Mīnus 592 miljoni gadā

2018. gada 28. maijs plkst. 6:22
Autors: Sandris Točs - speciāli DB
Sadaļa: Bankas
Dalies ar šo rakstu

No nerezidentu banku slēgšanas Latvijas zaudējumi būs teju 600 miljoni eiro gadā

«Sarkano kartīti» esam saņēmuši tikai mēs, Lielbritānijā tiek rādītas dažas «dzeltenās kartītes», bet stingrs «nē» Krievijas kapitālam nekur Rietumu pasaulē nav pateikts. Tas, protams, liek uzdot jautājumu – vai tomēr mums nebija un nav iespējams saglabāt šo ārvalstu finanšu pakalpojumu nozari? – jautā bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, sakot, ka nerezidentu banku nozares kopējā pievienotā vērtība, pēc Deloitte pētījuma, 2016. gadā bija 592 miljoni eiro. Un kāda vēl ir netiešā ietekme?

Vjačeslavs Dombrovskis

Foto: Zane Bitere/LETA


Sākoties notikumiem, kuri, kā tagad redzams, ir sākums visas Latvijas finanšu eksporta nozares likvidācijai, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola teica, ka ABLV neesot «sistēmiskas ietekmes» uz Latvijas tautsaimniecību. Vai tā bija sabiedrības apzināta maldināšana?

Tā bija spēle ar vārdiem. Jo «sistēmisks efekts» – tas ir tāds jēdziens ekonomistu žargona valodā. Parasti to attiecina uz tā saucamajām lielajām «retail», proti, mazumtirdzniecības bankām, bet ABLV tāda nebija. Tāpat ir jābūt «domino efektam» bankas problēmu gadījumā. Tas ministrei ļāva pielietot šo jēdzienu.

Taču «domino efekts» var izpausties ne tikai divpadsmit stundu laikā, bet arī divpadsmit mēnešu laikā. Vai jau nākamie ministres izteicieni par iespējamu desmit banku likvidāciju pavisam tieši neliecina par «domino efektu»?

Tas tiesa. Tomēr, neskatoties uz iespējamu tūlītēju «domino efektu» lielas «retail» bankas problēmu gadījumā, tieši šāda banka patiesībā ir viegli aizstājama vidējā termiņā. Jo kas ir klasiska «retail» banka? Viens – tā ir maksājumu platforma. Un otrs – tā, pieņemot noguldījumus, izsniedz kredītus. Ja šāda banka pēkšņi nobrūk, tā faktiski būtu ļoti viegli vidējā termiņā aizstājama ar tādu pašu «retail» banku, jo tās bizness nav specifisks. Tāpēc klasiskas bankas problēmu gadījumā vidējā termiņā tiešām efekts uz IKP varētu būt praktiski nekāds, jo tā tiktu aizvietota ar citu. Citādi tas ir nerezidentu banku gadījumā, kas specifiski nodarbojas ar finanšu pakalpojumu eksportu. Vēl jo vairāk gadījumā, ja tiek likvidēta visa šo banku nozare. Tādā gadījumā šī aizstāšanas efekta nebūs. Un tieši tāpēc iespaids uz IKP būs ļoti ievērojams. Turklāt mēs varam runāt par permanentu efektu.

Tātad caurums mūsu ekonomikā, ko neizstās nekas cits. Turklāt šis efekts jau ir noticis?

Jau arī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Valdis Dombrovskis tikko atzinis, ka nerezidējošo klientu apkalpošanas samazināšana atstās ietekmi uz Latvijas ekonomiku. Runājot tikai par šauru ABLV problēmu ietekmes efektu uz tautsaimniecību, tas ir aptuveni 0,4% no IKP gada griezumā – tas ir tiešais efekts. Ja ņemsim vērā multiplikatora efektus jeb netiešo ietekmi, tad varam šo skaitli dubultot. Turklāt tā ir tikai viena banka, par ko es tagad runāju. Ja šobrīd tiek runāts par it kā izvirzīto mērķi atstāt tikai 5% no nerezidentu noguldījumiem, ko tas nozīmē? Es tagad rupji rēķinu. Kopējais noguldījumu apjoms pagājušajā gadā bija aptuveni 20 miljardi eiro, no tiem aptuveni 12 miljardi – rezidentu noguldījumi, bet 8 miljardi – nerezidentu noguldījumi. Ja tagad saka, ka no šiem 8 miljardiem atstās tikai 5%, ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka no mūsu ekonomikas ar politisku lēmumu izņems ārā vairāk kā septiņus ar pusi miljardus eiro?

Jā, faktiski finanšu pakalpojumu eksporta nozare tad pārstāj eksistēt. Ieņēmumi no finanšu pakalpojumu eksporta bija vairāk nekā 400 miljonu eiro gadā. Vienā gadā.

Vai mēs varam skatīties tikai uz ieņēmumiem, ko zaudējam no nerezidentu banku nozares? Vai tā ietekme nav plašāka, vai šie desmit miljardi nebija mūsu ekonomikas rīcībā, vai tās nebija arī darba vietas, biznesi, ar kuriem šeit cilvēki nodarbojās tāpēc, ka te ir viņu bankas?

Salīdzināsim to ar tranzītu. Iedomāsimies, ka tu vienā brīdī piefiksēsi visas kravas, kas ir uz dzelzceļa un ostās, tas būs kaut kas līdzīgs ārvalstnieku noguldījumu apjomam, ko mēs redzam bankās …

Bet, ja es «piefiksēšu» tikai kravas, es neredzēšu visu dzīvi. Un man liksies, ka tās ir tikai kravas, kas pazūd. Bet pazūd daudz vairāk – cilvēki, saistīti biznesi, veselas nozares.

Tomēr tu nevari teikt, ka visi šie minerālmēsli un akmeņogles pieder tikai tavai ekonomikai. Tās ir kravas, kas iet no punkta A uz punktu B. Taču tu iekasē ieņēmumus par šo kravu apkalpošanu.

Ieņēmumi ir arī tiem, kas apkalpo tos, kas apkalpo kravas – uztur infrastruktūru, būvē ostas, sniedz IT pakalpojumus, pat frizierim, kas griež matus cilvēkam, kurš te dzīvo un strādā. Nevar skatīties tikai uz vienu ciparu, kas pazūd. Tā jau tiek samazināts šis ietekmes efekts, lai pateiktu, ka «nekas īpašs», vai ne tā?

Protams, ka ekonomikā viss atrodas mijiedarbībā. Piemēram, ja bankām ir kompetence apkalpot starptautiskas tirdznieciskas operācijas, tas darbojas mijiedarbībā ar tranzīta biznesu. Protams, ka cilvēks, kas šeit nodarbojas ar tranzīta biznesu, ļoti ticams, šeit var iegādāties nekustamo īpašumu vai ieraudzīt iespējas cita veida investīcijām. Ja caur banku iet cilvēku un naudas plūsma, caur to var dabūt citus netiešus labumus. Tomēr šādu efektu precīzi izmērīt būs ļoti sarežģīti. Diezgan labi mēs varam izmērīt tikai tiešo efektu. Ir tāds Deloitte pētījums, kas 2016. gadam novērtēja, ka nerezidentu sektora «šaurais efekts», tiešā pievienotā vērtība, ir 1,01% no IKP. Ja pieliekam klāt multiplikatora efektu, tad runājam par 2,37% no IKP. Skaitliski tie ir gandrīz 600 miljoni, Deloitte pētījumā aplēsts – 592 miljoni.

Skaidrs, tātad mīnus 600 miljoni eiro gadā ir kopējais efekts absolūtos skaitļos, kas mūsu valstij pazūd, ja nerezidentu banku nozare tiek likvidēta?

Jā, tas ir efekts, ko var samērā viegli izmērīt, plus netiešais efekts, ko ļoti grūti skaitliski novērtēt.

Tagad, starp citu, publiskie izteikumi par šiem 5% ir pieklusuši. Bet vai šo skaitli mēs varam atrast arī kādos valsts plānošanas dokumentos? Cik šie ministres izteikumi ir leģitīmi no valsts uzbūves principu viedokļa, vai tas ir tikai destruktīvs personiskais viedoklis?

Tas būtu ļoti dīvaini – kaut kur kaut ko tādu ieraudzīt. Man būtu ļoti grūti iedomāties, ka kaut kur kaut tas tāds tiek ierakstīts. Parasti, un tas ir absolūti normāli, katra valsts priecājas par kapitāla piesaisti. Protams, nav runa par jebkuru kapitālu, protams, ka mēs nevēlamies noziedzīgā veidā iegūtu kapitālu. Bet tādēļ ir attiecīgās valsts iestādes, kuru darbs ir pārbaudīt, vai kapitāls, kas tiek piesaistīts, nav iegūts noziedzīgā veidā. Taču kopumā katra valsts priecājas par piesaistītu kapitālu, jo bez tā ir grūti runāt par kaut kādu ekonomisko attīstību. Hronoloģiski šis cipars 5% parādījās pēc tikšanās ar ASV pārstāvi. Taču man tik tiešām nav zināms, ka šāds cipars būtu iekļauts kādā Latvijas valsts plānošanas dokumentā.

Kādu efektu uz ekonomiku atstāja šis Danas Rezinieces-Ozolas paziņojums, ka mums turpmāk būs tikai 5% nerezidentu noguldījumu?

Tikai negatīvu. Lai cilvēkiem vieglāk saprast, paņemšu piemēru no tranzīta nozares. Caur Latviju tiek vestas, piemēram, akmeņogles. Tas ir ieņēmumu avots Latvijas ekonomikai. Par katru apkalpotu tonnu mēs iekasējam naudu. Vai ogļu tranzītam ir blaknes? Protams, taču mēs tās pieciešam. Taču kāds ogļu kravā var viegli noslēpt kontrabandas cigaretes vai narkotikas, vai ne? Tas ir iespējams. Ko mēs tādēļ darām? Ir daudzas opcijas. Pastiprināt kontroli, nopirkt jaunu pārbaudes tehniku un tā tālāk. Taču iedomājieties, ka valdība pasaka – nav kravu, nav problēmu! Un aizveram dzelzceļu, zvanām lietuviešiem, viņi, kā zināms, ir speciālisti sliežu nojaukšanā. Ja mēs nojauksim sliedes, mēs varam garantēt, ka vilcienu vagonos kontrabandas cigaretes pie mums vairs neievedīs. Līdzīgu risinājumu piedāvā attiecībā uz nerezidentu bankām. Te laikam vietā ir tas teiciens par ūdeni un bērnu. Apgalvot, ka visa nauda, kas nāk no Austrumu puses, 100% ir nozagta, ir absurds.

50%?

Diez vai. Mēs varam runāt par samērā nelielu procentu, kas varētu būt tā saucamās nelegāli iegūtās naudas atmazgāšana. Bet ar to būtu jānodarbojas attiecīgajām iestādēm. Taču vēl ir jautājums, vai tas notiek sadarbībā ar kādiem mūsu banku darbiniekiem, vai viņiem neko nezinot.

Taču tādi gadījumi ir visā pasaulē. Mēs zinām, ka ASV bankas saņem pat gigantiskus sodus, taču tos samaksā un turpina darbu. Sodīti tiek konkrēti vainīgie, nevis iznīcinātas pašas bankas kā saimnieciskas struktūras?

Tas ir ļoti pareizs novērojums. Tas jau ir tas, ko es teicu līdzībā par oglēm. Ja tāpēc, ka kādā vagonā ir noslēpta kontrabanda, nevis meklē un atrod vainīgo, bet pārtrauc ogļu tranzītu kā tādu un vēl nojauc sliedes, kā mēs šo soli varam novērt?

Tas ir neprāts. Izmantojot nesenā laikmeta terminoloģiju, to varētu nosaukt arī par diversiju pret Latvijas ekonomiku. Bet kāpēc jūsu kolēģi ekonomisti tomēr tik maigi izsakās par šo valdības politiku?

Mēs dzīvojam mazā valstī. Par kuriem kolēģiem jūs runājat? Kur viņi strādā?

Bankās. Pārsvarā tie ir ekonomisti, kas strādā skandināvu bankās. Tie ir mūsu galvenie ekonomikas komentētāji.

Es negribu iziet uz personālijām vai kādu vērtēt. Taču domāju, ka rīcība runā skaļāk nekā vārdi. Tā pati Swedbank, piemēram, ir samazinājusi savu ekonomikas izaugsmes prognozi tieši pēc ABLV gadījuma un ar to saistītajiem notikumiem. Domāju – tas, ka bankas analītiskais dienests ir samazinājis IKP prognozi, ir vislabākā atbilde tam, vai arī citi ekonomisti uzskata, ka negatīvais efekts ir.

Bet kādēļ ekonomisti atklāti nepasaka valdībai – nedariet tā, tā nevajag darīt, tas nav pareizi?

Ziniet, es biju ekonomikas ministrs tieši 2014. gadā, pašā sankciju ieviešanas gadā. Es momentā izjutu uz savas ādas, ka šis jautājums – ir vai nav sankcijām ekonomiskā ietekme – ir kļuvis politizēts. No vienas puses, es redzēju, ka ir uzņēmumi, kas ir smagi skarti, daži pat ļoti smagi skarti sankciju politikas dēļ. No otras puses, bija politiskais uzstādījums uz narratīvu «mums nekādas būtiskas ietekmes no sankcijām nav».

Kas šādu narratīvu jums kā ministram var norādīt? Kas jums var likt būtībā melot politisko uzstādījumu dēļ?

Mums ir jāatzīst, ka pie mums objektīva ekonomiskā analīze, kas ir patiesas atbildes uz konkrētiem jautājumiem, ir ļoti rets fenomens. Piemēram, uz tādiem: vai ir efekts no sankciju politikas; vai ir efekts no finanšu pakalpojumu nozares «izslēgšanas»? Uz šiem jautājumiem atbildes praktiski ir tikai politizētas. Tā ir. Un arī tagad, kad es jums šo stāstu. Kāds teiks, viens no domnīcas Certus atbalstītājiem ir ABLV.

Pie mums gan nekad netiek ņemts vērā, ja kāds cits ekonomists savukārt ir skandināvu bankas darbinieks. Cilvēkam, kurš domā ar galvu, ir iespējas salīdzināt faktus un argumentus. Manuprāt, sabiedrībai aizvien grūtāk iestāstīt, ka tas, ka nogriež nost veselu nozari, neko neietekmē.

Eksperti, kuri pilda šādus īstermiņa politiskos uzstādījumus, ne vienmēr apzinās, ka viņi ar to ilgtermiņā rada neuzticību vispār ekspertu slānim kā tādam. Un pēc tam viņi brīnās, kāpēc tik veiksmīgi ir populisti. Te ir tā atbilde. Tik tiešām cilvēki ar veselo saprātu taču saprot, ka tam ir sekas, ka pazūd vesela nozare. Bet augstas amatpersonas apgalvo, ka naudas aizplūšana no Latvijas – tas ir labi. Taču cilvēki domā: kā tas var būt, ka tas, ka nav naudas, ir labi, tas, ka slēdz banku, ir labi, tas, ka atlaiž cilvēkus, ir labi? Vienas partijas premjera kandidāts nesen paziņojis, ka kapitāla pazušana no Latvijas palielinās mūsu pievilcību un tādēļ nāks ārvalstu investīcijas. Kurš tam tic? Skaidrs, ka tas tautā rada neuzticēšanos, maigi izsakoties.

Vai finanšu pakalpojumu eksporta nozari Latvijā ir iespējams saglabāt? Vai ir tā, kā tas tiek arī iestāstīts neoficiālās sarunās, – vai tad mēs nesaprotam, ka tā ir «ģeopolitika» un «paradigmas maiņa»?

Man ir grūti, pašam nepiedaloties tajās sarunās, spriest, kas tika konkrēti pateikts. Vai jūs vairs nedrīkstat nodarboties šajā nišā, un punkts. Vai jums ir jāizdara tas un tas, lai jūs varētu turpināt nodarboties šajā nišā. Tomēr mēs neredzam, ka būtu ieviestas kaut kādas jaunas vispārējas sankcijas, ka Eiropa un Amerika saka vispār pilnībā «nē» Krievijas kapitālam. Mēs neredzam, ka konflikts ir aizgājis tik tālu, ka vispār tiek aizvērti visi kanāli, caur kuriem Krievijas kapitāls nonāk Rietumos. Mēs neredzam, ka tas, kas ir noticis Latvijā, tāpat notiktu arī Kiprā, Šveicē, Luksemburgā, Lielbritānijā. Ja tas būtu noticis, tad es tiešām piekristu argumentam, ka tā ir lielā ģeopolitika. Tad mēs redzētu, ka ir vienādi spēles noteikumi un nevienam nekur vairs nav atļauts darboties šajā nozarē. Taču «sarkano kartīti» esam saņēmuši tikai mēs, Lielbritānijā tiek rādītas dažas «dzeltenās kartītes», bet stingrs «nē» Krievijas kapitālam nekur Rietumu pasaulē nav pateikts. Tas, protams, liek uzdot jautājumu – vai tomēr mums nebija un nav iespējams saglabāt šo ārvalstu finanšu pakalpojumu nozari? Ļoti ienesīgu nozari, kas ļoti ilgi te pastāv un nes ļoti lielu pienesumu Latvijas tautsaimniecībai, kultūrai, mākslai, sportam.

Jūsu minētās «sarkanās kartītes» uzrādītāji paši savā valstī uztur veselas ofšoru zonas. Vai mums nav tiesību uz to norādīt?

Vai neesat dzirdējis, ka «America first»? (Amerika – pirmajā vietā! – angl. ASV prezidenta Donalda Trampa sauklis, red.)

Tāpēc varbūt šī «kartīte» nav nekas cits kā mājiens ar mietu – netaisiet vairs firmas Britu Virdžīnās, bet Delavērā, un neglabājiet naudu Eiropas, bet Amerikas bankās?

Jā, tas būtu daudz saprotamāk, ja vienādi spēles noteikumi būtu attiecināti uz visām valstīm. Taču es neredzu, ka Latvijai pieprasītie noteikumi vienādā mērā būtu attiecināti uz visām valstīm. To atklāja arī mūsu FKTK vadītāja Pētera Putniņa iztaujāšana Eiropas parlamentā un viņa slavena frāze: «Nauda apceļo puspasauli, bet mēs esam vienīgie, kas par to atbildam!»

Vai arī sabiedrībai tiek iestāstīts, ka mums ir izvirzītas šādas prasības? Piemēram, lai likvidētu vienu banku daļu citu banku interesēs. Premjera izveidotajā darba grupā «finanšu sektora pārveidei» vairs ir tikai skandināvu un amerikāņu banku pārstāvji, it kā citu banku vairs nebūtu.

Tas drusku izskatās kā mājiens, jā. Šis sastāvs tādā izskatā, protams, kaut ko nozīmē.

Jūs varat iedomāties, ka Zviedrijas premjera darba grupa sastāvētu no visu citu valstu banku pārstāvjiem, tikai ne no pašu zviedru?

Es atbildēšu īsi – mēs nedzīvojam Zviedrijā.

Tad mēs neesam tāda pati suverēna valsts?

Es teiktu, ka mēs esam valsts ar milzīgu mazvērtības kompleksu. Mēs esam tik ļoti pieraduši dzīvot pēc norādījumiem, ka sākt beidzot domāt ar savu galvu un vairāk paļauties uz savu galvu, acīmredzot, ir ļoti grūti. Norādījums tiek saņemts, un tas no mūsu puses tiek pildīts pat uz 150%. Norādījumu nav, nekas nav jādara. Man liekas, es tikai konstatēju faktu.

Latvijā jau tagad dominē skandināvu bankas. Ja tagad tiek slēgta virkne vietējo banku, skandināvu dominance kļūst nospiedoša. Ir viedoklis, ka tas ir ļoti jauki, jo mēs pievienojamies Skandināvijai.

Tas nebūt nav tik triviāli. Domāju, ka daudzi uzņēmumi pēdējā laikā jau ir sajutuši uz savas ādas, ko tas nozīmē mūsdienu pasaulē – dzīvot bez konta bankā, to varētu salīdzināt ar dzīvi bez pieslēguma elektrībai. Ja visas tā saucamās nerezidentu bankas, kas ir vietējās bankas, tiks aizvērtas ciet, tad sanāks, ka visa banku nozare ir tikai ārvalstu investoru kontrolē. Mēs varam priecāties, ka tiekam dziļāk integrēti pasaules finanšu sistēmā. Bet negatīvais ir tas, ka mūsu likumdošanā ir noteikts, ka bankai ir tiesības, īpaši neko nepaskaidrojot, jebkuru atslēgt no finanšu sistēmas, proti, slēgt personas kontu bankā.

Tas robežojas ne tikai ar uzņēmējdarbības, bet cilvēka personiskās brīvības ierobežojumu?

Ja pirms divdesmit gadiem tas, ka tev nav konta bankā, vēl nebija nekas briesmīgs, tad tagad situācija ir citāda. Tagad konts bankā ir absolūta dzīves nepieciešamība. Vai Latvenergo, piemēram, ir tiesības atslēgt elektrību jebkuram, neko nepaskaidrojot, tikai tāpēc, ka cilvēks liekas aizdomīgs?

Tad, kad notika formācijas maiņa, atceros, populārs bija Miltona Frīdmana darbs Kapitālisms un brīvība un tēze, ka «tikai kapitālisma apstākļos ir iespējama brīvība un tikai brīvības apstākļos – kapitālisms». Tas šķita ļoti pievilcīgi. Tagad brīvības elements no sistēmas – gan kā vērtība, gan faktiski – aizvien vairāk pazūd? Vai tas nav bīstami?

Frīdmans vairāk uzsvēra konkurences aspektu, ka tikai vairāku spēlētāju eksistence nodrošina brīvību. Ja būtu tikai viens spēlētājs, tad viņš kļūtu monopols un brīvība nebūtu iespējama.

Ir ekonomiskā teorija, kura saka, cik tirgū ir jābūt spēlētājiem, lai konkurence varētu pastāvēt. Vai Latvijā nedraud banku karteļa izveidošanās?

Tas ir individuāli atkarībā no nozares. Taču pat, ja nozarē, ir, piemēram, pieci spēlētāji, ir jautājums, vai šie spēlētāji nav labi pazīstami un vienojušies savā starpā. Konkurence it kā varētu būt pat tad, ja ir trīs vai četri spēlētāji. Taču, ja šie spēlētāji atrodas tirgū kopā jau ilgu laiku, ir labi pazīstami, tad de facto starp viņiem var pastāvēt visādas vienošanās. Formāli tirgū tad ir trīs vai četri spēlētāji, bet faktiski viņi ir vienojušies savā starpā un sadalījuši tirgu.

Latvijā banku sektorā atlikušie spēlētāji ne tikai darbojas mūsu tirgū kopā jau ilgu laiku, bet vēl nāk arī no viena reģiona.

Mans skatījums uz normālu evolūciju ir šāds. Deviņdesmitajos gados mēs, protams, bijām jaunpienācēji šajā pasaulē un bez pieredzes. Mēs bijām tālu no pirmajiem, pat ne pirmajā simtniekā. Un atbilde uz to, kā mēs tuvināmies šiem pirmajiem, bija, protams, caur ārvalstu investīcijām un pieredzi. Tāpēc mēs teicām: nāciet, investējiet, lūdzu, iemāciet mūs, kā strādāt! Grūti iedomāties valsti, kura bez pasaules pieredzes pati spētu pacelties līdz pirmajām rindām. Tā pati Ķīna masveidīgi piesaistīja ārvalstu investīcijas. Bet pienāk brīdis, kad meistara un mācekļa attiecības izbeidzas. Māceklis ne tikai tuvinās meistara līmenim, bet saprot, kā var darīt labāk. Arī Latvijā parādās uzņēmumi, kas ir faktiski līdzvērtīgi ārvalstu analogiem. Es nekļūdīšos, ja teikšu, ka degvielas uzpildes staciju tīklā Virši jau ir sasnieguši visaugstāko līmeni. Un tas ir dabisks, normāls process. Tas pats notika finanšu sektorā. Ārvalstu sektors iemācīja mūs, kā strādāt.

Vai Latvijas finanšu sektorā tagad nav noticis tas, ka meistars ir nevis palaidis mācekli dzīvē, bet nolemj māceklim aizliegt nodarboties ar arodu vispār?

Man absolūti nekas nav pret ārvalstu investoriem, nedz arī pret ārvalstniekiem. Tomēr no valsts viedokļa es ar bažām skatītos uz situāciju, kur nav manis pieminētās dinamikas – iemācījies, pārņem, kļūsti labāks, bet paliek tikai ārvalstnieki un vietējie neattīstās. Diemžēl redzam, ka finanšu nozarē tiešām ir noticis kaut kas cits. Paliks tikai ārvalstu «meistari», šejienes «mācekļi» tiks izslēgti.

Dalies ar šo rakstu
Atslēgvārds