Karš Ukrainā būtiski maina ģeopolitisko situāciju, īpaši ietekmējot Eiropas Savienības Austrumu pierobežas reģionu – Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju un Somiju. Šīm valstīm ir jāsaskaras ar sarežģītiem izaicinājumiem, kas prasa pāreju uz eksaptīvu noturību – spēju pielāgot esošos resursus un infrastruktūru, lai reaģētu uz mainīgiem draudiem un vienlaikus sekmētu ilgstošu un ilgtspējīgu attīstību.
Austrumu pierobežas valstis īsteno divvirzienu stratēģiju: no vienas puses, tiek stiprināta kontrole un uzraudzība, reaģējot uz pašreizējiem un potenciālajiem draudiem, bet, no otras puses, mobilizēti resursi, lai uzlabotu gatavību un ieguldītu ekonomiskajā, teritoriālajā un sabiedrības noturībā. Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO 2024. gadā kalpo par spilgtu piemēru proaktīvai rīcībai draudu apstākļos, integrējoties kolektīvās atturēšanas un aizsardzības sistēmās.
Aizsardzības izdevumi šajās valstīs jau tagad ir augsti (2025. gadā tie varētu sasniegt 2,5–4,7% no IKP), un tie turpina pieaugt. Sākotnējie ieguldījumi nacionālajā drošībā šobrīd stiprina arī ES ārējo robežu aizsardzību pret hibrīdkara draudiem, kiberuzbrukumiem un sankciju apiešanas mēģinājumiem, kas tiek vērstipret ES no agresorvalstu - Krievijas un Baltkrievijas puses. Latvijas Muitas pārvalde ir viens no būtiskākajiem ES spēlētājiem cīņā pret sankciju apiešanu. Saskaroties ar ievērojamiem izaicinājumiem, novēršot pret Krieviju un Baltkrieviju noteikto sankciju apiešanu, pārvalde ir ieviesusi pastiprinātas kontroles, kā arī aktīvi sadarbojas ar citām ES dalībvalstīm un partneriem Centrālāzijā un citur pasaulē.
Šāda sadarbības pieeja ir izšķiroša, lai izsekotu sankcionēto preču kustībai, atklātu iespējamus apiešanas ceļus un dalītos ar informāciju, lai izjauktu kontrabandas tīklus. Muitas pārvaldes darbā ietilpst padziļināta risku analīze, transportlīdzekļu un kravu attēlu skenēšana, aizdomīgu sūtījumu identificēšana un mērķētas pārbaudes uz robežkontroles punktiem. Šie pasākumi ir ļāvuši novērst daudzu sankcionēto preču ievešanu un izvešanu no ES, pierādot, ka proaktīva un uz sadarbību balstīta sankciju izpilde ir efektīva. Lai šo efektivitāti saglabātu, nepieciešamas pastāvīgas investīcijas tehnoloģijās, apmācībās un starptautiskajā sadarbībā.
Baltijas valstis un citi ES Austrumu pierobežas reģioni šobrīd saskaras ar būtiski pieaugošu kiberuzbrukumu risku – incidentu skaits pēdējos gados ir strauji pieaudzis. Šī eskalācija ir tieši saistīta ar ģeopolitisko spriedzi, īpaši ar Krievijas karu Ukrainā un tās ietekmes operācijām. Latvijā kiberuzbrukumu skaits sasniedzis divu gadu augstāko līmeni, un daudzi no tiem ir tieši saistīti ar valsts atbalstu Ukrainai. Šie uzbrukumi mērķēti uz valsts iestādēm, kritisko infrastruktūru un uzņēmumiem, lai iegūtu sensitīvu informāciju vai traucētu būtisku pakalpojumu sniegšanu. Uzbrukumi ir arvien sarežģītāki, tostarp tiek izmantotas dezinformācijas un valsts sniegto pakalpojumu ierobežojošas kampaņas, kuru mērķis ir graut sabiedrības uzticību, šķelt sabiedrību un vājināt kopējo noturību. Šo draudu mērogs un sarežģītība prasa visaptverošu, proaktīvu kiberdrošības stratēģiju gan valsts, gan privātajā sektorā, uzsverot starptautisko sadarbību, moderno apdraudējumu agrīnu atklāšanu un ātru reaģēšanu, lai aizsargātu kritisko infrastruktūru un nodrošinātu nepārtrauktu pakalpojumu sniegšanu.
Neraugoties uz nacionālo drošību kā prioritāti, lielāki aizsardzības izdevumi nozīmē, ka citās jomās var būt nepieciešams samazināt publiskos ieguldījumus. Tas prasa rūpīgu prioritāšu izvērtēšanu un līdzsvarošanu starp drošību un iespējamu negatīvu ietekmi uz veselības, izglītībuasun infrastruktūras budžetiem. Lai optimizētu resursu sadali, nepieciešama stratēģiska plānošana un inovatīvi finansēšanas risinājumi, kas palīdzētu mazināt iespējamos finansējuma samazinājumus. Sabiedrības uzticības un atbalsta saglabāšanai nepieciešama caurskatāma komunikācija par šiem kompromisiem.
Ekonomiskā dažādošana ir būtisks noturības faktors. Esošā infrastruktūra – transporta tīkli, digitālā savienojamība – tiek izmantota, lai piesaistītu investīcijas un veicinātu izaugsmi nozarēs, kas ir mazāk pakļautas ģeopolitiskām svārstībām. Mobilitātes uzlabošana un tehnoloģiskā inovācija, kas pielāgota reģiona specifiskajām vajadzībām, kļūst arvien svarīgāka. Ekonomiskie izaicinājumi ir lieli, un, pasliktinoties kopējai ģeopolitiskajai situācijai, uzņēmējdarbības vide kļūst sarežģītāka, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Latvijas valdība ir izstrādājusi īpašu attīstības plānu Austrumu pierobežas reģionam, koncentrējoties uz atbalsta programmām MVU, sociālās spriedzes un cilvēkkapitāla aizplūšanas mazināšanu, kā arī reemigrācijas un Ukrainas bēgļu integrācijas veicināšanu, lai ierobežotu depopulāciju.
Rail Baltica – viens no nozīmīgākajiem dzelzceļa infrastruktūras projektiem reģionā – ir spilgts eksaptīvās noturības piemērs. Savienojot Baltijas valstis ar Rietumeiropu pa 1435 mm standarta sliežu ceļu, būtiski uzlabojas militārā mobilitāte, kas ir īpaši svarīga smagās tehnikas pārvietošanai (to uzsver arī Eiropas politikas analīzes centrs). Projekta “dual-use” jeb divējādā izmantojamība atbalsta gan civilās, gan militārās vajadzības, krīzes situācijās novēršot infrastruktūras “pudeles kaklus” un paātrinot reaģēšanas laiku.. Izmaksu-ienesīguma analīze rāda, ka viens 40 vagonu vilciens var aizstāt 7 km garu auto kolonnu. Tas paaugstina reģiona aizsardzības gatavību un stiprina militāri rūpniecisko ekosistēmu. Rail Baltica integrācija Eiropas transporta tīklā uzlabo arī kopējo Eiropas noturību.
Lai risinātu Ukrainā notiekošā kara un ar to saistītās nestabilitātes sekas, ES Austrumu pierobežas reģionos, ir nepieciešama visaptveroša un daudzslāņaina pieeja. Svarīgi ir pielāgot ES kohēzijas politiku, akcentējot iniciatīvas, kas stiprina noturību (enerģētikas drošība, depopulācijas mazināšana, pārrobežu sadarbības attīstīšana). Proaktīva pielāgošanās, esošo resursu izmantošana un sadarbības veicināšana stiprinās Austrumu pierobežas reģionus un kopumā veicinās Eiropas Savienības stabilitāti un labklājību.
Ekonomiskā izturība ir nacionālās noturības stūrakmens krīzēs. Lai arī Austrumu pierobežas valstis spēj mobilizēt resursus un reaģēt uz pašreizējiem izaicinājumiem, ilgtermiņa noturībai ir nepieciešams nepārtraukts atbalsts – ekonomikas dažādošana, konkurētspējas palielināšana, inovāciju un finansējuma pieejamības veicināšanā steidzamiem un ilgtermiņa attīstības projektiem. Bez šādiem ieguldījumiem un sadarbības šīs valstis var kļūt īpaši ievainojamas nākotnes satricinājumiem, apdraudot gan savu, gan visas Eiropas Savienības stabilitāti.
