pieprasījumus no uzņēmumiem, piemēram, stādaudzētājiem, kuri savas sezonas laikā iekrājuši finanses un vēlas attīstīt savu saimniecību, šādam nolūkam pasūtot lielformāta angārus. Tiem ir izturīgākas, smagākas konstrukcijas, kas piemērotas lielākām slodzēm, bet vienalga paliekam uzticīgi kokam," stāsta A. Kronītis.

Pagājušajā sezonā, kad Eiropas trases un citas izklaides iespējas Latvijas iedzīvotājiem nebija tik brīvi pieejamas, slēpotāju skaits vietējās trasēs sasniedza rekordlielu skaitu, klientu netrūkst arī šosezon.

Lai gan apmeklētāju skaits Latvijas lielākajās slēpošanas trasēs šajā sezonā ir nedaudz mazāks nekā iepriekšējā, klientu skaits ir atgriezies pirmspandēmijas līmenī, norāda nozares pārstāvji. Tādu sezonu kā iepriekšējo, visticamāk, vairs nekad nepiedzīvosim, taču ir pilnīgi skaidrs, ka pagājušais gads un situācija valstī ir atkal atmodinājusi kalnu kultūru Latvijā, jo interesentu šobrīd ir daudz vairāk nekā pirms pandēmijas, spriež Milzkalna pārstāve Elīna Putene.

Duāla ietekme

Esam novērojuši, ka cilvēku apmeklējumi kļuvuši biežāki, pastāvīgāki un mērķtiecīgāki, secina E. Putene. “Pērn gandrīz četrus mēnešus, neatkarīgi no dienas, laika un laikapstākļiem, visi kalna apmeklējuma laiki bija izpārdoti. Par 50 vietām, kas tika piedāvātas katrā no setiem, vienlaicīgi cīnījās vairāki tūkstoši interesentu. Neskatoties uz to, ka apmeklētāju šogad ir mazāk nekā pērn, šī sezona noteikti mūs iepriecina,” spriež E. Putene.

SIA Ewart Woods Cēsīs rada dažādas koka detaļas - sadzīves un interjera priekšmetus, kurus īpaši iecienījuši ārvalstu pircēji.

Uzņēmums izveidots pirms trīs gadiem, bet sākotnēji tas nodarbojies ar vecu māju demontāžu un seno materiālu izmantošanu. «Bija ideja no vecajiem kokmateriāliem radīt mēbeles, bet arvien tas nav īstenojies. Sākām radīt citas lietas un bizness aizgāja tā, ka neatlika vairs laika pieķerties kam citam,» atceras uzņēmuma SIA Ewart Woods īpašnieks Maksims Jekimovs, kurš pēc profesijas ir ceļu būves inženieris. Kopumā uzņēmējdarbības uzsākšanā investēti pāris tūkstoši eiro no personīgajiem līdzekļiem.

Uzņēmums ražo dažādus koka dizaina elementus. Arī produktu mērķauditorija ir visdažādākā. Sākotnēji viena no plašākajām bija fotogrāfi, kuriem uzņēmums no aptuveni 200 veidu eksotiskajiem kokmateriāliem ražoja zibatmiņas, kā arī dažādu formu un krāsu kastītes. Šo gadu laikā koka zibatmiņas pārdotas jau vairāk nekā 10 000 eksemplāros. M.Jekimovs norāda, ka zibatmiņu ražošana bija tā, kas apturēja no lielu mēbeļu ražošanas. Šobrīd koka zibatmiņas ir izkonkurējuši uzņēmuma radītie dīvānu malas paliktņi. «Mēs ražojam ļoti daudz dažādus produktus un mēģinām tos tirgot. Pirms pāris mēnešiem sākām ražot arī tualetes papīra turētājus, kas ieguvuši popularitāti. Pirmajā tirgošanas dienā jau pārdevām aptuveni 10. Latvijā mēs neko nepārdodam. Tikai, ja ir individuāli pasūtījumi. Nereklamējam un nepārdodam. Latvijā parāda šādus produktus un pircēji pavaicā – kāpēc tik dārgi? Ārzemnieki neko neprasa,» skaidro M.Jekimovs. Uzņēmuma īpašnieks norāda, ka aptuveni 99% produkcijas tiek eksportēti, bet Latvijā izveidojusies sadarbība ar dāvanu firmām.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Latvijas uzņēmums «Vivid Tech» radījis un ieviesis jaunu tehnoloģisku inovāciju mazumtirdzniecības nozarē - interaktīvas cenu zīmes ar skārienjutīgu displeju.

Pirmās 50 cenu zīmes jau ir uzstādītas veikalā «Spirits and Wine», bet jūnijā interaktīvās cenu zīmes būs pieejamas jau visos četros šajos veikalos Rīgā. Interaktīvās cenu zīmes sniedz informāciju par preces cenu, kā arī ļauj klientam iepazīties ar dzēriena garšas buķetes niansēm, receptēm, stāstu par dzēriena tapšanu un tā pirmsākumiem, kā arī ar konkrētās preces atlikumu veikalā.

«Vivid Tech» pārstāvis Andris Lūkins atklāj, ka šāda ideja radusies jau pirms vairākiem gadiem, bet izstrādes process ildzis aptuveni trīs gadus: «Nekur pasaulē mazumtirdzniecības jomā nav sastopams kas tāds. Jā, ir veikali, kuros papīra cenu zīmes aizstāj digitālas lentas, bet neko vairāk kā informāciju par preces cenu tās nesniedz.» Veikals «Spirits and Wine» ir pirmais, kurš šo tehnoloģiju ievieš mazumtirdzniecības nozarē.

Pēdējie gadi enerģētikā bijuši dažādu satricinājumu pārpilni, tomēr 2023. gadu varam dēvēt par stabila pagrieziena gadu uz valsts enerģētisko neatkarību un energoresursu portfeļa paplašināšanu, kā arī Latvijas elektroapgādes kritiskās infrastruktūras izturības testu.

Saules ģenerācija sākotnēji straujāk attīstījusies tieši sadales sistēmā – līdz 2023. gada beigām, kā iepriekš prognozēts, "Sadales tīklam" pieslēgto elektrostaciju un mikroģeneratoru kopējā jauda pārsniedz 300 MW, kas atbilstošos laikapstākļos ļauj saražot ap 30-40% no attiecīgā brīža patēriņa, tā veicinot Latvijas energoneatkarību un zaļo ražošanu. Sadales sistēmai pieslēgto saules elektrostaciju kopskaits gada beigās sasniedzis ap 700, bet mikroģeneratoru – ap 19 000.2023. gads parādīja arī to, cik būtiski ir stiprināt elektroapgādes infrastruktūras drošumu.

Šogad saskārāmies ar vairākām pamatīgām dabas stihijām – plūdiem janvārī, vētru oktobrī un snieglieci decembrī, ko veiksmīgi pārvarējām, un divu pēdējo dabas stihiju seku likvidēšanā varējām pat doties palīgā saviem kaimiņiem igauņiem. Vēl pirms pieciem gadiem arī Latvijā šādā sniegliecē iedzīvotājiem būtu bijis jārēķinās ar daudz ilgākiem elektroapgādes pārtraukumiem. Šogad, pateicoties līdzšinējām vidējā sprieguma kabelizācijas programmām un preventīvai trašu tīrīšanai, elektroapgādes traucējumi skāra salīdzinoši nelielu klientu skaitu, un neviens atsevišķs elektroapgādes pārtraukums klientiem nepārsniedza 24 stundas. Tas ir arī apliecinājums, ka savulaik izvēlētā elektrotīkla apkalpošanas stratēģija – savas Remontu un būvniecības daļas izveide – ir bijusi pareiza.

Kanādas autodetaļu ražotājs Magna International šonedēļ Slovēnijā oficiāli atklājusi jaunu krāsošanas rūpnīcu, paziņojušas Slovēnijas amatpersonas.

Valsts premjerministrs Marjans Sarecs sacījis, ka jaunā ražotne ir tikai sākums Magna investīcijām valstī. Kopējais investīciju apjoms sasniedz 146,5 miljonus eiro. Jaunā ražotne nodarbina 200 darbinieku, un testa ražošanu tā sāka jau martā. Tiek prognozēts, ka nākamo trīs gadu laikā ražotnē tiks pieņemti darbā vēl 200 cilvēki, taču tuvāko gadu laikā kopējais darbinieku skaits sasniegs vismaz 1000.

Magna šo ražotni sāka būvēt 2017.gada oktobrī, skaidrojot, ka projekts papildinās Magna Steyr ražotni, kas atrodas 75 kilometru attālumā un nespēj izpildīt visus pasūtījumus.

Magna International kopumā strādā 28 valstīs, un piegādā detaļas autobūves uzņēmumiem.

SIA AKG Thermotechnik Lettland līdz 2019. gadam plāno dubultot ražošanas apjomus, investēt iekārtās un ievērojami palielināt darbinieku skaitu

To DB atklāja uzņēmuma īpašnieks Hartvigs Pickers (Hartwig Pietzcker). SIA AKG Thermotechnik Lettland dzesēšanas sistēmu ražošanu Jelgavā uzsāka pirms 12 gadiem un ienākšanu Latvijā uzskata par vienu no veiksmīgākajiem lēmumiem uzņēmuma vēsturē.

Šobrīd uzņēmums nodarbina apmēram 250 darbiniekus – pārsvarā jelgavniekus. Nākotnē šo skaitli plānots teju dubultot, jo, palielinot ražošanas apjomus, būs nepieciešams papildu darbaspēks. «Strādājošo skaits tiks audzēts pamazām – saņemot jaunus pasūtījumus, pakāpeniski tiks pieņemti arī jauni darbinieki,» stāsta H. Pickers.

Viņš atklāj, ka, lai strādātu uzņēmumā, nekāda specifiska izglītība neesot vajadzīga, jo viss tiek iemācīts, tomēr iepriekšējas zināšanas un iemaņas palīdz. «Galvenais ir motivācija un vēlme strādāt. Divu gadu laikā darbinieki pie mums tiek apmācīti un iegūst visas nepieciešamās prasmes,» norāda uzņēmuma īpašnieks.

Koronavīrusa radītā ārkārtas situācija veicinājusi pieprasījumu pēc ilgāk uzglabājamas pārtikas, tostarp arī konserviem. Pieprasījuma apmierināšanai meklējot papildspēkus, zivju pārstrādes uzņēmums "Karavela" aicina citas nozares aizdot darbiniekus, nevis atlaist tos.

Ar šādu paziņojumu sociālajos tīklos uzņēmums steidzami meklē darbiniekus, kas ir gatavi palīdzēt īstermiņā. Esošajiem 200 darbiniekiem nepieciešami papildspēki - 80 darbinieki.

"Neatkarīgi no tā, kas šodien notiek Latvijā un pasaulē, darījumi ir krietni pieauguši. Mums jebkurā gadījumā būtu nepieciešams papildu darbaspēks vai risinājumi, kā saražot pieprasīto produkciju. Pieprasījums pēc mūsu produkcijas vai konserviem - pēc visa tā, ko var ilgi glabāt, - ir pieaudzis burtiski pēdējās trīs, četrās nedēļās. Tas ir ļoti strauji kāpis," atklāj SIA "Karavela" mārketinga direktors un līdzīpašnieks Jānis Endele.

Uzņēmums novērojis, ka Baltijā, kas ir uzņēmuma mazākais tirgus, pieprasījums pieaudzis uz pusi. "Ja skatāmies uz rietumiem, tad šajā brīdī nav svarīgi, cik ir pieaudzis, bet tas, cik mēs varam izpildīt. Ideja, kā piesaistīt īstermiņā papildu darbaspēku, varētu atbilst citu godīgu, labu uzņēmumu aktuālai problēmai – mums īstermiņā ir nepieciešams papildu darba resurss, kurš, iespējams, nebūs nepieciešams pēc mēneša vai diviem. Kopā tiek saliktas divas līknes - mums tā šobrīd iet uz augšu, savukārt citur viss iet uz leju. Tātad, lai cilvēkiem dotu mēnesi saprašanai, kas notiek, mēs piedāvājam šādu iespēju," komentē J.Endele.

Tehnoloģiju vilnis turpina savu attīstības gaitu un automatizācija ir ikdiena daudzās nozarēs, tāpēc aizvien vairāk tiek diskutēts par to, vai mākslīgais intelekts (roboti) aizstās darbiniekus.

Oksfordas universitātes zinātnieku pētījumā par nodarbinātības nākotni secināts, ka radošo un inovatīvo profesiju pārstāvjiem ir mazāka iespēja tikt aizstātiem ar mākslīgo intelektu. Biznesa augstskolas Turība profesore Maija Rozīte skaidro, ka arī tūrisma nozare ir jaunu darba vietu radītāja – pasaulē strauji aug tūristu skaits, attīstās nozare un tās piedāvātie pakalpojumi, līdz ar to pieaug arī darba vietu skaits.

Analizējot, kā pēdējo 20 gadu laikā ir mainījies viesnīcu un citu tūristu mītņu skaits Latvijā, ir vērojamas ievērojams pieaugums. Ja 1998. gadā Latvijā bija 211 naktsmītnes, tad šobrīd to ir 809. Rīgā naktsmītņu skaits šajā pat periodā audzis no 35 līdz 130. Gultasvietu skaits 1998. gadā bija gandrīz 18 tūkstoši, savukārt šobrīd to ir vairāk nekā 40 tūkstoši, Rīgā naktsmītņu kapacitāte ir pieaugusi no 5 tūkstošiem līdz gandrīz 16 tūkstošiem gultasvietu. Un joprojām tiek atvērtas jaunas viesnīcas. Pērn pasaulē starptautisko tūristu skaita pieaugums sasniedza 7%. Tas liecina, ka salīdzinājumā ar kopējiem ekonomikas attīstības tempiem, pieprasījums šajā nozarē aug straujāk. Arī nākotnē tiek prognozēts starptautisko tūristu skaita pieaugums 4-5% vidēji gadā. Tāpēc darba spēks tūrisma un viesmīlības nozarē ir un būs vajadzīgs.

Rīgā bāzētais latviešu jaunuzņēmums «Gamechanger Audio» ražo unikālus, inovatīvus ģitāru pedāļus, ar kuriem divu gadu laikā aizsniedzies līdz klientiem, kuru vidū ir pasaulslaveni mūziķi ne tikai mūsu kontinenta pusē, bet arī Amerikas Savienotajās Valstīs un citviet.

Kā tik daudz izdevies panākt tik īsā laikā, uzņēmuma līdzdibinātājs Didzis Dubovskis stāsta pieticīgi: «Pasaule vēl nav iekarota – mēs esam pārdevuši ap 3000 pedāļu, bet pasaulē ir vairāk nekā 50 miljoni ģitāristu, kam kaut kas no mūsu produkcijas būtu interesants... Mēs tos piedāvājam internetā un dažos veikalos ASV un Eiropā, taču, ņemot vērā, cik tur ir daudz mūziķu, mūzikas veikalu un cik liela interese par šo visu, turklāt ģitāra ir ASV nacionālais instruments, mums vēl ir daudz, kur tiekties.»

«Pirms diviem gadiem bija noiets aptuveni astoņu mēnešu ilgs ceļa posms, kas faktiski bija darbs pa vakariem. Sākumā tas vairāk bija inženieriem, kuri ieguldīja savas zināšanas un laiku, izstrādājot prototipu, taču arī pārējiem tas bija otrs projekts paralēli pilna laika darbam,» turpina Didzis. «Vēl tikai pērn bijām komanda četru cilvēku sastāvā, ik pa brīdim izmantojot daudzu draugu palīdzību, kuri pieslēdzās mums uz konkrētu projektu laiku, savukārt šogad jau esam izauguši līdz 15 cilvēku kolektīvam. Pirmie darba augļi sāka nākt, kad katrs no mums projektā jau bija ieguldījis apmēram 1500 stundas. Manuprāt, agrākais, kad vari novērtēt savu ideju, ir tikai tad, kad esi tajā ieguldījis vismaz 500 stundas reāla darba. Varbūt pat nepieciešamas tai veltīt kā minimums 1000 stundu, pēc tam gan jāveic kopsavilkums, lai saprastu, kas tad rezultātā ir sanācis un kā virzīties tālāk. Kad pirmais produkts Plus Pedal bija tikai prototipa stadijā, mēs startējām grantu programmā Atspēriens. Jāatzīst, ka pirmajā reizē mūsu idejai nenoticēja un neizdevās piesaistīt finansējumu. Pēc tā nepadevāmies un piedalījāmies vēlreiz, otrajā reizē iegūstot 15 000 eiro lielu atbalstu. Tas bija nozīmīgs finansiālais atbalsts uzņēmuma attīstībai. Vēl mums ļoti daudz palīdzēja plašais kontaktu loks, sākot ar inženierijas draugiem, biznesa paziņām, tostarp resursiem Rīgā – kaut vai konsultāciju ziņā. No mentoriem sākumā mums lielu atbalstu sniedza mūziķis un uzņēmējs, veikala Nartiss.lv vadītājs Vairis Nartišs. Viņš mūs paņēma kā līdzdalībniekus savā stendā izstādē Winter NAMM 2017. Tāpat viņš palīdzēja arī ar savu ticību – gan mums, gan mūsu idejai.»

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) aicina iespējami ātri Latvijā atcelt striktos Covid-19 izplatības apturēšanai ieviestos ierobežojumus, dodot iespēju visām nozarēm pilnvērtīgi strādāt un ļaujot ekonomikai atkopties.

Ilgāka ierobežojumu saglabāšana nozīmē apdraudējumu ekonomikas atveseļošanai un Latvijas konkurētspējas samazināšanos.

Viena pēc otras valstis mīkstina uzliktos Covid-19 ierobežojumus, dodot iespēju atsākt strādāt slēgtajām nozarēm un veicinot ekonomikas atveseļošanos pēc diviem grūtiem gadiem. Arī kaimiņvalstis – Lietuva un Igaunija – dodas liberālākas un konkurētspējīgākas ierobežojumu politikas virzienā.

LTRK aicina ar steigu Latvijā atcelt Covid-19 sertifikātu izmantošanu, obligāto vakcināciju darbiniekiem, tāpat arī slēgtajām nozarēm jāatļauj strādāt, katram uzņēmumam deleģējot pašam uzraudzīt epidemioloģiskās drošības noteikumu ievērošanu darbinieku un klientu vidū. Ja striktie ierobežojumi netiks iespējami ātrāk atcelti, tiek nopietni apdraudēta gan ekonomikas atkopšanās, gan Latvijas konkurētspēja. Uz kaimiņvalstīm aizplūst gan darbaspēks, gan preču un pakalpojumu pircēji, radot zaudējumus uzņēmējiem un ekonomiskās izaugsmes plaisu starp Baltijas valstīm.