Eksperti

Dīzeļdzinēju loma šobrīd vēl neskaidra

Sarmis Paškevičs/Ilvija Veite, SIA «Avar Auto», 09.04.2018

Jaunākais izdevums

«Mēs, kā MAN oficiālie pārstāvji Latvijā, varam droši apgalvot, ka starptautisko pārvadājumu segmentā viennozīmīgi šobrīd tiek un tiks izmantoti dīzeļdzinēji.»

«Latvijā vēl ir pāragri runāt par dīzeļdzinēju lomu šobrīd un nākotnē - ir skaidrs, ka tā samazināsies, bet cik ātri, to vēl neviens nevar prognozēt. Visi alternatīvie varianti, kas tiek izstrādāti (elektro, Hybrid u.t.t.) ir vēl pārāk dārgi gan iegādei, gan ikdienas lietošanai. Tāpat Latvijā vēl ir diezgan ierobežotas elektro auto uzlādes iespējas.»

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par godu Latvijas simtgadei SIA «Avar Auto», MAN Truck & Bus oficiālais pārstāvis Latvijā, no MAN rūpnīcas saņēma īpašu Lion’s Coach autobusa versiju. Jaunais autobuss ir Latvijas tumši sarkanajā karoga krāsā, ar valsts simtgades uzlīmēm un MAN zīmolam raksturīgo lauvas simbolu, kuru rotā Lielvārdes jostas elementi. Tagad transportlīdzeklis atradis savu īpašnieku.

«Latvijas jubilejas Lion’s Coach autobuss atradis savu īpašnieku, un tas ir nonācis A/S «Liepājas autobusa parka» meitas uzņēmuma SIA «Rumba Tours» īpašumā,» informēja SIA «Avar Auto» valdes locekle Ilvija Veite.

A/S «Liepājas autobusu parks» valdes loceklis Māris Ārbergs norāda: «Jaunais autobuss tiks izmantots galvenokārt tūristu pārvadāšanai maršrutos pa Eiropu. Viens no faktoriem tieši šī autobusa izvēlē bija arī piedāvātais aprīkojums.»

Latvijas simtgadei veltītajam autobusam ir 12 m gara divasu versija un 11,7 m³ liels bagāžas nodalījums. Tajā ir 51 sēdvieta, no kurām 49 ir pasažieriem, viena blakussēdētājam un viena autobusa vadītājam. Lion’s Coach maksimālais pieļaujamais svars ir līdz 19.5 tonnām, kas paver plašas iespējas ceļojumu un tālsatiksmes pārvadājumu jomā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

VAS «Latvijas autoceļu uzturētājs» (LAU) saņēmis deviņas jaunas MAN TGS 33.420 6x4 ceļa tīrīšanas tehnikas, informē uzņēmumā.

«Kravas automobiļi ir multifunkcionāli - trīspusēji pašizgāzēji ar 13 kubikmetru lielu kravas kastes tilpumu, un tie tiks izmantoti dažādu ikdienas uzturēšanas darbu veikšanai, lai nodrošinātu satiksmes drošību un autoceļu caurbraucamību. Ziemas sezonā šiem kravas automobiļiem uzstāda ziemas aprīkojumu – priekšējo lāpstu, sānu lāpstu sniega tīrīšanai un sāls-smilts kaisītāju autoceļa seguma apstrādei ar pretslīdes materiāliem. Savukārt vasarā tos izmanto bedru remonta darbos un dažādu kravu pārvadāšanai. Jaunos kravas automobiļus jau pielieto LAU Rēzeknes, Liepājas, Alūksnes, Jelgavas, Talsu, Valmieras un Rīgas struktūrvienībās,» skaidro LAU valdes priekšsēdētājs Raitis Nešpors.

Komentāri

Pievienot komentāru
Tirdzniecība un pakalpojumi

Riska projekts «nekurienē» gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem

Monta Glumane, 31.05.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Komentāri

Pievienot komentāru
Bankas

Bankas pārvērš valsts iestādēs

Sandris Točs, speciāli DB, 16.04.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Komentāri

Pievienot komentāru
Viedokļi

Kā es pret VID par 5 eiro tiesājos

Viktorija Kristholde-Lūse, VILGERTS nodokļu eksperte, 05.08.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vai bērnam ir jābūt algas grāmatiņā, lai saņemtu IIN atvieglojumus jeb - kā es pret VID par 5 eiro tiesājos.

Paskrienot notikumiem pa priekšu, uzreiz vēlos norādīt, ka tiesāšanās ceļā esmu uzvarējusi Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un spriedums administratīvā lietā ir stājies spēkā 10/06/2019. Taču jāsecina, ka mūsdienās ļoti reti kurš izvēlas tiesāties pret VID. Tas ir saistīts ar lielām tiesāšanās izmaksām, kuras pie tam vēl nav iespējams atgūt, patērēto laiku un valdošajam uzskatam (VID publiski paustajam) par augsto procentuālo uzvaras īpatsvaru no VID puses. Manā gadījumā svarīgs bija princips par to, ka esmu nodokļu konsultants, un nevarēju atstāt VID negodīgu rīcību bez uzmanības. Tas bija reputācijas jautājums. Mani kolēģi juristi gan vienmēr ir uzsvēruši, ka principi mūsu valstī maksā dārgi, kas tā arī ir. Neskatoties uz faktu, ka visu tiesvedību kārtoju es pati un man nebija papildu juristu un konsultantu rēķini, jebkurā gadījumā biju iztērējusi arī 90 eiro valsts nodevās, kas pret strīdus summu 5 eiro ir smieklīgi un pat muļķīgi. Tieši tāpēc bieži mani klienti izvēlas netiesāties ar VID, jo saprot, ka tas ir pārāk dārgi. Man kā konsultantam šis šķiet absurdi. Turklāt VID ar šādu rīcību paliek arvien pašpārliecinātāks. Pēdējā laikā 95% gadījumos pie nepamatota audita uzrēķina vienīgā VID atbilde un argumentācija ir: «Ejiet, tiesājieties un tad redzēsim, ko tiesa teiks».

Komentāri

Pievienot komentāru
Atpūta

Krievijas uzņēmējs, kurš pārcēlies uz dzīvi Latvijā: Rīgā dzīve ir mierīga, ērta un neviens netraucē būt laimīgam

Natālija Poriete, 13.08.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pagājis gads, kopš dzīvoju Rīgā. Kad es rakstīju savu pirmo ierakstu LiveJournal, daudzi teica, ka man ir rozā brilles. Šķiet, ka tās man aizvien ir, sociālajā tīklā Facebook raksta pīpju izgatavošanas uzņēmuma Bondarev Pipes īpašnieks Aleksandrs Bondarevs. Pirms gada viņš repatriācijas programmas ietvaros saņēma pastāvīgās uzturēšanās atļauju Rīgā un pārcēlās no Sanktpēterburgas uz Rīgu. Aleksandrs mācās latviešu valodu, nodarbojas ar savu biznesu un viņam ļoti patīk Latvija.

«Tātad, visu pēc kārtas. Sāksim ar pārcelšanās iemeslu. Es nebraucu dēļ lēta garšīga siera un arī ne dēļ daudz augstākas algas, arī ne dēļ skaista mauriņa pie mājas. Es braucu to garīgo vērtību dēļ, bez kurām es nespētu būt laimīgs – dēļ tiesībām un brīvības, dēļ vienlīdzības likuma priekšā, dēļ pārliecības, ka valdība ir manā pusē un visas valsts institūcijas strādā, lai mani aizsargātu.»

Un es to saņēmu. Man vēl nav pilsoņa tiesības, tāpēc nevaru novērtēt tās, taču es redzu īstu politisku cīņu, redzu reālus un virtuālus draugus, kuri iestājas partijās un aģitē par tām, redzu pārliecību cilvēku vidū par to, ka no viņiem kaut kas ir atkarīgs, redzu cerību par iespēju aizstāvēt savas intereses.

Komentāri

Pievienot komentāru
Atpūta

Rotaslietas – transformeri

Evelīna Brenča, speciāli DB, 09.04.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Rotaslietām ir jābūt tādām, lai tās varētu nēsāt gan ar baltu T-kreklu un džinsiem, gan arī pie smalkas vakarkleitas

Tā intervijā norāda itāļu rotaslietu zīmola Nanis radītāja un dizainere Laura Bicego. Viņa ir dzimusi juvelieru ģimenē Vičencā Itālijā un jau kopš dzimšanas ir saistīta ar rotaslietām un to izgatavošanu. Lielāko pieredzi viņa ir ieguvusi tēva juvelieru rūpnīcā, no kā tālāk attīstīja savu zīmolu Nanis. Visa L. Bicego dzīve saistās ar šo nozari, un viņa nekad nav vēlējusies dzīvē darīt kaut ko citu.

Savu zīmolu viņa kopā ar vīru Pjero Maranjonu (Piero Marangon) izveidoja 1990. gadā. L. Bicego ir neparasta dizainere, viņai vairāk patīk radīt lietas nevis uz papīra, bet ar rokām. Viņai svarīgi ir vienlaicīgi saglabāt itāļu tradīcijas, tai pat laikā radot mūsdienīgas, transformējamas rotaslietas. Viņas radītā rokas sprādze no zelta ar dimantiem, ko iespējams transformēt par kaklarotu, pagājušajā gadā ieguva Juvelierizstrādājumu gada balvu.

Komentāri

Pievienot komentāru
Enerģētika

Kaimiņš: Nevarēju vairāk runāt par OIK, jo atrados kamerā

Sandris Točs, speciāli DB, 27.06.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

«Piecas dienas pēc manas pret Rasnaču vērstās runas es tiku arestēts. Nevis demisionēja Rasnačs, bet apcietināja Kaimiņu,» sarunā ar DB rezumē Latvijas Republikas Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš

Jūs aizturēja Saeimas sēdes sākumā. Kas bija tas, ko jūs nepateicāt?

Vispirms es izstāstīšu, ko es pateicu. Iepriekšējā Saeimas sēdē pirms manas aizturēšanas es uzkāpu tribīnē. Galvenā lieta man bija pateikt, ka tie, kas balsos «pret» Rasnača demisiju, atturēsies vai izraus savas kartes no balsošanas mašīnas, tie atbalsta maksātnespējas administratoru mafiju Latvijā. Tas bija ar piemēriem, kāpēc tas tā ir. Tad pēkšņi tajā Saeimas sēdē tika izsludināts pārtraukums līdz nākamās nedēļas trešdienai.

Varbūt tomēr atgādiniet, ko minējāt savā slavenajā runā?

Es pateicu zināmo faktu, ka tieslietu ministrs Rasnačs Facebook mierīgi lielās ar debiju supošanā tās dienas vakarā, kad tika nošauts Mārtiņš Bunkus, un neuzņemas nekādu - ne morālo, ne politisko atbildību. Neveic savus ministra pienākumus. Uzskata, ka viss ir labi. Šo runu jūs varat paskatīties manā Fb laika joslā 14.jūnijā, ja interesē. Taču es pieprasīju vēl vienu demisiju, kas ir, manuprāt, absolūti nepieciešama. Ašeradena kungam. Trīs mēnešus iepriekš, kad es 8.martā uzkāpu tribīnē, toreiz es teicu: Ašeradena kungs, es nebalsošu par jūsu demisiju, jo jūs no šīs tribīnes solījāt, ka OIK ir negodīgs nodoklis, kurš nedrīkst būt, un ka jūs atbildēsiet pēc lietas būtības, un ka šī lieta Latvijā tiks izbeigta. Šis slēptais OIK nodoklis. Ašeradena kungam bija trīs mēneši. Ir rakstīti kopā, ja es nemaldos, 19 pieprasījumi. Bet Saeimas pieprasījumu komisijā tie visi ir noraidīti. Ašeradena kungam nav bijis jāatbild uz šiem jautājumiem. Tā vietā Ašeradena kungs sasauca darba grupu ar 35 cilvēkiem par valsts naudu. Noīrēja ārpakalpojumu par valsts naudu, nedomāju, ka tas bija lētākais. Kas tā bija par firmu? Ernst&Young, man liekas. Tātad 35 cilvēki un Ernst&Young ies un pārbaudīs spēkstacijas. Rezultātā nupat Ašeradens iznāca un pateica: esam secinājuši, ka ar OIK neko nevar izdarīt, to nevar izbeigt, bet, redziet, mēs darba grupā esam baigi strādājuši. Nu mēs redzam arī, kā tika izvēlēts VID ģenerāldirektora amata kandidāts Skujiņš, kur vesela darba grupa, vesela komisija sēdēja. Arī ne par mazu valsts naudu. Bet Aldis Gobzems vienkārši piecpadsmit minūtes pasēdēja internetā. Un saraka visas šīs te shēmas, no kurienes nāk Skujiņš, Martinsona kungs un viss pārējais šajā sakarā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lai arī esmu projām no lielā sporta, joprojām esmu tajā iekšā, tikai citā statusā

Tā DB saka soļotājs, olimpiskais vicečempions Aigars Fadejevs, kura izveidotā rehabilitācijas klīnika AF Workout nesen ir pārcēlusies uz skaistām telpām Rīgas centrā. Beidzot soļotāja karjeru, viņš sevī atklājis fizioterapeita talantu. Strādājot Losandželosā, A. Fadejevs ir ārstējis dažāda kalibra sporta pasaules smagsvarus, vairākas Holivudas zvaigznes. Lai arī klīnika Latvijā ir aprīkota ar pasaulē ātrākajiem skriešanas celiņiem un velotrenažieriem, tās mērķa auditorija galvenokārt ir tieši biroju darbinieki.

Kad un kā sākās tava sportista karjera? Kāpēc izvēlējies tieši soļošanu?

Tā bija liktenīga sagadīšanās. Mācījos lauku skoliņā. Tolaik tika rīkotas pavasara un rudens spartakiādes, kurās vajadzēja obligāti piedalīties. Tā kā biju augumā maziņš, nevarēju nedz tālu aizsviest bumbiņu, nedz augstu uzlēkt. Līvu pamatskolas skolotājs Uģis Barons bija pamanījis, ka man kā īstam lauku puikam, kurš bija pieradis strādāt dažādus smagus darbus, ir gana liela izturība. Neviens bērns negribēja pieteikties trīs kilometru soļošanai. Es, būdams ne tikai klases vecākais, fizorgs, politinformators, bet arī pionieru ierindas skatu komandieris, biju iedomājies, ka spartakiādē visi bērni sanāks kopā, pūtīs taures un dos pa bungām, soļojot kā ierindas skatē. Kad mani aizveda uz stadionu, sapratu, ka tā nebūt nav tāda veida soļošana. Tikai stundu pirms sacensību sākuma man iemācīja, kā soļo sportisti, bet es vinnēju spartakiādi.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Žagara pēdējā intervija Dienas Biznesam: «Manas trofejas ir atmiņas no mākslas notikumiem»

Daiga Laukšteina, 26.02.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Tā intervijā DB 2017.gada 28.jūlijā teica režisors, producents, aktieris, uzņēmējs un nu jau atkal politiķis Andrejs Žagars.

Uzzinot par A.Žagara aiziešanu mūžībā, mākslinieka piemiņai publicējam viņa interviju pilnā apmērā.

Allaž esat bijis saistīts ar ievērības vērtiem notikumiem mākslā un kultūrā. Kas ir jūsu šī brīža prioritāte šajā lauciņā?

Joprojām esmu ierauts trīs gadu festivāla (2017.–2019.) Baltijas muzikālās sezonas mākslas notikumu virknē. Mani uzaicināja kļūt par māksliniecisko vadītāju. Festivāls tika atklāts 3. jūnijā Dzintaru koncertzālē ar pasaulslavenā diriģenta Rikardo Muti un viņa izveidotā Luidži Kerubīni vārdā nosauktā orķestra koncertu. Sākumā bija doma festivālā orientēties uz akadēmisko mūziku, taču es paplašināju robežas. Uzskatu, ka mums ir pietiekami daudz notikumu ar ārkārtīgi labiem simfoniskās mūzikas māksliniekiem – pašmāju un ārzemju vijolniekiem, čellistiem, pūšamo instrumentu lietpratējiem u.c. Savukārt nepietiekami ir laikmetīgās dejas, laba kustību teātra un dažādu mākslas žanru apvienojuma. Tālab festivālā vēlos paplašināt žanru loku, akadēmisko mūziku caurvijot ar labu dramatisko teātri un laikmetīgo deju (žanri, ar ko saistās arī vēl pāris manu iecerēto projektu). Un tas ir iespējams, jo festivāls iestiepjas gada garumā atbilstoši savam nosaukumam. Paralēli tam mans lielais projekts ir pašam savs kultūras fonds.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

«Latvija vēl nebija neatkarīga, kad nopelnīju pirmo miljonu. Savukārt 1991. gadā Vācijas bankā man jau bija 6,5 miljoni. Varu teikt droši, ka toreiz biju bagātākais cilvēks Latvijā,» lepojas Jūlijs Krūmiņš, kura talantu un autoritāti uzņēmējdarbībā nevar noliegt

Pēc sarunas ar biznesmeni Jūliju Krūmiņu šķiet, ka šim cilvēkam patiešām ir viss – gan nauda, gan tas, ko nevar pirkt par naudu. Viņš pats šajā kategorijā ierindo veselību, mīlestību, autoritāti un draugus. Savukārt naudu palīdzējusi nopelnīt galva ar labu degunu. Tiesa, kā pilienu darvas medus mucā uzņēmējs min pāris zīmīgu sastapšanos ar cilvēkiem, kuri draugu lomā iejutušies vien uz laiku, bet vēlāk uzmetuši. Tomēr tāpēc nav zudusi uzticēšanās. Ja kaut kam J. Krūmiņš ar degsmi pieķersies, tad, pēc viņa vārdiem, apmāts kā auns novedīs to līdz galam. Turklāt visaugstākajā kvalitātē. Viņam neder Zaporožecs, vajadzīgs Porsche. Un viņš ir liktenim pateicīgs par interesantu vadāšanu pa dzīvi.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Krāsaini, garšās netipiski maizes un kliņģeru kukulīši, leļļu pasaule un vēlme Āgenskalna apkaimes iedzīvotājus apvienot kopienā, kurā cits citu atbalsta un iedrošina

Tā dažos vārdos varētu raksturot Zaļās maizes īpašnieci un Facebook kustības Labi dzīvot Āgenskalnā aizsācēju Santu Liepu, kura nesapņo kļūt par lielas maizes ceptuves īpašnieci, kurā mīklu mīca un maizi cep vairāki darbinieki un pēc tam produkcija bezpersoniski guļ veikala plauktā. Viņai ir svarīga kaimiņu būšana un cilvēcīgā saskarsme. Santa līdz saknēm ir pārliecināta, ka mazais bizness ir dzīvotspējīgs un tas nav tikai šarmants hobijs, ar kuru reizēm kavēt laiku. Veidojot biznesu, viņa neapzināti izkāpj no rāmjiem, jo savā būtībā ir kā brīvs putns. Visticamāk, mākslinieces kods ir tas, kas viņu mudina, cepot maizi, savienot šķietami nesavienojamas garšas un sastāvdaļas.

Komentāri

Pievienot komentāru
Pārtika

Konditoreja ir kā juvelierizstrādājumi: kāpēc eklēri un macaron nevar būt lēti?

Anda Asere, 02.08.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Konditorejas 21 October īpašniece Aleksandra Nozdračeva gatavo tikai to, kam konkrētajā dienā ir iedvesma, un paziņo par piedāvājumu sociālajā tīklā Instagram – kurš vēlas, tas brauc pakaļ, un pārsvarā salonā līdz vakaram nekas pāri nav palicis

Viņa uzskata, ka konditoreja ir kā juvelierizstrādājumi, tāpēc arī pareizi pagatavoti eklēri ar īstu vaniļu vai franču cepumi macaron nebūt nav lēti.

Fragments no intervijas, kas publicēta 2. augusta laikrakstā Dienas Bizness:

Kāds ir jūsu vērtējums par konditorejām Rīgā?

Ja godīgi, es pavisam reti iznāku no savas laboratorijas. Tāpēc es nevaru atbildēt. Bija Belétage Lāčplēša ielā, bet nesen to slēdza, jo grūti atrast darbiniekus. Neviens negrib veltīt tik daudz laika un strādāt tā, kā vajag, – kā strādā cilvēki konditorejās Francijā. Negrib mācīties, negrib saprast.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Šķēpmetēja ar Latviju sirdī un stipru, pat krampjainu apziņu, ka spēj pārrakstīt pasaules rekordu savā disciplīnā

Tāda ir Diāna Dadzīte, kura trīs ar pusi profesionālās paralimpiskās vieglatlētes karjeras gados Latvijai sagādājusi ne vienu vien saviļņojuma brīdi, kad pasaules sporta arēnās skan Latvijas himna. Sarunā ar Diānu var apjaust, cik spēcīga patriotisma dzirksts spēj virzīt sportistu uz lieliem mērķiem, kuru sasniegšanā soli pa solim jāpārvar dažādi fiziskie un emocionālie šķēršļi, domās jāpārlec pāri barjerai, kuru nepietiekamā finansējuma dēļ uzliek valsts, zem kuras karoga jāpiedalās starptautiskās sacensībās.

Fragments no intervijas, kas publicēta 30. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

Valsts apaļās jubilejas svinības jau noritējušas. Ar kādām sajūtām tu svinēji šo dienu?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Februāra sākumā ar ģimeni aizbraucām noķert vasaras sajūtu brīnišķīgajā Marokā. Brīnišķīga un krāsaina valsts, kurā aizbēgt no pelēkās un drūmās ziemas.

«Daudz laimes dzimšanas dienā,» es pasniedzu tētim aploksni, iedodu buču un nepacietīgi dīdos, kamēr gaidu reakciju no vecākiem, kad tētis būs atvēris aploksni. Iekšā ir lidmašīnas biļešu dāvanu kartes.

Lielāko dzīves daļu mani vecāki ir pavadījuši, lai izaudzinātu mani un māsu par labiem cilvēkiem un nav aizrāvušies ar ceļošanu. Igaunija, Lietuva, Vācija - tāds standartiņš. Tagad, kad, cerams, esmu izaugusi par labu cilvēku un varu pateikt vecākiem paldies par visu, ko man devuši, kā vienu no variantiem sava «paldies» pateikšanai izvēlējos uzdāvināt tēva apaļajā jubilejā vecākiem iespēju kaut kur aizlidot. Atpūsties. Tajā brīdī vecāki vēl nenojauš, ka deviņus mēnešus vēlāk lidos uz Maroku, bet smejoties saka, ka aizlidos kaut kur tepat, kur viss pazīstams – Ukrainu, Baltkrieviju..

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Liepājniece Ilze Šupstika pamet labi atalgotu darbu, lai no sirds nodotos tam, par ko kādreiz teica «nekad», radījusi bērnu apģērbu zīmolu Little lion

Ilze nekad apzināti nav mācījusies šūt, bet vidusskolas laikā apmeklējusi dažādus pulciņos. Kleitas Ilze savai meitai nekad nav pirkusi veikalos, vienmēr šuvusi pati, tomēr nebija iedomājusies, ka šūšana varētu kļūt par pamatnodarbošanos. «Kad man kādreiz teica – tev ir tik skaistas kleitas, vajadzētu ar to nodarboties, man likās – nu nē, negribu būt šuvēja. Valdīja stereotips – ja ir augstākā izglītība, tad taču nestrādā par šuvēju, » viņa stāsta.

Viņa strādājusi algotu darbu, saņēmusi labu atalgojumu, taču kādā brīdī radusies sajuta, ka vairs nejūt piepildījumu, kaut kas ir jāmaina. Arī Ilzes vīrs viņu atbalstīja un mudināja iet prom no darba, nopirka sievai audumus, un viņa sāka darboties. Sākotnēji viņa sprieda, ka varētu strādāt ar trikotāžas audumu, jo tas ir vienkāršāk. «Sāku skatīties, ko dara citi, un darīju pilnīgi pretējo. Tie, kas mājas apstākļos kaut ko šuj, lielā mērā izmanto trikotāžu, taču šis audums nebija īsti manējais. Man ir svarīgi, ka manām kleitām ir kokvilnas oderīte, skaistas podziņas un auduma pogu cilpiņas, lai kleitas ir svinīgas, taču lai ir arī viegli mazgājamas. Citi vecāki saka – galvenais, lai kleitas nebūtu jāgludina, tāpēc cenšos izmantot šādus audumus,» stāsta Ilze. Visbiežāk apģērbu radīšanai tiek izmantota kokvilna, mākslīgais zīds, zīds, samts, bet oderēm pārsvarā tiek izmantota kokvilna.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lai atpūtinātu prātu un domas no ikdienas, Sanita Spilve sākusi mezglot un izveidojusi Mezglotavu, kas piedāvā gan kāzu dekorus, gan interjera elementus

«Mezglotava ir pavisam «svaiga»,» saka S. Spilve. Pavisam nesen viņa reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja un patentmaksas maksātāja. «Pērn rudenī pavisam nejauši apmeklēju mezglošanas meistarklasi, jo meklēju kaut ko, kur atpūtināt prātu un novērst domas no ikdienas ar bērniem. Tas man likās kaut kas jauns, sāku meklēt informāciju par šo jomu, un vienīgais, ko iepriekš biju dzirdējusi, ka padomju laikos gandrīz visiem dzīvokļos bija mezglotās pūcītes. Nebija teju nevienas mājas, kur tādas nebija,» apgalvo S. Spilve.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Kontu slēgšana apdraud biznesu

Sandris Točs, speciāli DB, 29.03.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

«Kraftool» loģistikas centra īpašnieks Azers Babajevs Latvijā investējis 38 miljonus eiro, taču pēc 10 gadu sadarbības Swedbank viņam kā «augsta riska» klientam slēgusi kontus.

Apjomīgā publikācijā Re:Baltica pavēstīja, ka Swedbank ir slēgusi ap 500 kontu. Par «augsta riska» klientu ir nodēvēts arī Krievijas pilsonis Azers Babajevs, kuram Kundziņsalā pieder «Kraftool» loģistikas centrs, līdzīgs centrs viņam pieder Šanhajā. A.Babajeva uzņēmumi darbojas 9 pasaules valstīs un nodarbina vairāk nekā 4000 strādājošo. A.Babajevam piederošajā «Kraftool» loģistikas centrā Rīgas Brīvostas teritorijā ir investēti 38 miljoni eiro, un tā atvēršanā piedalījās iepriekšējais satiksmes ministrs Uldis Augulis. «Ceru, ka veselais saprāts Latvijā uzvarēs un man nevajadzēs meklēt banku Austrijā vai Vācijā, kur man ir bizness un pieder uzņēmumi. Es neko nelikumīgu nedaru. Kāpēc man ir jātaisa ciet savs bizness Latvijā? Esmu šeit ieguldījis naudu,» saka A.Babajevs.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Skaisti trauki nav jātur skapī īpašām reizēm, bet gan jālieto ikdienā, lai krāšņa būtu katra diena, uzskata Katrīna Kalniņa, Katrīnas keramikas dizainere.

«Kopš sevi atceros, man vienmēr ir bijis svarīgi, lai viss ir estētiski, – skaists galda klājums, mājas iekārtojums,» saka Katrīna. Tāpēc viņa nonāca Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (RDMV), tobrīd vēl īsti nezinot, kas būs tas, ar ko nodarbosies, bet viņai bija vēlme radīt. Katrīna izvēlējās keramiku, bet tā bija visai pēkšņa ideja, jo bērnībā māls un veidošana patiesi nepatika. «Trešajā kursā, kad sākās darbs ar porcelānu, es sapratu – tas ir mans! Mani piesaista šī materiāla cimperlīgums un iespēja to savaldīt. No porcelāna var izveidot jebko – var uztaisīt jebkādu formu un izliet to porcelānā. Man patīk porcelāna smalkums. Neviens cits keramikas materiāls nav tik eleganti viegls,» raksturo Katrīna.

Komentāri

Pievienot komentāru
Atpūta

Izvairīties no ēst gatavošanas nesanāk

Evelīna Brenča, speciāli DB, 01.11.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Iesaka Jānis Zvirbulis, restorāna Fish House Brasserie de Luxe šefpavārs

Vēderprieks

Vienmēr, kad dodos uz Franciju, apmeklēju restorānu Daniel & Denise Lionā, kur šefpavārs ir Jozefs Viola (Joseph Viola). Tur var nobaudīt īstu, klasisku Lionas virtuvi, kas ir fantastiska, sniedz patiesas un vērtīgas garšas. Katru reizi, apmeklējot šo restorānu, atklāju kaut ko jaunu un pārsteidzošu. Šī ir vieta, kuru iesaku ikvienam, kurš vēlas pamēģināt patiesu Francijas garšu. Lai gan man patīk ieturēties ārpus mājas, pēdējā laikā tas diemžēl nesanāk tik bieži, pārsvarā – laika trūkuma dēļ, bet, ja rodas iespēja, labprāt to daru. Turklāt parasti eju pie šefpavāra kā pie personības. Latvijā mani favorīti varētu būt divi trīs restorāni. Viens no tiem ir nesen durvis vērušais restorāns Barents, kurā saimnieko šefpavārs Ivans Šmigarevs. Labprāt dodos arī uz šefpavāra Valtera Zirdziņa restorānu. Pie viņiem es varu doties ar pārliecību, ka nobaudīšu labu ēdienu, un šos restorānus parasti iesaku arī saviem viesiem. Man ļoti patīk gatavot arī mājās, bieži aicinu ciemos draugus, brīvdienās gatavojot, kopā pavadām laiku. Gatavot tuviem cilvēkiem ir atpūta un vienlaicīgi arī enerģijas uzņemšana. Ikdienā visbiežāk mājās sanāk gatavot Ragu Bolognese, jo tas ir iemīļots ēdiens manai meitai Elizabetei, tāpēc nākas to taisīt ļoti bieži.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Maligina pēdējā intervija Dienas Biznesam: Ambīcijām ir robežas

Db.lv, Kristīne Stepiņa, 10.12.2017

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ambīcijām ir robežas, tā intervijā DB, ko publicējām pavasarī, 26.maijā, teica AS Olainfarm valdes priekšsēdētājs Valērijs Maligins, kurš pērn iegādājies uzņēmumus par aptuveni 20 miljoniem eiro.

Pieminot sestdien, 9.decembrī mūžībā aizgājušo uzņēmēju, publicējam viņa interviju pilnā apmērā.

Uz interviju ar vienu no turīgākajiem Latvijas uzņēmējiem nācās gaidīt pāris mēnešus, tikšanās laiki vairākkārt tika pārcelti viņa lielās aizņemtības dēļ. Tiekamies Olainfarm valdes priekšsēdētāja kabinetā, kurš nesen pārbūvēts līdz nepazīšanai. Darba telpā, kuru caurvij Art Deco stils, novietota melna Austin Morris Traveler Woodie automašīna. Tās salonā izveidots bārs, bet vietā, kur jābūt motoram, ir skaņuplašu atskaņotājs. Blakus spēkratam atrodas degvielas uzpildes stacija, kas pilda ledusskapja funkcijas. Pie sienām sakārtas sievas – mākslinieces Elīnas Maliginas – gleznas un no dažādām pasaules valstīm atvestās ikonas.

Komentāri

Pievienot komentāru
Dzīvesstils

All you need is love

Linda Zalāne, 09.10.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Monami Frost (īstajā vārdā Irēna Straume) karjeru veido vairākās jomās, turklāt dažādās realitātēs – interneta vidē un fiziskajā pasaulē.

Viņa ir modele, sava apģērbu zīmola un vegāniskā restorāna īpašniece, kā arī sociālo mediju zvaigzne ar brangu sekotāju pulku – 1,6 miljoniem Instagram un 709 tūkstošiem cilvēku Youtube kanālā. Tomēr visam pāri viņas dzīves lielākā kaislība, aizraušanās un sirds pieder ģimenei – vīram un divām meitiņām.

Fragments no intervijas, kas publicēta laikraksta Dienas Bizness izdevumā Dzīves Garša:

Cik gadus jau jūsu mājvieta ir Liverpūle? Kādēļ no visām pasaules pilsētām tieši šo izvēlējāties kā savējo?

Nesen apritēja deviņi gadi, kopš Liverpūle kļuva par manām mājām. Izvēlējos to gandrīz vai nejaušības pēc, un stāsts, kā tas notika, ir nedaudz smieklīgs. Sākās ar to, ka divas nedēļas pirms manas pirmās meitas dzimšanas mana mamma pārvācās uz Londonu, lai atrastu darbu un mēs pēc tam arī varētu domāt par pārvākšanos. Mamma sāka strādāt mazā salā blakus Anglijai. Pēc pāris mēnešiem mēs ar ģimeni bijām gatavi pārcelties.

Komentāri

Pievienot komentāru
Mazais bizness

Elīna Dobele: Radot apavus, palīdz zināšanas un prasmes arhitektūrā

Kristīne Stepiņa, 06.07.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Desmit gados, kopš Elīna Dobele ir izveidojusi vienu no pirmajām dizaina apavu koncepcijām Baltijā, apavu zīmoli ir savairojušies; viņu priecē amatniecības atdzimšana valstī, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Šobrīd Latvijā ir vismaz astoņi apavu zīmoli, taču Elīna Dobele radītāju konkurence nebiedē. Sadarbībā ar beļģu modes dizaineri Lenu Lumelski (Lena Lumelsky), pamazām tiek iekaroti arī eksporta tirgi, jau šobrīd zīmola Elīna Dobele apavus var iegādāties daudzviet Eiropā, kā arī Japānā un ASV.

Vairākus viņas apavu dizainus saviem fondiem ir iegādājies Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Veidojot jauno rudens–ziemas kolekciju, Elīna Dobele iedvesmojas no latviešu sievietēm, koncentrējas uz ģeometriju un materiālu saspēli un gaida, ka arī nākamajā sezonā kāds modelis «izšaus».

Fragments no intervijas

Kad un kā sākās jūsu aizraušanās ar apaviem?

Komentāri

Pievienot komentāru
Likumi

Gobzems: Jurašs un Strīķe zināja Bunkus shēmas

Sandris Točs, speciāli DB, 12.06.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

«Atbildēšu uz jautājumu, vai šeit, pie mums, valda politiski organizēta mafija. Šī slepkavība nebija brīdinājums maksātnespējas administratoriem, jo Māris Sprūds jau ir ārā no spēles. Tas bija brīdinājums politiķiem. Kāpēc politiķiem bija svarīgi šajās dienās dot signālu, ka viņi par to vairs nelems, bet to darīs kāds spēcīgāks nekā viņi? Padomājiet par to,» sarunā ar DB saka bijušais Maksātnespējas administrācijas (MA) direktors, zvērināts advokāts Aldis Gobzems

Raidījumā Preses klubs atzināt, ka laikā, kad jūs bijāt Maksātnespējas administrācijas vadītājs, politiķis Edgars Jaunups pie jums uz iepazīšanos atveda KNAB darbinieku Juri Jurašu. Kādā sakarībā?

Jā, tā tas bija. Tolaik man bija labas attiecības ar Edgaru Jaunupu. Mēs tikāmies kafejnīcā, klusajā centrā, starp citu, netālu no slavenās Antonijas ielas. Tikāmies trijatā – es, Edgars Jaunups un Juris Jurašs. Ir pagājuši daudzi gadi, es neatceros visu tikšanās saturu, bet tās mērķis bija saistīts ar Jaunā laika interešu nodrošināšanu. Jurim Jurašam stāstīju, ko esmu novērojis maksātnespējas jomā kā Maksātnespējas administrācijas vadītājs. Bet nekādas darbības J. Jurašs par manis nosauktajiem faktiem neveica, jo acīmredzot tas neatbilda JL mērķiem. Savukārt varu pastāstīt, kā man sabojājās attiecības ar E. Jaunupu. Tajā laikā aktuāls bija jautājums par administratora iecelšanu Liepājas siltuma maksātnespējas procesā. Pēc koleģiāla lēmuma ar manu kā iestādes vadītāja parakstu par Liepājas siltuma maksātnespējas administratoru tika iecelts Andris Rukmanis, kurš nebija saistīts ar Jauno laiku. Bet man pirms tam bija norādīts, kuras no administratoru saraksta būtu piemērotākās kandidatūras iecelšanai par maksātnespējas administratoriem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Arhitektes Zaigas Gailes lielais atspēriens ir liktenīgi sastaptie trīs vīrieši un disciplinētā darbā noslīpētais talants stilīgi savienot divus it kā nozares pretpolus – restaurāciju ar modernismu.

Un tas nepārtraukti ļāvis komponēt daudziem arhitektūras ansambļiem. Par saviem šī brīža Rīgas gadsimta projektiem Z. Gaile dēvē Jaunā Rīgas teātra (JRT) ēku kompleksa rekonstrukciju un privātā mākslas centra Zuzeum izveidi bijušās korķa fabrikas teritorijā Lāčplēša ielā 101. Vienlaicīgi divi vērienīgi projekti vienam nelielam birojam ir milzīgs izaicinājums. Paralēli tam viņas rūpals ir Rūmenes muižas kūts, rūpnieciskā dizaina klasteris Kuldīgā, stilīgā biroju ēka Mākonis, vēl piecas privātmājas. Atšķirībā no brāļa Z. Gaile nepiepildīja vecāku cerības un nekļuva par dakteri klasiskā izpratnē, toties viņas tālredzīgais ieguldījums veco koka ēku «izārstēšanā» ir nenovērtējams. Arhitekte ir arī vairāku grāmatu un publikāciju autore. Tāpat nevar nepieminēt viņas kā ekspertes brīžiem aso kritiku un nelokāmos uzskatus, kas ik pa laikam uzvirmo publiskajā telpā. Arī tagad ir, par ko «cepties», jo katrai lietai ir sava vieta. Arī puķes vāzē viņa nebūs nolikusi kaut kur nejauši.

Komentāri

Pievienot komentāru