Bez nozarei saprotama ekonomiskā pamatojuma miljardu projekts var izrādīties tranzīta kapakmens

Būtu muļķīgi iedomāties, ka no kravu trūkuma izbadējies Latvijas tranzītbizness pagaidām atsakās no piedāvātās elektrifikācijas maltītes tikai tāpēc, ka tā ir mežonīgi dārga.

Diezin vai rūkošā apgrozījuma apstākļos komersanti būtu gatavi noraidīt projektu, kas gan prasa no viņiem lielus ieguldījumus ritošajā sastāvā, taču beigās dod konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm. Kāpēc nozares uzņēmēji ar gavilēm neuzņem Satiksmes ministrijas un Latvijas Dzelzceļa neatlaidīgi bīdīto un masīvi reklamēto projektu?

Atbilde ir pavisam vienkārša. Ne ministrijai, ne infrastruktūras pārvaldītājam nav pārliecinošu aprēķinu par to, ka projekta rezultātā pārvadājumi nesadārdzināsies. Ja Ernst&Young aplēses, ka nozare iegūs par vienu eiro uz tonnu zemākus tarifus, būtu ticamas, tad diezin vai tranzītbiznesā iesaistītie sauktu elektrifikāciju par nesaimniecisku pasākumu. Ja pat premjers Māris Kučinskis saka, ka jāveic nopietni aprēķini, tad ir pamats bažām. Iespējams, premjers apjauš, ka elektrifikācijas pabeigšanai nākotnē varētu nākties ņemt naudu no budžeta, pamatīgi apdalot skolotājus, ārstus un pensionārus.

Tas, ka darba devēju un uzņēmēju organizācijas atbalsta projektu, ir saprotams, jo kāpēc gan lai Latvijas dzelzceļš, būvnieki un citu nozaru kompānijas atteiktos no pēdējo miljardu apgūšanas, Eiropas fondu izsīkumam tuvojoties. Diemžēl vēlme peldēties šajā naudā padarījusi projekta bīdītājus kurlus pret nozarē iesaistīto skaļajiem saucieniem pierādīt elektrifikācijas ieguvumus. Ne satiksmes ministrs Uldis Augulis, ne Latvijas Dzelzceļa vadītājs Edvīns Bērziņš līdz šim nav spējuši nosaukt nevienu nopietnu tranzīta biznesa spēlētāju, kas būtu sajūsmā par viņu lobēto projektu.

Tā vietā tiek teikts, ka komerstanti tiks par to pārliecināti. Tā sakot, piespiedīs mīlēt Raini. Tautas paruna gan saka, ka ar varu mīļš nekļūsi.

Kāda tad ir izeja no situācijas? Kā jau Latvijā ierasts, lēmuma pieņemšana par vai pret elektrifikāciju uzgrūsta valdībai, kas nozīmē, ka atbildīgo pēc tam nebūs. Tāpat kā gadījumos ar atsevišķu Parex ieguldītāju glābšanu uz iedzīvotāju rēķina, valsts naudas trallināšanu Latvijas metalurgā, Pasažieru vilciena neveiksmīgo iepirkumu vai Air Baltic epopeju. Maz ticams, ka konsultanti spēs divu nedēļu laikā nākt klajā ar pārliecinošu elektrifikācijas ekonomisko pamatojumu, ja nav varējuši to izdarīt mēnešiem ilgi.

Jau pieņēmums par pārvadājumiem 50 miljonu tonnu apmērā nākotnē ir fantāzija, ņemot vērā Krievijas plānus pārvirzīt kravas uz savām ostām. Tāpat nav skaidrs, kāda pārvadātājiem būs infrastruktūras izmantošanas maksa, jo Satiksmes ministrija nav spējusi pat dzelzceļa attīstības stratēģiju izstrādāt. Kamēr šādi būtiski jautājumi nav atbildēti, elektrifikācijas projektu valdībai atbalstīt nevajadzētu, ja vien tā nevēlas priekšlaikus uzstādīt tranzītbiznesam kapakmeni.