Sava veikala uzturēšana ne katram ir pa spēkam, kaut arī faktiski ļoti daudzos uzņēmumos ir savas saražotās produkcijas demonstrāciju zāles vai izstādes. «Nelielie uzņēmumi nevar uzturēt savus veikalus, to var atļauties darīt tikai lielie, jo reti kuram ražotājam šis veikals atmaksājas,» situāciju skaidro Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas prezidents Guntis Strazds. Viņš uzsver, ka savs veikals atmaksājas, piemēram, Laumai, bet tas diez vai var atmaksāties ļoti nelielam tekstilizstrādājumu ražotājam. Savs veikals ražotājam vairāk kalpo kā reklāma nekā saražotā pārdošanas vieta. «Manuprāt, lai veikals atmaksātos, tā gada apgrozījumam būtu jābūt vairāku simtu tūkstošu latu apjomā,» norāda G. Strazds. Viņš arī atzīst, ka augsto veikala uzturēšanas izmaksu dēļ vairāki ražotāji no saviem veikaliem ir atteikušies. Tā kā laukos ir zemākas veikalu uzturēšanas izmaksas, tad vairāki tekstilnieki savus veikalus uztur Latvijas mazpilsētās, norāda G. Strazds. Viņš arī atzīst, ka, lai arī ideja par vienotu veikalu, kur tiktu tirgoti tikai Latvijā ražotie vieglās rūpniecības izstrādājumi, ir, tā joprojām dažādu iemeslu dēļ nav materializējusies. Nelielie ražotāji savu produkciju pamatā cenšas pārdot ar dīleru vai vairumtirgotāju starpniecibu. Kā vēl vienu iemeslu, kāpēc Latvijā savu saražoto ir grūtāk tirgot nekā ārzemēs, G. Strazds min faktu, ka Latvijā norēķini par tirdzniecībā nodoto preci notiek 30 – 60 dienu, bet citreiz arī vēl ilgāk, tad ārzemnieki reizēm ne tikai norēķinās ātrāk ar Latvijas ražotāju, bet dažreiz pat veic daļēju pasūtījuma priekšapmaksu. Turklāt, realizējot savu preci caur Latvijas tirgotājiem ir bijuši nepatīkami gadījumi, kad par preci samaksu saņemt neizdodas.