Ārstus nedrīkst padarīt par datu ievades operatoriem

2017. gada 09. oktobris plkst. 10:54
Sadaļa: Pakalpojumi
Dalies ar šo rakstu

Attālināta ārstēšana noteikti ir attīstāms virziens, kam gan vēl nepieciešamas izmaiņas normatīvajos aktos

To uzsver Dienas Biznesa un holdinga Repharm rīkotā apaļā galda, kas veltīts e-veselībai, dalībnieki: Nacionālā Veselības dienesta direktores vietniece informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jautājumos Linda Freimane, holdinga Repharm ģenerāldirektors Dins Šmits, ģimenes ārste Aija Šnikvalde, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Informācijas tehnoloģiju infrastruktūras daļas vadītājs Kārlis Bētiņš, uzņēmuma Lattelecom Korporatīvo klientu dienesta vadītājs Jānis Kirilka un SIA Mobilly izpilddirektors Ģirts Slaviņš.

Diskusiju sākšu ar aktualitāti. Latvijas ģimenes ārstu asociācija (LĢĀA) vēl joprojām uztur spēkā prasību, ka e-veselības sistēmas, kas attiecas uz e-receptēm un e-darba nespējas lapām, ieviešana ir jāatliek, jo sistēma vēl nav tik gatava, lai ārsti ar to varētu strādāt. Turklāt LĢĀA īpaši uzsver, ka nav pret e-veselības lietošanu kā tādu, bet iebilst pret negatavo sistēmu. Kāda ir Nacionālā veselības dienesta nostāja?

L. Freimane: Mēs uzskatām, ka e-veselības sistēma ir pilnībā gatava lietošanai. Daudzi ģimenes ārsti jau pašlaik ar to strādā. Ja runājam par izrakstītajām e-receptēm, tad ir izrakstīti jau aptuveni 70 000 šādu recepšu, savukārt e-darba nespējas lapas ir izrakstītas 37 000. Apmēram 1000 ģimenes ārstu ir unikālie lietotāji, kas izrakstījuši vismaz vienu e-recepti vai vienu e-darba nespējas lapu. Līdz ar to nevar runāt, ka sistēma nav gatava, jo tā jau tiek lietota. Ja salīdzina to, kāda sistēma bija pirms gada un kāda tā ir tagad, tad ir noticis būtisks uzlabojums, to atzīst arī paši ģimenes ārsti. Daudzi lietotāji norāda, ka e-recepti un darba nespējas lapu iespējams izrakstīt padsmit sekundēs, jautājums tikai par praktizēšanos un lietošanu, jo e-veselības lietošana nenoliedzami prasa paradumu maiņu.

Ja viss ir tik labi, kā jūs sakāt, tad kā e-veselības lietošana varēja kļūt par vienu no galvenajiem ģimenes ārstu streika iemesliem?

L. Freimane: Galvenais bija nepietiekamais finansējums, kam klāt nāca arī prasība par e-veselības lietošanas atlikšanu, jo tās tomēr ir gana būtiskas izmaiņas, kas prasa pārkārtošanos no pašiem ārstiem. E-veselības izmantošanai ir divas iespējas – vai nu izmantojot portālu (www.e-veseliba.gov.lv), vai turpinot strādāt ar jau ierastajām e-veselības programmām, kuras radījuši dažādi izstrādātāji, jo jau pašlaik ir nodrošināta datu apmaiņa starp šīm programmām un e- veselības sistēmu. Ārstam, kurš līdz šim jau ir lietojis kādu e-veselības programmu, pāreja uz e-veselības sistēmu faktiski būs pavisam nemanāma, bez kādām būtiskām izmaiņām.

Šnikvaldes kundze, kāds ir jūsu, kā ģimenes ārstes, viedoklis par e-veselības sistēmu?

A.Šnikvalde: Kopumā es atbalstu e-veselības risinājumus, kas nav tikai e-receptes un e-darba nespējas lapas. Runa ir par plašu informācijas apmaiņu elektroniskā veidā gan starp ārstiem, gan starp ārstu un pacientu. Jau sen ir pienācis laiks šādiem inovatīviem risinājumiem. Man gan jāpiebilst, ka esmu viens no tiem ģimenes ārstiem, kuriem nav līguma ar Nacionālo veselības dienestu, līdz ar to es strādāju ar savu e-veselības programmu un man nav obligāti jāpāriet uz e-veselības sistēmas lietošanu. Taču es esmu pamēģinājusi lietot šo Nacionālā veselības dienesta produktu, un man nav problēmu pārslēgties no savas programmas uz to. Tomēr es gribētu, lai šī platforma būtu nedaudz veiksmīgāka un ērtāk lietojama. Es esmu arī izrakstījusi e-receptes, taču problēmas ir ar to, ka ne visas aptiekas vēl tās pieņem. Man ir bijuši gadījumi, kad pacienti ir sūdzējušies, ka konkrētajā aptiekā e-recepti nepieņem.

Holdingā Repharm ietilpst Veselības centru apvienībā, kurā strādā vairāki ģimenes ārsti. Šmita kungs, kāda ir jums pieejamā informācija, cik lielā mērā ģimenes ārsti ir gatavi sākt lietot e- veselību?

D. Šmits: Jāteic, ka situācija ir ļoti dažāda, ir speciālisti, kuri e-receptes izraksta ikdienā, un tā ir normāla prakse, savukārt citi ir vēl tikai ceļā uz to. Mēs noteikti mudinām speciālistus strādāt ar e-veselību, kā arī mērām rezultātus. Ja runājam par aptiekām, tad Mēness aptiekas ir pilnībā gatavas pieņemt e-receptes.

L. Freimane: Nacionālais veselības dienests ir izveidojis interaktīvo karti, kur ir pieejama informācija par visām aptiekām, kuras pieņem e-receptes. Ja kāda aptieka atsakās pieņemt e-recepti, mēs aicinām par to ziņot mūsu atbalsta dienestam.

Es pieņemu, ka Rīgā un citās lielajās pilsētās problēmu nebūs. Bet, kā ir attālākos reģionos? Kā izvairīties no situācijām, kad cilvēks no pagasta uz tuvējo mazpilsētas aptieku mēro pārdesmit kilometrus un tad atklāj, ka tā e-receptes nepieņem?

L. Freimane: Teju visi lielo aptieku uzņēmumi un tām piesaistītās aptiekas jau pieņem e-receptes. Ja arī aptiekai ir radušās kādas problēmas, tad diezgan raiti sadarbībā ar īpašniekiem mēs tās esam atrisinājuši. Ja nu tomēr pacients nav pārliecināts, ka tuvējā aptieka pieņems e-recepti, vienmēr ārstam var lūgt to izdrukāt uz veidlapas. Kompensējamo medikamentu receptēm no 1. janvāra gan būs jābūt obligāti elektroniskām, tas nozīmē, ja ārsts to būs pacientam izrakstījis papīra formātā, tad aptiekā šī recepte elektroniski tiks ievadīta sistēmā. Taču pacients zāles saņems jebkurā gadījumā, lai kurš arī recepti neievadītu sistēmā. Vienmēr ir arī iespēja, lai nav velti jāmēro ceļš, piezvanīt uz konkrēto aptieku un pārliecināties, vai e-receptes tiek pieņemtas.

Vēl viena problēma, par kuru uztraucas vecāka gadagājuma pacienti – vai varēs lūgt ar e-recepti zāles izņemt, piemēram, kaimiņam?

L. Freimane: Jā, tas būs iespējams. Tikai tādā gadījumā būs jāzina e-receptes identifikācijas numurs. Tas nozīmē, ka pacientam, kuram e-recepte izrakstīta, būs jālūdz ārstam, lai izdrukā vai uzraksta šīs e-receptes identifikācijas numuru. Un nosacītais kaimiņš aptiekā, uzrādot šīs e-receptes identifikācijas numuru un savu personu apliecinošo dokumentu, varēs zāles izņemt. Tikai jāatceras, ja pacientam ir izrakstītas piecas receptes, tad katrai no tām ir savs identifikācijas numurs, kurš būs jāuzrāda potenciālajam zāļu saņēmējam.

Vai kādam no klātesošajiem, kas e-veselības sistēmas ieviešanu vēro no malas, ir versija, kādēļ šī labi iecerētā ideja ir izsaukusi tādu viļņošanos ārstu vidē?

Ģ. Slaviņš: Mēs savā ikdienas biznesā redzam, ka cilvēki ir ļoti jūtīgi pret divām lietām – pret pieradumu maiņu un kritiku. Ja runājam par kritiku, tad lielu sistēmu izstrādātājiem ir grūtības nolaisties līdz vidējā lietotāja līmenim. To rāda arī pasaules pieredze, piemēram IBM nespēja uztaisīt Facebook vai Uber. Šie risinājumi nāca no lietotāju puses. Savukārt lielo sistēmu izstrādātāji skatās no sistēmas, nevis lietotāju pozīcijām. Es ļoti negribu kritizēt citu cilvēku darbu, bet, pirms pāris dienām ieejot e-veselības portālā, es konstatēju, ka varu uzrakstīt 50 tehniskus ieteikumus, ko varētu izdarīt citādāk, lietotājam draudzīgāk. Tā gan ir visu Latvijas e-pakalpojumu problēma, ka par lietotāju tiek domāts pašās beigās. Esmu runājis ar vairākiem tehniski advancētiem ārstiem, kuri Freimanes kundzei nepiekristu, ka ir ērti izrakstīt e-receptes un e-darba nespējas lapas. Raugoties uz šo procesu, es varu teikt, ka to tiešām tehniski varētu sakārtot tā, lai tas būtu izdarāms 10 sekunžu laikā. E-pakalpojumu izstrādātājiem ir jāstāv ar hronometru rokās un sevi vienkārši jāaudzina, ir jābūt nejaukiem pret sevi.

Kirilkas kungs, kāds būtu jūsu kā sistēmas izstrādātāja viedoklis?

J. Kirilka: Es piekrītu, ka par visām lietotāja ērtībām nav padomāts. Jo prioritāte ir nevis lietotājs, bet gan tas, lai saprastu, kā mijiedarbojas visas veselības aprūpes informācijas sistēmas, kā vajadzīgo informāciju pārsūtīt no vienas sistēmas uz otru. Tā ka es piekrītu, ka lietojamība palika otrajā plānā un arī ārpus budžeta. Jo vispirms bija jāpanāk, lai sāk darboties informācijas apmaiņas platforma. Ja cienījamais pasūtītājs iedos finansējumu un teiks, ka tagad orientējamies uz lietojamību, tad nav problēmu strādāt pie tā.

Ģ. Slaviņš: Es gan gribētu norādīt, ka lielie sistēmu izstrādātāji nav piemēroti tam, lai izstrādātu labas lietotnes. Pareizi būtu, ja sistēmanalītiķi domātu par lielo bildi un paralēli mazie produktu izstrādātāji, varbūt pat uz sabiedriskiem pamatiem, piedāvātu savus risinājumus tieši lietojamībai. Tas varētu būt sava veida hakotrons, kas balstītos atvērto datu principā, un jaunieši varētu piedāvāt savus interfeisus, kurus tad žūrija, kas sastāv no vidējiem lietotājiem, izvērtētu un izvēlētos sev visdraudzīgāko. Rezumējot, tādus uzņēmumus kā manis pārstāvēto Mobilly nevajadzētu laist pie lielu sistēmu izstrādes, tāpat lielajiem sistēmanalītiķiem vajadzētu atturēties no lietotņu izstrādes.

Bētiņa kungs, kā Stradiņa slimnīcai sokas ar e-pakalpojumu piedāvāšanu un cik tie ir pieprasīti no pacientu puses?

K. Bētiņš: Pagaidām mēs piedāvājam tikai attālinātu piekļuvi izmeklējumu rezultātiem.

Vai tas nozīmē, ka šos izmeklējumus elektroniski (pa e-pastu) pacients varēs nosūtīt arī ģimenes ārstam vai citam speciālistam?

K. Bētiņš: Tehniski tas būs iespējams, tāds ir arī mērķis, vēl ir tikai jāatrisina pāris ar datu drošību saistīti jautājumi. Tapšanas stadijā ir darbs pie elektroniskās pacientu pierakstīšanās sistēmas izveides.

Kā ir ar tādām salīdzinoši augstām matērijām kā, piemēram, operāciju online ieraksti, kuriem nepieciešamības gadījumā kā konsultanti var pieslēgties, piemēram, kolēģi no kādas Vācijas slimnīcas?

K. Bētiņš: Atsevišķi šādi gadījumi jau ir bijuši. Uz to noteikti būtu jāiet, tehniski tas ir iespējams, jautājums, protams, ir par finansējumu. Tās ir pietiekami lielas izmaksas. Šādas iekārtas ir paredzēts izbūvēt mūsu jaunajā korpusā.

Šmita kungs, kāda ir jūsu holdinga pieredze e-pakalpojumu ieviešanā un izmantošanā?

D. Šmits: Mūsu pacienti dalās divās lielās grupās: vieni, kas jau aktīvi izmanto šīs iespējas, un otri, kas to, visticamāk, tā arī nedarīs. Robežšķirtne ir pacientu vecumgrupa no 40 līdz 45 gadiem. Mēs pacientiem piedāvājam elektronisko pierakstu, kas ir ārkārtīgi pieprasīts pakalpojums. Tā kā holdingā ir gan aptiekas, gan veselības centri, tad mēs vēlētos izveidot vienas pieturas aģentūru. Proti, ja pacients ar recepti ierodas aptiekā, bet viņam ir vajadzīgs arī pierakstīties pie ārsta, tad mēs gribētu, lai turpat aptiekā to varētu arī izdarīt. Sadarbībā ar Mobilly top eksperiments saistībā ar pakalpojumu apmaksu. Proti, pacientiem tiktu piedāvāta iespēja par pakalpojumiem norēķināties ar mobilās aplikācijas palīdzību. Mūsu plānos vēl ir iecere izveidot neklātienes vizītes iespējas. Runa ir par atkārtotu vizīti, kad jāprecizē tikai daži jautājumi vai jākonsultējas par izmeklējumu rezultātiem. Tādos gadījumos ne vienmēr nepieciešams, lai pacients pats klātienē ierodas pie ārsta. Tā varētu būt, piemēram, videokonsultācija. Ja runājam par tālākām nākotnes iecerēm, tad viena no tādām ir medicīnas informācijas centra izveide. Pētījumi liecina, ka noteiktā vecuma grupā 70% līdz 80% cilvēku sev interesējošo informāciju, kas saistīta ar veselību, iegūst no Google. Tādējādi ir risks izmantot nekvalitatīvu informāciju. Tādēļ ir doma izveidot īpašu portālu ar pārbaudītu medicīnisku informāciju. Paralēli ir jāstrādā pie tā, lai varētu sniegt attālinātus pakalpojumus reģionu iedzīvotājiem. Tam gan ir nepieciešamas izmaiņas normatīvos aktos, kas pašlaik nepieļauj attālinātu ārstēšanu.

Šnikvaldes kundze, kā jūs raugāties uz attālinātu medicīnu?

A.Šnikvalde: Es piekrītu Šmita kungam, ka tas būtu iespējams, taču tad ir nepieciešamas izmaiņas tiesiskajā regulējumā. Es ikdienā daudz izmantoju attālinātas konsultācijas – vai nu tas ir telefona zvans, vai e-pasts. Protams, attālinātas konsultācijas ir iespējamas līdz zināmai robežai.

L. Freimane: Tas noteikti ir attīstāms virziens. Piemēram, ja ārsts elektroniski var piekļūt pacienta izmeklējumu rezultātiem, tad viņam jau būs skaidrs, vai ir nepieciešama klātienes vizīte vai nē. Taču robeža, cik tālu ir iespējama neklātienes ārstēšana, vienmēr būs ārsta atbildība.

Bētiņa kungs, cik lielā mērā Stradiņa slimnīcas speciālisti būtu gatavi attālināti konsultēt pacientus reģionos, kuriem varbūt ir grūtības nokļūt Rīgā?

K. Bētiņš: Grūti spriest par visiem ārstiem kopumā, jo viņi ir ļoti dažādi. Ir ārsti, kas tam ir gatavi, taču daļa speciālistu ir kategoriski pret. Mums atsevišķas videokonferences jau ir notikušas, viena no pēdējām bija ar pacientu no Liepājas slimnīcas.

Vai ir iespējama un nepieciešama vadlīniju izstrāde par to, kādos gadījumos ir atļaujama attālināta ārstēšana?

D. Šmits: Medicīnā tiesības noteikt, kā ārstēt pacientu, pieder ārstam. Neviens cits to labāk neizdarīs. Pašlaik ārstam īsti nav iespēju ārstēt attālināti, jo attālināta ārstēšana normatīvos aktos nav definēta un pieminēta. Tas, protams, ir arī samaksas jautājums, jo arī par neklātienes pakalpojumu ir jāsamaksā.

Sarunu noslēdzot, vēlējos jautāt, kādas vēl ir neizmantotās iespējas e-pakalpojumu ieviešanā un kā izvairīties no situācijas, kad gala rezultātā lietotāji ir neapmierināti, kā tas bija gadījumā ar ģimenes ārstiem?

Ģ. Slaviņš: Man šķiet, ka ikvienu jaunu elektronisko pakalpojumu vajag ieviest pakāpeniski, soli pa solim. Tas samazinātu kļūdu iespēju. Šo pakalpojumu nevajadzētu arī uzreiz padarīt par obligātu. Lai tas sākumā ir brīvprātīgs, tiek testēts un tikai tad izstrādāts un palaists pilnībā. Izstrādājot šādus pakalpojumus, galvenais, kas jāņem vērā – ārstus nedrīkst padarīt par datu ievades operatoriem.

J. Kirilka: Man ir pāris komentāri. Vispirms par hakotronu. Mums uzņēmumā ir vesels departaments, kurš dzīvo šādā jaunuzņēmumu kultūrā un kur primārais ir jaunu produktu radīšana. Tā ka mēs šādu hakotronu noteikti varam piedāvāt. Ja runā par attālināto medicīnu, tad tehnoloģiski mēs tai esam gatavi, taču šis virziens nav iezīmēts veselības aprūpes plānošanas politikā, un nav skaidrs, kas par šādiem pakalpojumiem maksātu – valsts budžets, pacienti, apdrošinātāji. Savukārt attiecībā uz e-veselības sistēmu viens no tās mērķiem līdztekus ārstu un pacientu ērtībām ir radīt droši ticamu datu apkopojumu, uz kuru pamata var īstenot pierādījumos balstītu politiku.

Dalies ar šo rakstu