DB Viedoklis

DB viedoklis: Nabadzība Latvijā – kārtējie mērķi, kārtējais nekas?


Inguna Ukenābele,
 DB ziņu redaktore, 30.01.2014

Jaunākais izdevums

Nabadzības mazināšanas tēma pašlaik pasaulē tiek locīta daudzos un dažādos veidos. Jāatgādina, ka tas bija arī viens no galvenajiem iepriekšējās valdības deklarācijas punktiem. Bet vai no tā kas mainījies?

Šā gada janvārī 50 gadu jubileju svin ASV prezidenta Lindona Džonsona savulaik uzsāktā programma «Karš pret nabadzību». ASV apskatnieki uzsver – šī programma savulaik radās, jo ASV nabadzīgo iedzīvotāju skaits bija sasniedzis 19%. Neiztika arī bez savtīgiem mērķiem, jo tādējādi tā laika politiķi cerēja piesaistīt melnādaino ASV vēlētāju balsis, kas veidoja lielāko nabadzīgo iedzīvotāju slāni. Tomēr, lai kādi arī būtu slēptie blakus iemesli, «Karš pret nabadzību», kas ietvēra daudz un dažādus pasākumus, sākot no nodokļu atvieglojumiem un beidzot ar ēdināšanas programmām, savu paveica – nabadzīgo cilvēku skaits ASV ir samazinājies, regulāri bērnu nāves gadījumi nepietiekama uztura dēļ ir palikuši sešdesmitajos un kopīgais dzīves līmenis ir uzlabojies.

Vai arī Latvijā nebūtu laiks šādam karam? Eiropas statistikas biroja dati liecina, ka 2012.gadā Latvijā nabadzības un sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 36,6% iedzīvotāju. Vēl graujošāki skaitļi Eiropas saimē ir tikai Bulgārijā un Rumānijā. Savukārt tepat kaimiņos Igaunijā, ar ko mums ļoti patīk sevi salīdzināt, attiecīgais rādītājs ir krietni zemāks – 23,4%. Tā pati statistika liecina, ka nabadzībai Latvijā ir vecuma seja. Nabadzības riskam ir pakļauti 42,6% vientuļo cilvēku, kam ir vairāk par 65 gadiem, un 13,1% cilvēku šādā vecumā, kas dzīvo ģimenēs.

Nav jau tā, ka Latvijā neviens par nabadzības mazināšanu nedomā. Ir mums bijusi gan simtlatnieku programma, kas lieti noderēja krīzes karstumā, gan minimālās algas celšanas pasākumi, gan citi instrumenti, kas vērsti attiecīgajā virzienā. Tomēr vai ar to ir bijis gana?

Ārlietu ministrijas nesenais ziņojums, kurā jāatskaitās, kā mūsu valstī sokas ar 2000.gadā tapušās ANO Tūkstošgades deklarācijas mērķu sasniegšanu (arī tur mērķis nr.1 ir nabadzības samazināšana), optimistiski vēsta, ka kopš 2008.gada ir vērojama tendence nabadzības riskam mazināties. Diemžēl ziņojumā pārāk bieži parādās vārdi «tendence», «iespējas bija ierobežotas», «nedaudz» utt., kas visai skaidri parāda – ziņojuma rakstītājiem bija jāparāda, ka kaut kas jau ir darīts, bet mālēt to visu par satriecošiem panākumiem arī nevienam roka nav cēlusies.

Ko tad ekonomikai nozīmē daudz nabadzīgu iedzīvotāju? Matemātika ir ļoti vienkārša. No vienas puses tie ir cilvēki, kas valstij un ekonomikai nenes plusus, proti, nespēj paši sevi pilnībā apgādāt, neveicina iekšējo patēriņu, iespējams, nemaksā nodokļus vai arī maksājumi ir nelieli. No otras puses tie ir cilvēki, kas rada mīnusus – regulāri «sēž» uz pabalstiem, rada citus tēriņus valsts un pašvaldību budžetos, ekonomikas apritē piedalās minimāli, galu galā aizbrauc citur cilvēka cienīgas dzīves meklējumos. Līdz ar to secinājums ir ļoti vienkāršs – nabadzība nav tikai sociāla problēma, tā ir diezgan pamatīga ekonomiska dilemma, kuras veiksmīgs risinājums skar teju visus – arī tos, kas tiešā veidā ar to it kā nemaz nesaskaras.

Tādēļ varbūt Latvijai beidzot būtu jāatsakās no tukšiem punktiem deklarācijās, plānos, ziņojumos un memorandos, kurus it kā apčubina, bet tā kardināli jau neko nerisina. Varbūt arī mums beidzot būtu pienācis laiks visaptverošam karam pret nabadzību? Citādi izslavētais «ekonomiskais izrāviens» var ātri vien izčākstēt vai skart vien nelielu sabiedrības daļu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Relatīvā nabadzībā, kas nozīmē ar ienākumiem līdz 358 eiro mēnesī, Igaunijā 2013.gadā dzīvoja 22,1% iedzīvotāju, bet absolūtā nabadzībā - ar ienākumiem zem 205 eiro mēnesī - 8% valsts iedzīvotāju, liecina Igaunijas Statistikas departamenta ceturtdien publicētie jaunākie dati.

Ja nebūtu valsts pabalstu un pensiju, tad Igaunijā relatīvā nabadzībā dzīvotu 40,7% valsts iedzīvotāju, bet absolūtā nabadzībā - 32,6%, informēja statistiķi.

2013.gadā starpība starp nadzīgāko un turīgāko valsts iedzīvotāju ienākumiem bija 6,6 reizes.

Relatīvās nabadzības līmenis lielāks bija gados vecāku iedzīvotāju vidū. 2013.gadā 32% Igaunijas iedzīvotāju, kas sasnieguši vismaz 65 gadu vecumu, dzīvoja absolūtā nabadzībā. Absolūtās nabadzības līmenis visaugstākais reģistrēts bērnu un jauniešu līdz 24 gadiem vidū un 50-64 gadus veco cilvēku vidū - abās vecuma grupās absolūtajā nabadzībā dzīvoja 10% cilvēku.

Nabadzībā dzīvoja katrs trešais Igaunijas iedzīvotājs ar pamata vai par to zemāku izglītības līmeni, bet tikai katrs 12.ar tādu izglītību dzīvoja turīgi. Vienlaikus trešā daļa Igaunijas iedzīvotāju ar augstāko izglītību veido piekto daļu valstī bagātāko cilvēku. Relatīvās un absolūtās nabadzības līmenis cilvēku ar augstāko izglītību vidū ir attiecīgi 14,6% un 4,1% - divreiz mazāk nekā cilvēku ar pamata vai par to zemāku izglītības līmeni, kuru vidū relatīvā nabadzībā dzīvo 33%, bet absolūtā nabadzībā - 10,4%.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Gandrīz puse pasaules iedzīvotāju spiesti iztikt ar nepilniem 5 eiro dienā

LETA--AFP, 17.10.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Gandrīz puse no visiem cilvēkiem pasaulē spiesti iztikt ar mazāk kā 5,50 ASV dolāriem (4,75 eiro) dienā, trešdien paziņojusi Pasaules Banka.

Ziņojumā, ar kuru Pasaules Banka nāk klajā reizi divos gados, sniegts plašāks skatījums uz nabadzību un secināts, ka galējā nabadzībā dzīvojošo pasaules iedzīvotāju joprojām ir «nepieņemami augsts», lai gan proporcionāli to daļa pēdējos gados ir sarukusi.

Ziņojumā arī norādīts, ka ekonomiskās izaugsmes augļi tiek nevienlīdzīgi sadalīti starp valstīm un reģioniem.

Lai gan globālā izaugsme pēdējos gados ir gausa, kopējais nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaits laikā no 2013.gada līdz 2015.gadam ir samazinājies par vairāk nekā 68 miljoniem, kas ir aptuveni tikpat daudz cilvēku, cik dzīvo Taizemē vai Lielbritānijā.

Tomēr neskatoties uz šo progresu, pašreizējās tendences liecina, ka līdz 2030.gadam var neizdoties sasniegt Pasaules Bankas mērķi samazināt galējā nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu līdz 3% no pasaules iedzīvotāju kopskaita.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Galējā nabadzībā dzīvojošo pasaules iedzīvotāju skaits krities zem 750 miljoniem

Db.lv, 26.09.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pirmo reizi, kopš Pasaules Banka sāka veikt globālo statistiku 1990. gadā, galējā nabadzībā dzīvojošo pasaules iedzīvotāju skaits ir krities zem 750 miljoniem.

Tas ir samazinājums par vairāk nekā vienu miljardu iedzīvotāju pēdējo 25 gadu laikā. Šī gada 19.septembrī Pasaules Banka saskaņā ar jaunākajiem datiem informēja, ka galējais nabadzības līmenis kopš 2015. gada ir sarucis līdz 10 procentiem un samazinājums turpinājies pēdējo trīs gadu laikā.

Pasaules Banka galējo nabadzību definē kā iztikas minimumu mazāk nekā 1,90 dolāri dienā jeb 694 dolāri gadā.

Šī summa, kuras pamatā ir valstu ar zemu ienākumu līmeni noteiktie nabadzības rādītāji, ir nepieciešama, lai nodrošinātu minimālās pamatvajadzības. Šis skaitlis (1,90 dolāri dienā) kā galējas nabadzības slieksnis tika noteikts 1990. gadā, kad vairāk nekā 1,9 miljardi pasaules iedzīvotāju jeb 36 procenti dzīvoja zem galējas nabadzības sliekšņa. 2015. gadā kopējais galēji nabadzīgo iedzīvotāju skaits bija 736 miljoni.

Komentāri

Pievienot komentāru
Pasaulē

Nabadzībā dzīvo vairāk nekā 2,2 miljardi pasaules iedzīvotāju

LETA, 01.08.2014

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vairāk nekā 2,2 miljardi pasaules iedzīvotāju dzīvo nabadzībā vai uz nabadzības sliekšņa, un situāciju pasliktina finanšu krīzes, dabas katastrofas, pieaugošās pārtikas cenas un vardarbīgi konflikti, brīdina ANO.

Kaut arī nabadzība pasaulē ir samazinājusies, nopietnus draudus turpina sagādāt pieaugošā nevienlīdzība un sistēmiskas problēmas, teikts ANO gadskārtējā tautas attīstības ziņojumā.

ANO norāda, ka aptuveni 1,2 miljardi pasaules iedzīvotāju nākas ikdienā izdzīvot ar aptuveni 1,25 ASV dolāriem vai pat mazāku naudas summu.

Nabadzības problēmu risināšanā svarīga loma ir valdības politikas orientēšanai uz darba vietu radīšanu un sociālo drošības sistēmu, teikts ziņojumā.

Dziļa nevienlīdzība un nabadzība bieži vien izceļ strukturālās vājās vietas. Lielāka nabadzība parasti ir starp nabadzīgajiem, sievietēm, minoritātēm (etniskām, valodas, reliģijas, migrācijas vai seksuālām), pamattautību iedzīvotājiem, lauku un nomaļu reģionu iedzīvotājiem, invalīdiem un valstīm, kurām nav pieejas atklātiem ūdeņiem vai ir ierobežoti dabas resursi, teikts ANO ziņojumā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Nabadzībā dzīvojošo Krievijas iedzīvotāju skaits pieaudzis līdz teju 20 miljoniem

LETA--AFP, 06.04.2017

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Nabadzībā dzīvojošo Krievijas iedzīvotāju skaits pagājušajā gadā sasniedzis teju 20 miljonus, kas ir augstākais rādītājs desmitgadē, ekonomikai ciešot no sankcijām par iebrukumu Ukrainā un sarukušajām naftas cenām, liecina oficiālie dati.

Zem minimālā ienākumu līmeņa dzīvo 19,8 miljoni cilvēku jeb vairāk nekā 13% Krievijas iedzīvotāju, salīdzinot ar 19,5 miljoniem 2015.gadā, liecina Krievijas oficiālās statistikas aģentūras Rosstat dati.

Krievijā ienākumi sezonās mēdz ievērojami atšķirties un nabadzības robeža ceturtajā ceturksnī bija noteikta 9691 rubļu (162 eiro) līmenī.

2014.gadā pirms Krievija ieslīdēja recesijā krītošo naftas cenu un Rietumu noteikto sankciju dēļ nabadzībā dzīvoja 16,1 miljons Krievijas iedzīvotāju.

Recesiju pavadīja cenu kāpšana, kas smagi ietekmēja patērētāju pirktspēju, lai arī rubļa kurss pēdējos mēnešos ir pieaudzis.

Pērn nabadzībā dzīvojošo Krievijas iedzīvotāju skaits bija lielākais kopš 2006.gada, kad ar ienākumiem zem minimālās robežas dzīvoja 21,6 miljoni cilvēku. Tomēr nabadzības līmenis ir divreiz zemāks nekā 2000.gadā, kad oficiāli nabadzībā dzīvoja 40 miljoni cilvēku.

Komentāri

Pievienot komentāru
DB Viedoklis

DB viedoklis: Nabadzība Latvijā – kārtējie mērķi, kārtējais nekas?


Inguna Ukenābele,
 DB ziņu redaktore, 30.01.2014

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Nabadzības mazināšanas tēma pašlaik pasaulē tiek locīta daudzos un dažādos veidos. Jāatgādina, ka tas bija arī viens no galvenajiem iepriekšējās valdības deklarācijas punktiem. Bet vai no tā kas mainījies?

Visu viedokli var lasīt, klikšķinot šeit.

Komentāri

Pievienot komentāru
Pasaulē

Pētījums: ceturtdaļa igauņu dzīvo nabadzībā

Dienas Bizness, 18.12.2013

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pērn Igaunijā 18,7% iedzīvotāji dzīvoja relatīvā nabadzībā, kamēr absolūtā nabadzīvā dzīvoja 7,3% valsts populācijas. Šogad šie rādītāji ir attiecīgi 19,9% un 6,5%, citējot Igaunijas oficiālo statistiku, vēsta portāls BBN.

Igaunijā par relatīvā nabadzībā dzīvojošu personu uzskata tādu, kura ikmēneša ienākumi ir zem 329 eiro, bet par nabadzībā dzīvojošu personu tiek uzskatīta tāda, kura mēneša ienākumi ir zem 196 eiro.

Šādus datus Igaunija ieguvusi no soicālā pētījuma, ko kopš 2004. gada veic Igaunijas statistikas birojs.

2013. gadā pētījumā piedalījās vairāk nekā 5 700 valsts mājsaimniecības.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Džini koeficients, kas, tuvināti runājot, parāda iedzīvotāju ienākumu atšķirības valstī Latvijā, 2016. gadā bija 34,5, bet 2022. gadā tikai 34, kas ir zemākais koeficients pēdējos 20 gados, tomēr kopumā Latvija paliek nevienlīdzīgāko Eiropas valstu galvgalī.

Džini koeficients ir statistikas paņēmiens ieņēmumu nevienlīdzības mērīšanai, kuru savulaik radījis itāļu sociologs Kornado Džini, to aprakstot 1912. gadā. Tā vērtība ir diapazonā no 0 līdz 100 un sākotnēji tiek aprēķināta procentos. Koeficienta vērtību iegūst, reizinot ar 100. Nulles vērtība nozīmē absolūtu ienākumu vienlīdzību, proti, ka visi valsts iedzīvotāji saņem vienādus ieņēmumus un ir līdzvērtīgi pēc īpašumu piederības. Savukārt koeficienta vērtība 100 nozīmētu, ka kādā valstī visus ienākumus saņem viens cilvēks, bet pārējie nesaņem neko un viņiem arī nekas nepieder. Praktiski, protams, nav sastopama nedz nulles vērtība, nedz arī kāda valsts, kurā Džini koeficients būtu 100. Vienlīdzīgāko valstu sarakstā ir Dānija, starp citu, arī Čehija, kur Džini koeficients turas krietni zem 30 punktu vērtības. Savukārt koeficienta vērtība ap 70 punktiem turas Namībijā. Ļoti liela nevienlīdzība sastopama Āfrikā un Dienvidamerikā, bet Eiropā, Džini koeficientam pārsniedzot 30 punktu vērtību, var runāt par negatīvām ekonomikas izmaiņām, bet tikpat labi arī par pozitīvām pārmaiņām.

Komentāri

Pievienot komentāru
Bankas

Kā kreditēšanas tendences vērtē uzņēmumi un kā - bankas?

Žanete Hāka, 05.01.2018

1. attēls. MVU pieprasījums pēc kredītiem banku un uzņēmumu vērtējumā

(par pieprasījuma pieaugumu ziņojošo banku neto skaits un par finansējuma vajadzību pieaugumu ziņojošo uzņēmumu neto skaits, %)

Piezīmes:

1 – vidēji 1. un 2. gada ceturksnī;

2 – līdz 2014. gadam ir pieejami dati par banku vērtējumu par uzņēmumu pieprasījumu kopumā, neizdalot MVU sektoru;

3 – vidēji banku kredītiem un banku kredītlīnijām, overdraftiem, kredītkartēm 1. pusgadā;

4 – aptaujas dati par uzņēmumu finansējuma pieejamību publicēti par 2009., 2011. un 2013. - 2017. gadu Eiropas Komisijas mājas lapā.

Datu avots: Latvijas Bankas dati, Eiropas Komisijas mājas lapa, autora aprēķini

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Komentāri

Pievienot komentāru
Nodokļi

Reirs par mikrouzņēmumu nodokli: Valsts savus iedzīvotājus nedrīkst legāli dzīt nabadzībā

Dienas Bizness, 02.02.2015

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Viena no prioritātēm ir ēnu ekonomikas mazināšana, bet pelēko sektoru Latvijas tautsaimniecībā nevar iznīcināt vienīgi ar kontrolējošām, represīvām metodēm, jāmainās cilvēku domāšanai, pašiem atsakoties no sadarbības ar ēnu biznesa vidi, uzsver finanšu ministrs Jānis Reirs (Vienotība) intervijā laikrakstam Diena.

Daudz diskusiju pēdējā laikā saistīts ar mikrouzņēmumu nodokli. Jūsuprāt, mikrouzņēmumu pastāvēšana patlaban Latvijas ekonomikai nav izdevīga, tāpēc pakāpeniski jāierobežo?

Esam saņēmuši ziņojumu no Labklājības ministrijas par situāciju ar mikrouzņēmumu nodokli. Šis ziņojums parāda drausmīgu ainu. Mikrouzņēmumos strādājošie ir izslēgti no sociālās apdrošināšanas, tātad nevar saņemt pabalstus, viņi praktiski ir norobežoti no pensiju sistēmas, bet tas nav pareizi, valsts nedrīkst savus iedzīvotājus legāli dzīt nabadzībā.

Ko darīt? Jālikvidē mikrouzņēmumu režīms?

Nē. Mikrouzņēmumu režīma izveidošanas mērķi savulaik bija ekonomiskās krīzes pārvarēšana un uzņēmējdarbības sākšanas veicināšana. Pamatā mikrouzņēmumu režīms paredzēts tam, lai cilvēks saprastu – viņš var vai nevar būt uzņēmējs. Domāju, ka ar trim gadiem pietiek, lai to noskaidrotu. Ja bizness neizdodas, jākļūst par darba ņēmēju pie tāda darba devēja, kas maksā nodokļus un darbiniekam garantē likumos paredzēto sociālo nodrošinājumu. Savukārt, ja uzņēmējdarbība veiksmīgi izdodas, jāpāriet no mikrouzņēmuma uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA). Latvijā iespējams dibināt pat tā dēvēto «viena eiro SIA».

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

«Ir jāsadarbojas ar Krieviju. Mums ir jābūt atvērtiem Krievijas investīcijām ostās. Lai šie kravu īpašnieki, vai viņi ir Krievijas vai Baltkrievijas uzņēmēji, investētu mūsu ostās un izveidotu savus termināļus. Un tad viņi nepieļaus, ka šie termināļi stāv tukši,» intervijā saka bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss

Nav noslēpums, ka Latvijas ekonomika un it īpaši tādas nozares kā tranzīts, gaida Rietumu un Krievijas attiecību uzlabošanos, cerot, ka uzlabosies arī ekonomiskā sadarbība. Kā šajā aspektā vērtējat Helsinkos notikušo ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tikšanos?

Neapšaubāmi, ka «tirdzniecības kari» ne pie kā laba nav noveduši. Protams, ka ASV un Eiropas Savienības attiecības ar Krieviju ir ļoti ietekmējušas mūsu valsti. Ja raugāmies uz tranzīta nozari, tajā ir būtisks kritums par 30% pēdējo gadu laikā, kas ir saistīts ar šiem «ekonomiskajiem kariem». Tāpat cietusi ir pārtikas nozare. Tāpēc jebkura attiecību uzlabošanās starp ASV un Krieviju nāk Latvijai tikai par labu. Ekonomiskajai sadarbībai, Latvijas ekonomikai tā ir laba ziņa. Mēs esam saistīti ar globālo ekonomiku un neesam atrauti no globālās politikas. Krievija joprojām ir būtisks mūsu tirdznieciskais partneris un tāds vienmēr arī būs. It īpaši tranzīta jomā, kuru attīstīt mums īsti pat nav citas iespējas kā vien sadarbībā ar Krieviju.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

No nerezidentu banku slēgšanas Latvijas zaudējumi būs teju 600 miljoni eiro gadā

«Sarkano kartīti» esam saņēmuši tikai mēs, Lielbritānijā tiek rādītas dažas «dzeltenās kartītes», bet stingrs «nē» Krievijas kapitālam nekur Rietumu pasaulē nav pateikts. Tas, protams, liek uzdot jautājumu – vai tomēr mums nebija un nav iespējams saglabāt šo ārvalstu finanšu pakalpojumu nozari? – jautā bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, sakot, ka nerezidentu banku nozares kopējā pievienotā vērtība, pēc Deloitte pētījuma, 2016. gadā bija 592 miljoni eiro. Un kāda vēl ir netiešā ietekme?

Vjačeslavs Dombrovskis

Foto: Zane Bitere/LETA

Sākoties notikumiem, kuri, kā tagad redzams, ir sākums visas Latvijas finanšu eksporta nozares likvidācijai, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola teica, ka ABLV neesot «sistēmiskas ietekmes» uz Latvijas tautsaimniecību. Vai tā bija sabiedrības apzināta maldināšana?

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

EK: Liela daļa Latvijas iedzīvotāju riskē nonākt nabadzībā vai sociālā atstumtībā

Žanete Hāka, 03.06.2014

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Darbspējīgā vecuma iedzīvotāju nabadzības līmenis Latvijā joprojām ir ļoti augsts, jaunākajā ziņojumā norāda Eiropa Komisija (EK).

Latvija ir veikusi dažus pasākumus sociālās palīdzības sistēmas reformēšanai un pabeigusi apjomīgu sociālā nodrošinājuma sistēmas izvērtējumu, kas nodrošina stabilu pamatu uz pierādījumiem balstītai reformai. Tā ir ievērojami palielinājusi dažādus ar bērniem saistītus pabalstus un palielinājusi iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošām personām. Tomēr sociālās aizsardzības efektivitāte attiecībā uz nabadzības mazināšanu joprojām ir zema, un efektīvas sociālās drošības sistēmas izstrāde joprojām sagādā grūtības.

Kopumā liela daļa iedzīvotāju riskē nonākt nabadzībā vai sociālā atstumtībā, un bērniem šis rādītājs ir vēl augstāks, norāda EK. Ģimenes ar bērniem, bezdarbniekus, personas ar invaliditāti un lauku apvidu iedzīvotājus skar īpaši augsts risks nonākt nabadzībā un sociālā atstumtībā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Inovāciju attīstību Latvijā kavē nabadzība, aprobežotība un zema pašapziņa

Dr. Ilona Baumane-Vītoliņa - LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes asociētā profesore, 22.08.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pētot un salīdzinot Latvijas, Igaunijas, Nīderlandes un Polijas inovāciju ekosistēmas, nonācu pie secinājuma, ka ir trīs galvenie iemesli, kāpēc mūsu valsts vēl joprojām atpaliek no citām valstīm vairākos rādītājos.

Pirmais iemesls, protams, ir saistīts ar ekonomisko situāciju. Vienkāršojot ir jāsaka, ka tā ir nabadzība, kas neļauj Latvijai pilnībā attīstīt inovatīvo potenciālu, kas mūsu valstī neapšaubāmi ir. Ar to domāju ne tikai finansējuma nepietiekamību jaunuzņēmumu sākuma fāzēs (pēdējo gadu laikā dažādu Eiropas Savienības fondu klātesamība situāciju ir krietni uzlabojusi), bet arī kopējo nabadzības līmeni valstī, kas neļauj daudziem talantīgiem bērniem tikt tālāk par sava pagasta slieksni un sapņot par ko vairāk nekā viesstrādnieka statusu Īrijā.

Interesanti ir tas, ka Latvijā, pēc SKDS aptauju datiem, aizvien pieaug cilvēku daļa, kas uzskata, ka nabadzības iemesls ir slinkums un cilvēku neuzņēmība. Šķietami loģisks uzskats, taču bieži vien netiek ņemts vērā tas, ka no nabadzības apburtā apļa ir ļoti grūti izrauties. Nesen lasīju interesantu pētījumu par to, ka ilglaicīga dzīvošana ierobežotu iztikas līdzekļu situācijā samazina IQ līmeni par 12 līdz 14 punktiem, kas salīdzināms ar alkoholisma vai bezmiega ietekmi uz mūsu spriestspēju.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Itālija vēlas ES īpašā statusa piešķiršanu trūcīgajiem dienvidiem

LETA--AFP, 11.09.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Itālijas premjerministrs Džuzepe Konte trešdien apliecināja, ka lūgs Eiropas Komisiju (EK) piešķirt Itālijas trūcīgajiem dienvidiem īpašu statusu, lai sekmētu nodarbinātību un aktīvāk vērstos pret organizēto noziedzību.

«Mums ir jācenšas panākt, ka Eiropa atzīst īpašo statusu mūsu dienvidiem, lai mēs varētu veikt ārkārtas pasākumus attīstībai,» sociālajā tīklā «Facebook» pavēstīja premjers pirms došanās uz Briseli, kur viņš tiksies ar EK jauno prezidenti Urzulu fon der Leienu.

Pateicoties īpašajam statusam, valsts dienvidu reģioni iegūs preferenciālu un tiešu piekļuvi dažām Eiropas Savienības (ES) programmām.

Bezdarba līmenis jaunieši vidū šajos reģionos šobrīd ir viens no augstākajiem Eiropā.

Dienvidos vairāk nekā 1,8 miljoni ģimeņu 2018.gadā dzīvoja pilnīgā nabadzībā, liecina jaunākie «Eurostat» dati.

Jaunatnes nodarbinātības problēmu dēļ ietekmīgo organizētās noziedzības grupējumu vervētājiem savus mērķus sasniegt kļuvis vieglāk.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Miljardieri jau ir atguvušies, bet nabadzīgajiem vajadzēs vismaz desmit gadus

LETA--DPA, 26.01.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pasaules 1000 bagātākie miljardieri jau ir atguvušies no jaunā koronavīrusa pandēmijas postošās ietekmes uz ekonomiku, bet nabadzīgākajiem cilvēkiem būs nepieciešami vismaz desmit gadi, lai atgūtos, secināts starptautiskās humānās palīdzības organizācijas "Oxfam" ziņojumā.

Tūlītējā pandēmijas ietekme var izpausties kā ekonomiskās nevienlīdzības pieaugums gandrīz visās valstīs, teikts "Oxfam" ikgadējā ziņojumā par nevienlīdzību.

Pandēmijā lielie vēl lielāki un turīgie vēl turīgāki  

Jau kopš pandēmijas sākuma tiek spriests par to, kādu burtu galu galā...

"Vīruss ir izgaismojis, vairojis un palielinājis esošo bagātību, dzimumu un rasu nevienlīdzību. Vairāk nekā divi miljoni cilvēku ir miruši un simtiem miljoniem iedzīti nabadzībā, kamēr daudzi no bagātajiem - personas un korporācijas - plaukst. Miljardieru bagātības atjaunojās pirmspandēmijas augstumos nieka deviņu mēnešu laikā, kamēr pasaules nabadzīgāko cilvēku atkopšanās var ilgt vairāk nekā desmit gadus," norādīts ziņojumā.

Deviņu mēnešu laikā no pērnā gada marta līdz decembra beigām miljardieru bagātība pieaugusi par 3,9 triljoniem ASV dolāru, teikts ziņojumā.

Tikmēr nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaits pasaulē pērn varētu būtu pieaudzis līdz 500 miljoniem, norādījusi "Oxfam"

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pārtikas un enerģijas cenu kāpuma dēļ kopš marta nabadzībā nonācis 71 miljons cilvēku pasaules nabadzīgākajās valstīs, teikts ceturtdien publiskotajā ANO attīstības programmas (UNDP) ziņojumā.

Nabadzības līmeņa kāpums attīstības valstīs pēdējos trīs mēnešos ir ievērojami straujāks par koronavīrusa pandēmijas radīto satricinājumu, norāda UNDP, cenu kāpumu daļēji skaidrojot ar karu Ukrainā.

UNDP arī brīdina, ka laikā, kad centrālās bankas cīņā pret augsto inflāciju palielina procentu likmes, pastāv risks recesijas dēļ nabadzībā nonākt vēl lielai daļai cilvēku, kas šo krīzi saasinās vēl vairāk, paplašinot nabadzību pasaulē.

Ziņojumā aplūkotas 159 valstis, un tajā secināts, ka situācija viskritiskākā ir Balkānos, Kaspijas jūras reģionā un Subsahāras Āfrikā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Koronavīrusa pandēmijas izraisītās ekonomikas lejupslīdes dēļ aptuveni 115 miljoni cilvēku visā pasaulē šogad varētu nonākt galējā nabadzībā, trešdien brīdināja Pasaules Banka (PB).

Vēl augustā tika prognozēts, ka šis skaits tika lēsts ap 100 miljoniem, līdz ar to realitāte rādās būt krietni drūmāka.

Pasaules Banka galējo nabadzību definē kā iztikas minimumu mazāk nekā 1,90 dolāri (1,60 eiro) dienā.

"Pandēmija un globālā recesija var izraisīt vairāk nekā 1,4% pasaules iedzīvotāju nonākšanu nabadzībā," teic PB prezidents Deivids Malpass.

Neņemot vērā pandēmiju, globālais galējās nabadzības līmenis šogad būtu sarucis līdz 7,9%. Taču esošajos ārkārtas apstākļos tas prognozējams pat 9,4%.

Galējās nabadzības līmeņa pieauguma temps ir atkarīgs no globālās ekonomikas prognozēm, kurās PB paredz kritumu no 5% līdz 8%.

PB eksperti aprēķinājuši, ka teju ceturtdaļa pasaules iedzīvotāju spiesti iztikt ar mazāk kā 3,20 dolāriem dienā, bet vairāk nekā 40% jeb gandrīz 3,3 miljardi cilvēku - ar mazāk nekā 5,50 dolāriem.

Komentāri

Pievienot komentāru
Pārtika

Pārtikas ražotājiem kārtējais pārsteigums

Aļona Zandere, 22.09.2016

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Līdz ar iespējamo dabas resursu nodokļa palielināšanu uzņēmumiem nāksies vairāk maksāt arī par ūdeni; bezalkoholisko dzērienu ražotājiem tas ir kārtējais trieciens, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Likmes būtiski mainīsies arī avotu un pazemes ūdeņu izmantošanai, un šis ir jautājums, kas skars pārtikas ražotājus. Iepriekš avotu un pazemes ūdeņiem tika piedāvāts palielināt nodokli līdz pat 50% apmērā, un tas nozīmētu, ka, visticamāk, arī galaprodukts veikalos maksās dārgāk. Kā norāda Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija (LPUF), uzņēmumiem izdevies izcīnīt labāko iespējamo variantu, tomēr fakts pats par sevi ir nepatīkams. «Protams, ka nodokļu paaugstināšana nav pozitīvi vērtējama, it īpaši, ja bija solīts nodokļus nepaaugstināt. Šis bija kārtējais pārsteigums uzņēmumiem. Pozitīvi gan ir vērtējams, ka mums izdevās panākt dabas resursa nodokļa paaugstināšanu tikai līdz 30%, ne 50%, kā bija plānots sākotnēji. Tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā konkurences apstākļus bezalkoholisko dzērienu segmentā Baltijas valstīs. Proti, Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kur bezalkoholiskajiem dzērieniem ir akcīzes nodoklis, un dabas resursu nodokļa strauja paaugstināšana konkurētspēju noteikti neuzlabotu,» norāda LPUF padomes priekšsēdētāja Ināra Šure.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Eiropas Parlamenta (EP) deputāti pieprasa visām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm līdz 2050.gadam kļūt klimatneitrālām un līdz 2030.gadam samazināt emisiju par 60%, aģentūru LETA informēja EP preses sekretārs Latvijā Jānis Krastiņš.

Trešdien EP pieņēma savu nostāju sarunām par ES Klimata aktu, 392 deputātiem balsojot par, 161 - pret un 142 deputātiem atturoties. Ar šo jauno tiesību aktu politiskie solījumi līdz 2050.gadam panākt klimatneitralitāti ES kļūs juridiski saistoši. Tas arī sniegs Eiropas iedzīvotājiem un uzņēmumiem juridisko noteiktību un informāciju, kas tiem vajadzīga, lai gatavotos pārmaiņām, skaidroja EP.

EP deputāti uzstāja, ka gan ES kopumā, gan katrai tās dalībvalstij līdz 2050.gadam jākļūst klimatneitrālām, turklāt pēc 2050.gada emisijai jābūt "negatīvai", proti, no atmosfēras piesaistīto siltumnīcefekta gāzu apjomam jābūt lielākam par tajā nonākušo. Deputāti prasa arī pietiekamu finansējumu šā mērķa sasniegšanai.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Janvāra mēnesis vērtspapīru tirgos ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā uzrādīja izaugsmi. Ja iepriekšējā apskatā minēju, ka Rīgas biržas indekss visa 2018. gada laikā nokrita par 6,72%, tad šā gada pirmajā mēnesī izaugsme veidoja 6,24%. Līdzīgi arī S&P500 indekss - iepriekšējā gada laikā nokrita par 6,74%, janvārī pieauga par 7,09 %. Jāpiezīmē, ka S&P500 indekss pēdējās divās janvāra dienās pieauga par 2%, jo parādījās pirmās uzņēmumu atskaites par iepriekšējo periodu ar labiem rezultātiem.

(Avots: tradingview.com)

Līdz ar to indeksu lielums (vidējās akciju cenas) ir 2018. gada sākuma līmenī. Lai gan janvārī ziņu plūsma nebija tik optimistiska un analītiķu vērtējums gada sākumā par akciju tirgus nākotni neparedzēja šādu izaugsmi. Es to skaidroju ar investoru ticību uzņēmumu darbībai iepriekšējā gadā un cerību, ka atskaites par 2018. gadu būs labākas nekā paredzēts. Cenā tiek ietverta ticība, ka uzņēmumi uzrādīs labākus datus. Šajā situācijā es saskatu psiholoģisku spiedienu uz uzņēmumu vadību uzrādīt labus datus. Daļa analītiķu paredz izaugsmes samazinājumu vai pat recesiju, un, ja uzņēmumi masveidā sāks publicēt sliktākus rezultātus nekā paredzēts, akciju tirgus tik tiešām var nonākt recesijā. Krītoša tirgus situācijā uzņēmumiem ir grūtāk piesaistīt līdzekļus izaugsmei un investīcijām. Man var iebilst un teikt, ka uzņēmumiem jāatspoguļo patiesā situācija atskaitēs un nedrīkst manipulēt ar datiem. Ir dažādas iespējas grāmatvediski palielināt vai samazināt peļņu, aktīvus un citus balances posteņus, nepārkāpjot likumus. Mans secinājums, janvāris bija labs mēnesis investoriem vērtspapīros.

Komentāri

Pievienot komentāru
Viedokļi

Viedoklis: Ko konkurētspēja domā par nodokļiem?

Latvijas Bankas ekonomiste Baiba Traidase, 22.09.2016

Latvijas preču eksporta tirgus daļu kumulatīvā pieauguma tempa pārmaiņas un virzītāji.

Avots: Latvijas Bankas aprēķins

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ekonomiskās krīzes laikā valdība bija spiesta palielināt nodokļus, lai uzlabotu valsts finanses.

Savukārt attīstības periodā nepieciešams no kvantitātes pārlikt uzsvaru uz kvalitāti. Ir sākts darbs pie jaunas nodokļu politikas stratēģijas. Tiek plānots sekmēt konkurētspēju, mazināt nevienlīdzību un palielināt budžeta ieņēmumus. Turpmākajā rakstā par to, vai tas viss liecina par fokusa maiņu un to, cik lielā mērā tieši nodokļi ietekmē konkurētspēju.

Līdz nākamā gada aprīlim valdība plānojusi izdiskutēt un apstiprināt nodokļu politikas pamatnostādnes 2017. – 2021. gadam. Tas ir ļoti gaidīts, lai arī lēni sperts solis. Augošas ekonomikas apstākļos saturiski pārskatīt nodokļus varēja sākt agrāk. Tomēr, iespējams, bija jānobriest sajūtai par to, ar kuru reģionu sevi salīdzinām un ar ko vēlamies konkurēt globālajā tirgū - gan eksportējot, gan piesaistot investīcijas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Noslāņošanās ir ne tikai pēdējo piecu gadu parādība, ko veicinājuši dažādi ierobežojumi un karadarbība pavisam netālu, bet var būt arī turpmāko 15 gadu problēma.

Tā Dienas Biznesam intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Māris Pūķis. Intervija tapusi publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru realizējam ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu.

Vidusslānis ir jebkuras sabiedrības balsts. Jo tas spēcīgāks, jo stiprāka sabiedrība, jo mazāki demokrātijas kropļojumi un labāk pārstāvētas dažādās intereses. Vai ir Latvijā vidusslānis, cik tas liels, un kā to definēt?

Latvijā ir sapnis par vidusslāni. 1990. gadā, kad Tautas fronte pārņēma varas grožus, tad sapņoja, ka Latvijā būs vidusslānis, tas veidos Latvijas pilsonisko sabiedrību un uz to balstīsies jaunā iekārta, totalitārajai sistēmai aizejot. Lai spriestu par vidusslāni, ir divas metodes, kā to mērīt. Pirmais variants ir prasīt cilvēkiem, kā viņi jūtas, otra metode gūt daudzmaz ticamas ziņas par viņu ieņēmumiem. Var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes eksperimentālo statistiku par cilvēku ieņēmumiem. Šī statistika būtiski atšķiras no citiem oficiālās statistikas datiem, jo piesaista cilvēku tā ticamākajai dzīvesvietai. Tiek apkopoti dati pa teritorijām kopš 2017. gada, ir iespējams uzzināt vidējās algas, vidējās pensijas, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību teritoriālajās vienībās – pagastos, pilsētās un valstspilsētās, ne tikai novados un plānošanas reģionos.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pēdējo gadu laikā uzņēmums Pillar Contractor ir pastāvīgi attīstījies, un tuvākie gadi plānoti tikpat dinamiski, atklāj Jānis Lāčaunieks, Pillar Contractor izpilddirektors.

2024.gads iesācies uzņēmumam labvēlīgi, un esošais līgumu portfelis jau tagad ļauj teikt, ka šis gads būs kārtējais izaugsmes gads, teic J.Lāčaunieks. Viņš atzīmē, ka Pillar Contractor mērķis ir kļūt par Latvijas Top 10 lielāko būvniecības nozares uzņēmumu, izvērtējot iespējas arī konkurēt eksporta tirgos. Mērķi ir augsti, taču, ja viss notiks tā, kā iecerēts, mēs tos varētu sasniegt salīdzinoši drīz, domā J.Lāčaunieks. Ceram, ka topā mēs varētu iekļūt ap 2025. gadu, bet jaunu eksporta tirgu apgūšana būs mūsu nākamās piecgades izaicinājums, teic Pillar Contractor izpilddirektors.

Pēdējos gados izaicinājumu nav trūcis - pandēmija, karš, inflācija. Kas visbūtiskāk skāra Pillar Contractor?

Komentāri

Pievienot komentāru