Valsts pārvaldes algas sasniegušas ES vidējo līmeni, privātajam sektoram līdz tam vēl tālu.

Piecpadsmit Latvijas valsts iestādēs (tostarp KNAB, Ekonomikas, Finanšu un Veselības ministrijā) 2024. gadā vidējais neto atalgojums uz vienu nodarbinātu štata vietu pārsniedza darbaspējīgo iedzīvotāju neto ienākumus vidēji Eiropas Savienībā (25,5 tūkstoši eiro), liecina Eurostat dati, Valsts kancelejas publiskotie dati par darba samaksu un nodarbinātajiem valsts pārvaldē, kā arī Valsts kasē iesniegtie valsts pārvaldes iestāžu gada pārskati. Daudzu Latvijas valsts iestāžu algas visumā atbilst ES vidējam līmenim, tikai Latvijas privātais sektors kaut kā netiek līdzi Latvijas valsts sektora ambīcijām.

Lai iegūtu datus par Latvijas valsts iestāžu darbinieku vidējo atalgojumu, tika izmantoti 2024. gada pārskati par faktiskajiem valsts iestāžu izdevumiem, kādi tie ir iesniegti Valsts kasē. Par visām valsts iestādēm ir izmantotas atskaites par valsts pamatbudžeta izpildi.

Vidējā bruto mēnešalga Igaunijā pērn bija 2092 eiro jeb par 5,6% lielāka nekā 2024. gadā, liecina Igaunijas Statistikas departamenta dati.

Statistiķi norādīja, ka algu pieaugums Igaunijā pērn bija lēnāks nekā iepriekšējos gados, taču, neskatoties uz to, vidējās bruto algas pieaugums reģistrēts visos apriņķos.

Vidējais atalgojums pirms nodokļu nomaksas pērn– 1815 eiro

2025. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu...

Statistiķi norādīja, ka vidējā bruto alga Igaunijā pērn visaugstākā bija Harju apriņķī, kur tā bija 2336 eiro mēnesī, kas ir par 5,3% vairāk nekā 2024. gadā. Galvaspilsētā Tallinā vidējā alga sasniedza 2451 eiro mēnesī, bet citviet Harju apriņķī tā vidēji bija 1957 eiro mēnesī.

Tartu apriņķī vidējā bruto alga bija 2112 eiro mēnesī, kas ir par 5,9% vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Salīdzinājumā ar 2024. gadu visstraujāk vidējā alga pieaugusi Valgas, Pelvas un Raplas apriņķos, kur vidējās algas pieaugums pārsniedza 6,5%.

Savukārt no ekonomikas nozarēm vislielākās algas pērn reģistrētas informācijas un komunikāciju sektorā, kur vidējā mēnešalga sasniedza 3651 eiro. Finanšu un apdrošināšanas jomā vidējā alga bija 3338 eiro, savukārt elektrības, gāzes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas sektorā vidējais atalgojums sasniedza 2948 eiro mēnesī.

Vismazākās vidējās mēnešalgas bija viesu izmitināšanā un sabiedriskajā ēdināšanā, kur vidējais atalgojums bija 1333 eiro, bet citu pakalpojumu jomā vidējā alga bija 1379 eiro, kas salīdzinājumā ar 2024. gadu ir attiecīgi par 5,4% un 5% vairāk.

Gada salīdzinājumā visstraujākais atalgojuma pieaugums reģistrēts enerģētikas sektorā. Elektrības, gāzes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas jomā vidējā alga pieauga par 9,3%, un ūdensapgādes, kanalizācijas, atkritumu apsaimniekošanas un sanācijas pakalpojumu pieaugums sasniedza 7,4%.

Apstrādes rūpniecībā vidējā bruto alga Igaunijā pērn pieauga par 7%, un tirdzniecībā tika reģistrēts 4,9% kāpums.

Mediānā bruto mēnešalga 2025. gadā bija 1724 eiro, kas ir par gandrīz 6% vairāk nekā 2024. gadā.

Pērn Igaunijā bija 592 126 nodarbināto, kas ir par 1% mazāk nekā iepriekšējā gadā. Visvairāk nodarbināto strādāja apstrādes rūpniecībā - 100 617 jeb 17% no visiem nodarbinātajiem. Vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, kā arī motorizēto transportlīdzekļu remontā strādāja gandrīz 87 600 cilvēku, izglītībā nodarbināto skaits sasniedza nepilnus 65 000 cilvēku, savukārt cilvēka veselības aprūpē un sociālajā darbā strādāja gandrīz 49 000 cilvēku.

Tikai ceturtajā ceturksnī vidējā bruto alga Igaunijā bija 2155 eiro mēnesī, kas ir par 4,5% vairāk nekā 2024. gada pēdējos trīs mēnešos.

Visaugstākā bruto mēnešalga oktobrī-decembrī bija Tallinā, kur tā sasniedza 2506 eiro, savukārt viszemākā mēnešalga bija Valgas aprņķī - 1615 eiro.

Vidējā bruto mēnešalga Igaunijā pērn bija 1981 eiro jeb par 8,1% vairāk nekā 2023.gadā, liecina Igaunijas Statistikas departamenta dati.

Statistiķi norādīja, ka vidējā bruto alga Igaunijā pērn visaugstākā bija Tallinā, kur tā sasniedza 2325 eiro mēnesī, Harju apriņķī, kur tā bija 2218 eiro mēnesī, un Tartu apriņķī, kur tā bija 1995 eiro mēnesī.

Salīdzinājumā ar 2023.gadu visvairāk vidējā alga pieaugusi Hīju apriņķī, kuri pērn tā bija par 9,9% lielāka nekā 2023.gadā, kā arī Austrumviru apriņķī, kur kāpums sasniedza 9,7%. Visos Igaunijas apriņķos vidējā alga pērn bija par vairāk nekā 6,5% lielāka nekā 2023.gadā.

Savukārt no ekonomikas nozarēm vislielākās algas reģistrētas informācijas un komunikāciju sektorā, kur vidējā alga pērn bija 3484 eiro. Otra lielākā vidējā alga - 3127 eiro mēnesī - bija finanšu un apdrošināšanas jomā, savukārt elektrības, gāzes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas sektorā vidējais atalgojums sasniedza 2697 eiro mēnesī.

Latvijas minimālā mēnešalga 2026. gadā Eiropas Savienības valstu vidū ir zemākajā minimālo algu grupā, kas nepārsniedz 1000 eiro mēnesī, liecina Eurostat jaunākie dati. Pēc pirktspējas paritātes standarta ir vēl sliktāk – aiz mums tikai Igaunija.

Eurostat publiskotā minimālās algas statistika attiecas uz valstu noteikto minimālo algu. Gadījumā, ja šāda likuma nav, nav arī informācijas. Ja noteikums pastāv, tad minimālā alga ir attiecināma uz lielāko daļu vai visiem darbiniekiem valstī. Minimālo algu norāda kā algas likmes bruto ienākumiem, proti, pirms nodokļiem. Dati ir gan pateicīgi salīdzināšanai, gan maldina par patiesajiem ieņēmumiem, jo nodokļu politika valstīs atšķiras.

Kopaina

Minimālā alga Eiropas Savienībā svārstās no 620 eiro mēnesī Bulgārijā līdz 2704 eiro mēnesī Luksemburgā. No 27 ES valstīm minimālā alga 2026. gada 1. janvārī bija noteikta 22 valstīs. Valsts minimālā alga nav noteikta Zviedrijā, Dānijā, Itālijā, Austrijā un Somijā. Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīs (Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice) minimālā alga nav noteikta. No 10 ES kandidātvalstīm septiņās minimālā alga ir noteikta (Melnkalne, Ziemeļmaķedonija, Moldova, Albānija, Serbija, Turcija un Ukraina). Savukārt Bosnijā un Hercegovinā, Gruzijā un Kosovā minimālās algas nav.

Latvijas reālās algas pieaugums no 1994. gada līdz 2024. gadam bijis 245%, Lietuvas – 290%, bet Igaunijas – 236%, liecina Igaunijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Marko Mikhelsona ieraksts sociālajā tīklā X, kuru izcēlis pašmāju rakstnieks un ekspolitiķis Māris Mičerevskis ar piebildi, ka vajadzētu izbeigt “vaidu kori”, kas dzied dziesmu, ka Latvijā viss ir slikti.

Dienas Bizness mēģināja noskaidrot - “Viss ir slikti” vai arī esam pilnīgā “Leiputrijā”?

Skaitļi runā – labi, slikti, patiesi?

Pirmais uzdevums bija konstatēt, vai M. Mikhelsons nav pārskatījies. Proti, reālo algu izmaiņas procentos Eiropas valstīs no 1994. gada līdz 2024. gadam tiek norādītas bez skaidri saskatāma avota, un pirmajā acu uzmetienā skaitļi Baltijā patiesi šokē, jo tuvākie sekotāji, piemēram, Polija, var lepoties vien ar 107,9% lielu reālās algas pieaugumu. Statistiskie dati ir atbilstoši OECD reālo algu aprēķiniem, ko starptautiskā organizācija veic jau ilgstoši visām OECD dalībvalstīm. Proti, tie ir patiesi uz papīra, bet jāteic, ka pirmā desmitgade atjaunotajā brīvvalstī nerit pēc normāliem ekonomikas likumiem, tādēļ atbildēt uz jautājumu skaidri un pārliecināti nav iespējams. Lai arī reālā alga nozīmē inflācijas iekļaušanu aprēķinos, vēl atliek jautājums - vai reālās algas pieaugums Latvijā nozīmē to, ka ikkatram cilvēkam ir iespēja nopirkt krietni vairāk preču un pakalpojumu? Ja tā būtu, mēs noteikti ēstu labāk, tomēr nezināmu iemeslu dēļ ļaudis sūrojas par pārtikas cenām. Situāciju kopš 1994. gada kropļo gan ēnu ekonomika, gan enerģētikas sektora transformācija, gan virkne makroekonomisko procesu, kas izrietēja kā sekas sistēmas pārejai no sociālistiskā uz kapitālistisko modeli.

Kā vienu no valsts budžeta izdevumu mazināšanas pasākumiem Evikas Siliņas valdība ir iezīmējusi izdienas pensiju sistēmas pārskatīšanu. Tas ir jautājums, kuram jau ilgstoši ir trūkusi politiskā apņemšanās un drosme, kā rezultātā arvien vairāk palielinās sistēmas atrautība no reālās situācijas.

Jau 2020. gadā Valsts kontrole ziņoja, ka valsts uzņemto saistību apmērs izdienas pensiju izmaksai nākotnē ir sasniedzis vismaz 4,5 miljardus eiro un, ka pie šādas situācijas attīstības, nepārskatot jau pastāvošās izdienas pensiju sistēmu, nākotnē tās var kļūt par teju vai nepanesamu slogu valsts budžetam.

Attēls Nr.1.Avots: Labklājības ministrija*

Dati par VSAA uzskaitē esošām izdienas pensijām un Aizsardzības ministrijas dati par militārpersonu izdienas pensijām, neieskaitot pensijas valsts drošības iestāžu amatpersonām.

Tam ir vairāki iemesli, taču kopš spēkā esošās izdienas pensiju sistēmas ieviešanas, pensiju vecuma kritērijs nav ilgstoši pārskatīts un izdienas pensiju saņēmēju loks, laikam ejot, ir būtiski paplašinājies. Turklāt, vispārējās pensijas saņēmējiem, neraugoties uz ievērojami garāku vidējo stāžu un ievērojami īsāku prognozējamo pensijas saņemšanas periodu, nekā izdienas pensijas saņēmējiem, pensijas ir ievērojami mazākas (sk.att.Nr.2).

2025.gada 2. ceturksnī vidējā bruto darba samaksa valstī bija 1808 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2024.gada 2. ceturksni, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 137 eiro jeb 8,2%. Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 12,69 eiro jeb par 11,2%. Nedaudz straujāks algu kāpums bijis privātajā sektorā.

2025.gada 2. ceturksnī, salīdzinājumā ar šā gada 1. ceturksni, mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 2,9%, bet stundas samaksa palielinājās par 9,4%.

2025.gada pirmajā pusgadā salīdzinājumā ar iepriekšējā gada pirmo pusgadu mēneša vidējā bruto darba samaksa par pilnas slodzes darbu valstī pieauga par 8,2%, bet salīdzinot ar 2024.gadu - par 5,8%.

Vidējā neto darba samaksa bija 1 342 eiro jeb 74,2% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 10,6%, apsteidzot gan patēriņa, gan atalgojuma pirms nodokļu nomaksas (bruto) kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 6,6%.

Šā gada trešajā ceturksnī vidējā bruto darba samaksa valstī bija 1835 eiro, un, salīdzinot ar 2024. gada trešo ceturksni, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 132 eiro jeb 7,8%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 12,12 eiro jeb par 4,6%.

Trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2025. gada otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 1,5%, bet stundas samaksa samazinājās par 4,5%. Stundas samaksas kritumu vienlaikus ar mēneša vidējās bruto algas pieaugumu visbiežāk nosaka tas, ka nostrādāto stundu skaits ceturksnī pieaug straujāk nekā kopējais darba samaksas fonds, jo trešajā ceturksnī bija par septiņām darba dienām vairāk nekā otrajā ceturksnī.

Vidējā neto darba samaksa bija 1361 eiro jeb 74,1% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 10,5%, apsteidzot gan patēriņa, gan atalgojuma pirms nodokļu nomaksas (bruto) kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 6,3%.

Latgales speciālā ekonomiskā zona (Latgales SEZ) jau devīto gadu sekmīgi darbojas Latgales reģionā, veicinot investīcijas, ražošanas modernizāciju un jaunu darba vietu radīšanu. Latgales SEZ šobrīd apvieno 38 kapitālsabiedrības ar īpašo statusu, kas aktīvi attīsta savu darbību reģionā. Kopumā noslēgti 94 investīciju līgumi, kuru kopējā vērtība pārsniedz 111 miljonus eiro.

Par to, kādas ir Latgales SEZ priekšrocības un ko uzņēmēji no tā iegūst, sarunājāmies ar Aldi Adamoviču, Latgales plānošanas reģiona attīstības padomes priekšsēdētāju.

Kā Latgales SEZ veicina uzņēmējdarbības attīstību Latgales reģionā?

Latgales speciālā ekonomiskā zona ir valsts atbalsta instruments, kas sniedz uzņēmējiem – gan ražotājiem, gan pakalpojumu sniedzējiem – iespēju, investējot Latgales reģiona ekonomikā, saņemt valsts garantētas nodokļu atlaides. Mūsu galvenais mērķis ir veicināt jaunu darba vietu radīšanu un uzņēmējdarbības attīstību Latgalē. Latgales SEZ priekšrocības ir pieejamas gan vietējiem uzņēmējiem, kuri plāno paplašināt un dažādot savu ražošanu vai pakalpojumu klāstu, gan ārvalstu investoriem, kas vēlas uzsākt uzņēmējdarbību Latgales reģionā. Tas ir nozīmīgs atbalsts uzņēmumiem, kas tiecas kļūt konkurētspējīgāki gan Latvijas, gan starptautiskajā tirgū. Vienlaikus tā sniedz būtisku ieguldījumu arī reģiona un valsts attīstībā, veicinot nodokļu ieņēmumu pieaugumu un kopējo ekonomisko izaugsmi.

Neraugoties uz darbaspēka trūkumu, atalgojuma līmenis Latvijā joprojām būtiski atpaliek gan no pārējām Eiropas Savienības (ES) valstīm, gan no Lietuvas un Igaunijas, liecina Eurostat dati.

Šobrīd minimālā alga Latvijā ir 740 eiro pirms nodokļu nomaksas, kas mūs ievieto to desmit ES valstu sarakstā, kur minimālais atalgojums joprojām nav sasniedzis 1000 eiro robežu. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati gan liecina, ka kopumā algas kļūst lielākas - gada laikā vidējais atalgojums privātajā sektorā pieaudzis par 9,4%, bet publiskajā sektorā - par 5,8%. Vislabāk atalgoto nozaru vidū pašlaik ir finanšu un apdrošināšanas, kā arī informācijas un komunikācijas pakalpojumu sniedzēji, bet zemākās algas novērojamas izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē.

Trūkst darbinieku

Lai gan kopumā algas aug, to līmenis Latvijā šobrīd ir nedaudz zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā, atzīmē Anta Praņēviča, darba tirgus pētījumu un konsultāciju kompānijas Figure Baltic Advisory valdes locekle. “Arī Eiropas līmenī Latvija ir starp valstīm ar zemāko atalgojumu, taču uz šo situāciju iespējams paraudzīties arī no cita skatupunkta - šādā veidā mēs varam veicināt uzņēmēju interesi par Latviju kā vietu, kur investēt un īstenot uzņēmējdarbību. Lielāku spriedzi Latvijā rada fakts, ka jau daudzus gadus atalgojuma līmenis pieaug straujāk nekā produktivitāte, un to lielā mērā ietekmē darbinieku trūkums. Šogad atalgojuma pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, gan ir palēninājies. Piemēram, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē mēneša pamatalgas pieaugums šogad ir 6,1%, kas ir zemākais vidējais pieaugums nozarē pēdējo piecu gadu laikā,” stāsta A.Praņēviča, neslēpjot, ka darba dēvēji joprojām izjūt darbinieku trūkumu.

Atalgojums ir būtiska mūsu darba dzīves sastāvdaļa, tā ir ne tikai atlīdzība par paveikto darbu, bet vienlaikus arī simbols tam, kā mūs novērtē darba devējs. Liela daļa no mums kādreiz sev uzdevuši jautājumu – vai mana alga ir “pareiza” jeb atbilstoša ieguldītajam darbam, tirgum, kā arī kolēģu atalgojumam? Taču daudz retāk uzdodam jautājumu, vai tā šķiet taisnīga? “Pareizs” un “taisnīgs” atalgojums nav viens un tas pats, un izpratne par šo jēdzienu atšķirību var būtiski ietekmēt darbinieku apmierinātību un lojalitāti darba devējam.

Viens atalgojums tabulā, cits – cilvēka izpratnē

“Pareizs” jeb atbilstošs atalgojums ir tehnisks rādītājs - skaitlis. Tas balstās tirgus datos - kā maksā citur, algu diapazonos un organizācijas noteikumos - kā veidojas atalgojums. Savukārt taisnīga alga jeb precīzāk – izpratne par to, ka mēs saņemam taisnīgu atalgojumu, balstās personiskajā pieredzē. Tā ir sajūta, ka darba devējs pret mums izturas godīgi, atklāti un ar cieņu. Ja “pareizs” atalgojums vairāk ir stāsts par tabulām, tad “taisnīgs” ir cilvēkiem. Galu galā tieši mūsu subjektīvā pieredze un izpratne nosaka, vai esam apmierināti ar algu un uzticamies darba devējam.

Taisnīgumu nevar panākt tikai ar skaitļiem

Mazumtirdzniecības apgrozījums 2025. gada decembrī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada decembri pieaudzis vien par 0,8 %, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Latvijas iedzīvotāji decembrī tērējuši piesardzīgāk, nekā tirgotāji bija cerējuši, ko apliecina arī mazumtirdzniecības uzņēmēju konfidences rādītāja samazinājums par 2,9 procentpunktiem. Vienlaikus šogad gaidāma mērena izaugsme, jo algu pieaugums turpinās pārsniegt inflāciju.

Šogad iedzīvotāji īstenos atliktos pirkumus

2026. gadā mazumtirdzniecības perspektīvas kopumā ir pozitīvas, taču izaugsme, visticamāk, būs pakāpeniska, nevis strauja. Pirktspēja turpinās uzlaboties, jo algu kāpums Latvijā saglabāsies straujāks par inflāciju. Inflācijas spiediens 2026. gadā varētu mazināties salīdzinājumā ar 2025. gadu, kas radīs labvēlīgu vidi patēriņa pieaugumam. Ja raugāmies uz vidējo bruto algu pieaugumu un vidējo cenu līmeņa izmaiņām pēdējos piecos gados, jāsecina, ka iedzīvotāju pirktspēja ir ievērojami uzlabojusies. Kopš 2021. gada sākuma vidējais bruto atalgojums Latvijā ir pieaudzis par 51,3 %, savukārt vidējais cenu līmenis – par 38,4 %. Ja ņemam vērē pēdējos gados īstenotās izmaiņas darba nodokļos, tai skaitā neapliekamā minimuma palielināšanu, tad reālo ienākumu pieauguma starpība pret vidējo cenu pieaugumu ir vēl lielāka.

Rīgā lielākā vidējā alga 2024. gadā ir bijusi Skanstē dzīvojošajiem, liecina trešdien domes Mājokļu un vides komitejā izskatītais "Pārskats par Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam un Rīgas attīstības programmas 2022.-2027. gadam ieviešanu".

Vidējā bruto mēneša darba samaksa Rīgā 2024. gadā bija 1738 eiro, gada laikā palielinoties par 8,3% jeb 133 eiro.

Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, algu kāpuma temps ir nedaudz samazinājies - iepriekš tas pārsniedza 10% gadā, bet 2024. gadā pieaugums bija mērenāks.

Būtiskas darba samaksas atšķirības iezīmējas Rīgas apkaimēs. Joprojām lielāka alga ir Skanstes apkaimē, strauji pietuvojoties 3000 eiro un iezīmējot būtiskas atšķirības ar pārējām apkaimēm. Vidējā alga šajā rajonā pērn bijusi 2974 eiro.

Nākamā lielākā vidējā alga ir Mežaparkā dzīvojošajiem - 2334 eiro. Šajā apkaimē pieaugums ir 9,2%.

Savukārt zemākā vidējā alga saglabājas Voleros - 1192 eiro.

Pēdējos mēnešos aizsāktā diskusija par cenu samazināšanu pārtikai pēc būtības ir vērtējama pozitīvi, tomēr vienlaicīgi izvēlētie virzieni un instrumenti maz ticams, ka sniegs cerēto rezultātu. Ja mērķis ir padarīt pārtikas produktus pieejamākus iedzīvotājiem, ir jāizvēlas daudz racionālāki un efektīvāki instrumenti.

Pirmkārt, Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kurā nav samazināta PVN likme pamatprodukcijai kā maizei, piena produktiem, gaļai, graudaugiem, olām un zivīm. Jāsamazina PVN likme pārtikas pamatkategorijām līdz 5 – 9% kā daudzviet Eiropā. Tas provizoriski ļautu samazināt pārtikas cenas par 12 – 16%.

Otrkārt, ļoti rūpīgi jāvērtē nodokļu likmju palielināšana un to ietekme, jo tas ir pretrunā valsts amatpersonu apgalvojumam par cenu samazināšanu pārtikai. Katru gadu pieņemtais valsts budžets Saeimā ir izaicinājums gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem, kā tikt galā ar tā radītajām papildu izmaksām. Uzņēmējiem tas nozīmē būt radošiem un atrast jaunus veidus, kā būt vēl īpašāk efektīviem un darboties ar maksimālu rentabilitāti. Bet, protams, šim ir arī limiti.

Katru gadu, tuvojoties Starptautiskajai sieviešu dienai, atkal aktualizējas jautājums par sieviešu un vīriešu iespējām darba tirgū, t.sk. par vienlīdzīgu atalgojumu. Šis gads ir īpašs, jo no jūnija Latvijā spēkā stāsies ES darba samaksas pārredzamības direktīva (Labklājības ministrija izstrādā un pieņems nacionālo likumu šīs direktīvas ieviešanai).

Direktīva paredz stiprināt mehānismus, lai praksē nodrošinātu vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu un šogad šie principi Latvijā kļūs ne tikai par diskusiju objektu, bet par konkrētu pienākumu.

Nepielāgotā atalgojuma atšķirība 15,8%

Vidējais atalgojums vīriešiem Latvijā šobrīd ir aptuveni 35 000 eiro gadā, savukārt sievietēm - 30 000 eiro. Starpība ir 15,8%. Kaimiņvalstīs atšķirība ir vēl lielāka - Lietuvā tā ir 17,8%, bet Igaunijā sasniedz 20,7%. Šie rādītāji ir pietiekami būtiski, lai radītu iespaidu par sistemātisku nevienlīdzību. Taču ir svarīgi saprast, ko tieši mēra šie skaitļi? 15,8% ir tā sauktais nepielāgotais atalgojuma atšķirības rādītājs. Tas atspoguļo kopējo ekonomikas struktūru, t.sk. nozaru sadalījumu, amatu proporcijas, darba slodzes atšķirības, mainīgā atalgojuma īpatsvaru. Šī atšķirība neveidojas tikai viena amata ietvaros. Tā veidojas karjeras attīstībā un profesionālajās izvēlēs, kur nozīme ir gan nozares specifikai, gan organizāciju struktūrai.

No šī gada noteikts fiksēts neapliekamais minimums un paaugstināta iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likme, paredz grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli".

Finanšu ministrija (FM) skaidrojusi, ka likums vērsts uz darbaspēka konkurētspējas palielināšanu un darbaspēka nodokļu sloga samazinājumu darba ņēmējiem ar zemiem un vidējiem ienākumiem, kā arī IIN piemērošanas vienkāršošanu.

Kopā šīs visas izmaiņas valsts un pašvaldību budžetiem 2025.gadā radīs 191,1 miljona eiro zaudējumus, 2026.gadā - 254 miljonu eiro zaudējumus, 2027.gadā - 287,5 miljonu eiro zaudējumus, bet 2028.gadā - 293,2 miljonu eiro zaudējumus.

FM norāda, ka izmaiņu rezultātā darba ņēmējiem, kuriem bruto atalgojums ir līdz 4000 eiro mēnesī, samazināsies maksājamais nodokļa apmērs un līdz ar to palielināsies neto atalgojums. Plānotās darbaspēka nodokļu izmaiņas pozitīvi ietekmēšot 95% strādājošo.

Šā gada 3. ceturksnī iekšzemes kopprodukts (IKP) salīdzināmajās cenās pieauga par 2,5%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Šā gada deviņos mēnešos pieaugums ir 1,7% pret pērnā gada deviņiem mēnešiem.

Deviņu mēnešu IKP faktiskajās cenās sasniedza 30,8 miljardus eiro, bet šā gada 3. ceturksnī IKP bija 11,2 miljardi eiro. Iepriecinošākais fakts, ka lielāko ieguldījumu IKP izaugsmē 3. ceturksnī veido tieši apstrādes rūpniecības nozare. Nepatīkamākais, ka importa izaugsme apsteidz eksporta apjomu pieaugumu.

Apstrādes rūpniecība - izaugsmes priekšgalā

3. ceturksnī lielāko ieguldījumu pievienotās vērtības izaugsmē devusi ne tikai apstrādes rūpniecība, bet arī būvniecība, tirdzniecība un operācijas ar nekustamo īpašumu, kā arī izmitināšana un ēdināšanas pakalpojumi.Apstrādes rūpniecības pievienotā vērtība auga par 7,3%, ko ietekmēja palielinājums 16 no 22 apstrādes rūpniecības apakšnozarēm. Pēc īpatsvara lielākajās apstrādes rūpniecības apakšnozarēs – koksnes un koka izstrādājumu ražošanā - pievienotā vērtība pieauga par 9,2% un pārtikas produktu ražošanā – par 10,7%.

Vidējais mēneša pamatalgu pieaugums vadītājiem šogad ir stabilizējies, liecina vadības konsultāciju uzņēmuma “Figure Baltic Advisory” veiktais ikgadējais Augstākā līmeņa vadītāju atalgojuma pētījums.

Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kad algu kāpums bija straujāks, šogad atalgojuma dinamika kļuvusi vienmērīgāka un pakāpeniskāka. Straujākais pamatalgu pieaugums šogad novērots Igaunijā - uzņēmumu vadītāju algas palielinājušās par 6,4%, bet valdes locekļu atalgojums - par 6,6%. Latvija saglabā vidējo pozīciju Baltijā, ar 5,5% pieaugumu uzņēmumu vadītājiem un 6,3% valdes locekļiem.

Lietuvā ir 5,5% pieaugums vadītājiem un 5,6% valdes locekļiem. Visas trīs valstis atrodas līdzīgā algu pieauguma ciklā, taču Igaunija saglabā straujāku izaugsmi.

“Ja pirms diviem un trim gadiem augstākā līmeņa vadītāju atalgojumam bija raksturīgi straujāki kāpumi 8 - 12% apmērā, ko lielā mērā noteica algu straujāks pieaugums inflācijas un tirgus spiediena ietekmē, tad šobrīd situācija ir stabilizējusies. Organizācijās, kurās atalgojuma politika tiek pārskatīta strukturēti un stratēģiski, nevis krīzes reakciju režīmā, redzam līdzsvarotāku un ilgtspējīgāku izaugsmi, atgriežoties pie sabalansētākiem pieaugumiem,” skaidro “Figure Baltic Advisory” vecākā konsultante Dace Tauriņa.

Straujais izmaksu pieaugums Baltijā liecina, ka lētā darbaspēka priekšrocība izsīkst – tas atspoguļojas pakalpojumu cenu kāpumā un eksporta nozares konkurētspējā, norāda “Bigbank” galvenais ekonomists Rauls Eametss.

Septembrī statistikas birojs “Eurostat” publicēja darbaspēka izmaksu indeksa rādītājus par 2025. gada otro ceturksni. Tas būtībā ir algu pārskats, kam pievienotas citas ar darbaspēku saistītās izmaksas – nodokļi, subsīdijas, pabalsti. Šī indeksa dinamika parāda, cik ātri Eiropas Savienībā augušas darbaspēka izmaksas, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn.

Jāatzīst, pieaugums ir iespaidīgs. Igaunija ar 10,3 % un Lietuva ar 9,4 % kāpumu ir starp valstīm, kurās darbaspēka izmaksas augušas visstraujāk. Igaunija piekāpusies vien Bulgārijai, Ungārijai un Rumānijai. Arī Latvijā vidējās stundas darbaspēka izmaksas kļuvušas par 8,7 % augstākas. Baltijas valstīs novērotais pieaugums bijis straujāks nekā Eiropas Savienībā vidēji, kur redzam 4 % kāpumu, vai eirozonā, kur izmaksas palielinājušās par 3,6 %.

Plašākai auditorijai prezentēti pirmie divi uzņēmumi “BlockBen” un “Nexdesk”, kuri saņēmuši Latvijas bankas izsniegtās MiCA licences darbībai ES kriptoaktīvu tirgū.

Pasākumā piedalījās ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktores vietniece Laura Štrovalde, Latvijas Bankas prezidenta vietniece Sanita Purgaile, Latvijas Blokķēdes asociācijas vadītājs Reinis Znotiņš, kā arī citi nozares pārstāvji.

“Pirmās MiCA licences Latvijā ir skaidrs signāls, ka mēs esam gatavi kļūt par daļu no šī globālā tirgus. Darījumi ar kriptoaktīviem regulētā tirgū paver plašas iespējas finanšu pasaulē arī ārpus tradicionālā banku tīkla. Tā ir iespēja izmantot mūsdienīgas norēķinu iespējas starp uzņēmumiem un attīstīt finanšu tehnoloģijas. Šī nozare rada augsti kvalificētas darba vietas kā arī būtisku pienesumu Latvijas pakalpojumu eksportam,” atklājot preses brīfingu uzsvēra Ekonomikas ministrs Viktors Valainis.

Nav bērnu, nav rūpju un naudas pietiek – to pēcindustriālajā laikmetā zina daudzi un tā arī dzīvo. Šodienas lēmumi demogrāfijas jautājumos noteiks ne tikai to, kāda Latvija būs, bet arī to, vai paliks tikai nosaukums, vai tā būs vispār.

Proti, demogrāfijas jautājums nav par ideoloģijām, valsts pārvaldes formām vai politikām. Tas ir hamletisks jautājums – būt vai nebūt? Ir robeža, kad bezrūpīgs miers vienmērīgā uzdzīvē nozīmē beigas.

Nepielūdzamā statistika

Statistikas dati rāda nepielūdzamu ainu: 1987. gadā piedzima 42 135 bērni, bet 2023. gadā – vairs tikai 14 490, un nav vairs šaubu, ka 2024. gada skaitlis būs vēl mazāks. Datiem pievienojot mirstības rādītājus un migrācijas bilanci, iegūstam vien iedzīvotāju skaita sarukuma datus. Pie ārējiem iemesliem nosacīti var minēt tikai lielo finanšu krīzi. Tomēr arī te bija liela daļa iekšējo iemeslu, tostarp tas, ka valsts pārvalde izdevumu samazinājumu lielā mērā pārcēla uz jauno vecāku pleciem un neieviesa elementārāko aizsardzību ģimenēm ar bērniem. Rezultātā krīzes laikā Latviju pameta vairāki simti tūkstošu cilvēku ar visiem bērniem, kuri ceļ citu valstu ekonomikas un nākotni. 1987. gadā Latvijā dzīvoja 2,67 miljoni iedzīvotāju. 2023. gada nogalē iedzīvotāju skaits bija vairs tikai 1,88 miljoni – tas ir aptuveni 1950. gada līmenis. Proti, 36 gados izgaisuši teju 0,8 miljoni jeb 34,5% iedzīvotāju. Šādi turpinot, aiznākamajai politiķu paaudzei pārvaldāmo skaits būs tik niecīgs, ka vajadzēs pašiem slaucīt ietves, ja cilvēku iztrūkumu neaizpildīs citu pasaules reģionu iedzīvotāji. Arī šādā notikumu attīstības scenārijā par Latviju, kāda tā ir pašlaik, jau pēc pusgadsimta var būt ļoti problemātiski runāt – ja titulnācija nonāk mazākumā un teritoriju pārsvarā apdzīvo citi, tad arī balsošanas rezultāti var būt citādi. Pašreizējai demogrāfijas bedrei, kas kļūst arvien pamanāmāka, seko visas iespējamās problēmas – samazinās iekšējais patēriņš, aug cenas, nav pietiekams uzņēmējdarbībai nepieciešamais darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits. Visbeidzot nav vērtību, kuras politiķi varētu pārdalīt, un atliek tikai aizņemties. Mums jāsāk sevi atražot un nodrošināt. Attiecībā uz ģimenēm ar bērniem ilgstoši un plaši tiek lietots arguments «naudas ir tik, cik ir», tā visu atstājot nākamajam deputātu sasaukumam.

Vidējā bruto darba samaksa Igaunijā šogad pirmajā ceturksnī sasniedza 2011 eiro mēnesī, kas ir par 6,1% vairāk nekā janvārī-martā pērn, liecina Igaunijas Statistikas departamenta publiskotie dati.

No apriņķiem vislielākā vidējā bruto mēneša samaksa gada pirmajos trīs mēnešos Igaunijā bija galvaspilsētā Tallinā (2384 eiro), Harju apriņķī (2263 eiro) un Tartu apriņķī (2023 eiro).

Vidējā bruto darba samaksa Lietuvā pieaugusi līdz 2337,7 eiro mēnesī

Vidējā mēneša bruto darba samaksa Lietuvas ekonomikā, neskaitot individuālos uzņēmējus, šā...

Gada salīdzinājumā visstraujāk vidējā bruto darba alga pieauga Tartu apriņķī, kur tā palielinājās par 7,2%, un Austrumviru apriņķī, kur pieaugums sasniedza 6,9%. Vislēnākais vidējās darba samaksas pieaugums bija Harju apriņķī, neieskaitot Tallinu, kur tas sasniedza 4,8%.

Visaugstākā bruto samaksa pirmajā ceturksnī bija informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē, kur tā sasniedza 3605 eiro mēnesī, finanšu un apdrošināšanas jomā, kur tā vidēji bija 3344 eiro mēnesī, kā arī elektrības, gāzes, siltumenerģijas un gaisa kondicionēšanas jomā, kur vidējā mēnešalga sasniedza 2714 eiro.

Savukārt viszemākā samaksa bija viesu uzņemšanā un sabiedriskajā ēdināšanā - 1285 eiro.

Salīdzinājumā ar pagājušā gada janvāri-martu vidējā bruto darba samaksa Igaunijā visvairāk pieauga elektroapgādē, kur tā palielinājās par 8,7%, un ūdensapgādē, kur pieaugums bija 8%.

Mediānā bruto alga Igaunijā pirmajā ceturksnī bija 1649 eiro, kas ir par apmēram 100 eiro vairāk nekā pirms gada.

Vidējā bruto mēnešalga Igaunijā otrajā ceturksnī bija 2284 eiro, kas ir par 13,8% vairāk nekā tajā pašā periodā pērn, liecina Igaunijas Statistikas departamenta dati.

Visaugstākā mēneša vidējā bruto darba samaksa bija Tallinā (2646 eiro) un Tartu apriņķī (2614 eiro), kam seko Harju apriņķis (2512 eiro).

Vidējā mēneša bruto darba samaksa visaugstākā aprīlī-jūnijā bija informācijas tehnoloģiju un komunikāciju jomā (3927 eiro), finanšu un apdrošināšanas nozarē (3714 eiro) un elektroenerģijas, gāzes apgādes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas jomā (3200 eiro).

Savukārt viszemākā vidējās mēneša bruto alga bija viesu izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu jomā (1365 eiro).

Mediānā bruto mēnešalga otrajā ceturksnī bija 1786 eiro, kas ir par 8,8% vairāk nekā šajā periodā pērn.

Mediānā alga visaugstākā bija Harju apriņķī (1980 eiro) un Tartu apriņķī (1912 eiro). Lielākajā daļā Igaunijas apriņķu mediānā alga nepārsniedza 1500 eiro mēnesī.

Latvijā pirmsskolas izglītībā un aprūpē iesaistīti gandrīz visi bērni vecumā no trim līdz sešiem gadiem, taču bērnu grupā, kas jaunāki par trim gadiem, formālajā aprūpē ir tikai teju ceturtdaļa bērnu, turklāt bieži bērnudārzos viņiem vietu nepietiek, teikts jaunākajā Eiropas Komisijas ziņojumā "Izglītības un mācību pārskats 2025".

2023. gadā Latvijā agrīnajā pirmsskolas izglītībā un aprūpē iesaistīti 95,6% bērnu. Tas pārsniedz Eiropas Savienības (ES) vidējo rādītāju 94,6% un tuvojas ES noteiktajam mērķim - 96% līdz 2030. gadam.

Taču situācija atšķiras bērnu grupā, kas jaunāki par trim gadiem - formālajā aprūpē ir tikai 24,9% bērnu, kas ir mazāk nekā ES vidējais rādītājs 39,3% un zem mērķrādītāja 41% līdz 2030. gadam.

Lai gan Latvijas Izglītības likums paredz, ka visiem bērniem no 18 mēnešu vecuma ir likumīgas tiesības uz vietu pirmsskolas iestādē, praksē valsts un pašvaldību bērnudārzos vietu bieži nepietiek, norādīts ziņojumā. Īpaši grūti tās nodrošināt ģimenēm ar zemākiem ienākumiem, kuras nevar atļauties privātās pirmsskolas.

Latvijas augstākās izglītības ainava, raugoties no malas, šķiet harmoniska un sakārtota – studenti katru dienu piepilda auditorijas, pasniedzēji publicē pētījumus, kas atspoguļojas ziņu virsrakstos, un mūsu zinātnieku panākumi lepni atgādina par akadēmiskā darba nozīmi.

Viss šķiet ritam savā kārtībā, gluži kā labi ieeļļots mehānisms. Taču aiz šīs fasādes slēpjas dziļa, sistemātiska krīze, kas pakāpeniski iznīcina nozari no iekšpuses.

Pēdējos divus gadu desmitus Latvijas augstākā izglītība ir atradusies inerces režīmā – tā turpina darboties pēc vecām shēmām, nespējot pielāgoties globālajām izglītības tendencēm. Rezultātā mēs vērojam ne tikai studentu skaita kritumu, bet arī zināšanu kvalitātes dilšanu, akadēmiskā personāla novecošanu un inovāciju trūkumu. Ja šī tendence turpināsies, līdz 2035. gadam Latvijas augstākās izglītības iestāžu tīkls var sarukt vēl par 30%, bet valsts ekonomika zaudēs vēl vairāk jauno talantu.