Latvijas Nacionālais futbola stadions ir sapnis, kuram jātop par realitāti. Šobrīd par tā nepieciešamību vairs nav jāpārliecina nedz valdība, nedz Rīgas dome, arhitektu un inženieru birojs SEP izstrādā konceptu, un gada laikā jau zināsim, cik skatītājiem taps futbola stadions Lucavsalā, Dienas Biznesam intervijā atklāja Latvijas Futbola federācijas prezidents Vadims Ļašenko.
Pastāstiet par Nacionālā futbola stadiona ieceres vēsturi! Ne jau pirmo gadu par stadionu prāto? Kādēļ vajadzēja un vajag, un kāpēc neizdevās iepriekš?
Pirms vairāk nekā desmit gadiem gan Futbola federācijā, gan arī sabiedrībā bija plašas diskusijas par jauna stadiona nepieciešamību, jo bija pilnīgi skaidrs, ka Skonto stadions vai arī vecais Daugavas stadions pirms renovācijas neizpilda mūsdienīga ceturtās kategorijas stadiona prasības. Proti, ir nepieciešams jumts, vajadzīgs pietiekams skaits sēdvietu skatītājiem, palīgtelpas un tehniskie mezgli spēles norisei. Līdzīgas būves Latvijā ir gan hokeja spēļu apmeklētājiem, gan basketbola cienītājiem. Ir halles, kas apmierina starptautiskās prasības, kurās var notikt augsta līmeņa spēles un kuras var apmeklēt pietiekams skaits skatītāju. Tas, kādas ir prasības ceturtās kategorijas futbola stadionam, bija zināms jau pirms vairāk nekā desmit gadiem, un šīs prasības nav būtiski mainījušās. Loģiski, ka futbola cienītāji, federācija, sabiedrība kopumā visu laiku izdara šo spiedienu, proti, mums vajag vismaz vienu šādu stadionu. Kaimiņvalstī Igaunijā jau sen ir uzbūvēts šāds stadions ar 12 tūkstošiem skatītāju vietu. Jau pirms septiņiem gadiem tur notika UEFA superkausa spēle.
Īsāk - domāt par stadionu Latvijā sāka vienlaikus ar Igauniju, tikai pie mums tas netapa. Es pats biju uz šo superkausa spēli pirms septiņiem gadiem Igaunijā, un tas bija brīnišķīgs šovs. Pats savām acīm redzēju tās iespējas, ko dod šāds stadions futbolam un skatītājiem. Pēc šīs spēles noskatīšanās arī nāca atziņa, ka pie mums kas tāds nav iespējams. Tas ir stāsts par mūsu reputāciju. Latvijai nebija neviena ceturtās kategorijas stadiona, kāds ir vajadzīgs starptautisko spēļu organizēšanai. Federācijā šī iniciatīva parādījās, to mēģināja realizēt iepriekš Krišjāņa Barona ielā, kur patiesi bija pietiekami daudz vietas labam stadionam. Šobrīd tur izbūvēts bērnu parks. Lielisks parks, bet varēja tur būt stadions. Tobrīd Federācija neatrada finansējumu un stadiona projekts apstājās, jo neizdevās pārliecināt valsts un pašvaldību vadītājus.
Patlaban situācija ir mainījusies, ir pagājis laiks, un man kā LFF prezidentam ir skaidra pozīcija, ka stadionu mums vajag un tas ir jābūvē, turklāt es neesmu viens šajā pārliecībā, ir sapratne valsts un Rīgas pašvaldības līmenī. Līdz šim esam iztikuši ar Daugavas stadionu, kas saņēma ceturtās kategorijas apliecinājumu pēc renovācijas. Skonto stadionam ir trešā kategorija, kur UEFA spēles atļauj organizēt ar īpašu atļauju. Galvenais kritērijs, apstiprinot ceturto kategoriju, ir skatītāju vietu skaits. Ir jābūt vismaz 8000 vietām. Skonto stadions šo kritēriju neizpilda. Turklāt, cik zinu, šī stadiona vietā vēlas celt biroju kvartālu. Proti, nav vērts domāt par šī stadiona nākotni ilgtermiņā, ja īpašnieki ir iecerējuši ko citu. Tas nozīmē, ka nākotnē paliekam ar vienu Daugavas stadionu, kuram šobrīd ir ceturtā kategorija. Tas ir labs stadions, un klubu spēles tur notiek, bet tajā esam atkarīgi no laika apstākļiem - stadionam nav jumta. Mēs saprotam, ka stadions futbolam var dot vairāk. Spēles notiek arī novembrī, un garantēt labu laiku nav iespējams. Janvārī notika spēle pret Ajax. Mums veicās, ka laiks bija labs. Es noteikti nenosaukšu visus iemeslus, jo to ir daudz. Viens ir skaidrs - stadions ir nepieciešams, un esam sākuši šo ceļu, lai Rīgā taptu Nacionālais futbola stadions.
Ja saprotams, ka vajag, tad parasti ir runas par to, kurā vietā. Noteikti piedāvājumi bija? Ko esat izvēlējušies un kādēļ?
Lai sāktu stāstu par Rīgu un stadiona vietas izvēli tajā, ir jāatgādina, ka Rīga ir ļoti liela pilsēta. Tā pēc teritorijas ir lielāka nekā Parīze vai Barselona. Mums bija dažādi piedāvājumi – būvēt Spilvē, būvēt Bolderājā un pat Purvciemā. Piedāvāja arī vietu Ķengaragā. Pat, nosaucot šīs vietas, ir saprotams, ka vienā gadījumā stadions iznāk vienā Rīgas malā, bet otrajā - pavisam citā. Ja būvē Bolderājā, tad no Pļavniekiem ir, ko braukt, un otrādi. Tik lielā pilsētā ir vajadzīgs, lai stadions atrodas kaut kur Rīgas vidū, lai tas ir pieejams vismaz visiem rīdziniekiem. Nākamais solis spriedumos ir ērtība – piebraukšana un izbraukšana. Šie noteikumi ir ļoti būtiski, jo runa ir par lielām plūsmām īsā laikā. Kopīgi ar Rīgas domi piesaistījām vienu Vācijas arhitektu, kurš ir realizējis vairākus stadionu projektus gan Vācijā, gan Francijā. Proti, viņš ne tikai redz stadionu pilsētvidē, bet arī labi zina visas UEFA prasības stadioniem. Kopīgi apmeklējām desmit vietas Rīgā, kur ir iespējams uzbūvēt stadionu. Daļu jau nosaucu, bija piedāvājums būvēt Uzvaras parkā, pie tirdzniecības centra SĀGA un citās vietās, izskatījām arī Daugavas stadiona renovāciju, kā arī Skonto stadiona atpirkšanas iespēju. Pēc visiem aprēķiniem un nosacījumu izpildes palika tikai viena iespējamā vieta - Lucavsala. Pirmais – šie vieta patiesi ir Rīgas ģeogrāfiskajā centrā. To var viegli pārbaudīt uz kartes. Ērti aizsniedzama abu krastu iedzīvotājiem. Lucavsalā jau ir rīkoti pasākumi lielam skaitam cilvēku, pat 30 un 40 tūkstošiem, proti, salas kapacitāte ir pārbaudīta. Lucavsalā stadiona būvniecība pat ir paredzēta. Šo vietu kā iespēju izskatīja arī pirms hokeja halles būvniecības Arēna Rīga vajadzībām. Īsāk - mums nevajadzēja daudz domāt, jo lielāko daļu priekšā pateica vēsturiskie pētījumi par vietu.
Visu interviju lasiet 13.maija žurnālā Dienas Bizness!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
