Izrādas, ka problēmas ar apkalpošanu ir ne tikai lielveikalos, bet arī kempingos, kur "atkritumi uz izgāztuvi jāved pašiem" un "jūriņa pieder kempingam".
Pēc pagājušās nedēļas stāsta par Kandavas Maximu, kurai klientu pietiek un vispriecīgākais personāls būtu, ja mēs tītos tālēs zilajās un savu kāju tur nespertu, ļaudis padalījās ar vienu citu tajā nedēļas nogalē piedzīvotu stāstu.
Tālāk seko Jeļenas Sverčukovas stāsts
Kontekstā ar tieši pirms nedēļas lasāmo blogu par klientu apkalpošanu Kandavas veikalos dziļā nožēlā jāsecina, ka problēmas ar nelaipnu apkalpošanu pastāv ne vien tirdzniecībā, bet arī pakalpojumu sniegšanā.
Stāsts ir atkal par došanos Kurzemes virzienā. Lai jauki izbaudītu pāris no šogad tik ļoti retajām saulainajām nedēļas nogalēm, aptuveni 15 cilvēku kompānija piektdienas vakarā braucām uz Jūrkalni, kur jau pirmdien bijām pieteikuši sev 5 līdz 6 telšu vietas zemnieku/ zvejnieku sētā „Zītari”. Lūgums bija , lai varam ne tikai celt teltis, bet arī kurināt ugunskuru. „Protams, protams, to visu varēs darīt- brauciet vien droši!” zvanot man laipni tika atbildēts.
Kad nu piektdienas pēcpusdienā pirmie mūsu kompānijas pārstāvji nolūkotajā atpūtas vietā ieradās, saimniece atvainojās un teica, ka domājusi mūs jau ceturtdien atbraucam, tāpēc nu noskatītā vieta atdota citiem. Bet nekas- pļava, kur teltis celt, milzīga, no stāvkrasta uz jūru skats debešķīgs, tāpēc arī garastāvoklis lielisks un ir labi tā, kā ir.
Tā nu vakara gaitā sabraucām arī visi pārējie, sacēlām teltis, sacepām gaļu, izdziedājām teju pusi latviešu sirdi plosošo dziesmu repertuāra un gājām gulēt. No rīta piecēlāmies, paēdām brokastis un konstatējām, ka esam „pielietojuši” pilnu milzīgu miskastu maisu, ko tagad tā kā vajadzētu likvidēt – neatstāsi jau tik skaista vietā pļavas vidū melnu miskastu maisu! Tā kā nekur tuvumā ierīkotas vietas atkritumu atstāšanai neredzējām, ņēmām savu maisu un devāmies uz saimnieku sētu cerībā, ka tur atradīsim kādu, kas zinās, kur to likt. Jā, pretim nāca strādnieks, kas, nedaudz izbrīnīts par mūsu iniciatīvu, maisu paņēma un solījās nogādāt pēc piederības. Pabrīnījāmies, ka ierīkotā atpūtas vietā, par kuru galu galā tiek maksāts, nav pat, kur atkritumus likt, nemaz nerunājot par to, ka parasti šādās vietās paši saimnieki nodrošina t.s. ”miskastu maisu” izvietošanu un savākšanu, bet neko – ja nav, nav.
Taču visjautrākie piedzīvojumi sekoja svētdien, kad grasījāmies savu brīvdienu mitekli pamest – lai mašīnās saliktu teltis un pārējās mantas (ko jau bijām glīti savietojuši vienkopus čupiņās), ar mašīnām iebraucām pļavā (iepriekš tās stāvēja labu gabalu patālāk – pie telts tās turēt nedrīkstēja). Šādu soli atļāvāmies, jo, piektdien ierodoties, jau minētais strādnieks atļāva iebraukt pļavā un ātri, ātri izkraut mantas- tad nu padomājām, ka arī tagad drīkstam tās ātri, ātri savākt. Taču nekā- piepeši, skaļi un no sirds bļaujot ar velosipēdu pāri pļavai šurp mūsu virzienā drāzās saimniece. „Ar kādām tiesībām jūs braucat manā pļavā? Kā jums kas tāds varēja ienākt prātā?! Kauna nav!” – tie bija tikai daži no patiesā sašutumā izkliegtajiem vārdiem, ko, kā stāsta aculiecinieki, varēja dzirdēt pat pie jūras- stipri zemāk par stāvkrastu, uz kura aprakstītā darbība norisinājās. Pēc visai netīkamas viedokļu apmaiņas un no mūsu puses rosinātas diskusijas par to, vai tad nevajag visiem pakalpojuma sniedzēja pārstāvjiem (gan saimniekiem, gan strādniekiem) vienoties- laist vai nelaist motorizētos transportlīdzekļus pļavā un vai tiešām ir objektīvi ņemt par telti 4 Ls par nakti, bet no mašīnas – 1 Ls (tātad par 2 naktīm 10 Ls), ja uz mums tiek bļauts, bet servisa nav nekāda - netiek nodrošināta pat atkritumu savākšana, par tualetes papīra ievietošanu sausajā ķemertiņā pat nerunājot, protams, mašīnas no pļavas izbraucām un godīgi novietojām tās stāvlaukumā, piebilstot, ka aiziesim nopeldēties uz jūru un tad gan prom, jo te palikt vairs nekārojas. Uz to saimniecei acis iekvēlojās patiesā sašutumā un viņa iebļāvās- „Ko, jūs vēl pēc visa šitā uz jūriņu taisāties? Tā ir mana jūriņa!”
Ak jā, vēl par tiem pašiem atkritumiem – tika norādīts, ka „pie mums visu, kas atvests, pašiem arī jāved prom.” Un, ja nu tiešām ir kaut kādi atkritumi, tad, lūk, lejā pie jūriņas vietām esot izvietotas kastes, kur tos atkritumus var arī likt. (Te gan rodas aizdomas, ka tās „kastes pie jūriņas” ir nevis saimnieku, bet gan pašvaldības nopelns – kā zināms, jūras krastā ir noteikta tauvas josla, ko nevar privatizēt un par kuras sakopšanu tad, drošvien, jārūpējas, pašvaldībai... )
Tā nu mūsu pacietības mērs bija pilns un saimniece panāca savu – sēdāmies mašīnās un braucām uz pārsimts metrus tālāko Jūrkalnes oficiālo stāvlaukumu, kur atstājām mašīnas un devāmies peldēt...
Tagad šausmīgi žēl, ka saimniecei nepalūdzām dot kvītis par samaksāto naudu – nez kāpēc liekas, ka tādu viņai nebūtu...
Patiešām negribas neko sliktu teikt par cilvēkiem, kas attīsta lauku tūrismu un ļauj pasakaino Kurzemes jūrmalu baudīt arī citiem, nevis tikai sev, uzliekot zīmi „Privātīpašums”, taču ir jāsaprot, ka tikai ar to, ka ir laikus privatizēta zeme skaistā vietā, nepietiek, lai prasītu tikpat lielu naudu, cik citur par lielisku servisu (piemēram, kempingā ”Plaucaki” Ģipkā – tur ir tualete ar krāna ūdeni, āra virtuve, par nelielu naudiņu var iet dušā, saimnieks divreiz dienā maina atkritumu maisus, rūpējas par klusumu pēc pl. 23iem vakarā, ir izveidota lieliska vasaras bufete).
Nevar tikai prasīt naudu, neko par to nesniedzot! Un nav jābrīnās, ka tūristi no Eiropas pie mums brauc kūtri – neprasi naudu par graudiem (Eiropas cienīgas maksas), ja dod tikai pelavas („nekādus” pakalpojumus)!
