Ir daudz avotu, kur pieejama informācija par atalgojumu - Latvijā vislielākā atalgojuma datubāze ir publicēta Valsts ieņēmuma dienesta (VID) vietnē, vēl informācija tiek publicēta darba sludinājumos un, protams, allaž aktuāls informācijas avots ir “kaimiņš teica”.
Nereti informācija šajos avotos ir ļoti atšķirīga, tāpēc darba meklētāji var viegli apjukt. Kāpēc pastāv šādas atšķirības un kā izvērtēt katrā avotā pieejamo informāciju?
Domājot par informācijas meklēšanu par atalgojumu, joprojām atceros personāla vadības kursa uzdevumu, ko pildīju 2008. gadā, studējot Rīgas Ekonomikas augstskolā – bija jānoskaidro, kādu atalgojumu varētu saņemt amatā, kuru vēlies ieņemt pēc studiju beigšanas. Toreiz šajā uzdevumā saņēmu nesekmīgu vērtējumu un daudz mulsinošus komentārus no pasniedzējas, kura bija atbraukusi no ASV. Mierinājumam gan jāsaka, ka nebiju vienīgā, kura netika galā ar uzdevumu – informācija par atalgojumu pirms 16 gadiem Latvijā tika uzskatīta par komercnoslēpumu. Darbinieki ne tikai nerunāja par savu algu, bet bieži arī darba līgumos bija iekļauts punkts, ka par savu atalgojumu ir aizliegts runāt - darba algas netika publicētas sludinājumos un interneta rīki, kur dalīties ar savu atalgojumu, vēl neeksistēja. Šobrīd, 2024. gadā, atrast informāciju par atalgojumu ir vieglāk kā jebkad. Vadītājiem aizvien biežāk nākas skaidrot darbiniekiem, kā tiek noteikts atalgojums un atspēkot informāciju par algām, kas nāk no dažādiem avotiem. Šo iemeslu dēļ izveidoju apkopojumu par šobrīd tirgū pieejamajiem informācijas avotiem, kur var atrast informāciju par atalgojumu un kā šo informāciju izvērtēt.
Sākšu ar oficiālo informāciju par atalgojumu, kas ik mēnesi tiek atjaunota un publicēta VID datubāzē. Šī ir Latvijā vislielākā atalgojuma datubāze, kurā ir apkopota informācija par visām algām, par kurām tiek ziņots VID un tā tiek atjaunota katru mēnesi. Tomēr, ir dažas nianses, kas ir jāizvērtē, izmantojot šo apjomīgo datu avotu. Informācija par amatiem tiek apkopta pēc valsts profesiju klasifikatora, un kaut arī šis amatu saraksts ir ļoti plašs, tas ne vienmēr ir precīzs indikators attiecīgā amata pienākumiem. Piemēram, ar amatu “projektu vadītājs” var klasificēt gan zem “informācijas tehnoloģiju projektu vadītājs” (kods: 252103) ar vidējo stundas likmi 17,46 EUR, gan “finanšu produktu attīstības projektu vadītājs” (kods: 331131) ar vidējo stundas likmi 12,09 EUR, gan “kredītprojektu vadītājs” (kods: 331202) ar vidējo stundas likmi 13,59 EUR vai “kultūras projektu vadītājs” (kods: 343523) ar vidējo stundas likmi 7,77 EUR. Amats “projektu vadītājs” netiek iedalīts detalizētāk, turklāt, tas neko nepasaka par projektu apjomu – vai tie ir nelieli projekti (ieviest grāmatvedības programmu uzņēmumam ar pāris simtiem tūkstošu apgrozījumu) vai milzīgi (ieviest SAP programmu globālam uzņēmumam). Vidējā stundas likme nesniedz atbildi, cik maksāt vienam un cik – otram projektu vadītājam. Turklāt, šī sistēma nav imūna pret ēnu ekonomiku un dažādām shēmām.
Vēl viens piemērs ir amats “vadītājs / direktors / ģenerāldirektors / pārvaldnieks / prezidents / viceprezidents / izpilddirektors / priekšsēdētājs / priekšnieks / ģenerālsekretārs” (kods: 112001) ar vidējo stundas likmi 10,64 EUR – mazāk nekā lielākai daļai projektu vadītāju iepriekšējā piemērā. Tas liecina, ka daudzi vadītāji, kuri ir arī uzņēmumu īpašnieki, nosaka sev samērā zemu algu, bet ienākumus gūst no peļņas, par kuru jāmaksā mazāks nodoklis. Lai būtu skaidrība, tā nav ēnu ekonomika – viss ir legāli, vienīgi tas nenorāda atbilstošu atalgojumu konkrētajai profesijai. Tāpēc, lai arī šis ir labs informācijas avots, katrs ieraksts tomēr jāizvērtē kritiski.
Nākamais viegli pieejamais un ērti izmantojamais rīks ir dažādas sistēmas, kur iespējams katram dalīties ar savu atalgojumu un noskaidrot, cik konkurētspējīgs tas ir. Šobrīd ir vairākas šādas sistēmas, piemēram, Algas.lv, Meetfrank, Glassdoors. Darbiniekiem tas ir bezmaksas rīks, kurā iegūt informāciju par atalgojuma līmeni konkrētā amatā, atliek vien aizpildīt īsu anketu par sevi. Jo vairāk cilvēku to aizpilda, jo apjomīgāka datu bāze veidojas. Kam vajadzētu pievērst uzmanību, izmantojot šos rīkus? Noteikti tam, vai klasifikācija ir atbilstoša, vai tiek salīdzināti vienādi amati – pat tad, ja amatam ir tāds pats nosaukums, piemēram, personāla speciālists, darba pienākumi un intensitāte var būtiski atšķirties. Mani novērojumi arī liecina, ka, aizpildot datus, darbinieki joprojām jauc “bruto” un “neto” atalgojumu, aizmirst par izmaksātajām prēmijām un piemaksām un savu amatu bieži vien cenšas novērtēt kā augstāk (piemēram, speciālisti sevi uzskata par vecākajiem speciālistiem). Te arī jāpiemin, ka nav nekāda veida, lai pārliecinātos, vai darbinieka ievadītā informācija tiešām atbilst realitātei. Neraugoties uz to, šie rīki ir noderīgi informācijas avoti darbiniekiem, kur smelties iedvesmu un informāciju, lai sagatavotos sarunai par atalgojumu, bet paturot prātā, ka šie dati ir vadlīnijas, nevis precīzi novērtējumi.
Mans “mīļākais” informācijas avots ir “ kaimiņš teica”. Kaimiņa vietā var būt bērnības draugs, brālēns, tēvocis, mammas draudzenes dēla sieva vai jebkurš cits – galvenā doma, kāds cilvēks ir stāstījis, cik viņš vai viņa draugs pelna kādā konkrētā vietā. Interesanta informācija, bet, diemžēl, šim avotam var ticēt vismazāk. Kādēļ šādu informāciju vajadzētu uztvert kritiski? Šajās sarunās praktiski vienmēr tiek jaukts “bruto” un “neto”, netiek ņemts vērā, ka darbiniekiem var būt atšķirīgs apgādājamo skaits, tāpat arī nav zināms darba apjoms, konkrēti pienākumi, atbildība, patstāvība, sadarbības apjoms, darba laiks un citas komponentes. Šādā gadījumā visticamāk netiek precīzi atspoguļoti visi bonusi, piemaksas un citi labumi. Turklāt, nav skaidrs, vai tiek runāts par legālu vai nelegālu atalgojumu. Un, protams, lielu lomu spēlē ir arī cilvēku dabiskā vēlme stāstu izpušķot, dramatizēt un pārspīlēt. Tās ir interesantas sarunas, taču, ja vien cilvēks neparāda arī algas lapiņu, pret šiem stāstiem labāk izturēties skeptiski. Ja tomēr ir vēlēšanās ar kādu par šo tēmu aprunāties, labāk to darīt ar sava uzņēmuma personālvadītāju vai ar savu vadītāju, pārrunājot, kā veidojas atalgojums konkrētajā darba vietā.Kā es varu nopelnīt vairāk?
2018. gadā tika ieviesta prasība darba sludinājumā publicēt arī atalgojuma robežas konkrētajam amatam un tobrīd tas radīja lielu satraukumu. Personāla vadītāji uztraucās, ka konkurenti un darbinieki tagad zinās visas algas vai, ka kandidāti prasīs tikai augšējo atalgojuma robežu. Realitāte, protams, ir pavisam citāda un izrādījās, ka darba alga sludinājumā nemaz nav slikta ideja – tā uzreiz ļauj saprast, vai ir vērts pieteikties kādam amatam vai ne. Šobrīd darba sludinājumi lieliski parāda par kādu atalgojumu darba devējs būtu gatavs algot konkrēta amata veicēju (aprakstot galvenos pienākumus), bet tā vēl nav garantija, ka tieši par šādu algu ar darbinieku arī vienosies. Kaut arī tiek norādītas atalgojuma robežas, kas bieži vien ir ļoti plašas – uzņēmums var intervijas laikā norādīt, ka kandidāts vēl nav atbilstošs prasībām, bet dot viņam iespēju sākt darbu ar zemāku atalgojumu, vai tieši pretēji - saprotot, ka kandidāts ir ļoti kvalificēts, atalgojumu var paaugstināt. Arī sludinājumā norādītais atalgojums var būt neprecīzs – bieži netiek precizēts, vai minētā summa ir “bruto” vai “neto”, kāda ir pamatalga, kādi ir bonusi, piemaksas vai komisijas? Kaut arī sludinājumos ir publicēti pienākumi un prasības, tie ir dažādi interpretējami un var neko nepateikt par darba intensitāti, apjomu un darba kultūru. Vēl jāņem vērā, ka darba sludinājumos ir pieejama informācija par tiem amatiem, kuri tajā brīdī ir vakanti. Visbeidzot, tas, ka organizācija ir norādījusi konkrētu atalgojuma intervālu sludinājumā, nenozīmē, ka tā visiem saviem darbiniekiem šādā amatā maksā šādu algu. Šobrīd, kad darba tirgus ir karsts, lai piesaistītu kandidātus, sludinājumos nākas norādīt augstākas algas. Tātad – darba sludinājumi ir labs informācijas avots, bet jau atkal, jāizvērtē kritiski.
Vēl viens informācija avots ir arī darba intervijas, kas darba ņēmējam ļauj saprast, cik viņš kā kandidāts būtu vērts, bet darba devējam - par kādu atalgojumu darbinieki ir gatavi pie viņa strādāt. Atzīšos, kad gāju uz darba intervijām, uzņēmumos, kuri man nešķita pievilcīgi darba devēji, saucu daudz augstāku sagaidāmo atalgojumu, nekā uzņēmumos, kur patiesi vēlējos strādāt. Protams, ne visi darbinieki tiek līdz darba intervijām, ne visi darba devēji var aptaujāt tieši tos kandidātus, kurus viņi vēlētos redzēt pie sevis. Tomēr, ja neskaita ļoti ierobežoto informācijas apjomu, tad šis ir viens no precīzākajiem informācijas avotiem. Precīzs informācijas avots ir arī atalgojuma pētījumi - Latvijā ir trīs lieli, kvalitatīvu pētījumu veicēji: “Figure Baltic Advisory”, “Mercer” un “Korn Ferry”. Visiem šiem pētījumiem ir kopīgs tas, ka tiem ir izstrādāta kvalitatīva amatu vērtēšanas metode un amatu katalogs, pēc kura tiek klasificēti visi amati, kas tiek analizēti pētījumā. Tas nodrošina, ka atalgojums tiek salīdzināts amatiem dažādos uzņēmumos, kuri pēc būtības ir gandrīz vienādi – vecākais grāmatvedis ar vecāko grāmatvedi un galvenais grāmatvedis lielā organizācijā ar galveno grāmatvedi lielā organizācijā. Otra ļoti svarīgā lieta – datus šiem pētījumiem iesniedz uzņēmumi, izmantojot vienotu datu formu – te nerodas pārpratumi, vai summas ir “bruto” vai “neto” vai piemaksas ir ietvertas vai nē? Visi dati tiek iesniegti “bruto”, atsevišķi norādīta pamatalga vai stundas likme, atsevišķi - piemaksas, mēneša bonusi, gada prēmijas, utt. Amati tiek klasificēti kopā ar personāla vadītājiem, funkciju vadītājiem vai uzņēmuma vadību, garantējot to, ka amati ir ielikti pareizajās kategorijās. Dati tiek iesniegti par visiem darbiniekiem uzņēmumā, ne tikai par vakantajām pozīcijām, sniedzot pilnīgu informāciju par atalgojumu visiem amatiem. Dati tiek apkopoti statistiskā veidā, tāpēc, pamatojoties uz šiem pētījumiem, var gan plānot algu budžetu, gan pārskatīt atalgojumu individuālā līmenī. Ļoti daudz priekšrocību, bet, kur ir mīnuss? Šie pētījumi tiek veikti vienu reizi gadā – mēnesi pirms jaunā pētījuma iznākšanas, dati jau ir novecojuši. Kaut arī dalība šajos pētījumos ir bezmaksas, detalizētu analīzi jāiegādājas par maksu. Visbeidzot, šie pētījumi ir pieejami uzņēmumiem, bet tos nav iespējams iegādāties individuālam darbiniekam. Lai gan ir uzņēmumi, kuri saviem darbiniekiem atklāti parāda pētījumu rezultātus par viņu amatiem, tādu ir ļoti nedaudz, un biežāk šo informāciju lieto uzņēmumu vadītāji, personāla vadītāji un finanšu vadītāji.
Informācijas par atalgojumu mūsu tirgū noteikti vairs netrūkst. Tas nozīme, ka aizvien biežāk par to runāsim ne tikai ar kaimiņiem, bet arī ar saviem darbiniekiem un vadītājiem. Ir labi zināt, kur un kāda informācija ir pieejama, ir labi saprast, cik tā ir uzticama un kā to lietot savā labā. Un vislabāk ir tad, ja starp vadītāju un darbinieku varam veidot atklātu sarunu un uzticību šajā jautājumā.
