Latvijas minimālā mēnešalga 2026. gadā Eiropas Savienības valstu vidū ir zemākajā minimālo algu grupā, kas nepārsniedz 1000 eiro mēnesī, liecina Eurostat jaunākie dati. Pēc pirktspējas paritātes standarta ir vēl sliktāk – aiz mums tikai Igaunija.

Eurostat publiskotā minimālās algas statistika attiecas uz valstu noteikto minimālo algu. Gadījumā, ja šāda likuma nav, nav arī informācijas. Ja noteikums pastāv, tad minimālā alga ir attiecināma uz lielāko daļu vai visiem darbiniekiem valstī. Minimālo algu norāda kā algas likmes bruto ienākumiem, proti, pirms nodokļiem. Dati ir gan pateicīgi salīdzināšanai, gan maldina par patiesajiem ieņēmumiem, jo nodokļu politika valstīs atšķiras.

Kopaina

Minimālā alga Eiropas Savienībā svārstās no 620 eiro mēnesī Bulgārijā līdz 2704 eiro mēnesī Luksemburgā. No 27 ES valstīm minimālā alga 2026. gada 1. janvārī bija noteikta 22 valstīs. Valsts minimālā alga nav noteikta Zviedrijā, Dānijā, Itālijā, Austrijā un Somijā. Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīs (Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice) minimālā alga nav noteikta. No 10 ES kandidātvalstīm septiņās minimālā alga ir noteikta (Melnkalne, Ziemeļmaķedonija, Moldova, Albānija, Serbija, Turcija un Ukraina). Savukārt Bosnijā un Hercegovinā, Gruzijā un Kosovā minimālās algas nav.

Latvijas reālās algas pieaugums no 1994. gada līdz 2024. gadam bijis 245%, Lietuvas – 290%, bet Igaunijas – 236%, liecina Igaunijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Marko Mikhelsona ieraksts sociālajā tīklā X, kuru izcēlis pašmāju rakstnieks un ekspolitiķis Māris Mičerevskis ar piebildi, ka vajadzētu izbeigt “vaidu kori”, kas dzied dziesmu, ka Latvijā viss ir slikti.

Dienas Bizness mēģināja noskaidrot - “Viss ir slikti” vai arī esam pilnīgā “Leiputrijā”?

Skaitļi runā – labi, slikti, patiesi?

Pirmais uzdevums bija konstatēt, vai M. Mikhelsons nav pārskatījies. Proti, reālo algu izmaiņas procentos Eiropas valstīs no 1994. gada līdz 2024. gadam tiek norādītas bez skaidri saskatāma avota, un pirmajā acu uzmetienā skaitļi Baltijā patiesi šokē, jo tuvākie sekotāji, piemēram, Polija, var lepoties vien ar 107,9% lielu reālās algas pieaugumu. Statistiskie dati ir atbilstoši OECD reālo algu aprēķiniem, ko starptautiskā organizācija veic jau ilgstoši visām OECD dalībvalstīm. Proti, tie ir patiesi uz papīra, bet jāteic, ka pirmā desmitgade atjaunotajā brīvvalstī nerit pēc normāliem ekonomikas likumiem, tādēļ atbildēt uz jautājumu skaidri un pārliecināti nav iespējams. Lai arī reālā alga nozīmē inflācijas iekļaušanu aprēķinos, vēl atliek jautājums - vai reālās algas pieaugums Latvijā nozīmē to, ka ikkatram cilvēkam ir iespēja nopirkt krietni vairāk preču un pakalpojumu? Ja tā būtu, mēs noteikti ēstu labāk, tomēr nezināmu iemeslu dēļ ļaudis sūrojas par pārtikas cenām. Situāciju kopš 1994. gada kropļo gan ēnu ekonomika, gan enerģētikas sektora transformācija, gan virkne makroekonomisko procesu, kas izrietēja kā sekas sistēmas pārejai no sociālistiskā uz kapitālistisko modeli.

Vidējā bruto mēnešalga Igaunijā pērn bija 1981 eiro jeb par 8,1% vairāk nekā 2023.gadā, liecina Igaunijas Statistikas departamenta dati.

Statistiķi norādīja, ka vidējā bruto alga Igaunijā pērn visaugstākā bija Tallinā, kur tā sasniedza 2325 eiro mēnesī, Harju apriņķī, kur tā bija 2218 eiro mēnesī, un Tartu apriņķī, kur tā bija 1995 eiro mēnesī.

Salīdzinājumā ar 2023.gadu visvairāk vidējā alga pieaugusi Hīju apriņķī, kuri pērn tā bija par 9,9% lielāka nekā 2023.gadā, kā arī Austrumviru apriņķī, kur kāpums sasniedza 9,7%. Visos Igaunijas apriņķos vidējā alga pērn bija par vairāk nekā 6,5% lielāka nekā 2023.gadā.

Savukārt no ekonomikas nozarēm vislielākās algas reģistrētas informācijas un komunikāciju sektorā, kur vidējā alga pērn bija 3484 eiro. Otra lielākā vidējā alga - 3127 eiro mēnesī - bija finanšu un apdrošināšanas jomā, savukārt elektrības, gāzes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas sektorā vidējais atalgojums sasniedza 2697 eiro mēnesī.

Atalgojums ir būtiska mūsu darba dzīves sastāvdaļa, tā ir ne tikai atlīdzība par paveikto darbu, bet vienlaikus arī simbols tam, kā mūs novērtē darba devējs. Liela daļa no mums kādreiz sev uzdevuši jautājumu – vai mana alga ir “pareiza” jeb atbilstoša ieguldītajam darbam, tirgum, kā arī kolēģu atalgojumam? Taču daudz retāk uzdodam jautājumu, vai tā šķiet taisnīga? “Pareizs” un “taisnīgs” atalgojums nav viens un tas pats, un izpratne par šo jēdzienu atšķirību var būtiski ietekmēt darbinieku apmierinātību un lojalitāti darba devējam.

Viens atalgojums tabulā, cits – cilvēka izpratnē

“Pareizs” jeb atbilstošs atalgojums ir tehnisks rādītājs - skaitlis. Tas balstās tirgus datos - kā maksā citur, algu diapazonos un organizācijas noteikumos - kā veidojas atalgojums. Savukārt taisnīga alga jeb precīzāk – izpratne par to, ka mēs saņemam taisnīgu atalgojumu, balstās personiskajā pieredzē. Tā ir sajūta, ka darba devējs pret mums izturas godīgi, atklāti un ar cieņu. Ja “pareizs” atalgojums vairāk ir stāsts par tabulām, tad “taisnīgs” ir cilvēkiem. Galu galā tieši mūsu subjektīvā pieredze un izpratne nosaka, vai esam apmierināti ar algu un uzticamies darba devējam.

Taisnīgumu nevar panākt tikai ar skaitļiem

Rīgā lielākā vidējā alga 2024. gadā ir bijusi Skanstē dzīvojošajiem, liecina trešdien domes Mājokļu un vides komitejā izskatītais "Pārskats par Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam un Rīgas attīstības programmas 2022.-2027. gadam ieviešanu".

Vidējā bruto mēneša darba samaksa Rīgā 2024. gadā bija 1738 eiro, gada laikā palielinoties par 8,3% jeb 133 eiro.

Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, algu kāpuma temps ir nedaudz samazinājies - iepriekš tas pārsniedza 10% gadā, bet 2024. gadā pieaugums bija mērenāks.

Būtiskas darba samaksas atšķirības iezīmējas Rīgas apkaimēs. Joprojām lielāka alga ir Skanstes apkaimē, strauji pietuvojoties 3000 eiro un iezīmējot būtiskas atšķirības ar pārējām apkaimēm. Vidējā alga šajā rajonā pērn bijusi 2974 eiro.

Nākamā lielākā vidējā alga ir Mežaparkā dzīvojošajiem - 2334 eiro. Šajā apkaimē pieaugums ir 9,2%.

Savukārt zemākā vidējā alga saglabājas Voleros - 1192 eiro.

Nav bērnu, nav rūpju un naudas pietiek – to pēcindustriālajā laikmetā zina daudzi un tā arī dzīvo. Šodienas lēmumi demogrāfijas jautājumos noteiks ne tikai to, kāda Latvija būs, bet arī to, vai paliks tikai nosaukums, vai tā būs vispār.

Proti, demogrāfijas jautājums nav par ideoloģijām, valsts pārvaldes formām vai politikām. Tas ir hamletisks jautājums – būt vai nebūt? Ir robeža, kad bezrūpīgs miers vienmērīgā uzdzīvē nozīmē beigas.

Nepielūdzamā statistika

Statistikas dati rāda nepielūdzamu ainu: 1987. gadā piedzima 42 135 bērni, bet 2023. gadā – vairs tikai 14 490, un nav vairs šaubu, ka 2024. gada skaitlis būs vēl mazāks. Datiem pievienojot mirstības rādītājus un migrācijas bilanci, iegūstam vien iedzīvotāju skaita sarukuma datus. Pie ārējiem iemesliem nosacīti var minēt tikai lielo finanšu krīzi. Tomēr arī te bija liela daļa iekšējo iemeslu, tostarp tas, ka valsts pārvalde izdevumu samazinājumu lielā mērā pārcēla uz jauno vecāku pleciem un neieviesa elementārāko aizsardzību ģimenēm ar bērniem. Rezultātā krīzes laikā Latviju pameta vairāki simti tūkstošu cilvēku ar visiem bērniem, kuri ceļ citu valstu ekonomikas un nākotni. 1987. gadā Latvijā dzīvoja 2,67 miljoni iedzīvotāju. 2023. gada nogalē iedzīvotāju skaits bija vairs tikai 1,88 miljoni – tas ir aptuveni 1950. gada līmenis. Proti, 36 gados izgaisuši teju 0,8 miljoni jeb 34,5% iedzīvotāju. Šādi turpinot, aiznākamajai politiķu paaudzei pārvaldāmo skaits būs tik niecīgs, ka vajadzēs pašiem slaucīt ietves, ja cilvēku iztrūkumu neaizpildīs citu pasaules reģionu iedzīvotāji. Arī šādā notikumu attīstības scenārijā par Latviju, kāda tā ir pašlaik, jau pēc pusgadsimta var būt ļoti problemātiski runāt – ja titulnācija nonāk mazākumā un teritoriju pārsvarā apdzīvo citi, tad arī balsošanas rezultāti var būt citādi. Pašreizējai demogrāfijas bedrei, kas kļūst arvien pamanāmāka, seko visas iespējamās problēmas – samazinās iekšējais patēriņš, aug cenas, nav pietiekams uzņēmējdarbībai nepieciešamais darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits. Visbeidzot nav vērtību, kuras politiķi varētu pārdalīt, un atliek tikai aizņemties. Mums jāsāk sevi atražot un nodrošināt. Attiecībā uz ģimenēm ar bērniem ilgstoši un plaši tiek lietots arguments «naudas ir tik, cik ir», tā visu atstājot nākamajam deputātu sasaukumam.

2025.gada 1. ceturksnī vidējā bruto darba samaksa valstī bija 1 757 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati (vidējās algas aprēķins veikts pēc darba dienu un sezonāli nekoriģētiem datiem, pārrēķinot pilnā slodzē).

Gada laikā mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 134 eiro jeb 8,3%. Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 11,60 eiro jeb par 8,9%. Straujākais algu kāpums bijis privātā sektorā.

2025.gada 1. ceturksnī, salīdzinājumā ar 2024.gada 4. ceturksni, mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 0,7%, bet stundas samaksa samazinājās par 2,4%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 1 305 eiro jeb 74,3% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 10,6%, apsteidzot gan patēriņa cenu, gan atalgojuma pirms nodokļu nomaksas (bruto) kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 7,0%.

Vidējā bruto mēnešalga Igaunijā otrajā ceturksnī bija 2284 eiro, kas ir par 13,8% vairāk nekā tajā pašā periodā pērn, liecina Igaunijas Statistikas departamenta dati.

Visaugstākā mēneša vidējā bruto darba samaksa bija Tallinā (2646 eiro) un Tartu apriņķī (2614 eiro), kam seko Harju apriņķis (2512 eiro).

Vidējā mēneša bruto darba samaksa visaugstākā aprīlī-jūnijā bija informācijas tehnoloģiju un komunikāciju jomā (3927 eiro), finanšu un apdrošināšanas nozarē (3714 eiro) un elektroenerģijas, gāzes apgādes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas jomā (3200 eiro).

Savukārt viszemākā vidējās mēneša bruto alga bija viesu izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu jomā (1365 eiro).

Mediānā bruto mēnešalga otrajā ceturksnī bija 1786 eiro, kas ir par 8,8% vairāk nekā šajā periodā pērn.

Mediānā alga visaugstākā bija Harju apriņķī (1980 eiro) un Tartu apriņķī (1912 eiro). Lielākajā daļā Igaunijas apriņķu mediānā alga nepārsniedza 1500 eiro mēnesī.

Igaunijas valdība trešdien atbalstīja valsts budžetu nākamajam gadam, informēja valdības preses dienestā.

Nākamgad Igaunijas valsts budžeta ieņēmumi paredzēti ap 18,6 miljardiem eiro, savukārt izdevumi - 19,5 miljardi eiro. Plānotās investīcijas sasniegs 1,3 miljardus eiro. Budžeta deficīts nākamgad plānots 4,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP) kas atbilst Eiropas Savienības (ES) noteiktajam izņēmumam attiecībā uz aizsardzības izdevumu palielināšanu.

Lai stiprinātu Igaunijas aizsardzības spējas, 2026.gadā aizsardzībai saskaņā ar NATO kritērijiem tiks atvēlēti vismaz 5% no IKP, kas nozīmē par 844,5 miljoniem eiro vairāk nekā šogad. Lielāki ieguldījumi plānoti gaisa un pretraķešu aizsardzībā, dronu spējās, kā arī tālās darbības un precīzu triecienu veikšanā. Tiks izveidota pretgaisa aizsardzības brigāde un jauni kaujas inženieru bataljoni, tiks attīstītas artilērijas sistēmas kritiskās infrastruktūras aizsardzībai, paplašināti poligoni un mācību teritorijas. Turklāt tiks turpināta aizsardzības rūpniecības parku attīstība. Pērnavas apriņķa aizsardzības industriālā parka projektēšanai un sagatavošanai ir paredzēti aptuveni 50 miljoni eiro.

Ja valstī bērnu nav pietiekami daudz tāpēc, ka viņus nevar pabarot, šāda valsts beidzas iedzīvotāju trūkuma dēļ.

Tieši ar šādu Arhimēda cienīgu izsaucienu, kāds lasāms virsrakstā, varam nākt Latvijas politiķu un valdības priekšā, jo patlaban ģimene ar diviem bērniem un vienu apgādnieku pārtikai tērē vairāk nekā pusi no mājsaimniecības ienākumiem, un tas ir otrais lielākais rādītājs Eiropas Savienībā.

55,7% pārtikai divu bērnu ģimenē

Eurostat piedāvā datus par izdevumiem pārtikai procentos no visiem izdevumiem ģimenei ar diviem bērniem, kurai ir viens apgādnieks un kuras apgādnieka ienākumi veido 67% no vidējiem ienākumiem valstī. Šajā kategorijā Latvija ierindojas otrajā vietā pēc Bulgārijas. Proti, Latvijā šāda ģimene pārtikai tērē 55,7% no visiem ienākumiem. Precizēsim, cik ir 67% no vidējā ieņēmuma valstī. 2024. gada 3. ceturksnī vidējā alga bruto valstī bija 1703 eiro, bet neto, aptuveni noapaļojot, – 1250 eiro. Proti, divu bērnu ģimenes apgādnieks uz rokas saņem 837,5 eiro un no šīs summas aptuveni 467 eiro iztērē pārtikai, lai pabarotu ģimeni. Par atlikušajiem 370,5 eiro šai divu bērnu ģimenei ir jāspēj samaksāt mājokļa, transporta un higiēnas izdevumus un jāspēj domāt par trešo bērnu, lai valsts kļūtu plaukstoša un nācija stipra.

Lai sabiedriskajā sektorā strādājošie varētu saņemt algu, nepieciešami nodokļu ieņēmumi, kurus vajadzīgajā apjomā jāspēj ģenerēt komercsektoram.

Tā ir valsts eksistences aksioma. Tas ir vienkārši. Proti, valsts pārvaldē strādājošajiem darba alga bankas kontā nerodas tāpat vien no zila gaisa, bet gan tieši no uzņēmēju un viņu darbiniekiem samaksātajiem nodokļiem valsts kasē. Tik vien vajadzētu saprast un pieņemt ikvienam Latvijā – ne tikai valsts pārvaldē, bet arī pašvaldībās un dažādās valsts aģentūrās strādājošajiem, bet jo īpaši tiem, kuri pieņem lēmumus visos līmeņos.

Kad ar ierasto aizņemšanos nepietiek

Valsts kase ir gluži vai panaceja visām demokrātiskas valsts vajadzībām. Ir ierasts, ka naudas visiem sabiedrībai svarīgajiem pakalpojumiem – veselības aprūpei, izglītībai, infrastruktūrai, kultūrai, zinātnei – pietiek, un, ja nepietiek, tad jāaizņemas, bet nupat ir skaidrs, ka pat ar ierasto aizņemšanās apjomu vairs nepietiek.

Latvijas nefinanšu uzņēmumu peļņas daļa 2024. gadā piedzīvojusi lielāko kritumu Eiropas Savienībā par 5,39 procentpunktiem, liecina Eurostat dati.

Nefinanšu korporāciju (uzņēmumiem, kuru galvenā saimnieciskā darbība nav saistīta ar finansēm) Eiropas Savienībā (ES) peļņas daļa 2024. gadā bija 40,1%, kas ir par 1,6 procentpunktiem mazāk nekā iepriekšējā gadā.

Metodoloģija

Nefinanšu uzņēmumu peļņas daļu, par ko runājam, Eurostat definē kā bruto darbības rezultātu, kas dalīts ar bruto pievienoto vērtību. Šis ir rentabilitātes tipa rādītājs, kas parāda pievienotās vērtības daļu, kas radīta ražošanas procesā, atlīdzinot kapitālu. Proti, tas ir galvenais rādītājs tam, kā ienākumi tiek sadalīti ekonomikā.

Praktiskais skaidrojums

Lai gūtu praktisku priekšstatu par rādītāju, Dienas Bizness lūdza ZAB Sorainen partnera nodokļu un muitas jautājumos, zvērināta advokāta Jāņa Taukača padomu. Pēc viņa teiktā, zema peļņas daļa nozīmē zemu peļņas maržu vai darbietilpīgu ekonomiku, savukārt augstāks skaitlis norāda uz augstāku peļņas maržu vai kapitāla intensīvu ekonomiku. “Augstāks skaitlis nozīmē, ka produkcijas ražošanai vajag vairāk iekārtu, kā arī darbaspēku, bet mazāks skaitlis, kā Latvijas gadījumā, - ka vajag vairāk darbaspēka nekā kapitāla, lai saražotu to, ko mēs valstī ražojam,” tā J. Taukačs.

Nākamā gada valsts budžeta valdības noteiktajām prioritātēm - drošībai, atbalstam ģimenēm ar bērniem un izglītībai - plānots papildu finansējums 565,5 miljonu eiro apmērā, paredz valdības pirmdien atbalstītais Finanšu ministrijas (FM) informatīvais ziņojums "Par valsts budžeta likumprojektā iekļaujamiem prioritārajiem pasākumiem 2026., 2027. un 2028.gadam".

FM informē, ka no tā drošībai paredzēti 320,3 miljoni eiro, izglītībai - 45 miljoni eiro, ģimeņu ar bērniem atbalstam - 94,8 miljoni eiro, bet citiem pasākumiem - vēl 105,4 miljoni eiro. Lielākā daļa no papildu finansējuma valdības noteiktajām prioritātēm tiks nodrošināta, samazinot valsts budžeta izdevumus.

Preses konferencē pēc valdības sēdes pirmdien finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV) uzsvēra, ka, "atbalstot budžeta rāmi, valdība spērusi platu soli uz 2026.gada valsts budžeta pieņemšanu".

Ministrs norādīja, ka, plānojot izdevumus prioritārajiem pasākumiem, ņemtas vērā diezgan konservatīvas izaugsmes prognozes ap 2% gadā. Vienlaikus Ašeradens vērsa uzmanību, ka apstrādes rūpniecības pieaugums jūlijā pārsniedza 10%, vidējā bruto alga drīzumā varētu pārsniegt 2000 eiro, kā arī "atdzīvojusies" kreditēšana, kas liek domāt, ka izaugsmes prognozes varētu būt arī labākas.

Strādājošie no Indijas Vācijā pelna vislielākās algas, liecina Vācijas ekonomiskās izpētes institūta IW veiktā pētījuma dati.

Indijas pilsoņu vidējā bruto alga 2024. gadā Vācijā veidoja 5393 eiro mēnesī. Viņiem sekoja austrieši ar 5322 eiro mēnesī, amerikāņi (5307 eiro) un īri (5233 eiro).

Vācijas pilsoņu vidējā bruto alga bija 4177 eiro mēnesī, bet ārvalstu strādājošie kopumā pelnīja vidēji 3204 eiro.

IW norāda, ka darbinieku no Indijas augstie ienākumi skaidrojami ar lielākām algām tehniskajos amatos. Liela daļa indiešu Vācijā strādā akadēmiskajās STEM profesijās (zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika).

Laika posmā no 2012. līdz 2024. gadam Vācijā strādājošo Indijas pilsoņu skaits palielinājies gandrīz deviņkārtīgi, pārsniedzot 32 800.

Aptuveni trešdaļa uz pilna slodzi strādājošo no Indijas vecumā no 25 līdz 44 gadiem ir nodarbināti šajā sektorā.

Nedēļā, kad jaunuzņēmumi un investori pulcējas lielākajā nozares pasākumā "TechChill", apkopoti un publiskoti dati par jaunuzņēmumu veikumu un finansiālo pienesumu valsts ekonomikā pēdējo gadu laikā. Tā ir tapis zināms, ka, piemēram, 2023. gadā valsts budžetā nodokļos jaunuzņēmumi ir samaksājuši par 16% vairāk kā gadu iepriekš - 71,4 miljonus eiro.

Kopējais nozares apgrozījums pārsniedz 400 miljonus eiro. Jaunuzņēmumos Latvijā strādā 4000 darbinieku. Viņu vidējā alga ir 2850 eiro.

Latvijas jaunuzņēmumu asociācijas "Startin.lv" datubāzē ir 512 jaunuzņēmumi. Lielākā daļa jeb 315 jaunuzņēmumi ir reģistrēti Rīgā, vēl 84 bāzējas Pierīgā. Vidzemē un Kurzemē reģistrēti attiecīgi 39 un 32 jaunuzņēmumi. Zemgalē - 16. Vismazāk jaunuzņēmumu ir Latgalē - tikai seši.

"Neskatoties uz to, ka no jauna reģistrēto jaunuzņēmumu skaits 2024. gadā ir samazinājies, pagājušajā gadā tapa vairākas būtiskas iniciatīvas, kas ļauj pozitīvi raudzīties uz šo gadu. Īpaši gribas izcelt "Startup House Riga" izveidošanu. Pasaules pieredze liecina, ka jaunas idejas dzimst tur, kur pulcējas līdzīgi domājoši cilvēki. Tagad Rīgā arī ir tāda vieta. "Startup House Riga" organizētajā pirmsakselerācijas programmā, kas nule noslēdzās, izveidotas 15 jaunas komandas, kas turpinās darbu un mēģinās pierādīt savu ideju dzīvotspēju. Ar interesi vērosim, ko spēs pirmie 100 informācijas tehnoloģiju un jaunuzņēmumu izglītības programmas "StartSchool" dalībnieki. Tieši šo iniciatīvu dēļ, kas tapušas gan ar valsts un pašvaldības, gan pieredzējušo jaunuzņēmumu dibinātāju atbalstu, esmu pārliecināta, ka tieši Latvijai ir iespēja kļūt par nākamo jaunuzņēmumu centru," saka jaunuzņēmumu un tehnoloģiju konferences "TechChill" vadītāja Annija Mežgaile.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) un Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) pauž neizpratni par publiskās pārvaldes atlīdzības izdevumu ierobežojumu neievērošanu ministrijās, un sagaida valdības skaidrojumu par šo situāciju, informē uzņēmēju organizācijas.

2024.gada 14.oktobrī Ministru kabinets ārkārtas sēdē apstiprināja ierobežojumu 2,6% apmērā atlīdzības fonda pieaugumam publiskajā pārvaldē 2025.gadā pret 2024.gada plānu, taču pieejamā informācija liecina, ka vairākās ministrijās šie ierobežojumi netiek ņemti vērā - atlīdzības gada pirmajā ceturksnī pieaugušas pat par 24% salīdzinājumā ar attiecīgo periodu 2024.gadā.

Valsts kases dati par periodu līdz 2025.gada martam rāda, ka 10 no 15 ministrijām Latvijā atlīdzības izdevumi (EKK kods "1000") ir palielinājušies par vairāk nekā 2,6%. Līdere ar 24,6% pieaugumu ir Labklājības ministrija, pieaugums 15,1% apmērā ir Izglītības un zinātnes ministrijā, par 13,4% atlīdzības izdevumi palielinājušies Veselības ministrijā.

Latvijā diskusija par to, vai virsstundu piemaksai jābūt 50% vai 100%, bieži tiek pasniegta kā principiāls vērtību jautājums. Taču patiesībā šī ir izšķiršanās starp ekonomisko realitāti un komforta ilūziju likumā.

Ekonomiskā izaugsme nav abstrakta ambīcija - tā ir vienīgais ilgtspējīgais ceļš uz valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Ja ekonomika neaug, nepalielinās ne algas, ne budžeta ieņēmumi, ne publisko pakalpojumu kvalitāte.Vispirms jāuzsver, ka darba devēju priekšlikums Darba likuma grozījumos nav samazināt virsstundu apmaksas apmēru darbiniekiem, bet gan noteikt likumā saprātīgu un konkurētspējīgu bāzes minimumu 50% apmērā, vienlaikus atstājot pilnīgu brīvību pusēm vienoties par lielāku virsstundu apmaksu bez jebkādiem ierobežojumiem.

No ekonomikas skatupunkta šī nav morāla dilemma. Tā ir izvēle par to, kā regulējums ietekmē izmaksas, elastību un uzņēmējdarbības vidi. Uzņēmumiem un publisko finanšu plānotājiem izšķiroši ir tas, cik prognozējama un pielāgojama ir sistēma, kurā jāstrādā. No šīs izvēles ir atkarīgs, vai ekonomika spēj attīstīties stabili un piesaistīt investīcijas, vai arī pakāpeniski zaudē konkurētspēju un tempu. Pašlaik Latvijas regulējums ir nepārprotams – virsstundu darbs jāapmaksā ar piemaksu, kas nav mazāka par 100% no noteiktās algas likmes. Tas nav izvēles jautājums un nav atkarīgs no situācijas. Tas ir likumā noteikts vispārējs minimums, no kura sākas jebkura aprēķina loģika.

Vidējā mēneša bruto darba samaksa Lietuvas ekonomikā, neskaitot individuālos uzņēmējus, šā gada pirmajā ceturksnī pieaugusi līdz 2337,7 eiro mēnesī, un tas ir par 8,2% vairāk nekā janvārī-martā pērn, liecina Valsts datu aģentūras publiskotie statistikas dati.

Vidējā neto darba samaksa gada pirmajos trīs mēnešos bija 1436,4 eiro jeb par 7,7% lielāka nekā šajā laika posmā pērn.

Pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējo trīs mēnešu periodu vidējā bruto mēnešalga Lietuvā pieauga par 0,1%, bet neto darba samaksas pieaugums bija 0,3%.

Janvārī-martā vidējā bruto alga publiskajā sektorā bija 2414,5 eiro mēnesī, kas ir par 7,7% vairāk nekā pirms gada, bet par 7,8% mazāk nekā pagājušā gada oktobrī-decembrī, savukārt privātajā sektorā tā bija 2301 eiro, kas ir par 8,3% vairāk nekā pagājušā gada pirmajā ceturksnī un par 4% vairāk nekā iepriekšējā trīs mēnešu periodā.

Ienākumu izmaiņas ietekmēja izmaksāto vienreizējo prēmiju, pabalstu un naudas pabalstu apmēra samazinājums, no minimālās algas celšana līdz 1038 eiro mēnesī no 2025.gada 1.janvāra, izmaiņas ar nodokļiem neapliekamā ienākuma apmēra aprēķināšanas kārtībā, paaugstinātie minimālās pamatalgas koeficienti budžeta iestāžu darbiniekiem, sezonālās svārstības un citi iemesli, paskaidroja statistiķi.

Latvijā arvien mazāk cilvēku ir gatavi strādāt smagu fizisku darbu, tādēļ dzelzsbetona konstrukciju ražotājam SIA "Skonto Prefab" jāpiesaista arvien vairāk viesstrādnieku, intervijā aģentūrai LETA sacīja "Skonto Prefab" valdes loceklis Mārtiņš Roze.

"Lielas investīcijas tiek ieguldītas arī cilvēkos. Mēs apmācām savus profesionāļus, kas maksā naudu, kā arī mums ir daudz viesstrādnieku. Viņi atbrauc, un divus mēnešus šis cilvēks jāapmāca, kā arī jāmaksā alga. Tā ir sava veida investīcija - investīcija ne iekārtā, bet cilvēkā," teica Roze.

Jautāts, no kurienes ir viesstrādnieki, Roze sacīja, ka pārsvarā no Uzbekistānas. Vienlaikus viņš piebilda, ka ne visiem izdodas, kas nozīmē, ka nauda ir investēta, bet neveiksmīgi.

Roze stāstīja, ka jau vismaz desmit gadus ir vērojama problēma, ka Latvijā arvien mazāk un mazāk cilvēku ir gatavi strādāt šāda veida darbu - strādāt ar betonu, strādāt rūpnīcā un ne tik tīros apstākļos.

Latvijas ekonomikas lejupslīdi 2024. gadā ietekmēja ne tikai saspringtā ģeopolitiskā situācija, bet arī zema ekonomikas izaugsme ārējos tirgos, augstas procentu likmes un cenu kāpums.

Saskaņā ar Finanšu ministrijas 2025. gada februārī izstrādātajām makroekonomiskajām prognozēm Latvijas ekonomika 2025. gadā stabilizēsies ar mērenu IKP izaugsmi 1,2 %. Tendences ir cerīgas, jo, pieaugot iekšzemes kopproduktam (IKP) uz vienu iedzīvotāju, ēnu ekonomikai ir tieksme samazināties.

Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars pagājušajā gadā samazinājās par 1,5 procentpunktiem salīdzinājumā ar gadu iepriekš un bija 21,4% no IKP noskaidrots pētījumā “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009–2024”.

Ēnu ekonomikas jautājums katru gadu kļūst īpaši aktuāls, tuvojoties konferencei par ēnu ekonomikas indeksu, jo tā ir ne tikai diskusija par šīs parādības apmēru un ietekmi uz valsts budžetu un sabiedrību, bet arī platforma ekspertu viedokļu apmaiņai par risinājumiem un iespējām to mazināt, lai veicinātu caurskatāmību un godīgu uzņēmējdarbības vidi.

Vidējā termiņā - no 2026. līdz 2028. gadam - valsts budžeta izdevumus plānots samazināt par 844,1 miljonu eiro, ko nodrošina izdevumu pārskatīšana un optimizācijas pasākumi, informēja Finanšu ministrijā (FM).

Pārskatot nākamā gada budžetu, valsts parāda vadības pozīcija uz otro lasījumu samazināta papildus par 10 miljoniem eiro katru gadu, trīs gados kopā veidojot 30 miljonu eiro ietaupījumu, un tas papildina kopējo konsolidāciju, informē FM.

Valsts budžeta izdevumu samazinājums vidējā termiņā veidojas pakāpeniski. Attiecīgi 2026. gadā izdevumi tiks samazināti par 243,4 miljoniem eiro, 2027. gadā - par 304,6 miljoniem eiro un 2028. gadā - par 296,1 miljonu eiro.

Tostarp nākamgad budžeta bāzes izdevumu samazinājums ir 50 miljonu eiro apmērā, nozaru ministrijas identificējušas un samazinājušas izdevumus par 181 miljonu eiro, bet vēl 12,4 miljonus ir izdevies ietaupīt, gatavojot budžeta likumprojektu.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa nākamajā gadā varētu pieaugt vidēji par apmēram 7%, prognozēja banku analītiķi.

"Swedbank" vecākā ekonomiste Agnese Buceniece sacīja, ka algu kāpums 2026. gadā turpinās palēnināties un būs ap 7%.

Viņa minēja, ka pieauguma tempu palīdzēs uzturēt saspringtais darba tirgus. Minimālās algas kāpums būs neliels - no 740 līdz 780 eiro, kas nozīmē, ka augoša minimālā alga nebūs būtisks vidējās algas virzītājs 2026. gadā. Vidējo algu pieauguma tempu ierobežos taupības pasākumi publiskajā sektorā, kā arī uzņēmumu spēja samaksāt augstākas algas, gan ņemot vērā konkurētspējas riskus, gan arī uzņēmumu rentabilitāti, kas pēdējos gados ir samazinājusies.

Vienlaikus Buceniece prognozēja, ka privātajā sektorā algas augs straujāk nekā sabiedriskajā sektorā. Saeimā apstiprinātais budžeta likums nosaka, ka publiskā sektora algas 2026. gadā nav plānots paaugstināt. Turklāt tiks arī ierobežotas naudas balvas un netiks izmaksātas novērtēšanas prēmijas par darbu 2026. gadā. Tas gan neattieksies uz valsts drošības iestādēm.

Nākamā gada valsts budžeta valdības noteiktajām prioritātēm - drošībai, atbalstam ģimenēm ar bērniem un izglītībai - plānots papildu finansējums 565,5 miljonu eiro apmērā, teikts Finanšu ministrijas (FM) valdībā iesniegtajā informatīvajā ziņojumā "Par valsts budžeta likumprojektā iekļaujamiem prioritārajiem pasākumiem 2026., 2027. un 2028.gadam".

FM informē, ka no tā drošībai paredzēti 320,3 miljoni eiro, izglītībai - 45 miljoni eiro, ģimeņu ar bērniem atbalstam - 94,8 miljoni eiro, bet citiem pasākumiem - vēl 105,4 miljoni eiro. Lielākā daļa no papildu finansējuma valdības noteiktajām prioritātēm tiks nodrošināta, samazinot valsts budžeta izdevumus.

Nacionālās trīspusējās padomes sēdē piektdien finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV) uzsvēra, ka nākamā gada budžets ir "absolūts drošības budžets" un ir spēts nodrošināt nepieciešamo finansējumu valsts aizsardzības spēju stiprināšanai, virzoties uz 5% no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Ašeradens pēc sēdes žurnālistiem skaidroja, ka aizsardzības resoram ir iedots nepieciešamais resurss 5% apmērā, un nu Aizsardzības ministrijas ziņā ir tas, kā tas tiks izmantots, jo situācija nozarē mainās ļoti strauji.

2025. gada sākums iezīmējis strauju aktivitātes kāpumu mājokļu tirgū – gan cenas, gan darījumu skaits pieaug, liecina nekustamo īpašumu kompānijas Latio apkopotie dati.

Saskaņā ar OECD datiem, pašlaik vidēji vienai Latvijas mājsaimniecībai, lai iegādātos 100 m2 mājokli, būtu jāstrādā 9 gadus, visu nopelnīto naudu liekot “zeķē” un neveicot nekādus liekus tēriņus. Turpretī pirms 12 gadiem mājsaimniecībai būtu jāstrādā 9,6 gadi. Pēdējo divu gadu laikā Latvijas iedzīvotāju ienākumi auguši ievērojami straujāk nekā mājokļu cenas, un ņemot vērā tirgus dinamiku, šī labvēlīgā situācija nebūs mūžīga – šobrīd, iespējams, ir pēdējais, salīdzinoši labvēlīgākais, posms tiem, kas plāno iegādāties īpašumu dzīvošanai vai investīcijām.

Pētot citas Eiropas valstis, lai iegādātos 100 m2 mājokli, Somijā vienai mājsaimniecība būtu jāstrādā 6,6 gadus, Lietuvā – 7,5, bet Igaunijā – 10,3, neveicot liekus tēriņus, piemēram, ceļot, ēst restorānos, doties uz koncertiem, bet noguldot visu uzkrāto peļņu īpašuma iegādei. Īrijā un Luksemburgā — pat virs 16 gadiem.

Latvijas kūdras ieguves nozare šovasar piedzīvo vienu no smagākajām sezonām pēdējo desmitgažu laikā. Kūdras ieguve ir sezonāla no maija līdz septembrim, bet nelabvēlīgie laikapstākļi, kas sākās jau šī gada maijā, būtiski ietekmē ieguves apjomus un apdraud nozares darbību.

Kūdras nozare un Latvijas Kūdras asociācija aicina Klimata un enerģētikas ministriju izsludināt valstī ārkārtējo situāciju kūdras ieguves sektorā. Tāpat nozare aicina trešās puses ņemt vērā šo situāciju un būt saprotošām, ka kūdras ieguvēji objektīvi nevar izpildīt saistības laikapstākļu dēļ. Daudzviet Latvijā nokrišņu daudzums pārsniedz mēneša normu. Saskaņā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datiem pēdējo trīs mēnešu periodā ekstremāli mitri un ļoti mitri apstākļi saglabājas vairākos apvidos, īpaši smagi ciešs Latgales un Vidzemes reģions kā arī daļēji Zemgale.

Īpaši smagi skarta Latgale un Austrumvidzeme, kā arī daļēji Zemgale un Kurzemes vidiene. Kā informē kūdras ieguvēji, reģionālās atšķirības ir ievērojamas. Līdz 1.augustam ieguve Vidzemē un Latgalē vien bija iespējama ap 20– 30 % no plānotā. Austrumvidzemē ir kūdras ieguves vietas ar tikai 3 % plāna izpildi, bet Madonas novadā dažviet darbi vispār nav uzsākti un pastāv bažas, vai darbi maz šosezon tiks uzsākti. Latgalē situācija ir nevienmērīga - Preiļu un Rēzeknes apvidū izpilde sasniedz tikai 18 %, Augšdaugavas un Jēkabpils novados – 12 %, bet citi ieguvēji atzīst, ka Latgalē caurmērā ieguves plāna izpilde sasniedz ap 35 %. Kūdras ieguvei nepieciešams sauss, saulains un vējains laiks – vismaz trīs līdz piecas dienas bez lietus, lai varētu uzsākt frēzkūdras ieguves procesu.