Ekonomikas policija pirmdien «viesojās» Rīgas lidostā un veica kratīšanu, liecina db.lv rīcībā esošā informācija.

Starptautiskās lidostas Rīga Komunikācijas vienības vadītāja Sarmīte Rinmane portālam biznesa portālam db.lv apstiprināja, ka Ekonomikas policijas darbinieki pirmdien no atstādinātā Drošības departamenta direktora Raimonda Lazdiņa bijušā kabineta izņēmuši seifu, kuru lietoja R. Lazdiņš.

Saskaņā ar lidostas pārstāves teikto, R. Lazdiņš nav izpildījis lidostas rīkojumu atdot seifa atslēgu, un šis seifs arī pirmdien izņemts.

«Lidosta nav informēta par procesa virzītāja lēmumu, tāpēc neko vairāk paskaidrot nevar,» vēl piebilsts lidostas atbildē.

Valsts policijas preses sekretārs Toms Sadovskis db.lv apstiprināja, ka pirmdien, iepriekš uzsākta kriminālprocesa ietvaros, policija veikusi kratīšanu Mārupes pagastā. Konkrēti - vai tā bijusi lidosta, apstiprināt viņš nevar. Līdz šim R. Lazdiņa vārds izskanējis saistībā ar tā dēvēto lidostas telefonsarunu noklausīšanās lietu. Jautāts, vai kratīšana veikta saistībā ar minēto lietu, T. Sadovskis atbildēji noliedzoši.

"Manas politiskās ambīcijas, biznesa pieredze un spēja piesaistīt investīcijas nostāda mani ārpus konkurences. Es neredzu, kuram būtu labāka iespēja kļūt par Rīgas mēru," intervijā laikrakstam NRA ambiciozi paziņo bijušais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers.

Intervijā viņš neslēpj ambīcijas kļūt par Rīgas mēru. "Ir liela nozīme, kurš būs Rīgas mērs. Rīgas potenciāls nav izmantots," saka A. Šlesers. "Rīgas mēram būtu ļoti skaidri jāformulē, kā Rīgai jāattīstās, kādi projekti jāattīsta," saka politiķis, tūlīt arī nosaucot savus mērķus: "Viena no Rīgas pērlēm ir Rīgas Centrāltirgus, kurš šobrīd līdzinās padomju laika paliekai, lai gan to iespējams padarīt par Ziemeļeiropas pievilcīgāko iepirkšanās centru. Līdzīgi kā Gunārs Ķirsons ir izveidojis Lido, kur cilvēki brauc pavadīt laiku ar ģimenēm, tāds centrs ir jāveido arī Centrāltirgū. Zivju paviljons jāpārveido par tādu, kur ir akvāriji ar zivīm, baseini....", apliecinot: "/../ es jums stāstu konkrētu projektu, ko mēs realizēsim nākamo četru gadu laikā, ja es būšu Rīgas mērs.".

Ģenerālprokuratūras prokuroru grupa pabeigusi resorisko pārbaudi par žurnālista L.Lapsas iesniegtajās izdrukās atšifrētajām un J.Brūkleņa grāmatā Tiesāšanās kā ķēķis publicētajām tiesnešu telefonsarunām ar zvērinātu advokātu A.Grūtupu un A.Grūtupa biroja darbiniekiem, informēja Prokuratūras preses centrs.

Prokuratūras paziņojuma teksts: "Kaut arī iesniegtajās izdrukās telefonsarunu atšifrējumi nav precīzi un vairākos gadījumos neatspoguļo sarunu saturu, pārbaudes rezultāti ir pietiekami konstatējumam, ka iesniegtajās izdrukās atšifrētās un J.Brūkleņa grāmatā Tiesāšanās kā ķēķis publicētās telefonsarunas starp tiesnešiem, advokātu A.Grūtupu un A.Grūtupa biroja darbiniekiem ir notikušas, sarunās minētie konkrētie fakti sakrīt ar konkrētu civillietu materiāliem, arī SIA Lattelekom zvanu izdruku analīze apstiprina, ka izejošie zvani no zvērināta advokāta A.Grūtupa biroja atbilst telefonsarunu atšifrējumu izdrukās norādītajiem datumiem.

Bijušā Itālijas premjerministra Silvio Berluskoni seksa skandālā radies jauns pavērsiens, kad atklājies, ka Berluskoni maksājis marokāņu dejotājai, lai viņa melotu par attiecībām ar bijušo politiķi, vēsta MSNBC.

Marokāņu dejotāja ar iesauku Rūbija Siržuzagle jeb īstajā vārdā Karima El Mahruga ir viena no Berluskoni seksa skandāla centrālajām personām. Itālijas prokuratūra uzskata, ka Berluskoni maksājis nepilngadīgajai Rūbijai, par seksuālas dabas pakalpojumiem. Par šādu nodarījumu Berluskoni var nākties pavadīt līdz pat trīs gadiem cietumā.

Līdz šim marokāņu dejotāja noliegusi, ka viņai bijušas seksuālas attiecības ar Berluskoni, tomēr atzinusi, ka saņēmusi no bijušā Itālijas premjera tūkstošiem eiro. Berluskoni apgalvo, ka naudu maksājis, lai viņai un citām sievietēm «palīdzētu», taču saskaņā ar nesen noplūdušiem telefonsarunu ierakstiem – nauda bijusi paredzēta, lai nopirktu marokānietes klusēšanu.

Vilcināšanās risināt Jūrmalas domes situāciju liecina par Štokenberga uzdevumiem no ŠŠ un ciešo saikni ar R. Munkevicu

Atbildot uz RAPLM valsts sekretāra izteikumiem A. Stucka izteikumiem (Nedēļa Nr. 33-34), informēju, ka vienmēr esmu pastāvējis uz jaunu vēlēšanu nepieciešamību Jūrmalā.

Jau 2005.gada oktobrī vērsos pie toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes Freibergas ar lūgumu nākt ar likumdošanas iniciatīvu, ka nepieciešamas jaunas vēlēšanas Jūrmalā un ar aicinājumu ievēlēt Jūrmalas domes priekšsēdētāju tiešās vēlēšanās.

Lai gan Jūrmalā fiksēta pirmā pierādītā politiskā korupcija Latvijā, no prezidentes saņēmu noraidošu atbildi. Tāpēc lūdzu astotās Saeimas deputātiem izvērtēt stāvokli Jūrmalā un ierosināt jaunas vēlēšanas. Lai gan varas frakciju vadītāji atzina kritisko situāciju, nekas nemainījās.

Pasaule mainās, un pēdējos gados savu uzvaras gājienu turpina tā saucamā e-sporta industrija. Pamatā tas ietver to, ka savā starpā sacenšas gan profesionālie videospēļu spēlmaņi, gan amatieri.

Attiecīgi šādas virtuālās sacensības tiek straumētas internetā un uz to fināliem tiek pulcinātas pilnas arēnas ar skatītājiem, kuri uz šiem pasākumiem iegādājās biļetes.

Eksistē pieņēmums, ka ir milzīgs potenciāls pelnīt no šīs industrijas tālākas attīstīšanas, kas nozīmē lielākus ienākumus no reklāmām, to pašu biļešu pārdošanas, raidīšanas pa TV utt. Ik pa laikam pat tiek spriests, ka e-sporta pasākumiem blakus jau ierastajām sporta disciplīnām vajadzētu būt iekļautiem tradicionālo sporta spēļu programmās, kur labākajiem šīs jomas censoņiem tiek pasniegtas tādas pašas medaļas.

Arī šis apstāklis uzsver to, ka videospēļu industrija pašlaik atrodas straujas izaugsmes stadijā, un var paspekulēt, ka tā tālākā nākotnē pat, iespējams, tā mērķē uz Olimpiskajām spēlēm.

Lattelecom vērš abonentu uzmanību uz to, ka PVN likmes izmaiņas janvārī saņemtajos rēķinos tiks atspoguļotas tikai daļēji, tāpēc janvāra un februāra rēķinu summas atšķirsies pat pie vienāda telefonsarunu skaita un garuma.

Latvijas elektronisko pakalpojumu sniedzējs Lattelecom sākot ar šī gada 1. janvāri nepalielinās abonēšanas maksu balss pakalpojumiem. Nemainīgs paliks arī tarifs starptautiskajiem zvaniem un Brīvdienu tarifs. Taču sākot ar šī gada 1. janvāri abonentiem par Lattelecom telefonsakariem būs jāmaksā paaugstinātā PVN likme, informē uzņēmums.

Atbilstoši 2008. gada 12. decembrī LR Saeimas pieņemtajiem grozījumiem likumā Par pievienotās vērtības nodokli, PVN likme elektronisko sakaru pakalpojumiem sākot ar 2009. gadu tiek paaugstināta no 18% uz 21%, un to izjutīs arī Lattelecom klienti.

PVN likmes izmaiņas janvārī saņemtajos rēķinos tiks atspoguļotas tikai daļēji, tāpēc janvāra un februāra rēķinu summas atšķirsies pat pie vienāda telefonsarunu skaita un garuma. Tas skaidrojams ar to, ka janvāra rēķinos jaunā – 21% – PVN likme tiks piemērota pašai abonēšanas maksai, jo tā tiek aprēķināta par tekošo mēnesi, kā arī janvārī veiktajām telefonsarunām. Tajā pašā laikā, maksa par telefonsarunām, kas tika veiktas decembrī, būs aprēķināta vēl ņemot vērā veco – 18% – PVN likmi. Februāra rēķinos gan abonēšanas maksai, gan maksai par janvāra sarunām tiks piemērota 21% PVN likme.

Sliktāks par muļķi ir tikai muļķis ar iniciatīvu. Šis vecais teiciens nāk prātā, domājot par jaunāko valdības iniciatīvu, kas paredz, ka bankām būs jāziņo Valsts ieņēmumu dienestam (VID) par tām fiziskajām personām, kuru gada apgrozījums banku kontos pārsniedz 15 000 eiro gadā jeb 1250 eiro mēnesī.

Teiksim tā, summa nav nekāda īpaši lielā, tāds gada apgrozījums bankas kontā ir pietiekami daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Jautājums, ko tieši valsts vēlas noskaidrot, liekot ziņot par šādām personām VID, ir visai neskaidrs. Vai tādējādi grib “izķert” aplokšņu algu saņēmējus? Visai apšaubāmi. Tikpat apšaubāmi, ka tādējādi izķers iespējamos kukuļņēmējus. Pagaidām tas izskatās pēc darbības imitācijas. Tā teikt, ar ēnu ekonomiku jācīnās, ar negodīgiem koruptīviem darījumiem jācīnās, ar terorisma finansētājiem jācīnās, tad kā nu mākam, tā maunam.

Var jau teikt, ka godīgam pilsonim nav no kā baidīties, jo viņam taču nav ko slēpt. Tajā pašā laikā demokrātijā spēkā ir princips, ka valsts no iedzīvotājiem prasa tikai to informāciju, kas tai nepieciešama savu funkciju veikšanai. Minētajā gadījumā nav skaidrs mērķis, kādēļ valstij būtu nepieciešama šāda informācija. Tas ir tas pats, kas ar telefonsarunu noklausīšanos. No vienas puses, man jau nav ko slēpt, klausieties veseli, tikai kāpēc? Ne velti atļaujas telefonsarunu noklausīšanai dod tikai tad, ja tam ir leģitīms iemesls, proti, aizskarta sabiedrības drošība.

Raimonds Lazdiņš otrdien Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Ģenerālajā asamblejā tika ievēlēts LOK prezidenta amatā.

Uz LOK prezidenta amatu kandidēja arī Viesturs Koziols, Arnis Lagzdiņš un Jānis Reirs.

Latvijas Handbola federācijas (LHF) viceprezidents Lazdiņš, kuru jau izvirzīšanas laikā atbalstīja 16 sporta veidu federācijas, balsošanas pirmajā kārtā saņēma 61 no 107 balsīm, Starptautiskās Ledus hokeja federācijas (IIHF) Padomes loceklim Koziolam bija 23 balsis, Latvijas Airēšanas federācijas (LAF) prezidentam Reiram 12 un Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) prezidentam Lagzdiņam - 10.

No sākotnējiem pieciem kandidātiem savu kandidatūru vēl pirms balsojuma atsauca Latvijas Burāšanas savienības Goda prezidents Ansis Dāle.

Lazdiņš darbojas politiskās partijas "Platforma 21" vadībā, bet pēc ievēlēšanas LOK prezidenta amatā ir solījis pamest LHF viceprezidenta amatu un neturpināt darbu politiskajā partijā. "Platforma 21" ir pārpalikumi no Alda Gobzema savulaik veidotās partijas "Likums un kārtība", kas vēlāk pārtapa par "Katram un katrai". Šī partija nespēja iekļūt 14.Saeimā, taču ieguva pietiekami lielu vēlētāju atbalstu, lai saņemtu valsts finansējumu, kas šim politiskajam spēkam ir nepilni 190 000 eiro gadā.

Par krīzi Latvijas drukāto mediju tirgū, tās cēloņiem un sagaidāmajām negatīvajām sekām valstiskā līmenī Guntars Gūte sarunājas ar nupat slēgtā reģionālā laikraksta Ludzas Zeme izdevēju un galveno redaktori Laimu Linužu.

Latvijas drukāto mediju tirgū nupat, 28. jūnijā, iezīmējās vēl viena, atļaušos teikt, skumja diena – savu uzticamo lasītāju rokās pēdējo reizi nonāca viens no Latgales zināmākajiem un ilggadīgajiem laikrakstiem Ludzas Zeme (LZ). Cik ilgi jūs bijāt saistīta ar laikrakstu?

Ludzas Zemē sāku strādāt 18 gadu vecumā uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas un bez pārtraukuma tur nostrādāju septiņus gadus. Pēc tam kādu brīdi dzīvoju Rīgā un strādāju Latvijas Avīzē, bet pēc tam pavērās iespēja kļūt par LZ īpašnieci un atgriezos Ludzā – šos pēdējos desmit gadus esmu bijusi gan LZ īpašniece, gan galvenā redaktore, gan uzņēmuma vadītāja. Mans vīrs Dāgs LZ pildīja gan žurnālista, gan redaktora, gan šofera, gan mājaslapas un sociālo tīklu redaktora, dažreiz maketētāja pienākumus, gan birojā pieņēma reklāmas un sludinājumus. Kādā brīdī lūdzu vīram nākt palīgā strādāt avīzē, jo bija tik grūti strādāt, ka gribējās visu pamest, līdz ar to vīra atnākšana uz LZ savā ziņā bija glābiņš. Jāatzīst, LZ pastāvēšanu būtībā nodrošināja tas, ka bija cilvēki, kuri ar pienākuma apziņu katrs darīja teju piecu cilvēku darbu. Mēs visu šo laiku vilkām šo smago nastu.

Tikai ar likuma regulējumu nav iespējams iepirkumos izskaust karteļus, pirmdien intervijā Latvijas Radio sacīja Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) vadītāja Dace Gaile.

«Problēmas ar karteļiem nav jaunas - tās eksistē tik pat ilgi, cik pastāv tirgus,» teica Gaile. Viņa arī norādīja, ka šobrīd likumā noteiktais regulējums ir pietiekams plašs, bet tiek atrasti arvien jauni un jauni veidi, kā visus regulējumus apiet. «Lai cīnītos ar karteli (...) risinājumiem, pirmkārt, ir jābūt kompleksiem, kā arī diezgan radikāliem,» sacīja IUB vadītāja.

Viņa arī atzīmēja, ka publisko iepirkumu regulējums ļoti lielā mērā aizstāv uzņēmējus.

«Mūsu iespējas ierobežo likums. Mēs varam pateikt, ka slikts ir tas iepirkums vai tā norise, kas neatbilst likumam, taču jāņem vērā, ka publisko iepirkumu regulējums ļoti lielā mērā aizstāv uzņēmējus,» pauda Gaile, piebilstot, pat ja IUB konstatētu kādu noziedzīgu nodarījumu, uzņēmumam ir iespēja veikt tā saucamo pašattīrīšanos un mēģināt pierādīt, ka, piemēram, atlaižot konkrētās personas, veicot izmaiņas personālā, uzņēmums vēl aizvien ir uzticams.

Parex bankas akcionāri nelūdza valdību atņemt tiem akcijas, neprasīja banku pārņemt. Tas tika izdarīts, pakļaujoties spiedienam no valdības puses. Vienīgais, ko prasīja akcionāri – izsniegt bankai garantiju, lai varētu sarunāt sindicētā kredīta termiņa pagarinājumu.

To savā paziņojumā min bijušie Parex bankas akcionāri Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis, komentējot publiskoto Valsts kontroles secinājumu, ka Parex bankas pārņemšana notikusi nevis valsts, bet bijušo akcionāru interesēs.

Valsts kontroles paziņojums precīzi raksturo situāciju, kas izveidojās pagājušā gada beigās, proti, valstij bija iespēja atbalstīt lielāko vietējo banku, pielietojot to pašu mehānismu, kuru tajā brīdī izmantoja daudzas Eiropas valstu, Skandināvijas valstu valdības, palīdzot savām bankām.

Tajā brīdī tirgū pieauga krīze, zviedru valdība paziņoja par to, ka iepludina naudu savās bankās, kam sekoja noguldījumu samazinājums Parex bankā. Visi nepārdomātie paziņojumi no valdības puses, ka banku novedīs līdz bankrotam, ka to slēgs, tikai provocēja līdzekļu aizplūdi no bankas. Bankas akcionāri nelūdza valdību atņemt tiem akcijas, neprasīja banku pārņemt. Tas tika izdarīts, pakļaujoties spiedienam no valdības puses. Vienīgais, par ko prasīja – izsniegt bankai garantiju, lai varētu sarunāt sindicētā kredīta termiņa pagarinājumu.

Mērķtiecība ir vārds, ko Ieva Blūma sarunā atkārto bieži. Jau astoņus gadus viņa dzīvo Dānijā un ir māksliniece uzņēmēja, kā arī trīs bērnu mamma.

Māksla un bizness

Dānijā Ieva no­kļuva pēc pirmās Rīgā gūtās atzinības ar grafikām Brīnumzeme un Dānijas Kultūras institūta uzaicinājuma veidot grafikas grāmatu. «Kopenhāgenā es pēkšņi izjutu, ka tiek novērtēta un respektēta mana individualitāte. Cil­vēkus šeit fascinē tieši tas, ka es daru kaut ko atšķirīgu, nāku ar savām idejām un neiekļaujos standarta rāmjos. Rīgā tā nebija,» atceras Ieva. Tikai pirmo mēnesi Dānijā viņa izmantojusi piešķirtās stipendijas atbalstu, viss pārējais ir sasniegts pašas spēkiem. Ieva atzīst, ka visus šos gadus veltījusi sevi abām jomām - mākslas radīšanai un pārdošanai, biznesam. «Tas ir tāds pats bizness kā visi citi - sarunāt tikšanos ar, piemēram, bankas direktoru, prezentēt viņam savu mākslu, diskutēt par cenām? Tas ir ļoti intensīvs darbs, kam Dānijā nododas tikai retais. Ļoti dau­dzi mākslinieki vēlas dzīvot no savas mākslas, bet tikai nedaudziem tas izdodas. Liela daļa mākslinieku Dānijā dzīvo no sociālajiem pabalstiem vai ar kādas labas galerijas atbalstu,» stāsta Ieva. Dzīvojot Dānijā, Ieva ir izstādījusies un pārdevusi darbus 38 lielos uzņēmumos. «Dānijā ir ļoti spēcīgas mākslas tradīcijas, māksla ir kā sadzīves elements gan personiskajā, gan biznesa vidē. Gandrīz visos lie­lā­­kajos uzņēmumos ir mākslas klubi, kuros darbojas cilvēki, kas interesējas par mākslu. Šie klubi katru mēnesi izvēlas mākslinieku, kura darbus viņi grib redzēt savā uzņēmumā un pēc tam, iespējams, iegādāties.» Palīdz tas, ka sabiedrībā ir liela interese par mākslu. Eļļas glezna birojā pie sienas ir tikpat prestiža lieta kā grezna automašīna. Tomēr, no otras puses, nav arī tā, ka Dānijā māksla tiktu ļoti atbalstīta. «Dāņi ir nācija ar ļoti augstu pašapziņu, dzīves līmeni un lielām izvēles iespējām, un viņi vispirms atbalstīs savējos. Ja viņiem patīk tas, ko mākslinieks dara, tad viņi izrādīs interesi. Ja cilvēkus mani darbi neuzrunātu, es tos nekad nevarētu pārdot.»

Igaunijā ir vajadzīga latviešu pieredze — Dace Zundure turp devusies, lai palīdzētu attīstīt pārdošanas mākslu.

Iepriekš Rimi Baltic zemo cenu veikalu tīkla komercdirektore Baltijā, tagad Dace Zundure atbild par visiem Rimi Eesti Food iepirkumiem trīs mazumtirdzniecības tīklos un ir uzņēmuma kategoriju vadības direktore. Baltijas mazumtirdzniecības nozarē šāds amats parādījies salīdzinoši nesen.

«Esam vairāk sākuši analizēt produktus pa grupām un domāt, kā tos piedāvāt pircējiem, lai atvieglotu pirkuma izvēli. Piemēram, limonādi var pirkt, lai izdzertu tūlīt vai mājās. Atkarībā no tā cilvēki izvēlas mazāka vai lielāka tilpuma pudeles, kas savukārt nosaka to izvietojumu veikalā — limonāde tūlītējai lietošanai tiek novietota tuvāk izejai.

Jebkura biznesa izveide ir liels izaicinājums, taču uzņēmējiem nevajadzētu baidīties mēģināt, jo rezultātu var sasniegt tikai darot, norāda Fēlikss Lūkins, Dr.Lūkina acu klīnikas dibinātājs un vadītājs.

Esot biznesā jau 20 gadus, varu teikt, ka tas nav vienkārši, jo arī administratīvais un birokrātiskais slogs Latvijā kļūst arvien sarežģītāks, teic F.Lūkins. Tajā pašā laikā es uzskatu, ka neviens izaicinājums nav nepārvarams, un mani priecē, ka šīs tirgū pastāvošās grūtības nebaida savu roku biznesā iemēģināt arī jauno paaudzi, norāda uzņēmējs.

Zina, ko vēlas

Jau bērnībā es sapņoju kļūt par ārstu, stāsta F.Lūkins. “Atceros, ka skolotāja bija pārsteigta un brīnījās, ka es tik agri, jau pirmajās klasēs, biju nodefinējis, ka būšu ārsts. Protams, savu lomu šajā gadījumā spēlēja arī fakts, ka es nāku no ārstu ģimenes. Mans tēvs, māte, vectēvs un vecmāmiņa darbojušies medicīnā - vesela ārstu dinastija! Arī savu pirmo naudu nopelnīju slimnīcā - es pat vēl negāju skolā, kad vienu vasaru palīdzēju tētim slimnīcā. Tētis bija neiroķirurģijas klīnikas vadītājs, neiroķirurgs bērnu slimnīcā. Tad es vasarā pie viņa operāciju zālē strādāju par sanitāru, kaut ko mazgāju, vācu, locīju salvetītes un darīju citus mazus darbiņus. Četrpadsmit gadu vecumā kā sanitārs guvu arī savu pirmo oficiālo darba pieredzi. Tas tolaik daļēji vēl bija Padomju laiks, tāpēc strādāt šajā vecumā bija atļauts. Toreiz pat bija noteikums - ja, stājoties Medicīnas akadēmijā, jaunietis jau bija strādājis par sanitāru vai veicis līdzīgus pienākumus, par to iestājeksāmenos pienācās papildus punkti. Šī iemesla dēļ, paralēli mācībām vidusskolā, divus gadus strādāju - pēc skolas vakaros ar tramvaju braucu uz bērnu slmnīcu, kur naktīs dežūrēju, bet no rītiem devos uz skolu,” stāsta F.Lūkins, kuru pusaudžu gados aizrāva arī vēsture.

Uz LTV1 raidījuma de facto jautājumu: "Vai jūs plānojat atgriezties politikā?", Andris Šķēle šovakar atbildēja: "Es neplānoju ieņemt kādas amatpersonas statusu Saeimā, valdībā. Ja es esmu noderīgs un būšu vajadzīgs Tautas partijai, es vienmēr būšu gatavs to darīt. Jūs zināt, es esmu ļoti atbildīgs cilvēks vienmēr bijis, bet es šobrīd neredzu savu vietu, ja tā var teikt, amatpersonas statusā politikā."

Atbildot uz jautājumu: "Jau veidojot Godmaņa valdību, tas tika minēts kā īstermiņa projekts. Dažādi iemesli tika minēti, kāpēc tā. Kāda ir jūsu versija par to, cik ilgi Godmaņa valdībai vēl ir atlicis strādāt?", A. Šķēle sacīja:

"Godmaņa kunga profesionalitāte un pieredze dod, protams, viņam diezgan lielu iespēju strādāt ilgtermiņā. Bet man jāsaka, ka, protams, partijai, kurai ir desmit vietas, tikai desmit balsis Saeimā - man liekas, ka tas skaitlis ir apmēram desmit - tas nav pārāk daudz. Šī valdība ir veidota, lai veiktu arī noteiktus svarīgus pārkārtojumus valstī. Viens no tiem ir reģionālā reforma, kura vienreiz būtu jāpabeidz, jo reforma jau turpinās septiņpadsmit gadus. Ja neviens no tādiem būtiskiem uzstādījumiem valdības deklarācijā netiks realizēts, tad, protams, man šķiet, ka tā nebūs valdība, kas strādās ļoti ilgi. Bet man nav pamata šobrīd izdarīt kādus secinājumus, ka Godmaņa kungs negribētu pildīt savas valdības deklarāciju."

Es būtu ļoti laimīgs strādāt ar transportu, pat labāk nekā ar enerģiju, bet, ja turpināšu būt enerģētikas komisārs, es arī būšu priecīgs.

To Db.lv teica Eiropas Enerģētikas komisārs Andris Piebalgs īsi pēc tam, kad bija piekritis uz otru termiņu būt no Latvijas izvirzītais eirokomisāra kandidāts. Jautāts par tām jomām, ko viņš vēlētos vislabprātāk menedžēt, A. Piebalgs atbildēja, ka tas nav tik viennozīmīgi pasakāms.«Protams, enerģija ir interesanta un man ir zināma kompetence šajā jomā.

Tajā pašā laikā man arī nebūtu stipras sāpes darīt kaut ko citu, jo tas tomēr ir politisks darbs un kompetences politiskā darba veikšanai var iegūt salīdzinoši ātri. Es, piemēram, būtu ļoti laimīgs, strādāt ar transportu labāk nekā ar enerģiju, bet, ja būs enerģija, es arī būšu priecīgs,» tā A. Piebalgs. Par to, ka tik svarīgu jomu komisāra posteņi drīzāk varētu tikt piedāvāti kādai no lielajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, A. Piebalgs bija skeptisks: «Es domāju, ka lielā mērā piešķirtais postenis ir atkarīgs no personības, un man būs pietiekami svarīgs postenis, ja ne enerģija, tad ne mazāk svarīgs.»

Nodokļu amnestijas pasākumi, kas ļautu iedzīvotājiem un uzņēmumiem apmaiņā pret tūlītēju parādu veidā iekrātu pamatsummas samaksu faktiski atbrīvoties no soda procentiem, bija labi iecerēts un gana ilgi lolots pasākums, kas šonedēļ beidzot ir sācies.

To, cik personu pieteiksies izmantot šādu iespēju, vēl laiks rādīs, taču jau tagad ir skaidrs, ka šis pasākums potenciāli draud rezultēties ar kārtējās lietas skatīšanu Satversmes tiesā. Redz, visiem iedzīvotājiem tomēr ir tiesības uz to, lai dažādi likumi, to normas visiem tiktu piemērotas vienādi. Saistībā ar minēto nodokļu atbalsta pasākumu šis princips varētu arī palikt neievērots, jo cita starpā tas tiek attiecināts arī uz nekustamā īpašuma nodokli (NĪN).

Tātad runa ir par nodokli, kuru gan savulaik ieviesa valdība, taču piemērošanu faktiski nodeva pašvaldību rokās, ļaujot tām noteikt, kuriem iedzīvotājiem pienākas lielākas, bet kuriem - mazākas likmes. Tādējādi bija iecerēts panākt, ka NĪN dēļ problēmas nerastos sociāli maznodrošinātām ģimenēm, taču jau pašā fundamentā tika radītas divas problēmas. Pirmkārt, ļaujot pašvaldībām pašām izlemt, cik kam jāmaksā, tika pavērta laba iespēja tā dēvētajai draugu būšanai, spējai sarunāt un tamlīdzīgiem Latvijai raksturīgiem aspektiem. Respektīvi, tika radīta augsne tam, ka mazākas summas NĪN veidā var tikt aprēķinātas nevis tiem, kam tiešām šāds reveranss pienākas, bet gan tiem, «kam vajag». Otrkārt, vairāki eksperti jau ir norādījuši, ka nevajag aizmirst loģisko saikni - pašvaldību ienākumi ir tieši tik lieli, cik lielas summas tām izdodas iekasēt nodokļu, tostarp NĪN veidā. Tātad daļai pašvaldību pat ir pilnīgi vienalga, kā dzīvo cilvēki tajās, - galvenais, lai noteiktā datumā kasē ieplūstu nauda.

Ja visi radi nevar ierasties uz laulājamo svarīgo dienu, talkā nāk videokameras un tiešraides servisi , piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Ceriņu pumpuri izsprāguši un pārvērtušies krāšņos ziedos, piepildot gaisu ar reibinoši saldu smaržu. Jauniešu prātos un sirdīs virmo romantisks noskaņojums un, kā jau pavasarī ierasts, izskan «jā» vārds un tiek nosprausts kāzu datums. Lai cik ļoti censtos jaunais pāris, ne vienmēr izdodas piemeklēt datumu, kad visi svarīgie cilvēki var būt klāt svarīgajā notikumā, jo īpaši tad, ja daļa tuvinieku dzīvo citā valstī. Risinājums ir svinību atmosfēras «piegādāšana» mājās palicējiem ar video palīdzību.

Jau pierasts, ka tehnoloģijas spēj atrisināt daudzas problēmas. Kāzas nav izņēmums, un šodien pieejami daudzi specializēti kāzu tiešraides kanāli ar tematisku noformējumu. Viens no tiem ir Idostream.com. Šis mākoņpakalpojumu serviss piedāvā iespēju par aptuveni 180 eiro nodrošināt kāzu tiešraidi 50 lietotājiem vienlaikus, kā arī piekļuvi ierakstam trīs mēnešus pēc pašām kāzām. Skatītājiem pieejama arī virtuālā viesu grāmata, kurā ierakstīt laba vēlējumus. Savukārt pakalpojuma pircējam tiek atsūtīta sīka instrukcija, kā noorganizēt pārraidi. Līdzīgs serviss BridalStream.com papildus piedāvā izsūtīt arī elektroniskos ielūgumus uz e-kāzām, kā arī blakus video ievietot attēlu galeriju. Turklāt saturs pieejams arī mobilajās ierīcēs un viegli savienojams ar sociālajiem tīkliem Facebook un Twitter, kur dalīties priekā par jaunā pāra lielo dienu.

Saistībā ar plaši izvērsto diskusiju par to, kāpēc Latvijā uzņēmumiem ir grūti saņemt kredītus, un ka bankas uzskata ka visiem kam varētu izsniegt kredītus, tas jau ir izdarīts - gribētu dalīties ar dažiem novērojumiem, kas radušies laika gaitā strādājot ar finansējuma piesaisti ar Latvijas uzņēmumiem.

Šobrīd Latvijā kreditēšanas apmēru ziņā izveidojusies patiesi traģiska situācija – izsniegto kredītu apjoms Latvijā pret iekšzemes kopproduktu ir apmēram trīs reizes zemāks nekā vidējā Eiropas Savienības valstī. Sekas šādai situācijai ir lēna ekonomikas attīstība, valsts budžeta sastādīšanas grūtības un arvien augošā sajūta, ka ES valstu vidējo dzīves līmeni tuvākajā laikā mums panākt neizdosies.

Tomēr jāsaka, ka problēma ir krietni dziļāka nekā tikai banku nevēlēšanās kreditēt. Daži no šīs situācijas iemesliem, piemēram, ir dziļi iesakņojusies uzņēmēju neuzticība banku sistēmai, nevēlēšanās aizņemties bankās, kā arī neprasme to darīt. Uzņēmēji šobrīd drīzāk aizņemsies no kāda drauga, centīsies sarunāt pēcapmaksas nosacījumus no preču piegādātāja vai priekšapmaksu no klientiem, nevis ies uz banku. Un pietiekami daudziem uzņēmējiem izdodas šādā veidā regulēt sava uzņēmuma naudas plūsmu un laimīgi dzīvot bez kredītiem. Jāsaka, problēmas ir arī banku pusē – ja uzņēmējam pretī gadīsies ieinteresēts un uzklausīt gatavs klientu menedžeris, tad viņš, ticamāk, ka kredītu saņems. Un gluži otrādi – vairāki šobrīd Latvijas bankās strādājoši klientu menedžeri jau ieguvuši gandrīz leģendāru statusu, jo vienmēr atbild uzņēmējiem ar “nē”. “Oferta Finance” savā pagaidām neilgajā vēsturē ir saskāries ar vairākiem biznesa klientiem, kas pārstāv dažādus uzņēmumus ar pilnīgi dažādu finanšu situāciju, kas no vieniem un tiem pašiem klientu menedžeriem bankās saņēmuši pilnīgi vienādas atbildes uz kredīta pieprasījumiem – proti, “nē’”.

Lielākās problēmas, darbojoties kafejnīcu biznesā, ir darbinieku trūkums, augstas nomas maksas un īstermiņa īres līgumi, biznesa portālam Db.lv stāstīja franču maiznīcas «Cadets de Gascogne» direktors Juris Dembickis.

«Lielākā problēma šajā nozarē ir darbinieki, jo darbinieku nav. Mums ir jāstrādā arī sestdienās, bet taisām kafejnīcu ciet, jo nav darbinieku. Ja atnāk darbinieks, tad iedod viņam darbu, maksā algu un tad kaut ko aizrādi, piemēram, kāpēc nav galdiņš novākts. Ko izdara darbinieks? Novāc to galdiņu un nākamajā dienā neatnāk uz darbu, neatbild un tad paziņo, ka strādās citur. Mums Latvijā darbinieki var mainīt darbu kā vien grib – šodien šeit, rīt tur, parīt tur. Un arī slimības lapu problēma – atnāk, paraksta līgumu un pēc nedēļas paņem slimības lapu uz divām nedēļām. Atveru sociālos tīklus un redzu, ka cilvēks atrodas ārzemēs un atpūšas. Mēs maksājam 4 eiro stundā pirms nodokļu nomaksas un es uzskatu, ka tā ir laba alga šajā biznesā. Arī pie konkurentiem nav lielāka alga. Ja arī pacels algu, tad darbinieks sāks strādāt mazāk stundu, jo viņam pietiks naudas. Ir ļoti liela darbinieku mainība. Atnāk jauns darbinieks, kamēr visu iemācām paiet mēnesis vai divi un trešajā mēnesī aiziet prom, un mums atkal ir jāņem cits. Tas Latvijā ir ļoti sarežģīti,» komentē uzņēmējs.

Skatoties, kā pēc katrām vēlēšanām vai ministrijas nonākšanas citas partijas paspārnē mainās uzņēmumu valžu locekļi, neviļus rodas jautājums – kā šie cilvēki ir strādājuši pirms tam, ja jau tik steidzīgi ir jāmaina un ar ko labākas būs jaunieceltās amatpersonas. Jau gadiem mēs runājam, ka darbs lielo valsts uzņēmumu un institūciju pārvaldē faktiski ir partiju barotavas, taču tikpat ilgu laiku nekas nemainās – pie varas nonāk nevis profesionāļi, bet partijām pietuvinātas personas, kurām visbiežāk labākajā gadījumā interesē labi apmaksāts amats un citas šī statusa priekšrocības, bet sliktākajā gadījumā – izmantot savu stāvokli, lai partijām pietuvinātas personas varētu uz tā nopelnīt.

Lai gan formāli partijas savu ielikteņu virzīšanu amatiem motivē ar politisko atbildību, reāli tām tādas nav, bet šīs personas uzņēmumu vadībā realizē partijām pietuvināto cilvēku intereses. Nekā citādāk nevar nosaukt Privatizācijas aģentūras sasteigto valdes locekļu meklēšanu, kuriem faktiski bija tikai viena funkcija – parakstīt līgumu par bankas Citadele valsts daļas pārdošanu. Kur vēl var būt nožēlojamāk – pieņēma darbā, lai viņi uzņemtos atbildību un parakstītu līgumu, ko vismaz viens no viņiem īsti nemaz nav lasījis.

Uzskatu, ka gan iestāžu, gan lielo valsts kapitālsabiedrību vadībā ir jābūt profesionāļiem, kas ar darbiem sevi dzīvē ir pierādījuši, turklāt tos nevar izraudzīties tā, kā tas notiek patlaban – labākā gadījumā ir formāls konkurss, bet sliktākajā gadījumā – lēmumu paraksta valsts vai pašvaldības pārstāvis uzņēmumā. Uzskatu, ka ir jāveido institūcija, kas pēc starptautiskiem kritērijiem atradīs profesionāļus, kas vēlēsies un spēs veikt kvalitatīvu pārvaldību. Vēlams gan, lai jaunajā institūcijā strādātu tikai starptautiski speciālisti, jo nevienam jau nav noslēpums, ka Latvijā visi viens otru pazīst un visu var sarunāt.

Kā uzzināt, ka piens ir saskābis? Lielākā daļā gadījumu to noskaidro sadzīviskos apstākļos

Parasti šis «pētījums» notiek spontāni: ielejam pienu rīta kafijā un secinām, ka kafija kļuvusi nedzerama. Līdzīgi darbojas tests ar kukurūzas pār slām vai mannā putru.

Pārtikas rūpniecības nozarē tas viss ir nedaudz sarežģītāk, trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Laboratorijas testam, ja vajadzīgs tikai starprezultāts, nepieciešamas četras dienas, savukārt, ja vajadzīgs pilns slēdziens, tests var aizņemt pat septiņas dienas, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens inženierijas un tehnoloģijas katedras vecākā pētniece Dr.sc.ing. Linda Mežule. «Nāksies jūs apbēdināt, šeit apakšā neslēpjas seksīgs stāsts par nejaušiem romantiskiem atklājumiem. Mēs bijām izstrādājuši tehnoloģiju, kas ļauj identificēt dzeramajā ūdenī esošas baktērijas, un viens no nosacījumiem bija šā testa ātrums. Mūsu izstrādātais tests šo uzdevumu veica divās stundās. Tomēr zinātniekiem pašiem ir ļoti grūti savas idejas un izstrādes komercializēt. Neesam ne pārdevēji, kas spētu izskraidīt pie klientiem, ne arī veiksmīgi investīciju piesaistītāji. Tam ir vajadzīga mazliet cita specializācija un pieredze. Reiz vienā pasākumā radās iespēja pastāstīt par šo zinātnisko izstrādi jaunajiem uzņēmējiem, un mēs tikām uzrunāti – bija jautājums, vai tehnoloģiju var pielietot pārtikas rūpniecībā. Tā arī radās iespēja šo zinātnisko darbu komercializēt,» atceras L. Mežule.

Vajag rīkoties atbilstoši likumam, nevis likumu pielāgot situācijai, un tā attiecas arī uz teritoriālo plānojumu. Tā intervijā laikrakstam Dienas bizness uzsver Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, norādot, ka Rīgas ostas plānojums nevar būt kā balta lapa.

Satversmes tiesa ir aizliegusi īstenot Rīgas pilsētas attīstības plānu ostas teritorijā. Kāpēc īsti tika uzskatīts, ka šā plāna realizācijas gadījumā netiks ievērota Satversme?

Ar šo spriedumu nav aizliegts attīstīt Rīgas ostu. Tajā ir teikts, ka Rīgas teritorijas plānā tā daļa, kas attiecas uz brīvostas teritoriju, un kuras izmantošana pēc būtības atšķiras no esošās situācijas, nedrīkst stāties spēkā. Un tam ir savi iemesli. Izskatot šo lietu, tika konstatēts, ka Rīgas pašvaldība, pieņemot šos saistošos noteikumus, izdarīja trīs būtiskus procesuālus pārkāpumus, kuru dēļ tie nedrīkstēja tikt pieņemti. Pirmie divi no tiem ir saistīti ar stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējumu. Pilsētas teritorijas plānojumā šis novērtējums tieši attiecībā uz ostas teritoriju nav veikts, un to var secināt no Vides pārraudzības valsts inspekcijas atzinuma, kur ir skaidri pateikts, ka diemžēl ir tikai iezīmēta ostas teritorija, bet nav noteikts nekas sīkāk. Tika arī pieļauts, ka šis novērtējums tiks iekļauts Rīgas ostas attīstības programmā, taču likumdošana nepieļauj to darīt. Jebkuras ostas attīstības programma nav ārējais normatīvais akts, bet trešajām personām ir saistoši tikai ārējie normatīvie akti. Piemēram, būvatļaujas var tikt izsniegtas tikai saskaņā ar teritorijas plānojumu, nevis ostas attīstības programu. Protams, ja otsas teritorijā tiks būvēta, piemēram, kāda rūpnīca, būs jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, taču ir jābūt arī kopējam strātēģiskajam ietekmes uz vidi novērtējumam.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild AS Sentor farm aptiekas un AS Recipe plus valdes priekšsēdētājs Dmitrijs Juskovecs. Fotogrāfijas no personīgā arhīva skatāmas raksta galerijā.

- Trīs svarīgākie fakti par Jūsu pārstāvētajiem uzņēmumiem?

Pirmkārt, abi uzņēmumi, kurus pārstāvu, kā Latvijas kapitāla uzņēmumi ir vieni no lielākajiem katrs savā jomā. Tas ir nozīmīgi, jo Latvijā varam vērot, ka līderpozīcijas daudzās mūsu tautsaimniecībai svarīgās jomās ir ieguvuši ārzemju uzņēmumi.

Otrkārt, abi uzņēmumi strādā jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. AS Sentor farm aptiekas īpašumā esošais zīmols Mēness aptieka ir viens no pirmajiem aptieku zīmoliem Latvijā, tātad tam jau ir gandrīz 20 gadi. Tā ir gara veiksmīgas taktikas un stratēģijas vēsture, kuru veido un ar savu darbu, idejām attīsta pašmāju komanda. Tas apliecina, ka ne tikai no citām zemēm aizgūtas idejas var izpelnīties Latvijas patērētāju uzticību.