Latvija var! Medicīna ir mīlestība

2009. gada 27. jūnijs plkst. 13:14
Autors: Jana Gavare - Db
Sadaļa: Latvija var!
Dalies ar šo rakstu

Pirms 40 gadiem zinātniece Aina Muceniece atklāja, kā ārstēt vēzi ar vīrusa palīdzību. Tagad viņas atziņas apstiprina aktuālākie pasaules pētījumi.

Jau sešdesmitajos gados Aina Muceniece atklāja, ka maza bērna zarnu trakta vīruss spēj iznīcināt vēža šūnas. Izmantojot selekcijas un adaptācijas metodes, tika iegūts dzīvais zarnu vīruss, kura preparāts nosaukts par Rigvir.

«Atšķirībā no ķīmijterapijas un staru terapijas Rigvir neatstāj smagas sekas uz pacientu orgāniem. Par to liecina arī pacientu ilgais mūžs pēc šī preparāta pielietošanas,» skaidro zinātniece. Viņas atklājums ir aprakstīts izdevniecībā Zinātne 1972. gadā krievu valodā iznākušajā grāmatā «Vīrusu onkotropisms un vēža viroterapijas problēma».

Pasaulē par līdzīgiem secinājumiem viroterapijā zinātnieki plašāk sākuši runāt tikai deviņdesmito gadu sākumā. Kad maija beigās tiekamies ar Ainu Mucenieci Latvijas Viroterapijas centrā, kas dibināts pagājušā gada rudenī, tur viesojas arī zinātnieks no Austrālijas, kurš gan nevēlējās publiski atklāt savu vārdu.

«Viņš nodarbojas ar līdzīgu bērnu zarnu trakta vīrusu preparātu izstrādāšanu. Kad parādīju, ka par viņa pērn atklāto vīrusa spēju iznīcināt melanomas šūnas ir minēts manā 1972. gada grāmatā, viņš bija šokēts,» stāsta Aina Muceniece.

Tikai divās valstīs

Viroterapiju klīniskajā praksē slimnieku ārstēšanai pašlaik ir atļauts izmantot tikai divās valstīs — Ķīnā un Latvijā. Rigvir pagaidām ir vienīgais medicīnas praksē ieviestais vīruss ar imūnaktivējošām un audzēja šūnu iznīcinošām īpašībām. «Ne Eiropa, ne Amerika savos pētījumos vēl nav tik tālu tikušas, bet esmu ļoti laimīga, ka pasaulē tagad mani pētījumi apstiprinās,» saka zinātniece.

Viņa atzīst, ka pati pie sava atklājuma pirms 40 gadiem nonākusi nejaušību rezultātā. «50. gados strādāju Mikrobioloģijas institūtā un jau biju aizstāvējusi zinātņu kandidāta disertāciju par C vitamīna nozīmi imunitātē. Pierādīju, ka C vitamīnam ir ārkārtīgi liela nozīme baktēriju «satveršanā» un «sagremošanā», tā atbalstot cilvēka imūnsistēmu. Tas bija laiks, kad pasaulē un arī Latvijā sāka plosīties bērnu trieka, un tāpēc es no mikrobioloģijas pārgāju uz virusoloģiju.

Meklējot poliomielīta vīrusus, izdalīju ļoti daudz zarnu vīrusu. Pret poliomielītu tika izstrādāta ļoti efektīva vakcīna, un šī slimība ātri tika apkarota. Zinātnieki visā pasaulē pievērsās nākamajai neizpētītajai slimībai — ļaundabīgajiem audzējiem. Nolēmu pārbaudīt, kā manis izdalītie zarnu vīrusi, kas simtiem pudelītēs glabājās laboratorijas ledusskapī un kurus man bija žēl tā vienkārši izmest, izturas pret vēža šūnām.»

Pārsteidzoši rezultāti

Rezultāti bija pārsteidzoši — izrādījās, ka vīrusi, kuri atrodami tikai mazu bērnu, nevis pieaugušo zarna traktā un kuru nozīme organismā joprojām nav skaidra, spēj lokalizēties cilvēka audzēja šūnās un tās iznīcināt. Lai turpinātu plašākus pētījumus, 1965. gadā ar Mikrobioloģijas institūta direktores Ritas Kukaines atbalstu tika izveidota pasaulē pirmā Vēža viroterapijas laboratorija, kur sākumā bija trīs, vēlāk jau 21 līdzstrādnieks.

«Mēs nepētījām, kas vēzi izraisa, bet kā to ārstēt ar vīrusiem. Viens neko daudz nevar izdarīt, var tikai izdomāt, bet, lai idejas realizētu, vajag daudzus. Mums bija liela laboratorija, kurā kopumā tika aizstāvētas desmit disertācijas. Man bija ļoti labi līdzstrādnieki, un, tā kā toreiz bija pavisam cita iekārta, starp mums nebija nekādas konkurences. Visi strādāja pēc mana plāna. Uzskatu, ka cilvēki arī tagad būtu jāaicina uz sadarbību, nevis konkurenci.»

Līdz ar spēju iznīcināt vēža šūnas tika pierādīts Rigvir nekaitīgums un nespēja vairoties pieauguša cilvēka organismā. 1968. gadā tika saņemta Latvijas Veselības aizsardzības ministrijas atļauja pielietot Rigvir vēža slimniekiem. Aina Muceniece jūtas pateicīga onkoloģei Irēnai Priedītei, kura pirmā ievadīja vīrusa preparātu slimniekam.

«Visiem jau bija bail, jo tas taču ir dzīvs vīruss. Sākumā klīnikā strādājām ar smagiem, neizārstējamiem slimniekiem, vēlāk jau poliklīnikas pieņemšanā. Neviens slimnieks nav sūdzējies, ka nepanes preparātu vai par blakusparādībām. Galvenais rezultāts ir slimnieku dzīves ilguma palielināšanās,» stāsta Aina Muceniece.

Simts un viena slimība

Vēzis ir simt un viena slimība, saka zinātniece. «Melanoma, piemēram, pilnībā atšķiras no citiem audzējiem. Tās ir dažādas slimības, vienai preparāts palīdz, citām nepalīdz. Es esmu paspējusi atrast dažas, kam tas palīdz.»

Padomju laikos zinātne tika atbalstīta. «Sākumā man pat bija iespēja braukt uz starptautiskām konferencēm, redzēt pasauli, jo Latvijas Zinātņu akadēmijā man šajā jomā nebija konkurentu. Taču vēlāk mani gan «noslepenoja». Kad prasīju, kāpēc mani vairs nelaiž uz kongresiem, man teica: «Jūs nozags.» Man pašai gan nebija ne mazākās vēlēšanās palikt Rietumos.»

Ar patriotismu sirdī

Patriotisma jūtas man ir visu mūžu, uzsver Aina Muceniece. «Latvijā pēc Atmodas notika dažādi procesi. No vienas puses, tauta bija sajūsmā, barikāžu laikā visa mana ģimene veselu nedēļu sargāja televīzijas torni. No otras — veselas fabrikas tika pārdotas par latu. Atbalsts zinātnei pazuda.» Kad Latvija atguva neatkarību, Ainai Muceniecei bija pensijas vecums, laboratoriju vadīt vairs nevarēja. «1992. gadā mani atlaida pensijā, piešķirot 15 latus par 47 gadu darba stāžu. Pensijā aizgāju kopā ar savu laboranti, viņa saņēma tikpat. Biju spiesta turpināt strādāt un nopelnīju septiņus latus pie pensijas klāt. Desmit gadus nostrādāju Stradiņa klīniskās slimnīcas poliklīnikā par imunoloģijas konsultanti.»

1996. gadā Ainai Muceniecei tika piešķirts Valsts emeritētās zinātnieces nosaukums un mūža stipendija. «Saņemu 200 latus, bet 2000 atdodu par preparāta patenta aizsardzību Krievijā un Eiropā, lai Rigvir paliktu Latvijai.» Zinātnieki valstij varētu nopelnīt ļoti daudz naudas, ja valsts palīdzētu. «Tā vietā viņi strādā un veic atklājumus ārzemju firmām, kas to finansē. Latvija patiešām var — es savu darbu uzskatu par varēšanu. Taču galvenokārt to izstrādāju padomju laikā.»

Biznesa gēna man nav neviena un man nekad nav bijusi kaislība uz naudu, atzīst zinātniece. «Medicīnu es par biznesu neuzskatu. Medicīna ir mīlestība. Cilvēki ir jāmīl, ja viņiem grib palīdzēt. Lai saražotu Rigvir, mēs vācām ziedojumus, un daudzi palīdzēja.»

Aina Muceniece uzskata, ka šobrīd Latvijā Rigvir ārstēšanā tiek izmantots par maz, jo jaunie ārsti par preparātu nezina. «Par to ir daudz rakstīts, bet ārsti acīmredzot nelasa ne grāmatas, ne žurnālus. Paiet viena paaudze, un viss aizmirstas. Cilvēku atmiņa ir ārkārtīgi īsa. Un, kā mēdza teikt mana vecmāmiņa, — tas, ko cilvēks nesaprot, nevar viņu ielīksmot. Ja cilvēki kaut ko nezina, viņi parasti saka — tā nav.»

Zinātniece arī 85 gadu vecumā neatsakās konsultēt ārstus viroterapijas un imunoloģijas jautājumos. Pērn iznākusi arī jauna grāmata — kopā ar meitu, bioloģijas zinātņu doktori, imunoloģi Diti Venskus sarakstītā 400 lappušu biezā Kā vērtēt imunitāti. «Tiem, kam ir darbs, vecumā nav tik grūti,» saka Aina Muceniece, kura, jautāta, kādi ir viņas enerģijas avoti, atbild: «Dzeru A, C un E vitamīnu preparātus, ziedputekšņus, ēdu augļus un katru dienu — auzu pārslu putru.»

Jaunībā Aina gribējusi kļūt par literatūras kritiķi, daudz lasījusi, pati rakstījusi dzeju. Tomēr iestājusies Viļa Olava komercskolā, kuru nav izdevies pabeigt, jo pēdējās klases laikā sākās karš. 17 gadu vecumā nācās kļūt par medicīnas māsu, apkopjot ievainotos.

«Es jau neaizgāju karā, es no rīta aizgāju uz komercskolas norīkoto praksi fabrikas grāmatvedībā. Biju tur trešo dienu, tikko biju saņēmusi praktikantes apliecību. Kantoristiem pasniedza tēju, tāpēc mamma man bija iedevusi 30 rubļus, lai es nopirktu sev cepumus. Tomēr tajā dienā vācieši uzbruka Juglai, man kaklā uzlika Sarkanā Krusta somu, un bija jāiet pārsiet ievainotos. Tā es to tēju nedabūju. Gribēju no Ķengaraga griezties atpakaļ, lai aizietu pie mammas, bet tika dota komanda: «Ne soli atpakaļ!» Pati negribot, līdz ar armiju nokļuvu Krievijā un vienīgais, kas man bija līdzi, bija cepumu paciņa.»

Tā karjera pagriezusies pavisam citā virzienā un savu nonākšanu zinātnē Aina Muceniece uzskata par likteņa soli. «Ilgi esmu domājusi, vai mūs virza liktenis, vai tikai mūsu griba, un nācu pie slēdziena, ka galvenais ir liktenis. Liktenis ir tas, kas vada cilvēku. To neviens nezina, kurā brīdī tu piedzimsi un kas tev gadīsies pa ceļam. Domāju, ka man bijis labs liktenis.»

Vizītkarte

Aina Muceniece
Dr.habil.med., Valsts emeritētā zinātniece;
Dzimusi 1924. gadā Katlakalna pagastā;
Izglītība– Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte;
Darba pieredze: Latvijas Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūts, Vēža viroterapijas laboratorijas vadītāja, zinātniskā konsultante imunoloģijas problēmās;
Publikācijas: trīs zinātniskās monogrāfijas, 190 publikācijas;
Apbalvojumi: LR Atzinības krusts par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā (2005);
Vaļasprieks– mežs, jūra, darbi dārzā, rokdarbi, grāmatas.

Dalies ar šo rakstu