Apspriežot ar kādu uzņēmēju vienā no Vācijas centrālajiem laikrakstiem aprakstītu tēmu par biogāzes nākotni, mans sarunu biedrs izteicās, ka Latvijas lauku atpalicība lielā mērā jāsaista ar intelektuālā potenciāla trūkumu ministrijās.
Plašais un analītiskais raksts avīzē atklāja, kādas ir pasaules un Eiropas ideoloģiskās tendences, kā tās iespaido ekonomiku un kādu labumu no tā visa varētu gūt zemnieku saimniecības, norādot, kurā virzienā tām būtu jāstrādā un kādi līdzekļi jāizmanto. Rakstu papildināja shēmas un piemēri no konkrētām zemnieku saimniecībām, kuras sākušas biogāzes izmantošanu. Latvijas presē tikpat kā nav gadījies lasīt šādus rakstus, par ko varbūt vaina jāuzņemas arī žurnālistiem, kas neaizraujas ar analītisko materiālu radīšanu. Bet es arī neatceros, ka kāda no ministrijām būtu sniegusi kādu analītisku faktu materiālu, kurā būtu precīzi norādīta valdības stratēģija tajā vai citā jomā, tuvāko 10 – 15 gadu laikā, atklājot arī taktiskos instrumentus, ar ko šī stratēģija varētu tapt realizēta. Nezinu pat, vai ir bijuši kādi konkrēti ieteikumi vienas vai otras nozares uzņēmējiem, tajā skaitā lauciniekiem, kurā virzienā būtu jālaužas un kuras lietas kā absolūti neperspektīvas jāatmet. Piemēram, vai ir bijuši konkrēti valdības ieteikumi, ko darīt līdzšinējiem cukurbiešu audzētājiem? Mans sarunu biedrs atbildēja vienkārši – kurš tad lai šādu informāciju sniegtu, nav taču tādu Zemkopības ministrijas darbinieku, kuri orientētos šajos procesos un spētu izdarīt Latvijas apstākļiem atbilstošus secinājumus. Tas pats esot Izglītības ministrijā – par kādu nākotnes izglītību varot runāt, ja IM ierēdņi esor ar neticami šauru redzesloku. Nezinu, vai tā tiešām ir, taču tas, ka ministrijas nemētājas ar ieteikumiem un perspektīvo ceļu norādēm, ir fakts. Un dažkārt atbildīgo amatpersonu izteikumi liek aizdomāties – vai tiešām šī persona tā arī domā vai izliekas par muļķi? Piemēram, izglītības ministres publiskie izteikumi par to, cik dāsna ir ministrija, jo gatava jaunajiem pedagogiem maksāt pat 220 latu algu! Vai gadījumā ministre negribētu arī savai algai noņemt vienu nulli un pamēģināt sākt dzīvi jaunā vietā – bez dzīvesvietas, bez iedzīves, bez iespējām saņemt kādus papildlabumus? Un skolās mēnešiem nav angļu valodas vai kāda cita priekšmeta, jo nav, kas tos māca. Skolēni arī neredz īpašu jēgu mācīties, jo vieglāk ir pēc pamatskolas laisties uz Īriju un nopelnīt kaut ko dzīves sākumam.
Ja pilsētas uzņēmēji vēl spēj paši atrast informāciju internetā, braukājot uz citām valstīm u. tml., un gudrākie arī spēj izdarīt tālejošus secinājumus, tad vienkāršais latviešu zemnieks tiek turēts pilnīgā tumsībā. Viņš ar skaudību skatās uz kaimiņu, kam vēl ir mežs, ko pārdot, uz dāņiem, kam ir jauni un jaudīgi traktori, pats ar tām pašām vecajām mēslu dakšām tīra kūti, sasien jostu ciešāk, lai sanāktu naudiņa piena dzesētājam, jo citādi arī šis ienākums zudīs. Par internetu pat nesapņo – lielā daļā Kurzemes lauku joprojām pieejama ir tikai iezvanpieeja, kas prasa 15 minūtes viena e-pasta izlasīšanai, kur nu vēl atļauties sērfot internetā! Ierobežotie līdzekļi liedz pirkt izglītojošu literatūru, ceļi ir sabrukuši, tāpēc braukāt uz kursiem ir iespējams tikai labos laika apstākļos, un degviela jau arī ir pārāk dārga. Un elektrība, un minerālmēsli, un miglojamais materiāls. Bet par alternatīvām viņi daudz neko nezina. Gribot negribot rodas aizdomas, ka kādam tas ir izdevīgi. Jau senie valdnieki teica – tauta jātur tumsībā, jo muļķus ir vieglāk valdīt.
