Vidējā bruto mēnešalga Igaunijā pērn bija 1981 eiro jeb par 8,1% vairāk nekā 2023.gadā, liecina Igaunijas Statistikas departamenta dati.

Statistiķi norādīja, ka vidējā bruto alga Igaunijā pērn visaugstākā bija Tallinā, kur tā sasniedza 2325 eiro mēnesī, Harju apriņķī, kur tā bija 2218 eiro mēnesī, un Tartu apriņķī, kur tā bija 1995 eiro mēnesī.

Salīdzinājumā ar 2023.gadu visvairāk vidējā alga pieaugusi Hīju apriņķī, kuri pērn tā bija par 9,9% lielāka nekā 2023.gadā, kā arī Austrumviru apriņķī, kur kāpums sasniedza 9,7%. Visos Igaunijas apriņķos vidējā alga pērn bija par vairāk nekā 6,5% lielāka nekā 2023.gadā.

Savukārt no ekonomikas nozarēm vislielākās algas reģistrētas informācijas un komunikāciju sektorā, kur vidējā alga pērn bija 3484 eiro. Otra lielākā vidējā alga - 3127 eiro mēnesī - bija finanšu un apdrošināšanas jomā, savukārt elektrības, gāzes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas sektorā vidējais atalgojums sasniedza 2697 eiro mēnesī.

2025.gada 1. ceturksnī vidējā bruto darba samaksa valstī bija 1 757 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati (vidējās algas aprēķins veikts pēc darba dienu un sezonāli nekoriģētiem datiem, pārrēķinot pilnā slodzē).

Gada laikā mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 134 eiro jeb 8,3%. Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 11,60 eiro jeb par 8,9%. Straujākais algu kāpums bijis privātā sektorā.

2025.gada 1. ceturksnī, salīdzinājumā ar 2024.gada 4. ceturksni, mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 0,7%, bet stundas samaksa samazinājās par 2,4%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 1 305 eiro jeb 74,3% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 10,6%, apsteidzot gan patēriņa cenu, gan atalgojuma pirms nodokļu nomaksas (bruto) kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 7,0%.

Latvijas reālās algas pieaugums no 1994. gada līdz 2024. gadam bijis 245%, Lietuvas – 290%, bet Igaunijas – 236%, liecina Igaunijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Marko Mikhelsona ieraksts sociālajā tīklā X, kuru izcēlis pašmāju rakstnieks un ekspolitiķis Māris Mičerevskis ar piebildi, ka vajadzētu izbeigt “vaidu kori”, kas dzied dziesmu, ka Latvijā viss ir slikti.

Dienas Bizness mēģināja noskaidrot - “Viss ir slikti” vai arī esam pilnīgā “Leiputrijā”?

Skaitļi runā – labi, slikti, patiesi?

Pirmais uzdevums bija konstatēt, vai M. Mikhelsons nav pārskatījies. Proti, reālo algu izmaiņas procentos Eiropas valstīs no 1994. gada līdz 2024. gadam tiek norādītas bez skaidri saskatāma avota, un pirmajā acu uzmetienā skaitļi Baltijā patiesi šokē, jo tuvākie sekotāji, piemēram, Polija, var lepoties vien ar 107,9% lielu reālās algas pieaugumu. Statistiskie dati ir atbilstoši OECD reālo algu aprēķiniem, ko starptautiskā organizācija veic jau ilgstoši visām OECD dalībvalstīm. Proti, tie ir patiesi uz papīra, bet jāteic, ka pirmā desmitgade atjaunotajā brīvvalstī nerit pēc normāliem ekonomikas likumiem, tādēļ atbildēt uz jautājumu skaidri un pārliecināti nav iespējams. Lai arī reālā alga nozīmē inflācijas iekļaušanu aprēķinos, vēl atliek jautājums - vai reālās algas pieaugums Latvijā nozīmē to, ka ikkatram cilvēkam ir iespēja nopirkt krietni vairāk preču un pakalpojumu? Ja tā būtu, mēs noteikti ēstu labāk, tomēr nezināmu iemeslu dēļ ļaudis sūrojas par pārtikas cenām. Situāciju kopš 1994. gada kropļo gan ēnu ekonomika, gan enerģētikas sektora transformācija, gan virkne makroekonomisko procesu, kas izrietēja kā sekas sistēmas pārejai no sociālistiskā uz kapitālistisko modeli.

Kā vienu no valsts budžeta izdevumu mazināšanas pasākumiem Evikas Siliņas valdība ir iezīmējusi izdienas pensiju sistēmas pārskatīšanu. Tas ir jautājums, kuram jau ilgstoši ir trūkusi politiskā apņemšanās un drosme, kā rezultātā arvien vairāk palielinās sistēmas atrautība no reālās situācijas.

Jau 2020. gadā Valsts kontrole ziņoja, ka valsts uzņemto saistību apmērs izdienas pensiju izmaksai nākotnē ir sasniedzis vismaz 4,5 miljardus eiro un, ka pie šādas situācijas attīstības, nepārskatot jau pastāvošās izdienas pensiju sistēmu, nākotnē tās var kļūt par teju vai nepanesamu slogu valsts budžetam.

Attēls Nr.1.Avots: Labklājības ministrija*

Dati par VSAA uzskaitē esošām izdienas pensijām un Aizsardzības ministrijas dati par militārpersonu izdienas pensijām, neieskaitot pensijas valsts drošības iestāžu amatpersonām.

Tam ir vairāki iemesli, taču kopš spēkā esošās izdienas pensiju sistēmas ieviešanas, pensiju vecuma kritērijs nav ilgstoši pārskatīts un izdienas pensiju saņēmēju loks, laikam ejot, ir būtiski paplašinājies. Turklāt, vispārējās pensijas saņēmējiem, neraugoties uz ievērojami garāku vidējo stāžu un ievērojami īsāku prognozējamo pensijas saņemšanas periodu, nekā izdienas pensijas saņēmējiem, pensijas ir ievērojami mazākas (sk.att.Nr.2).

Neraugoties uz darbaspēka trūkumu, atalgojuma līmenis Latvijā joprojām būtiski atpaliek gan no pārējām Eiropas Savienības (ES) valstīm, gan no Lietuvas un Igaunijas, liecina Eurostat dati.

Šobrīd minimālā alga Latvijā ir 740 eiro pirms nodokļu nomaksas, kas mūs ievieto to desmit ES valstu sarakstā, kur minimālais atalgojums joprojām nav sasniedzis 1000 eiro robežu. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati gan liecina, ka kopumā algas kļūst lielākas - gada laikā vidējais atalgojums privātajā sektorā pieaudzis par 9,4%, bet publiskajā sektorā - par 5,8%. Vislabāk atalgoto nozaru vidū pašlaik ir finanšu un apdrošināšanas, kā arī informācijas un komunikācijas pakalpojumu sniedzēji, bet zemākās algas novērojamas izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē.

Trūkst darbinieku

Lai gan kopumā algas aug, to līmenis Latvijā šobrīd ir nedaudz zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā, atzīmē Anta Praņēviča, darba tirgus pētījumu un konsultāciju kompānijas Figure Baltic Advisory valdes locekle. “Arī Eiropas līmenī Latvija ir starp valstīm ar zemāko atalgojumu, taču uz šo situāciju iespējams paraudzīties arī no cita skatupunkta - šādā veidā mēs varam veicināt uzņēmēju interesi par Latviju kā vietu, kur investēt un īstenot uzņēmējdarbību. Lielāku spriedzi Latvijā rada fakts, ka jau daudzus gadus atalgojuma līmenis pieaug straujāk nekā produktivitāte, un to lielā mērā ietekmē darbinieku trūkums. Šogad atalgojuma pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, gan ir palēninājies. Piemēram, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē mēneša pamatalgas pieaugums šogad ir 6,1%, kas ir zemākais vidējais pieaugums nozarē pēdējo piecu gadu laikā,” stāsta A.Praņēviča, neslēpjot, ka darba dēvēji joprojām izjūt darbinieku trūkumu.

Pēdējos mēnešos aizsāktā diskusija par cenu samazināšanu pārtikai pēc būtības ir vērtējama pozitīvi, tomēr vienlaicīgi izvēlētie virzieni un instrumenti maz ticams, ka sniegs cerēto rezultātu. Ja mērķis ir padarīt pārtikas produktus pieejamākus iedzīvotājiem, ir jāizvēlas daudz racionālāki un efektīvāki instrumenti.

Pirmkārt, Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kurā nav samazināta PVN likme pamatprodukcijai kā maizei, piena produktiem, gaļai, graudaugiem, olām un zivīm. Jāsamazina PVN likme pārtikas pamatkategorijām līdz 5 – 9% kā daudzviet Eiropā. Tas provizoriski ļautu samazināt pārtikas cenas par 12 – 16%.

Otrkārt, ļoti rūpīgi jāvērtē nodokļu likmju palielināšana un to ietekme, jo tas ir pretrunā valsts amatpersonu apgalvojumam par cenu samazināšanu pārtikai. Katru gadu pieņemtais valsts budžets Saeimā ir izaicinājums gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem, kā tikt galā ar tā radītajām papildu izmaksām. Uzņēmējiem tas nozīmē būt radošiem un atrast jaunus veidus, kā būt vēl īpašāk efektīviem un darboties ar maksimālu rentabilitāti. Bet, protams, šim ir arī limiti.

Vidējā bruto darba samaksa Igaunijā šogad pirmajā ceturksnī sasniedza 2011 eiro mēnesī, kas ir par 6,1% vairāk nekā janvārī-martā pērn, liecina Igaunijas Statistikas departamenta publiskotie dati.

No apriņķiem vislielākā vidējā bruto mēneša samaksa gada pirmajos trīs mēnešos Igaunijā bija galvaspilsētā Tallinā (2384 eiro), Harju apriņķī (2263 eiro) un Tartu apriņķī (2023 eiro).

Vidējā bruto darba samaksa Lietuvā pieaugusi līdz 2337,7 eiro mēnesī

Vidējā mēneša bruto darba samaksa Lietuvas ekonomikā, neskaitot individuālos uzņēmējus, šā...

Gada salīdzinājumā visstraujāk vidējā bruto darba alga pieauga Tartu apriņķī, kur tā palielinājās par 7,2%, un Austrumviru apriņķī, kur pieaugums sasniedza 6,9%. Vislēnākais vidējās darba samaksas pieaugums bija Harju apriņķī, neieskaitot Tallinu, kur tas sasniedza 4,8%.

Visaugstākā bruto samaksa pirmajā ceturksnī bija informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē, kur tā sasniedza 3605 eiro mēnesī, finanšu un apdrošināšanas jomā, kur tā vidēji bija 3344 eiro mēnesī, kā arī elektrības, gāzes, siltumenerģijas un gaisa kondicionēšanas jomā, kur vidējā mēnešalga sasniedza 2714 eiro.

Savukārt viszemākā samaksa bija viesu uzņemšanā un sabiedriskajā ēdināšanā - 1285 eiro.

Salīdzinājumā ar pagājušā gada janvāri-martu vidējā bruto darba samaksa Igaunijā visvairāk pieauga elektroapgādē, kur tā palielinājās par 8,7%, un ūdensapgādē, kur pieaugums bija 8%.

Mediānā bruto alga Igaunijā pirmajā ceturksnī bija 1649 eiro, kas ir par apmēram 100 eiro vairāk nekā pirms gada.

Vidējā bruto mēnešalga Igaunijā otrajā ceturksnī bija 2284 eiro, kas ir par 13,8% vairāk nekā tajā pašā periodā pērn, liecina Igaunijas Statistikas departamenta dati.

Visaugstākā mēneša vidējā bruto darba samaksa bija Tallinā (2646 eiro) un Tartu apriņķī (2614 eiro), kam seko Harju apriņķis (2512 eiro).

Vidējā mēneša bruto darba samaksa visaugstākā aprīlī-jūnijā bija informācijas tehnoloģiju un komunikāciju jomā (3927 eiro), finanšu un apdrošināšanas nozarē (3714 eiro) un elektroenerģijas, gāzes apgādes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas jomā (3200 eiro).

Savukārt viszemākā vidējās mēneša bruto alga bija viesu izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu jomā (1365 eiro).

Mediānā bruto mēnešalga otrajā ceturksnī bija 1786 eiro, kas ir par 8,8% vairāk nekā šajā periodā pērn.

Mediānā alga visaugstākā bija Harju apriņķī (1980 eiro) un Tartu apriņķī (1912 eiro). Lielākajā daļā Igaunijas apriņķu mediānā alga nepārsniedza 1500 eiro mēnesī.

Latvijas farmācijas uzņēmums “Lotos Pharma”, dibināts 2013. gadā, izceļas ar straujo izaugsmi, augstākajiem standartiem atbilstošu ražošanu un produktiem. Var teikt – veiksmes stāsts. Taču īpaši patīkami pārsteidz uzņēmuma dibinātāja KASPARA IVANOVA dziļā pietāte pret mūsu vietējo patērētāju.

– Kaspar, droši vien, ir bijušas iespējas pārcelties uz ārzemēm?

– Jā, ir bijušas iespējas. Strādāju psihiatriskajā slimnīcā Amerikā, un man piedāvāja palikt Amerikā – tas gan bija vēl padomju laikos. Man bija iespēja arī Zviedrijā dzīvot – kad strādāju slimnīcā un saņēmu piedāvājumu mācīties Upsalas universitātē. Droši vien, tad es arī būtu tur palicis. Bet tā vide, kas ir apkārt, man ir ļoti svarīga. Tas, ka dzirdu to valodu, kuru saprotu kopš dzimšanas. Ka mēs varam aiziet mežā – tas mūsu priežu mežs ir vienkārši pasaka! Tas paklājs, un tajā paklājā ir saaugušas mellenes – viss mežs ir pārņemts ar mellenēm bieži vien. Latvijā ir ļoti bagātīga un ļoti veselīga daba – tā kā saule mums ir limitēta, tad augi, un īpaši ārstniecības augi, ir ļoti spēcīgi. Esmu sapratis, ka jādzīvo tur, kur tev ir ērti, un man ērti un patīkami ir tikai Latvijā. Tas ir, kā ar augiem – viņi aug vislabāk tur, kur tiem nācies piedzimt, un es arī tāds audziņš esmu.

Latvijas augstākās izglītības ainava, raugoties no malas, šķiet harmoniska un sakārtota – studenti katru dienu piepilda auditorijas, pasniedzēji publicē pētījumus, kas atspoguļojas ziņu virsrakstos, un mūsu zinātnieku panākumi lepni atgādina par akadēmiskā darba nozīmi.

Viss šķiet ritam savā kārtībā, gluži kā labi ieeļļots mehānisms. Taču aiz šīs fasādes slēpjas dziļa, sistemātiska krīze, kas pakāpeniski iznīcina nozari no iekšpuses.

Pēdējos divus gadu desmitus Latvijas augstākā izglītība ir atradusies inerces režīmā – tā turpina darboties pēc vecām shēmām, nespējot pielāgoties globālajām izglītības tendencēm. Rezultātā mēs vērojam ne tikai studentu skaita kritumu, bet arī zināšanu kvalitātes dilšanu, akadēmiskā personāla novecošanu un inovāciju trūkumu. Ja šī tendence turpināsies, līdz 2035. gadam Latvijas augstākās izglītības iestāžu tīkls var sarukt vēl par 30%, bet valsts ekonomika zaudēs vēl vairāk jauno talantu.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) un Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) pauž neizpratni par publiskās pārvaldes atlīdzības izdevumu ierobežojumu neievērošanu ministrijās, un sagaida valdības skaidrojumu par šo situāciju, informē uzņēmēju organizācijas.

2024.gada 14.oktobrī Ministru kabinets ārkārtas sēdē apstiprināja ierobežojumu 2,6% apmērā atlīdzības fonda pieaugumam publiskajā pārvaldē 2025.gadā pret 2024.gada plānu, taču pieejamā informācija liecina, ka vairākās ministrijās šie ierobežojumi netiek ņemti vērā - atlīdzības gada pirmajā ceturksnī pieaugušas pat par 24% salīdzinājumā ar attiecīgo periodu 2024.gadā.

Valsts kases dati par periodu līdz 2025.gada martam rāda, ka 10 no 15 ministrijām Latvijā atlīdzības izdevumi (EKK kods "1000") ir palielinājušies par vairāk nekā 2,6%. Līdere ar 24,6% pieaugumu ir Labklājības ministrija, pieaugums 15,1% apmērā ir Izglītības un zinātnes ministrijā, par 13,4% atlīdzības izdevumi palielinājušies Veselības ministrijā.

Vidējā mēneša bruto darba samaksa Lietuvas ekonomikā, neskaitot individuālos uzņēmējus, šā gada pirmajā ceturksnī pieaugusi līdz 2337,7 eiro mēnesī, un tas ir par 8,2% vairāk nekā janvārī-martā pērn, liecina Valsts datu aģentūras publiskotie statistikas dati.

Vidējā neto darba samaksa gada pirmajos trīs mēnešos bija 1436,4 eiro jeb par 7,7% lielāka nekā šajā laika posmā pērn.

Pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējo trīs mēnešu periodu vidējā bruto mēnešalga Lietuvā pieauga par 0,1%, bet neto darba samaksas pieaugums bija 0,3%.

Janvārī-martā vidējā bruto alga publiskajā sektorā bija 2414,5 eiro mēnesī, kas ir par 7,7% vairāk nekā pirms gada, bet par 7,8% mazāk nekā pagājušā gada oktobrī-decembrī, savukārt privātajā sektorā tā bija 2301 eiro, kas ir par 8,3% vairāk nekā pagājušā gada pirmajā ceturksnī un par 4% vairāk nekā iepriekšējā trīs mēnešu periodā.

Ienākumu izmaiņas ietekmēja izmaksāto vienreizējo prēmiju, pabalstu un naudas pabalstu apmēra samazinājums, no minimālās algas celšana līdz 1038 eiro mēnesī no 2025.gada 1.janvāra, izmaiņas ar nodokļiem neapliekamā ienākuma apmēra aprēķināšanas kārtībā, paaugstinātie minimālās pamatalgas koeficienti budžeta iestāžu darbiniekiem, sezonālās svārstības un citi iemesli, paskaidroja statistiķi.

Latvijas ekonomikas lejupslīdi 2024. gadā ietekmēja ne tikai saspringtā ģeopolitiskā situācija, bet arī zema ekonomikas izaugsme ārējos tirgos, augstas procentu likmes un cenu kāpums.

Saskaņā ar Finanšu ministrijas 2025. gada februārī izstrādātajām makroekonomiskajām prognozēm Latvijas ekonomika 2025. gadā stabilizēsies ar mērenu IKP izaugsmi 1,2 %. Tendences ir cerīgas, jo, pieaugot iekšzemes kopproduktam (IKP) uz vienu iedzīvotāju, ēnu ekonomikai ir tieksme samazināties.

Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars pagājušajā gadā samazinājās par 1,5 procentpunktiem salīdzinājumā ar gadu iepriekš un bija 21,4% no IKP noskaidrots pētījumā “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009–2024”.

Ēnu ekonomikas jautājums katru gadu kļūst īpaši aktuāls, tuvojoties konferencei par ēnu ekonomikas indeksu, jo tā ir ne tikai diskusija par šīs parādības apmēru un ietekmi uz valsts budžetu un sabiedrību, bet arī platforma ekspertu viedokļu apmaiņai par risinājumiem un iespējām to mazināt, lai veicinātu caurskatāmību un godīgu uzņēmējdarbības vidi.

Latvijā arvien mazāk cilvēku ir gatavi strādāt smagu fizisku darbu, tādēļ dzelzsbetona konstrukciju ražotājam SIA "Skonto Prefab" jāpiesaista arvien vairāk viesstrādnieku, intervijā aģentūrai LETA sacīja "Skonto Prefab" valdes loceklis Mārtiņš Roze.

"Lielas investīcijas tiek ieguldītas arī cilvēkos. Mēs apmācām savus profesionāļus, kas maksā naudu, kā arī mums ir daudz viesstrādnieku. Viņi atbrauc, un divus mēnešus šis cilvēks jāapmāca, kā arī jāmaksā alga. Tā ir sava veida investīcija - investīcija ne iekārtā, bet cilvēkā," teica Roze.

Jautāts, no kurienes ir viesstrādnieki, Roze sacīja, ka pārsvarā no Uzbekistānas. Vienlaikus viņš piebilda, ka ne visiem izdodas, kas nozīmē, ka nauda ir investēta, bet neveiksmīgi.

Roze stāstīja, ka jau vismaz desmit gadus ir vērojama problēma, ka Latvijā arvien mazāk un mazāk cilvēku ir gatavi strādāt šāda veida darbu - strādāt ar betonu, strādāt rūpnīcā un ne tik tīros apstākļos.

2025. gada sākums iezīmējis strauju aktivitātes kāpumu mājokļu tirgū – gan cenas, gan darījumu skaits pieaug, liecina nekustamo īpašumu kompānijas Latio apkopotie dati.

Saskaņā ar OECD datiem, pašlaik vidēji vienai Latvijas mājsaimniecībai, lai iegādātos 100 m2 mājokli, būtu jāstrādā 9 gadus, visu nopelnīto naudu liekot “zeķē” un neveicot nekādus liekus tēriņus. Turpretī pirms 12 gadiem mājsaimniecībai būtu jāstrādā 9,6 gadi. Pēdējo divu gadu laikā Latvijas iedzīvotāju ienākumi auguši ievērojami straujāk nekā mājokļu cenas, un ņemot vērā tirgus dinamiku, šī labvēlīgā situācija nebūs mūžīga – šobrīd, iespējams, ir pēdējais, salīdzinoši labvēlīgākais, posms tiem, kas plāno iegādāties īpašumu dzīvošanai vai investīcijām.

Pētot citas Eiropas valstis, lai iegādātos 100 m2 mājokli, Somijā vienai mājsaimniecība būtu jāstrādā 6,6 gadus, Lietuvā – 7,5, bet Igaunijā – 10,3, neveicot liekus tēriņus, piemēram, ceļot, ēst restorānos, doties uz koncertiem, bet noguldot visu uzkrāto peļņu īpašuma iegādei. Īrijā un Luksemburgā — pat virs 16 gadiem.

Igaunijas parlamentā ceturtdien iesniegta gandrīz 100 000 cilvēku parakstīta iniciatīva ar aicinājumu samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) pārtikai.

Iniciatīvas autori to iesniedza parlamenta spīkeram Lauri Husaram.

30.jūnijā tiešsaistē publicēto petīciju līdz 11.augustam parakstīja 98 580 cilvēki. Tajā ierosināts ieviest samazināto PVN likmi 10% apmērā visām pārtikas precēm Igaunijā, kas atbilstu lielākās daļas Eiropas Savienības (ES) valstu praksei.

Iniciatīvu atbalsta Igaunijas Lauksaimniecības un tirdzniecības kamera.

"Igaunijas Lauksaimniecības un tirdzniecības kamera jau gadiem ilgi ir uzsvērusi, ka ir jāsamazina PVN pamatproduktiem. Pašreizējā situācija, kad Igaunijā ir viena no augstākajām PVN likmēm pārtikai Eiropas Savienībā, palielina nevienlīdzību un rada triecienu gan patērētājiem, gan ražotājiem. Igaunijas lauksaimniecības produktu ražotājiem nākas saskarties ar pieaugošajām izejvielu cenām, sīvo konkurenci un lētā importa radīto spiedienu," sacīja kameras valdes priekšsēdētāja Kerli Atsa.

Izvēlēties nākotnes profesiju nekad nav bijis vienkārši, bet šodienas jauniešiem tas ir īpaši sarežģīts uzdevums. Iespēju ir vairāk nekā jebkad agrāk - tehnoloģijas attīstās strauji, parādās jaunas profesijas, bet citas izzūd vēl pirms tās esam paspējuši iepazīt.

Tiem, kuri darba gaitas uzsāks tikai turpmākajos gados, noteikti aktuāls ir jautājums: vai mani šajā laikā neaizstās mākslīgais intelekts vai modernās tehnoloģijas. Viena no jomām, kurā cilvēka loma vēl ilgi būs neaizvietojama, ir zāļu izstrāde, pētniecība un ražošana. Farmācija ir mūsdienīga, starptautiski konkurētspējīga un strauji augoša nozare, kurā savijas zinātne, tehnoloģijas un rūpes par cilvēku veselību. Tā ir vide, kur darbs ir ne tikai profesija, bet arī iespēja piedalīties nozīmīgā procesā: uzlabot cilvēku veselību un tādējādi arī dzīves kvalitāti.

No mazām molekulām līdz lielai ietekmei

Vidējais cilvēka dzīves ilgums arvien palielinās. Salīdzinot ar situāciju pirms divām desmitgadēm, pašlaik pasaulē dzīvo par 1,4 miljardiem cilvēku vairāk nekā 2000. gadu sākumā, un tam līdzi seko vēl kāda būtiska tendence – sabiedrības novecošanās. Tādēļ zāļu ražošanas nozarē globāli prognozē izaugsmi par 5–8% gadā tuvāko piecu gadu laikā. Arī Latvijā farmācijas nozare ir daudz nozīmīgāka, nekā to atspoguļo statistikas dati.

Lietuvas galvaspilsēta Viļņa oficiāli kļuvusi par lielāko pilsētu Baltijā, apsteidzot Latvijas galvaspilsētu Rīgu. Šo faktu apstiprina abu valstu statistikas aģentūras.

Saskaņā ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes 2. jūnijā publicētajiem datiem Rīgas iedzīvotāju skaits sarucis līdz 591 882. Tikmēr Lietuvas Valsts datu aģentūra ziņo, ka Viļņā dzīvo jau 607 667 cilvēki, kas ir vairāk nekā 5000 iedzīvotāju pieaugums gada laikā. Jau vairākus gadus demogrāfiskās tendences liecina par Viļņas stabilo izaugsmi, kas padara šo pilsētu par jauno reģiona metropoli.

Pēdējās desmitgades laikā Viļņas iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par 13 %, ko veicinājusi pilsētas kā inovatīva starptautiska biznesa centra nostiprināšanās un dzīves līmeņa paaugstināšanās. Zīmīgi, ka pilsētas izaugsme ir saglabājusies noturīga pat pandēmijas un ģeopolitisko izaicinājumu apstākļos. Vidējā alga Viļņā desmit gadu laikā ir trīskāršojusies: no 797 eiro 2014. gadā līdz 2536 eiro 2024. gadā.

Latvijas kūdras ieguves nozare šovasar piedzīvo vienu no smagākajām sezonām pēdējo desmitgažu laikā. Kūdras ieguve ir sezonāla no maija līdz septembrim, bet nelabvēlīgie laikapstākļi, kas sākās jau šī gada maijā, būtiski ietekmē ieguves apjomus un apdraud nozares darbību.

Kūdras nozare un Latvijas Kūdras asociācija aicina Klimata un enerģētikas ministriju izsludināt valstī ārkārtējo situāciju kūdras ieguves sektorā. Tāpat nozare aicina trešās puses ņemt vērā šo situāciju un būt saprotošām, ka kūdras ieguvēji objektīvi nevar izpildīt saistības laikapstākļu dēļ. Daudzviet Latvijā nokrišņu daudzums pārsniedz mēneša normu. Saskaņā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datiem pēdējo trīs mēnešu periodā ekstremāli mitri un ļoti mitri apstākļi saglabājas vairākos apvidos, īpaši smagi ciešs Latgales un Vidzemes reģions kā arī daļēji Zemgale.

Īpaši smagi skarta Latgale un Austrumvidzeme, kā arī daļēji Zemgale un Kurzemes vidiene. Kā informē kūdras ieguvēji, reģionālās atšķirības ir ievērojamas. Līdz 1.augustam ieguve Vidzemē un Latgalē vien bija iespējama ap 20– 30 % no plānotā. Austrumvidzemē ir kūdras ieguves vietas ar tikai 3 % plāna izpildi, bet Madonas novadā dažviet darbi vispār nav uzsākti un pastāv bažas, vai darbi maz šosezon tiks uzsākti. Latgalē situācija ir nevienmērīga - Preiļu un Rēzeknes apvidū izpilde sasniedz tikai 18 %, Augšdaugavas un Jēkabpils novados – 12 %, bet citi ieguvēji atzīst, ka Latgalē caurmērā ieguves plāna izpilde sasniedz ap 35 %. Kūdras ieguvei nepieciešams sauss, saulains un vējains laiks – vismaz trīs līdz piecas dienas bez lietus, lai varētu uzsākt frēzkūdras ieguves procesu.