Latvijas reālās algas pieaugums no 1994. gada līdz 2024. gadam bijis 245%, Lietuvas – 290%, bet Igaunijas – 236%, liecina Igaunijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Marko Mikhelsona ieraksts sociālajā tīklā X, kuru izcēlis pašmāju rakstnieks un ekspolitiķis Māris Mičerevskis ar piebildi, ka vajadzētu izbeigt “vaidu kori”, kas dzied dziesmu, ka Latvijā viss ir slikti.

Dienas Bizness mēģināja noskaidrot - “Viss ir slikti” vai arī esam pilnīgā “Leiputrijā”?

Skaitļi runā – labi, slikti, patiesi?

Pirmais uzdevums bija konstatēt, vai M. Mikhelsons nav pārskatījies. Proti, reālo algu izmaiņas procentos Eiropas valstīs no 1994. gada līdz 2024. gadam tiek norādītas bez skaidri saskatāma avota, un pirmajā acu uzmetienā skaitļi Baltijā patiesi šokē, jo tuvākie sekotāji, piemēram, Polija, var lepoties vien ar 107,9% lielu reālās algas pieaugumu. Statistiskie dati ir atbilstoši OECD reālo algu aprēķiniem, ko starptautiskā organizācija veic jau ilgstoši visām OECD dalībvalstīm. Proti, tie ir patiesi uz papīra, bet jāteic, ka pirmā desmitgade atjaunotajā brīvvalstī nerit pēc normāliem ekonomikas likumiem, tādēļ atbildēt uz jautājumu skaidri un pārliecināti nav iespējams. Lai arī reālā alga nozīmē inflācijas iekļaušanu aprēķinos, vēl atliek jautājums - vai reālās algas pieaugums Latvijā nozīmē to, ka ikkatram cilvēkam ir iespēja nopirkt krietni vairāk preču un pakalpojumu? Ja tā būtu, mēs noteikti ēstu labāk, tomēr nezināmu iemeslu dēļ ļaudis sūrojas par pārtikas cenām. Situāciju kopš 1994. gada kropļo gan ēnu ekonomika, gan enerģētikas sektora transformācija, gan virkne makroekonomisko procesu, kas izrietēja kā sekas sistēmas pārejai no sociālistiskā uz kapitālistisko modeli.

Tikai adekvāti salīdzināmi dati ir izmantojami pareizu, situācijai atbilstošu lēmumu pieņemšanā.

Pēc darba devēja izmaksām Latvijā minimālā alga ir nevis valstī noteiktie 740 eiro, bet gan 914,93 eiro, kas jāņem vērā lēmumu pieņēmējiem, vērtējot Latvijas konkurētspēju Eiropā.

Ik pa laikam Latvijā tiek cilāts minimālās algas apmērs un tiek veikti salīdzinājumi ar tās lielumu citās valstīs, jo īpaši līdzinot ar Lietuvu un Igauniju. Situāciju vēl pikantāku padara fakts, ka pirms desmit gadiem – 2015. gadā – visās Baltijas valstīs oficiālā minimālā alga bija ļoti līdzīga: Igaunijā – 390 eiro; Latvijā – 360 eiro; Lietuvā – 325 eiro, bet 2025. gadā attiecīgi: 886 eiro; 740 eiro; 1038 eiro.

Daudziem ir patiesa vēlme izlīdzināt minimālās algas līmeni Baltijā, taču tiek ignorēts fakts, cik realitātē izmaksā minimālā alga darba devējam. Piemēram, 2023. gadā valstī noteiktā minimālā alga 620 eiro apmērā darba devējam reāli izmaksāja 766,62 eiro, 2024. gadā 700 eiro minimālā alga – jau 865,49 eiro, bet 2025. gadā 740 eiro patiesībā ir 914,93 eiro. Aprēķina dati rāda, ka darba devēja izmaksas (nodoklis un nodeva) virs valstī noteiktā minimālās algas apmēra 2023. gadā veidoja 146,62 eiro vairāk, 2024. gadā – 165,49 eiro un 2025. gadā jau – 174,93 eiro vairāk. Kas šo minimālās algas izmaksu apjomu palielina? Valsts noteiktā aprēķina formula, jo no valstī noteiktās minimālās algas darba devējam Latvijā ir jāmaksā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas 23,59% apmērā, kas 2025. gadā ir 174,57 eiro mēnesī, kam vēl jāpieskaita uzņēmējdarbības riska valsts nodeva 0,36 eiro mēnesī.

2025. gadā Lietuvā ir vislielākā minimālā darba alga Baltijā, tomēr darba devējiem šajā valstī ir zemākās darbaspēka nodokļu izmaksas, savukārt darba ņēmējiem visvairāk makā iekrīt Igaunijā.

Tā liecina a/s BDO Latvija pētījums, kurā tika vērtētas darba devēja kopējās izmaksas pie bruto algas 2000 eiro mēnesī, kā arī tas, cik liela summa no tās pēc visa veida nodokļu maksājumiem ienāk darba ņēmēja kontā.

Lietuva interesantāka darba devējiem

Ja raugās tikai uz minimālas algas izmaiņu dinamiku, tad 10 gadu laikā Lietuva no Baltijas arjergarda ir kļuvusi par līderi, jo 2025. gadā tieši Lietuvā ir vislielākā minimālā alga pirms nodokļu nomaksas. Lai arī lielās algas var vērtēt kā šķērsli ekonomiskai attīstībai un konkurētspējai, jāpiebilst, ka šajā valstī strādājošajiem darba devējiem darbaspēka izmaksas ir ievērojami zemākas nekā analogu algu maksājošajiem darba devējiem Igaunijā vai Latvijā. Proti, tāda ir nodokļu politika – salīdzinoši liela minimālā alga, bet faktiski zems nodokļu slogs darba devējam. Tieši šis paradokss varētu būt viens no iemesliem dienvidu kaimiņvalsts pēdējo gadu straujajai ekonomiskajai attīstībai.

Valdība 19.augustā atbalstīja Labklājības ministrijas (LM) rosinātos grozījumus Darba likumā, par kuriem gan nav panākta pilnīga vienošanās ar sociālajiem partneriem un kas raisījis asas diskusijas jautājumos par virsstundu darbu piemaksu apmēru un koplīguma izbeigšanu.

Skatot šo likumprojektu, valdībā raisījās ilgstošas diskusijas, un par vairākiem jautājumiem ministri un sociālie partneri vēl joprojām pauda atšķirīgus viedokļus. Tā kā par visu neizdevās vienoties, darbu un diskusijas par likumprojekta iecerēm plānots turpināt Saeimā.

Ministru prezidente Evika Siliņa (JV) vaicāja, vai likumprojekts aktualizē jautājumus, kas saistīti ar beztermiņa koplīgumiem, kas slēgti 1990.gados. Premjere uzdeva jautājumu, vai likumprojekts paredz vai risina potenciālas valsts tiesības iziet no koplīgumiem, kas darbiniekiem ir izdevīgi, bet kuri būtu jāvērtē arī no kopējās budžeta situācijas perspektīvas.

Siliņa sacīja, ka nevar sagaidīt, ka darba devēji būs atvērti jauniem koplīgumiem, ja nebūs terminēta koplīguma risinājums, jo neviens darba devējs neizrādot interesi noslēgt beztermiņa koplīgumu no jauna.

Mūsu valstī ir viens no lielākajiem krīzes riskiem zemu algu saņēmējām ģimenēm ar bērniem.

Latvijā, Igaunijā, ASV, Maltā un Nīderlandē diviem ģimenes apgādniekiem, kuriem ir divi bērni un kuri saņem minimālo atalgojumu, paliekot bez darba un saņemot visus iespējamos pabalstus, jāstrādā vēl 80 stundas nedēļā, lai nenokļūtu zem nabadzības sliekšņa, liecina Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) apkopotie dati par organizācijas dalībvalstīm.

Pēc OECD datiem, Latvijā ir viens no sliktākajiem sociālajiem nodrošinājumiem zemu algu saņēmējām ģimenēm ar bērniem – divu minimālo algu saņēmējiem – divu bērnu vecākiem pēc darba zaudējuma, lai nenokļūtu zem nabadzības sliekšņa, jāstrādā vēl 80 stundas nedēļā par minimālo stundas likmi, kas ir nepilnas 12 stundas dienā vienam no ģimenes locekļiem, turklāt septiņas dienas nedēļā, vai pilna darba nedēļa abiem. Proti, fiziski tas iespējams vien blēdoties. Vai arī valstij jālemj par pabalstu palielināšanu.

Lietuvas Trīspusējā sadarbības padome, ko veido arodorganizāciju, darba devēju un valdības pārstāvji, sākusi diskusijas par minimālās algas celšanu un izskata Lietuvas centrālās bankas piedāvāto minimālās algas pieaugumu par 15,4% līdz 1198 eiro mēnesī.

Izmantojot Trīspusējās sadarbības padomes apstiprināto metodoloģiju, Lietuvas Banka aplēsusi, ka minimālā mēnešalga nākamgad jāceļ par 15,4% jeb 160 eiro, paziņoja centrālās bankas Makroekonomikas un prognožu nodaļas vadītāja Saule Skripkaskiene.

Centrālās bankas dati liecina, ka 1,8% Lietuvas iedzīvotāju pērn saņēma minimālo algu vai par to mazāku summu. To vidū nereti ir 25 gadu vecumu nesasnieguši jaunieši un seniori.

Kā lēš centrālā banka, uz ekonomiku un inflāciju 2026.-2029.gadā identiska ietekme būtu minimālās algas celšanai nākamgad gan par 40 eiro jeb 3,9% līdz 1078 eiro mēnesī, gan par 100 eiro jeb 9,7% līdz 1138 eiro.

Tā prognozē, ka abos gadījumos iekšzemes kopprodukts pieaugs par 0,5% un inflācija - par 0,6%. Minimālās algas pieauguma ietekme uz bezdarbu nav novērtēta.

Jaunākais Valsts ieņēmumu dienesta (VID) veiktais algas nodokļu - valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) un iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) - plaisas novērtējums par 2024.gadu kopumā liecina, ka algas nodokļu plaisas īpatsvars ir būtiski samazinājies.

"Maiņa no policejiskas pieejas uz Valsts ieņēmumu dienestu kā uz klientu servisu orientētu iestādi dod rezultātu. Kopš 2021.gada darbaspēka nodokļu nomaksa uzlabojas un ēnu ekonomika pakāpeniski, bet stabili turpina sarukt. Tas ir labs signāls, kas liecina par Latvijas ekonomikas, darba tirgus un nodokļu kultūras briedumu. Mazāk "ēnas" nozīmē godīgāku konkurenci uzņēmējiem un lielākas iespējas valsts attīstībai. Redzam, ka ieguvēji ir visi - gan darba ņēmēji, gan sabiedrība kopumā," saka finanšu ministrs Arvils Ašeradens.

Nodokļu plaisa ir nedeklarētās un deklarētās, bet nesamaksātās nodokļu summas attiecība pret potenciālo nodokļu masu, kas tiktu aprēķināta un iekasēta ar nosacījumu, ka visi nodokļu maksātāji pilnā apmērā izpilda savas nodokļu saistības.

Latvijā pagājušajā gadā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu bija 1685 eiro, kas ir par 9,7% jeb 149 eiro vairāk nekā 2023.gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gadā pieaugusi par 8,7%, sasniedzot 1666 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies straujāk - par 12,2%, sasniedzot 1742 eiro.

Statistikas pārvaldē norāda, ka lielākā ietekme uz bruto darba samaksas pieaugumu sabiedriskajā sektorā bija izglītības nozarei, kur ir trešdaļa no visām darbavietām sabiedriskajā sektorā, un atalgojuma gada pieaugums bija 18,5%.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa pagājušajā gadā bija 1689 eiro, kas ir pieaugums par 12,4% salīdzinājumā ar 2023.gadu.

2025.gada 1. ceturksnī vidējā bruto darba samaksa valstī bija 1 757 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati (vidējās algas aprēķins veikts pēc darba dienu un sezonāli nekoriģētiem datiem, pārrēķinot pilnā slodzē).

Gada laikā mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 134 eiro jeb 8,3%. Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 11,60 eiro jeb par 8,9%. Straujākais algu kāpums bijis privātā sektorā.

2025.gada 1. ceturksnī, salīdzinājumā ar 2024.gada 4. ceturksni, mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 0,7%, bet stundas samaksa samazinājās par 2,4%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 1 305 eiro jeb 74,3% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 10,6%, apsteidzot gan patēriņa cenu, gan atalgojuma pirms nodokļu nomaksas (bruto) kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 7,0%.

“Workation” jeb attālinātais darbs no jebkuras vietas pasaulē kļūst par arvien iecienītāku praksi, īpaši starp digitālajā vidē strādājošiem profesionāļiem.

Piemēram, viens no lielākajiem starptautiskā tūroperatora "TUI" pētījumiem liecina, ka vairāk nekā 70% darbinieku vēlētos izmantot “workation” iespēju, ja darba devējs to atbalstītu, savukārt 80% darba devēju atzīst, ka elastīgākas darba formas palielina darbinieku lojalitāti un apmierinātību. Lai gan šī darba forma var veicināt radošumu, novērst nodarbināto izdegšanu, kā arī stiprināt to lojalitāti darba devējam, uzņēmumiem jābūt uzmanīgiem. Ilgstoša darbinieka uzturēšanās ārvalstīs var radīt nodokļu dubultās nomaksas risku, prasību reģistrēties vietējās iestādēs vai pat izraisīt datu aizsardzības un IT drošības pārkāpumus. Tāpēc uzņēmumiem, pirms ieviest “workation” programmas, ir jāveic izpēte un jāizstrādā ieviešanas un arī uzraudzības stratēģija, tādējādi izvairoties no nevajadzīgas un rūgtas pieredzes, sniedzot darbiniekiem attālināta darba privilēģijas.

2025.gada 2. ceturksnī vidējā bruto darba samaksa valstī bija 1808 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2024.gada 2. ceturksni, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 137 eiro jeb 8,2%. Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 12,69 eiro jeb par 11,2%. Nedaudz straujāks algu kāpums bijis privātajā sektorā.

2025.gada 2. ceturksnī, salīdzinājumā ar šā gada 1. ceturksni, mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 2,9%, bet stundas samaksa palielinājās par 9,4%.

2025.gada pirmajā pusgadā salīdzinājumā ar iepriekšējā gada pirmo pusgadu mēneša vidējā bruto darba samaksa par pilnas slodzes darbu valstī pieauga par 8,2%, bet salīdzinot ar 2024.gadu - par 5,8%.

Vidējā neto darba samaksa bija 1 342 eiro jeb 74,2% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 10,6%, apsteidzot gan patēriņa, gan atalgojuma pirms nodokļu nomaksas (bruto) kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 6,6%.

Kā vienu no valsts budžeta izdevumu mazināšanas pasākumiem Evikas Siliņas valdība ir iezīmējusi izdienas pensiju sistēmas pārskatīšanu. Tas ir jautājums, kuram jau ilgstoši ir trūkusi politiskā apņemšanās un drosme, kā rezultātā arvien vairāk palielinās sistēmas atrautība no reālās situācijas.

Jau 2020. gadā Valsts kontrole ziņoja, ka valsts uzņemto saistību apmērs izdienas pensiju izmaksai nākotnē ir sasniedzis vismaz 4,5 miljardus eiro un, ka pie šādas situācijas attīstības, nepārskatot jau pastāvošās izdienas pensiju sistēmu, nākotnē tās var kļūt par teju vai nepanesamu slogu valsts budžetam.

Attēls Nr.1.Avots: Labklājības ministrija*

Dati par VSAA uzskaitē esošām izdienas pensijām un Aizsardzības ministrijas dati par militārpersonu izdienas pensijām, neieskaitot pensijas valsts drošības iestāžu amatpersonām.

Tam ir vairāki iemesli, taču kopš spēkā esošās izdienas pensiju sistēmas ieviešanas, pensiju vecuma kritērijs nav ilgstoši pārskatīts un izdienas pensiju saņēmēju loks, laikam ejot, ir būtiski paplašinājies. Turklāt, vispārējās pensijas saņēmējiem, neraugoties uz ievērojami garāku vidējo stāžu un ievērojami īsāku prognozējamo pensijas saņemšanas periodu, nekā izdienas pensijas saņēmējiem, pensijas ir ievērojami mazākas (sk.att.Nr.2).

Latvijas uzņēmumiem, kas gatavojas paplašināt darbību ārvalstu tirgos, Baltijas valstis bieži vien ir loģiska pirmā izvēle. Uzņēmējdarbība kaimiņu valstīs piedāvā daudz iespēju, taču tai ir arī savi izaicinājumi. Lai gan Lietuvai, Latvijai un Igaunijai ir kultūras un vēstures līdzības, juridisko un nodokļu sistēmu atšķirības var būt būtisks šķērslis uzņēmējdarbības attīstībai. Šos izaicinājumus var pārvarēt, ja uzņēmumi iepriekš sagatavojas. Apskatīsim galvenos šķēršļus, ar ko uzņēmumi saskaras, paplašinot darbību Baltijas tirgū, un kādi ir praktiski risinājumi to pārvarēšanai.

Juridiskās un nodokļu sistēmu atšķirības

Jāatzīmē, ka normatīvie akti atsevišķās jomās un nodokļu politika Baltijas valstīs ievērojami atšķiras. Piemēram, Lietuvā biežas izmaiņas nodokļu politikā prasa pastāvīgi koriģēt grāmatvedību. Latvijā algu uzskaiti sarežģī specifisks tiesiskais regulējums, savukārt Igaunijā augstās digitalizācijas prasības var radīt grūtības uzņēmumiem, kuriem nav modernizētas IT infrastruktūras.

Lai nodrošinātu veiksmīgu darbību, uzņēmumiem ir svarīgi sekot līdzi normatīvo aktu izmaiņām katrā valstī un vajadzības gadījumā piesaistīt kompetentus ārējos partnerus.

Starptautiski komunikācijas izaicinājumi

Darbošanās dažādās valstīs nozīmē ne tikai valodu barjeras, bet arī atšķirīgas darba metodes. Sadarbība ar ārpakalpojumu sniedzējiem var sagādāt grūtības, ja rodas pārpratumi, tiek zaudēta informācija vai kavējas lēmumu pieņemšana. Turklāt kopīgu korporatīvo dokumentu, piemēram, algu aprēķināšanas un grāmatvedības politikas vai darba līgumu, sagatavošana var radīt grūtības atšķirīgu normatīvo prasību dēļ.

Dažu gadu laikā Latvijā «pazuduši» vairāki tūkstoši darba ņēmēju, kas pirmšķietami ir vērtējams kā trauksmes signāls, tikmēr valstī nekādu satraukumu īsti nemana.

Strādājošs cilvēks ir valsts vērtīgākā daļa. Ja viņa nav, nav arī darbavietas, nav pirktspējīga patērētāja, vajadzības pēc pakalpojumiem un pati darbavieta arī var izzust kā vakance. Proti, ja cilvēkam ir darbs, tad viņam ir arī alga, kuru viņš tērē, lai apmaksātu savus tēriņus, kā arī tiek maksāti nodokļi, kurus politiķi var pārdalīt valsts pakalpojumu vajadzībām. Ja darbinieki izzūd privātajā sektorā, tam ir sekas arī publiskajā pusē, jo kopējā nodokļu masa samazinās. Ja izzūd darbavietas, pēc brīža tukšas paliks teritorijas. Kas šobrīd notiek, un kuram tas rūp?

Darba tirgus signāli

Valsts ieņēmumu dienesta datubāzes dati liecina, ka darba ņēmēju skaits (kuri maksā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas) 2025. gada maijā bija 808 605 cilvēki, savukārt 2024. gada analogā laikā – 810 195, bet 2023. gadā vēl vairāk – pat 815 556, savukārt 2019. gadā bija 822 925. Tajā pašā laikā, pēc Centrālas statistikas pārvaldes datiem šā gada maijā bija 64,7 tūkstoši reģistrēto bezdarbnieku, 2024. gada maijā – 67,4 tūkstoši bezdarbnieku, 2023. gada maijā – 60,4 tūkstoši, bet 2019. gada maijā – 61 tūkstotis. Raugoties uz šiem datiem, var iegūt nevis vienu, bet gan ievērojami daudz vairāk secinājumu par to, kas un kā īsti notiek darba tirgū.

Latvijas augstākās izglītības ainava, raugoties no malas, šķiet harmoniska un sakārtota – studenti katru dienu piepilda auditorijas, pasniedzēji publicē pētījumus, kas atspoguļojas ziņu virsrakstos, un mūsu zinātnieku panākumi lepni atgādina par akadēmiskā darba nozīmi.

Viss šķiet ritam savā kārtībā, gluži kā labi ieeļļots mehānisms. Taču aiz šīs fasādes slēpjas dziļa, sistemātiska krīze, kas pakāpeniski iznīcina nozari no iekšpuses.

Pēdējos divus gadu desmitus Latvijas augstākā izglītība ir atradusies inerces režīmā – tā turpina darboties pēc vecām shēmām, nespējot pielāgoties globālajām izglītības tendencēm. Rezultātā mēs vērojam ne tikai studentu skaita kritumu, bet arī zināšanu kvalitātes dilšanu, akadēmiskā personāla novecošanu un inovāciju trūkumu. Ja šī tendence turpināsies, līdz 2035. gadam Latvijas augstākās izglītības iestāžu tīkls var sarukt vēl par 30%, bet valsts ekonomika zaudēs vēl vairāk jauno talantu.

Ikviens darba ņēmējs ik gadu nodokļos samaksā vidēji vismaz 13 tūkstošus eiro.

Ja Latvijai darba ņēmējus nevajag, tos pieņems citas valstis, kas to izmantos savā labā. Jā, pirmajā mirklī šķiet – tas, ka cilvēki, kuriem nav darba Latvijā, to atrod ārzemēs, ir pozitīvi, jo šie cilvēki nebūs jāuztur no valsts budžeta, taču tās ir īstermiņa intereses un to vārdā nedrīkst upurēt ilgtermiņa intereses. Līdzība ar šaha spēli – īstermiņa interesēs ir upurēt bandinieku, lai vēlāk iegūtu pozicionālas priekšrocības.

Kā ieraudzīt 60 miljonus eiro

Grāmatvediski viens darba ņēmējs ar Latvijā vidējo algu nodokļos ik mēnesi ienes aptuveni 1096,16 eiro, kas gadā jau būs 13 153,92 eiro. Kā uz to skatīties? Ja raugās no valsts budžeta nodokļu ieņēmumu miljardiem, tad tāds piliens jūrā vien ir. Ja pazūd 100 darba ņēmēju ar vidējo algu – tie jau būs 1,315 miljoni eiro. Nav ļoti daudz, bet jau pamanāmi! Šo naudu jau var uzskatīt par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības papildinājumu, var arī novirzīt aizsardzībai un drošībai vai kādu vēl sasāpējušu problēmu risināšanai. Savukārt 1000 darba ņēmēju izgaišana ar vidējo algu jau nozīmē, ka valsts makam secen ies 13,15 miljoni eiro. Šo rēķinu varam turpināt ar 10 000 darba ņēmēju un iegūt jau 131,5 miljonus eiro neiegūto nodokļu apjomu. Tas jau ir ļoti liels skaitlis, kuru ignorēt vienkārši nedrīkst.

No vienas puses, iedzīvotāju interese par pensiju plānošanu pieaug. Latvijā privāto pensiju fondu plānu neto aktīvu vērtība pērn tuvojās vienam miljardam eiro – to vērtība pieaugusi par 21 %, sasniedzot 0,98 miljardus eiro, liecina Latvijas Bankas apkopotā informācija. Arī CBL pārvaldītie pensiju plāni aizvadītajā gadā piedzīvojuši izaugsmi – dalībnieku skaits pieaudzis par 21 % un iemaksas nākotnes pensijas uzkrājumā vidēji kļuvušas par 11 % lielākas.

No otras puses, arvien aktuālāks kļūst jautājums par pensiju 3. līmeņa uzkrājumu izņemšanu, ņemot vērā finanšu tirgus svārstības un neskaidrību par nākotnes ekonomisko attīstību. Vai izņemt uzkrājumus pašlaik ir labākais risinājums vai tomēr izvēlēties nogaidīt? Pieņemot lēmumu izņemt līdzekļus, var zaudēt iespējamo kapitāla pieaugumu nākotnē, kad tirgus būs stabilizējies.

Pensiju fondu ienesīgums atklājas ilgtermiņa griezumā

ASV administrācijas neprognozējamās politikas un prezidenta D. Trampa “tarifu karu” iekustinātie finanšu tirgu “amerikāņu kalniņi” uz pensiju plānu ienesīgumu, visticamāk, atspoguļosies vien īslaicīgi. Pensiju fondu ienesīgums jāskatās ilgākā termiņā – nevar izdarīt tālejošus secinājumus pēc viena mazāk veiksmīga pusgada vai gada rezultātiem.

Algu iesaldēšana ministriem un citām valsts augstākajām amatpersonām būtu simbolisks žests, ceturtdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Rīta panorāma" sacīja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

Komentējot Ministru prezidentes Evikas Siliņas (JV) aicinājumu koalīciju lemt par algu iesaldēšanu ministriem un citām valsts augstākajām amatpersonām, Kazāks norādīja, ka tas ir īstermiņa risinājums un simbolisks žests, lai gan arī ieekonomēs valsts pusē zināmus resursus.

Viņš atzīmēja, ka Latvijai ir nepieciešams rast līdzekļus aizsardzībai, medicīnai un izglītībai ilgtermiņā, bet nav iespējams sabiedriskajā sektorā iesaldēt algas ilgstoši. Latvijai būtu vairāk jādomā par ražīgumu, jāpārskata esošos izdevumus, domājot par to efektivitāti.

"Bez apjomīgas esošo izdevumu pārskatīšanas, bez apjomīgas efektivitātes uzlabošanas un diemžēl arī bez būtiskas nodarbināto skaita samazināšanas sabiedriskajā sektorā mēs neiztiksim, jo demogrāfijas tendences ir tādas kādas ir," sacīja Kazāks.

Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēdē ceturtdien Ekonomikas ministrija (EM), Labklājības ministrija (LM) un Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) vienojās par vienotu cilvēkkapitāla pārvaldības modeli darba tirgus vajadzību nodrošināšanai, informēja EM.

Tāpat tika nolemts papildināt Cilvēkkapitāla attīstības rīcības plānu 2025.-2027.gadam ar papildu pasākumiem, kā arī tika panākta vienošanās tuvākajā laikā valdībā iesniegt grozījumus Darba likumā, kas radītu elastīgu darba tirgu, sekmējot darbinieku nonākšanu darbavietās, kuras spēj piedāvāt konkurētspējīgāku atalgojumu.

NTSP sēdē Ministru prezidente Evika Siliņa (JV) uzsvēra, ka ir svarīgi pieņemt lēmumus, kas veido stabilu pamatu Latvijas nākotnei - mazāk birokrātijas, efektīvāka pārvalde bez liekiem dublējumiem un atbalsts ikvienam cilvēkam visā darba dzīves laikā.

"Katram, kurš nonāk atbalsta sistēmā, jāsaņem nevis tikai padoms, bet reāls ceļš uz darbu. Strādājam ar darba devējiem un arodbiedrībām, lai veidotu cilvēkcentrisku sistēmu, jo Latvijai ir svarīga moderna, uz zināšanām balstīta ekonomika," NTSP sēdē pauda Siliņa.

Lietuvas Seims ceturtdien atbalstīja trīs progresīvo ienākuma nodokļa līmeņu ieviešanu no nākamā gada, taču nolēma uz lauksaimniekiem attiecināt atvieglojumus.

Galīgajā balsojumā ienākuma nodokļa likuma grozījumus atbalstīja 78 Seima deputāti, bet 48 bija pret. Seimā ir 141 deputāts.

No 2026.gada Lietuvā 20% nodokļa likme tiks piemērota, ja gada ienākumi nepārsniedz 36 vidējās algas. Aprēķināts, ka nākamgad šī summa būs 82 900 eiro. 25% nodokļa likme būs noteikta ienākumiem no 36 līdz 60 vidējām algām. Savukārt, ja ienākumi pārsniedz 60 vidējās algas, tiks piemērota 32% nodokļa likme. Nākamgad visaugstākā nodokļa likme tiks attiecināta uz ienākumiem virs 138 200 eiro gadā.

Ienākumiem, kas nav saistīti ar darba attiecībām un nepārsniedz 12 vidējās algas (nākamgad - 27 500 eiro) gadā, piemēros 15% nodokli.

Šogad 1.oktobrī tiks indeksētas pensijas vai to daļas, kas nepārsniedz 1488 eiro, atkarībā no darba stāža tās palielinot robežās no 6,35% līdz 7,87%, piektdien preses konferencē informēja Labklājības ministrijas (LM) pārstāvji.

Vecuma pensiju indeksācijā tiks piemēroti dažādi indeksi, kas atkarīgi no cilvēka uzkrātā apdrošināšanas stāža. Jo lielāks apdrošināšanas stāžs, jo lielāku vecuma pensijas pieaugumu cilvēks var sagaidīt. Cilvēkiem, kuru apdrošināšanas stāžs ir līdz 29 gadiem, vecuma pensijām šogad piemēros indeksu 1,0635, respektīvi, palielinās par 6,35%. Par stāžu no 30 līdz 39 gadiem piemēros indeksu 1,0686, par stāžu no 40 līdz 44 gadiem indekss būs 1,0737, bet par·45 un vairāk gadu stāžu piemēros indeksu 1,0787.

Piemēram, ja vecuma pensijas piešķirtais apmērs ir 600 eiro, tad pensionārs ar apdrošināšanas stāžu līdz 29 gadiem saņems par 38,10 eiro lielāku pensiju, par stāžu no 30 līdz 39 gadiem - par 41,16 eiro lielāku pensiju, par stāžu no 40 līdz 44 gadiem - par 44,22 eiro lielāku pensiju, bet, ja nostrādāti ir vairāk nekā 45 gadi, tad pie šādas pensijas klāt tiks saņemti 47,22 eiro.

Investējot teju 50 miljonus eiro, SIA AmberBirch dubulto finiera ražošanas jaudas, tādējādi audzējot eksporta ienākumus, un gatavojas 65 milj. eiro vērtās siltumizolācijas plātņu ražotnes projekta īstenošanai.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA AmberBirch valdes priekšsēdētājs Raimonds Spūls-Vilcāns un valdes loceklis Kārlis Kavass. Viņi atzīst, ka septiņu gadu laika tukšā vietā ir izveidota moderna ražotne, kur jau ir īstenota nozīmīga paplašināšanās un perspektīvā iecerēta vēl viena unikāla paplašināšanas kārta.

Kādā stadijā ir jaunās finiera ražotnes projekts?

R.S.V.: AmberBirch ir AS AmberStone Group uzņēmums, un ar uzņēmuma un akcionāru būtisku atbalstu un iesaisti rūpnīca faktiski ir uzbūvēta, finiera lobīšanas un žāvēšanas iekārtas ir uzstādītas, bet līdz ražošanas uzsākšanai vēl kāds brīdis jāuzgaida. Pašlaik Krustpilī ir daudz ārvalstu inženieru un tehnisko speciālistu, kuri nodarbojas ar piegādāto iekārtu testēšanu, regulēšanu, lai jau drīzumā tās varētu sākt darbu. Jaunā finiera rūpnīca būtībā pilnībā izmainīs AmberBirch, jo kompānijai pavērsies pavisam citas tehnoloģiskās iespējas un līdz ar to arī paplašināsies tirgus apvāršņi.

No šī gada 1. janvāra vairāk nekā uz pusi ir samazināts slieksnis, no kura būvniekiem jānorāda būvlaukumā strādājošo skaits un viņu darba laiks, tā padarot grūtāku nereģistrētu darbinieku vai nostrādātā darba laika slēpšanu. Tādējādi samazinās negodīga konkurence un ēnu ekonomika, kas būvniecības nozarē joprojām ir ar augstāko īpatsvaru valstī.

Grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām” paredz plašāku elektroniskās darba laika sistēmas (EDLUS) piemērošanu. No šā gada sākuma līdzšinējo 350 000 eiro vietā tā jāpiemēro visos būvobjektos, kuros būvdarbu vērtība sasniedz 170 000 eiro.

Būvniecības valsts kontroles biroja (BVKB) Būvniecības informācijas sistēmas reģistru nodaļas vadītāja Iveta Putne norāda, ka likuma grozījumu pamatmērķis ir mazināt ēnu ekonomiku. Saskaņā ar Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījuma “Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs” datiem, 2023. gadā nozaru griezumā visaugstākais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā bija tieši būvniecībā – 34,2%. Lielos, publiskos objektos, kur, ja tā var teikt, būvniekiem “uz pirkstiem” skatās ne vien pasūtītājs, bet arī visa sabiedrība, nelegāli nodarbināto, tostarp strādnieku no trešajām valstīm, būtībā nav. Bet mazajos objektos, kurus neviens īpaši nekontrolēja, bija citādi.

IT nozare daudziem asociējas ar augstu atalgojumu un sīvu cīņu par darbiniekiem, tomēr dati liecina, ka pēdējos gados karstā temperatūra nozarē ir mazinājusies un kļuvusi mērenāka. Atalgojuma pētījumi liecina par zemāko algas pieaugumu pēdējo piecu gadu laikā, pragmatiskāku attieksmi pret rezultātiem un izmaiņām darbinieku dinamikā.

Taču, nav pamata bažām par nozares stagnāciju, tieši pretēji - viss liecina, ka IT nozare ir pārgājusi no sprinta uz maratonu, un ilgtermiņā sacensībā ir svarīgi saprast, kādas ir mūsu nozares priekšrocības arī starptautiskā līmenī. Atalgojuma pētījumu un vadības konsultāciju uzņēmuma “Figure Baltic Advisory” šī gada pētījums liecina, ka mēneša pamatalgas pieaugums IT nozarē ir 6,1%, kas ir zemākais pēdējo piecu gadu laikā. Nedaudz straujāka izaugsme ir gada kopējam atalgojumam (8,4%), kas visticamāk ir tāpēc, ka darba samaksas mainīgā daļa kļūst lielāka. Tas signalizē par pragmatiskāku attieksmi pret rezultātiem, proti, tiek maksāts par izpildi, nevis par gaidām. To, ka temperatūra nozarē kļūst mērenāka, varējām sākt izjust jau pērn, kas finanšu sektors atalgojuma pieauguma ziņā apdzina IT nozari.

Jaunajam Latvijas nacionālās aviokompānijas "airBaltic" valdes priekšsēdētājam papildu būtu jāpievēršas darba efektivitātes nodrošināšanai, sacīja "airBaltic" pagaidu padomes priekšsēdētājs Andrejs Martinovs.

Viņš sacīja, ka jaunās prasības "airBaltic" valdes priekšsēdētājam tiks nodefinētas tuvākajās dienās.

Tomēr Martinovs piebilda, ka no vispārējās loģikas ir nepieciešams tik labs un profesionāls izpilddirektors kā līdzšinējais aviokompānijas vadītājs Martins Gauss, bet varbūt papildu būtu nepieciešams paskatīties darba efektivitātes nodrošināšanā.

Martinovs norādīja, ka tuvākajā laikā tiks pasludināts konkurss, kā arī atlase noteikti būs plaša. "Mums nederēs labs kandidāts, bet izcils kandidāts," piebilda Martinovs.

Vienlaikus viņš skaidroja, ka "airBaltic" ir jāturpina domāt par akcionāru interesēm, lai arī viņi gūtu labumu no šīs aviokompānijas darbības ne tikai atstarpināti, bet redzētu arī vērtības pieaugumu.