Krievijas uzņēmējs, kurš pārcēlies uz dzīvi Latvijā: Rīgā dzīve ir mierīga, ērta un neviens netraucē būt laimīgam

2018. gada 13. augusts plkst. 18:22
Sadaļa: Atpūta
Dalies ar šo rakstu

Pagājis gads, kopš dzīvoju Rīgā. Kad es rakstīju savu pirmo ierakstu LiveJournal, daudzi teica, ka man ir rozā brilles. Šķiet, ka tās man aizvien ir, sociālajā tīklā Facebook raksta pīpju izgatavošanas uzņēmuma Bondarev Pipes īpašnieks Aleksandrs Bondarevs. Pirms gada viņš repatriācijas programmas ietvaros saņēma pastāvīgās uzturēšanās atļauju Rīgā un pārcēlās no Sanktpēterburgas uz Rīgu. Aleksandrs mācās latviešu valodu, nodarbojas ar savu biznesu un viņam ļoti patīk Latvija.

«Tātad, visu pēc kārtas. Sāksim ar pārcelšanās iemeslu. Es nebraucu dēļ lēta garšīga siera un arī ne dēļ daudz augstākas algas, arī ne dēļ skaista mauriņa pie mājas. Es braucu to garīgo vērtību dēļ, bez kurām es nespētu būt laimīgs – dēļ tiesībām un brīvības, dēļ vienlīdzības likuma priekšā, dēļ pārliecības, ka valdība ir manā pusē un visas valsts institūcijas strādā, lai mani aizsargātu.»

Un es to saņēmu. Man vēl nav pilsoņa tiesības, tāpēc nevaru novērtēt tās, taču es redzu īstu politisku cīņu, redzu reālus un virtuālus draugus, kuri iestājas partijās un aģitē par tām, redzu pārliecību cilvēku vidū par to, ka no viņiem kaut kas ir atkarīgs, redzu cerību par iespēju aizstāvēt savas intereses.

Es redzu tūkstošiem cilvēku, kuri strīdīgu jautājumu dēļ organizē un piedalās politiskās akcijās. Redzu policiju, kas apsargā šos cilvēkus, nodrošina viņu drošību. Nevis sargā varu no šiem cilvēkiem. Un es zinu, ka arī man būs ko teikt, man būs šādas tiesības.

Es redzu, ka valsts mediji ziņu par gaidāmo akciju. Iebraucējam no Krievijas tas ir šoks. Es redzu, cik strikti Latvijas autovadītāji ievēro ceļu satiksmes noteikumus. Krievijā ik dienas redzama ārkārtīga nekaunība un necieņa, sastrēgumi tiek apbraukti pa ietvēm, autovadītāji pārvietojas lielā ātrumā, pārkāpjot noteikumus. Un šie cilvēki zina, ka, ja nu kas, tad vienmēr varēs samaksāt policistam. Latvijā tas vispār neeksistē. Nekāda nauda un nekāds spiediens neliks cilvēkiem neievērot likumu. Nav neaizskaramu cilvēku. Prokurors vai oligarhs, tāpat viņam ir jābrauc ar 60 km/h un jāstāv sastrēgumā kopā ar citiem.

Neesmu vēl redzējis, ka augsta līmeņa cilvēki ar privilēģiju braukt sastrēgumā visiem garām, izmantotu sirēnas vai gaismas, tās izmanto tikai ātrā palīdzība, policija un ugunsdzēsēji.

Tas ir ļoti svarīgi. Ja autovadītājs dzird aiz stūra sirēnu, viņam skaidri jāzina, ka kāds steidzas glābt cilvēka dzīvību. Un Latvijā tā notiek. Tiklīdz dzirdama šī skaņa, autovadītāji, pat neredzot, kas brauc, pārvietojas otrā joslā un dod ceļu šai automašīnai. Tas tik tiešām var glābt kāda dzīvību. Sirēnu un gaismu izmantošana citiem mērķiem ir ne tikai amorāla, bet arī samazina cieņu pret tām.

Tieši viss iepriekšminētais ir tas, kādēļ es šeit ierados. Šeit es esmu persona, kam ir tiesības un brīvība. Un šīs tiesības un brīvība ir tieši tādas kā citiem cilvēkiem. Nav neviena, kurš man stāvētu pāri, kuram būtu atļauts kas tāds, kas nav ļauts man. Pat, ja viņam ir vairāk naudas vai viņš ieņem augstu amatu – valdībai mēs esam vienādi.

Tagad par dzīvi šeit. Daudziem ir interese uzzināt, kāda tā ir Latvijā.

Es atkārtoju, ka labāku dzīvi, braucot šeit, es nemeklēju: man bija nepieciešams atrast garīgas vērtības, kuru dēļ es biju gatavs pat ievērojami pasliktināt dzīves līmeni. Pat, ja pasaule būtu iekārtota, ka visas demokrātiskās valstis vienmēr atpaliek, bet totalitāras valstis attīstās straujāk un tajās ir augstāka labklājība, es tomēr vēlētos dzīvot demokrātiskā valstī. Taču, šķiet, pasaulē iekārtots tā, ka nav jāizvēlas starp brīvību un labklājību.

Sākšu ar medicīnu, jo šo Latvijas jomu esmu labi izpētījis.

1. Medicīna Latvijā.

Trīs mēnešus pēc pārcelšanās notika nelaime. Es pamodos, pabrokastoju, sāku gatavoties darbam, taču pārstāju elpot. Noģību. Masīva plaušu artērijas trombembolija. Ātrā palīdzība atbrauca pēc 15 minūtēm. Nevaru salīdzināt ar attīstītākām valstīm, taču tas aizvien ir ātrāk nekā Krievijā pat neatliekamos gadījumos. Krievijā es jau būtu miris. Pārcelšanās uz Latviju izglāba man dzīvību. Pie manis atbrauca divas brigādes modernās automašīnās ar visu nepieciešamo aprīkojumu un lieliski izpildīja savu darbu, to darīja arī ārsti slimnīcā. Pēc divām nedēļām man izlaida no slimnīcas ar garu sarakstu ar nosūtījumiem pie dažādiem speciālistiem un procedūrām. Sāku pierakstīties pie dāžādiem speciālistiem, un izdevās pie visiem tikt mēneša laikā, ne reizi nebija jāmaksā, izņemot ļoti mazu samaksu (2-4 eiro par speciālista vizīti, 21 eiro par sonogrāfiju ar kontrastiem). Par pārējo maksāja valsts. Sanktpēterburgā neatceros, kad saņēmu konsultāciju, ko apmaksā valsts. Katrreiz bija jādodas uz privāto klīniku un jāmaksā par vizīti, analīzēm un procedūrām.

Tāpat ārstus apmeklēju, kad saslima bērni un sieva, ātrā palīdzība vienmēr atbrauca ātri un ļoti kvalitatīvi pārbaudīja.

Kopumā esmu sajūsmā par Latvijas medicīnu. Ir skaidrs, ka Latvija nav bagāta valsts un tai nav liela veselības aprūpes budžeta. Palātās var būt veic remonts, kaut kur var būt rindas. Taču nauda, kas Latvijai ir, šķiet, tiek izmantota efektīvi.

2. Cenas Latvijā

Latvijā cenas ir aptuveni tādā pašā līmenī kā Krievijā, ņemot vērā pašreizējo rubļa kursu. Kaut kas ir lētāks, kaut kas dārgāks, taču kopumā manai ģimenei Latvijā nepieciešams tikpat daudz naudas, cik Sanktpēterburgā.

Protams, ievērojami dārgāka ir degviela. Taču man ir mazlitrāžas automašīna un attālumi šeit ir īsi, tāpat gandrīz tikpat kā nav sastrēgumu, līdz ar to degviela veido nenozīmīgu daļu mūsu izdevumos. Nodoklis automašīnai ir zemāks nekā Krievijā. Tehniskās apskate maksāt tikpat (un reāli arī tiek veikta). Arī OCTA maksā aptuveni tikpat.

Sabiedriskā transporta izmaksas ir aptuveni tādas pašas. Viens brauciens maksā 1,10 eiro, un cenā iekļauta pārsēšanās stundas laikā vai atpakaļceļš. Sanktpēterburgā biļetes cena ir zemāka, taču viena brauciena laikā nepieciešams iegādāties vairākas biļetes (maršruta autobuss, metro, atkal maršruta autobuss).

Tālrunis izmaksā 33 eiro mēnesī ar diviem pieslēgumiem un interneta pieslēgumu un sarunām ar ES.

Pulciņi bērniem maksā apmēram tikpat vai nedaudz lētāk. Vislabākie pulciņi pat ir bez maksas.

Valsts bērnudārzs maksā dārgāk nekā Sanktpēterburgā, taču tur mēs netikām uzreiz, nācās gadu apmeklēt privāto bērnudārzu, kas maksā ļoti dārgi. Šeit arī privātos bērnu dārzus gandrīz pilnībā apmaksā valdība.

Komunālie maksājumi ir daudz augstāki, taču tajā pašā laikā viss strādā. Sanktpēterburgā mums atslēdza apkuri, kad sals sasniedza mīnus 25 grādus, jo šādā salā var pārplīst caurules. Nācās sildīt dzīvokli ar elektrību, taču šādā veidā dzīvokli sasildīt virs 15 grādiem nebija iespējams.

Vasarā Latvijā, protams, neatslēdz karsto ūdeni. Kāpņutelpa vienmēr ir sakopta, zāle nopļauta, pagalmā nemētājas atkritumi. Kopumā augstāka maksa atspoguļojas daudz augstākā pakalpojuma kvalitātē.

Pārtikas produkti Latvijā ir nedaudz lētāki kā Krievijā vai arī par to pašu cenu iespējams iegādāties kvalitatīvāku pārtiku. Esmu iemīlējis sieru, kaut arī Sanktpēterburgā to vispār nepirku. Bieži pērku gatavo ēdienu, jo tas ir ļoti garšīgs un salīdzinoši lēts. Paslavēju sievu, ka viņa pagatavojusi garšīgas kotletes, teicu, ka viņa nekad tik garšīgas vēl nav gatavojusi, taču izrādījās, ka tās iegādātas lielveikalā. Kopš tā laika viņa vairs negatavo.

Esmu iemīlējis alu, kaut arī Krievijā vispār to nevarēju iedzert. Pat lētākās šķirnes alus par 80 centiem ir ļoti dārgs. Laiku pa laikam kādu pudelīti nopērku.

Zāles Latvijā ir dārgākas nekā Krievijā. Piemēram, pērku nepieciešamās zāles šeit par 75 eiro mēnesī, bet Krievijā tas man izmaksātu ap 50 eiro, un tā ir ar jebkuru medikamentu. Tomēr par kvalitāti Krievijā var šaubīties.

Cigaretes Latvijā maksā 3-3,5 eiro. Tas ir divreiz dārgāk nekā legālās cigaretes Krievijā. Nelegālo cigarešu šeit, šķiet, vispār nav, Sanktpēterburgā tās pārdod metro. Gan Latvijā, gan Krievijā aizliegts tirgot cigaretes internetā, bet atšķirība ir tā, ka šeit šis liegums arī darbojas.

3. Klimats Latvijā

Es vienmēr esmu dzīvojis Sanktpēterburgā, un neesmu ar labiem laikapstākļiem izlutināts. Rīgā laiks ir mazliet siltāks, ir ievērojami mazāk lietus, un bieži vien spīd saule. Šī vasara ir pasaka! Es gandrīz katru dienu sāku pludmalē, un paiet laiks, kamēr tieku līdz darbam. Nevienā vasarā neesmu tik daudz peldējis, kaut arī Sankpēterburgā arī šogad ir siltāks.

4. Jūra Latvijā

Šeit ir skaistas pludmales! Jūrmalā vien ir 30 km gara pludmale, un tā atrodas ļoti tuvu Rīgai.

5. Ceļi Latvijā

Nevar teikt, ka Latvijā ir ideāli ceļi. Dažās vietās asfalts ir vecs un bedru ir daudz. Bet! Es gada laikā ne reizi neesmu labojis disku vai sabojājis riepas. Latvijā nav tādu bedru, kurā var zaudēt mašīnas riteni. Kad veidojas bedre, tā tiek aizlāpīta. Kādēļ Latvijā tas strādā, bet Krievijā nē, es nezinu.

6. Tehniskā apskate

Man par to ir radies spēcīgs iespaids. Man šķita, ka šai institūcijai nav iespējams likt strādāt. Krievijā tā ir neskaitāmas reizes reformēta, taču aizvien, iedodot kukuli, tehnisko apskati iziet pat vissliktākajā stāvoklī esošās automašīnas. Latvijā tehniskā apskate tiešām strādā, es nezinu nevienu, kurš to būtu izgājis apmaiņā pret kukuli vai caur pazīšanos. Un neesmu dzirdējis arī neko tādu no citiem cilvēkiem.

Tehnisko apskati piedāvā apdrošināšanas kompānijas. Par to jāmaksā 20 eiro, taču automašīnu neviens neapskata. Tikai samaksā un saņem papīru par to, ka ar automašīnu viss ir kārtībā, apskate tiek veikta attālināti.

Latvijā – atbrauciet uz tehnisko apskati atbraucot, par to jāsamaksā 20 eiro, jānomaksā sodi un transporta nodoklis (man tas bija 30 eiro gadā). Tad iebrauciet tehniskās apskates vietā, kur tik tiešām transportlīdzeklim veic dažādas pārbaudes. Ja ir defekti, kas jānovērš, tiek iedota uzlīme uz mēnesi. Ja ir pavisam slikti, tad no pārbaudes vietas nākas izbraukt evakuatorā.

7. Naudas sodi

Sieva gada laikā saņēma sodus 150 eiro vērtībā. Visi trīs sodi ir Sanktpēterburgā gūto ieradumu dēļ. 30 eiro par apstāšanos zem zīmes «Taksometra pietura» pie slimnīcas. Veda bērnu pie ārsta un bija neuzmanīga. Krievijā šādu zīmju vai nu vispār nav vai gandrīz nav.

Otrreiz viņa apstājās, aizšķērsojot privātmājas vārtus. Sanktpēterburgā nav tādu situāciju, ka daudzdzīvokļu māju pagalmā ir privātmāja. Tas maksā 40 eiro. Vēl evakuators un stāvvieta, bet mums paveicās – es tieši braucu garām, kad policija rakstīja soda kvīti. Ātri aizskrēju pēc atslēgām un pārvietoju automašīnu.

Savukārt trešais sods bija par braukšanu ar 78 km/h pilsētā, kur atļautais ātrums ir 50 km/h – par to saņēmām 80 eiro. Krievijā pa pilsētu iespējams braukt ar 80 km/h un nesaņemt sodu, bet šeit tikai līdz 60 km/h. Arī man pie šīs situācijas bija grūti pierast.

8. Latvijas ierēdņi

Man nav bijis daudz saskarsmes ar ierēdņiem, tikai tad, ka saņēmu uzturēšanās atļauju, reģistrēju bērnu bērnudārzam un reģistrējos kā pašnodarbinātā persona. Visur viss ir ļoti ērti un saprotami. Tikai pēc uzturēšanās atļaujas bija jāstāv garā rindā. Taču, kā man stāstīja citi iebraucēji, šādas rindas Rīgas filiālē bija tikai tajā vasarā, un šī situācija atrisināta, atsakoties no dzīvās rindas pavisam – tagad šo atļauju iespējams saņemt tikai, pierakstoties vienu vai divus mēnešus iepriekš. Tāpat iespējams apmeklēt filiāles citās pilsētās, kur nav rindu.

9. Sabiedriskais transports.

Sabiedriskais transports Rīgā ir vienkārši lielisks! Tas ir tik ērts, ka es daudz biežāk dodu priekšroku kaut kur doties labāk ar to nekā ar automašīnu.

Šī niša nav atdota privātuzņēmējiem kā tas ir Sanktpēterburgā. Pārpildītu un sliktā stāvoklī esošu maršruta autobusu vietā šeit ir jauni autobusi, trolejbusi un tramvaji, kuros pat sastrēgumstundās ir daudz vietas. Tie brauc strikti saskaņā ar sarakstu, tādējādi braucienu iespējams saplānot pa minūtēm.

Ir arī mikroautobusi, taču tie nav mazāk ērti, pat ir vēl ērtāki, un pieder vienam uzņēmumam.

10. Veikali, ēdināšana, pakalpojumi

Neparasti, ka Rīgā viss vakarā tiek slēgts, daudz kas nestrādā sestdienās. Rīgā īres maksa ir lētāka nekā Sanktpēterburgā, taču cilvēka darbs ir dārgāks. Tāpēc nav komerciāli izdevīgi strādāt laikā, kad cilvēku plūsma ir neliela. Pat lielveikali naktī tiek slēgti. Arī frizētava naktī var būt slēgta, bet autoserviss piektdien var tikt slēgts jau plkst.17. Neviens negrib strādāt. Pat naktsklubu mums lūdz atstāt plkst.4. Bet mēs labprāt vēl pāris stundas būtu padejojuši.

Trūkst veikalu, kas ietilptu vidējā cenu kategorijā. Ir lietoto apģērbu veikali, kur iespējams iegādāties džinsu bikses par 3 eiro, un ir dārgi lielveikali, kur džinsu bikses iespējams nopirkt par 50 eiro. Taču ir arī Centrāltirgus, kur viss vai gandrīz viss ir pieejams.

Tāda veida ātro ēstuvju kā Sanktpēterburgā, kas atrodas uz katra stūra, Latvijā gandrīz nav, tādējādi ātri apēst kaut ko kalorijām bagātu, maksājot pāris eiro, nav iespējams. Acīmredzot, Rīgā pēc tā nav pieprasījuma. Taču ir daudz kafejnīcu, kur iespējams par lētu naudu apēst zupu vai kotletes ar salātiem, iedzert tēju ar kruasānu. Savukārt pusdienas iespējams apēst lielveikalā par 2,55 eiro – kompleksās pusdienas ar pirmo ēdienu, otro ēdienu un dzērienu, turklāt ēdieni ļoti garšīgi.

Ja staigājat pa Rīgas guļamrajoniem, izteikti daudz tajos ir frizētavu. Izkārtne «Frizētava» Rīgā ir sastopama gandrīz tikpat bieži kā bordeļa reklāma Sanktpēterburgā.

Augļi ir lēti un ļoti garšīgi. Krievijā ar augļu iegādi arī nebija problēmu līdz pat sankciju ieviešanai. Pēc tam pat āboli pazuda no veikalu plauktiem, un atkal parādījās, tikai par daudz augstāku cenu.

Dalies ar šo rakstu