Pasaulē materiālu otrreizēja izmantošana ir aktuāla tendence, šo principu izmanto arī apģērbu izgatavošanā.
«Es realizēju savas idejas tikai sevis dēļ un darīšu to tik ilgi, kamēr man tas šķitīs svarīgi, nevis tāpēc, ka tā vajag. Esmu sapratusi, ka negribu būt liela uzņēmuma vadītāja, jo tad man neatliks enerģijas un laika radošajam darbam. Periodiski nākas pelnīt naudu ar citām lietām, lai varētu sponsorēt šo savu nodarbošanos,» atklāj dizainere Ingrīda Zābere, SIA Recycled.lv īpašniece. Viņas princips ir izgatavot tērpus no reiz jau lietotiem apģērbiem, tādējādi dodot tiem otru elpu un neatbalstot pasaules piesārņošanu, ražojot arvien jaunas un jaunas preces.
Savulaik Ingrīda maketēja žurnālu Dizaina studija; tajā varēja redzēt daudzus laba dizaina paraugus, tostarp – no otrreiz pārstrādātiem materiāliem. Tur redzamie darbi vairāk pārstāvēja interjera priekšmetus, piemēram, mēbeles, lampas. Savukārt internetā atrodamie apģērbi no pārstrādātiem materiāliem lielākoties bija karnevāla tipa apģērbi – kleitas no plastmasas maisiņiem, prezervatīviem u.tml. Taču pamazām zaļā domāšana ienāca arī apģērba dizainā un paralēli lielajām modes skatēm tika rīkotas arī zaļās un ekoskates. «Man tas tik ļoti patika, sajūsmināja un iedvesmoja, ka nolēmu, ka arī es vēlos darīt kaut ko līdzīgu. Apģērbs bija tas, ko es pati varu realizēt, jo māku šūt, un man nav jāpiesaista citi speciālisti,» viņa stāsta. Sākotnēji Ingrīda strādāja kopā ar kursabiedreni Ināru Gauju, viņas bija apvienojušās dizaina grupā Zafte. Dizaineres vienojās radīt kolekcijas, tomēr darboties atsevišķi. Inārai tuvāks bija interjers, Ingrīdai – apģērbs. «Tagad ar Ināru esam «sadalījušās», jau pašā sākumā bijām izveidojušas divus domēnus un pērn tos sadalījām – viņai ir Zafte, man Recycled,» saka Ingrīda. Projekts Recycled.lv darbojas kopš 2008. gada, bet uzņēmums dibināts 2013. gada vasarā.
Mainās domāšana
Cilvēki domā, ko ēd, sāk interesēties, ar kādām ķimikālijām apstrādāts apģērbs, saprot, ka veikali ir pilni ar lētu apģērbu, kas paredzēts faktiski vienreizējai lietošanai, – tā ir pasaules tendence. «Izmazgā un apģērbs uzreiz izskatās vecs. Arī man mājās ir krājušies milzīgi maisi ar šādām drēbēm, tās ir bezpersoniskas. Tas apģērbs, ko ilgstoši valkāju, ir bijis kvalitatīvs un dārgs, piemēram, man ir apavi un mēteļi, ko nēsāju desmit gadus,» viņa stāsta. Zaļā kustība liecina par domāšanas maiņu. «Bizness to ir paķēris kā labu ideju mārketingam, tā ir pārveidojusies par tendenci, jo kādam no tā ir labums. Tas varētu pāriet, varbūt arī ne, jo tie, kam patiesi patīk zaļais dzīvesveids, nemainīs savas domas.
Materiāli Ingrīdas tērpiem Latvijā ir visai pieejami. Latvijā ir lietotu apģērbu tīkli, kur mēdz būt akcijas, kad viss tiek pārdots par nepilnu eiro, taču pat beigās veikalā paliek daudz nepārdotu t-kreklu, kreklu un žakešu, kas ir viņas tērpu pamatmateriāls. «Kokvilnas ražošanā tiek patērēts daudz ūdens un enerģijas, tāpat krāsošana ir videi kaitīga. Tāpēc mana vēlme ir izmantot tikai jau lietotu apģērbu. Piemēram, lietotu apģērbu veikalos nopērkamās žaketes ir ļoti kvalitatīvas. Lai uzšūtu vienu tādu žaketi, nepieciešamas vismaz 15–20 stundas, tās ir vismaz divas darbadienas,» saka Ingrīda. Redzot, ka dizainere strādā ar reiz jau izmantotiem materiāliem, daudzi ir jautājuši, kāpēc viņa nešuj tērpus no jauniem audumiem, jo materiāli taču ir lēti. «Tas mani neinteresē, jo visa kā ir daudz par daudz. Ja kaut ko ražo, tam jābūt īpašam. Lietots materiāls dod man plašākas radošās izpausmes iespējas,» spriež Ingrīda. Lai gan tērpi izgatavoti no lietotiem apģērbiem, tie nav īpaši lētāki par jauniem, kā daži mēdz domāt. «Varbūt arī ir drusku lētāk, bet tik un tā ir jāiegulda darbs, piemēram, materiāla mazgāšanā, sagatavošanā, noformēšanā. Katrs apģērbs tiek veidots individuāli, tāpēc tas nevar būt lēts,» viņa saka. «Pēdējā laikā visi runā par to, ka vērtīga ir tā māksla, kas spēj nopelnīt, t.i., ja tu nespēj nopelnīt ar savu mākslas darbu, tas nav labs. Taču es uzskatu, ka skaistumam un radošumam pašam par sevi ir vērtība, un mākslinieku talantu vajag novērtēt tāpēc vien, ka tas ir īpašs. Skaistums dod cilvēkiem kaut ko naudā neizmērāmu – iedvesmu, dzīvotprieku,» viņa turpina uzskaitīt. Dizainerei šķiet, ka darbam, kas patīk, ko dara ar prieku un mīlestību, vajadzētu nest arī materiālo labumu – brīvi un bez piepūles. Ja tas tā notiktu, viņa varētu uzlabot savus dzīves apstākļus un padarīt ērtāku apģērbu izgatavošanu, maksāt šuvējai. «Latvijā ir šūšanas fabrikas, kas mēnesī maksā 100 eiro uz rokas. Es tā negribu. Vēlos, lai visi saņemtu atbilstošu novērtējumu, tāpēc tagad mans darba process ir mazliet bremzēts. Ik pa laikam sarīkoju skati, bet neko vairāk,» spriež Ingrīda.
Apģērbs ir spēle
«Lai gan «normāliem» cilvēkiem mani tērpi šķiet traki, man pašai tā nešķiet. Tomēr ikdienā es pati ģērbjos ļoti vienkāršos t-kreklos un džemperīšos. Reizēm valkāju drēbes citādi, nekā domāts. Apģērbs ir spēle. Pirmais, kā pārveidot apģērbu, ir apgriezt to otrādi. Lai iegūtu jaunu apģērbu, to bieži vien nemaz nevajag pāršūt, pietiek vienkārši uzvilkt citādi. Piemēram, kreklu var uzvilkt ar krādziņu uz leju un iegūt kapuci,» viņa stāsta. Pēdējā skatē dizaineri interesēja, cik daudzos dažādos veidos var transformēt vienu žaketi. Ingrīdu apbēdina, ka tam, ko Latvijā dari, bieži vien neesot atgriezeniskās saites, nevar saprast, vai radītais vispār kādam patīk. Studējot modes dizainu Itālijā, Ingrīda pārliecinājās, cik dažādas ir mentalitātes. Viņai uz balkona stāvēja manekens ar viņas kleitu, un cilvēki no pretējām mājām skaļi izteica komplimentus, skaļi aplaudēja, bet Latvijā pat pēc skatēm nav atgriezeniskās saites. Dizainere sadarbojas ar vairākiem veikaliem, kam viņas darba stils ir tuvs, piemēram, M50, Taste Latvija, Look At Riga. Vaicāta, kā veidojas sadarbība ar tirgotājiem, Ingrīda stāsta, ka labākas attiecības veidojas, ja veikali uzrunā dizaineri. Mēdz gadīties, ka veikalnieki nesamaksā par precēm.
Ingrīda šuj arī pēc pasūtījuma, bet šādu klientu neesot daudz. Darbs ar individuāliem pasūtījumiem paņem vairāk laika. «Man nepatīk strādāt ar tādiem individuāliem klientiem, kuriem ir kādas ļoti īpašas vēlmes. Man nepatīk strādāt par šuvēju – ir labi, ja cilvēkiem patīk tas, ko es daru. Taču ir bijuši gadījumi, kad klientu vēlmes ir radījušas jaunus risinājumus,» viņa atminas.
#1/29
#2/29
#3/29
#4/29
#5/29
#6/29
#7/29
#8/29
#9/29
#10/29
#11/29
#12/29
#13/29
#14/29
#15/29
#16/29
#17/29
#18/29
#19/29
#20/29
#21/29
#22/29
#23/29
#24/29
#25/29
#26/29
#27/29
#28/29
