Valsts investīcijas sporta būvēm tiek piešķirtas no dažādu ministriju budžeta bez savstarpējas saskaņošanas, tādēļ eksperti iesaka pieņemt vienotu metodiku šīs jomas sakārtošanai.
Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtītā pētījumā ieteikts pieņemt vidēja termiņa Sporta būvju attīstības programmu ar vienotu finansējuma modeli - Nacionālas nozīmes sporta bāzu līdzfinansējums no valsts varētu būt no 49 līdz 100 %, reģionālas nozīmes objektiem – 35 – 49 %, bet vietējas nozīmes sporta zāles varētu cerēt uz 10 -25 % valsts līdzfinansējuma.
Latvijā nav vienotu kritēriju, pēc kādiem piešķir valsts galvojumu vai līdzfinansējumu. Konsultāciju uzņēmuma Corporate & Public Management Consulting Group pētnieki Sandra Brigsa un Māris Sprindžuks konstatē, ka Ventspilī, Jelgavā, Valmierā olimpiskie centri saņēma valsts galvojumu, bet līdzīgas sporta būves bez valsts galvojuma un tikai par pašvaldību līdzekļiem tapušas Cēsīs, Gulbenē, Limbažos un Rīgā, Grostonas ielā. Aizvien vairāk sporta būvju finansē Aizsardzības ministrija (AM), ar kuras līdzfinansējumu realizēti nozīmīgi projekti Kuldīgā, Ludzā, Madonā, Jēkabpilī un citviet. Ar citām ministrijām savus plānus AM nesaskaņo, lai gan daudzas jaunās sporta zāles, ko tā līdzfinansē, ir pie skolām. Pētnieki uzskata, ka nepieciešams vienoties, kā finansējumu varētu piešķirt pēc vienotiem kritērijiem. IZM Valsts sekretāra vietnieks Edgars Šneps Db prognozēja, ka nākotnē jauni nacionālas nozīmes sporta centri varētu būt tikai kāda sporta veida attīstībai – varētu domāt par velotrekiem, peldbaseiniem, u.c., bet ne multifunkcionālām hallēm. Taču IZM ierēdņi godīgi atzīst – partijas ir pieradušas lobēt vienu vai otru sporta būvi, un bieži vien darba grupas mēnešiem ilgi strīdas, kurus objektus finansēt, panāk kompromisu, bet iepriekšējā vakarā pirms budžeta pieņemšanas atskan kāda politiķa telefona zvans, un viena objekta vietā parādās pavisam cits.
Vairāk lasiet pirmdienas, 21. aprīļa numurā.