«Latvija ir mazs tirgus, un jebkuras izmaiņas, kas notiek, arī jūtam — vai ir pārāk slapjš, vai pārāk sauss, vai kas cits,» skaidro kokapstrādes tehnikas tirdzniecības un zāģlentu ražotāja SIA Obrets prezidents Vilmārs Jansons. Viņš norāda, ka visuzkrītošākā ir zāģbaļķu grēdās iekrautās kokzāģētavas. «Tik daudz baļķu pie zāģētavām sen nav redzēts, jo, skujkoku apaļkoksnei cenām krītoties, tās ir kļuvušas pavelkamas nevienam vien mazajam zāģētājam,» uzsver V. Jansons. Viņš atzīst, ka tik daudz mazo zāģētāju, cik bija pirms 8 — 10 gadiem, protams, sen vairs nav. Tomēr V. Jansons ir novērojis, ka daļa no tiem lentzāģiem, kuri kādu laiku nav darbināti, tagad pēc vētras atkal sākuši darboties; to rādot arī klientu pieprasījums. «Mūsu pārdoto Wood- Mizer lentzāģu trumpis bija koksnes un enerģijas taupīšana, bet tagad jaunākie modeļi ļauj ietaupīt arī uz darbaspēka un tie faktiski ir jau mazas kokzāģētavas, kuras savu dzīvotspēju ir pierādījušas gan tepat Pierīgā, gan reģionos,» uzsver V. Jansons. Viņš pieļauj, ka pēc vētrā nogāzto/lauzto koku sazāģēšanas (cenu kāpuma skujkoku baļķiem) mazajiem atkal būs ekonomiski smagi darbināt savas zāģētavas, jo samērā augstas ir darbaspēka izmaksas. Tiesa, nelielajiem ir iespēja attīstīties dziļākas pārstrādes produktu ražošanā, uzsver V. Jansons. Viņš atzīst, ka pirms vētras ir bijuši noslēgti līgumi par konkrētu kokapstrādes darbgaldu piegādi, taču pēc vētras pircēji lūguši atlikt piegādes termiņu, jo viņi iekārtām paredzēto naudu iztērējuši baļķu iepirkšanai. Savukārt daļai šīs iekārtas vienkārši būtu nepieciešamas, lai varētu ražot dārgākus koksnes izstrādājumus un tādējādi gūt papildu ienākumus un var būt arī peļņu. «Tā ir pretruna, un faktiski tas ir milzīgs potenciālo aizņēmēju lauks, taču nekādu dižo aktivitāšu no banku un citu finanšu aizdevēju puses šajā lauciņā nemana,» atzīst V. Jansons. Viņš atzīst, ka attīstajās valstīs tehnikas tirgotājam nav tik ļoti jāpiedomā, ko un kā tirgot kā, piemēram, Latvijā. «Latvijā joprojām vairāk skatās uz iekārtas cenu, nevis iespējām, kā uztaisīt ekonomiskāk (nevis lētāk), atbilstoši tehnoloģiskajām jaudām un vajadzībām utt.,» secina V. Jansons. Viņš atzīst, ka reizēm esot skumji noraudzīties, kā klients, pērkot lētāko, pats sev sagādā problēmas perspektīvā, jo pēc tam kaut ko labot ir daudz grūtāk un arī dārgāk. Pēkot morāli novecojušo tehnoloģoiju, it īpaši pirmapstrādē — zāģēšanā, kur ir samērā zema pievienotā vērtība, šīs tehnikas pircēji riskē kļūt konkurētnespējigi, skaidro V. Jansons.