Neskatoties uz pēdējā laikā virmojošām sarunām par Dienvidu tilta drošumu vai nedrošību, jaunais tilts esot arī apdrošināts.

Dienvidu tilta būves direkcijas vadītājs Eduards Raubiško Dienvidu tilta būves direkcijas vadītājs Eduards Raubiško Db pastāstīja, ka tilts ir apdrošināts uz garantijas laiku, t.i., trīs gadiem. Tilts apdrošināts sabiedrībā BTA.

Db jau ziņoja, ka pēc tilta slogošanas, tilts saglabājies ielocīts, tomēr E. Raubiško norādīja, ka ieliecēm tur ir jābūt un tās nekaitēs tilta ekspluatācijai un drošībai.

Lai arī acīmredzamās izliecies, kas saglabājušās pēc tilta slogošanas tilta drošību un izturību neietekmē, RTU profesors Ainārs Paeglītis atzīst, ka tiltu varēja uzbūvēt labāk.

Dienvidu tilta būves direkcijas vadītājs Eduards Raubiško preses konferencē stāstīja, ka izlieces ir mazākas, nekā pieļaujamās un visi raksturojumi atbilst normatīviem. Viņš arī norādīja, ka esošie viļņi uz tilta ir tikai vizuāls defekts un dilta drošību neietekmē, turklāt jau sākotnēji, projektētāji bija brīdinājuši būvniekus, ka spriegojot trotuārus, var saglabāties ielieces. Savukārt institūta Giprostroimost St-Peterburg ģenerāldirektors un projektētāju pārstāvis Igors Koļuševs teica, ka saglabājušies viļņi ir normas robežās, un tie arī nākotnē nepalielināsies, tāpēc par to varot neuztraukties.

Ģimenes saimniecība z/s Kliģeni gatavojas vērienīgai modernizācijai, kas ļaus izaudzēt par 15 % vairāk puķu stādu, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Jaunajās siltumnīcās plānots investēt vienu miljonu eiro – gan projektēšanā, gan celtniecībā un aprīkojumā. Projekts tiks realizēts, piesaistot 40–50% ES līdzfinansējumu.

2016. gadu Kliģeni pabeidza ar 2,25 miljonu eiro lielu apgrozījumu, kas ir par 13,7% vairāk nekā gadu iepriekš, un ar 250 tūkstoš eiro lielu peļņu. Arī 2017. gads kopumā saimniecībai bijis diezgan veiksmīgs, ko gan nevar teikt par citiem dārzeņu ražotājiem, kuru saimniecībās lielu ietekmi atstāja plūdi un pārmērīgais mitrums.

Kliģenu darbība balstās uz četriem vaļiem, stāsta saimnieks Aleksandrs Raubiško. Lielākā nozare ir dārzeņkopība ar 3,2 ha siltumnīcu, kurās tiek audzēti gurķi un tomāti. Otra nozare – apzaļumošanas un zaļās rotas uzturēšana Cēsīs, kur Kliģeni piedalās iepirkumos. «Tā ir gan strūklaku uzturēšana, gan pļaušanas darbi, gan puķu piramīdas, gan gulbji. Viss, ko Cēsīs redzat saistībā ar puķēm, ir mūsu darbs un mērijas pasūtījums,» stāsta A. Raubiško. Kliģeni kopā ar vairākiem citiem nozares spēlētājiem izveidojuši apvienību un kopīgi piedalās arī citu pašvaldību iepirkumos, to vidū puķes piegādātas arī Rīgai. Pašvaldības kļūstot aizvien aktīvākas pilsētu izdaiļošanā, līdz ar to darba pietiek.

Tieši valsts svētkos Rīgā braukšanai atklāts jaunbūvētais un kritizētais Dienvidu tilts, kura būvniecībā ieguldīti 135 miljoni latu.

Dienvidu tilts ir vērienīgākais un lielākais būvniecības projekts Baltijas valstīs pēdējo 25 gadu laikā, kurš darba apjomu ziņā pārspēj visus līdz šim Rīgā tapušos tiltus. Tā uzdevums ir nodrošināt satiksmi starp Pārdaugavas dienvidrietumu daļu un Rīgas labā krasta rajoniem - Latgales un Vidzemes priekšpilsētu, Ziemeļu rajonu - nešķērsojot pilsētas centru un tādējādi mazinot satiksmes sastrēgumus. Tāpat tilts ļaus apiet pilsētas centru tranzīta satiksmei virzienā uz Jelgavu, Bausku, Ogri, Siguldu, Saulkrastiem, Vecmīlgrāvi un Carnikavu. Dienvidu tilts ir objekts, kurš sabiedrībā izpelnījies visasāko kritiku, jo, lai arī būvnieki apgalvo, ka tilts ir drošs, redzamie ieliekumi uz tilta nevieš pārliecību sabiedrībā par tā kvalitāti, turklāt daļa cilvēku uzskata, ka tiltam ir jābūt ne tikai drošam, bet arī vizuāli pievilcīgam.

Krīzes laikā Rīgas domes struktūras grib maksāt prēmijas četras reizes gadā algas apmērā un paredz līdzekļus algu maksāšanai 13 reizes gadā.

No 5. janvāra darbu sāks Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta pakļautībā esoša Projektu vadības un attīstības direkcija, kurā paredzēts darbs četriem cilvēkiem - direkcijas vadītājam, tā vietniekam, palīgam un galvenajam būvniecības tāmju speciālistam.

Algas 13 mēnešiem

Jaunās direkcijas budžets nākamgad plānots198 tūkst. Ls liels, no kā nedaudz virs 110 tūkst. Ls paredzēts novirzīt atalgojumam. Spriežot pēc direkcijas budžeta projekta, jādomā, ka tās darbiniekiem - četrām personām plānots algas maksāt 13 mēnešus gadā, turklāt finansējums paredzēts arī prēmijām un naudas balvām. «Prēmija ir materiāls stimulēšanas veids darbiniekam par savu pienākumu teicamu veikšanu, kā arī pateicība par ieguldījumu darbā,» teikts paskaidrojuma rakstā direkcijas budžeta projektam, kurā arī norādīts, ka materiāla stimulēšana ir vienu reizi ceturksnī prēmija algas apmērā. Budžetā iekļauti arī līdzekļi Pilsētas attīstības departamenta koplīgumā paredzētā vienreizējā materiālā pabalsta izmaksai veselības uzlabošanai, darbiniekam aizejot ikgadējā atvaļinājumā. Pabalstā tiek izmaksāt 50 - 100 % no darbinieka mēnešalgas atkarībā no stāža. Sākotnēji Projektu vadības un attīstības direkcijas budžets bija iecerēts nedaudz lielāks - vairāk nekā 201 tūkst. Ls, bet pēc Rīgas domes budžeta komisijas lēmuma tika samazināti bāzes izdevumi pilsētas nākamā gada finansēs. Tiesa, precīzi, cik daudz naudas tiks atvēlēts jaunās direkcijas darbībai, algām un prēmijām, varēs zināt tikai pēc 9. decembra, kad iecerēta nākamā gada Rīgas budžeta apstiprināšana. Proti, lemjot par budžeta apstiprināšanu, deputāti neskopojas ar visdažādākajiem priekšlikumiem.

Atzīmējot Latvijas dibināšanas deviņdesmitgadi, Rīgā tika atklāta teju vai vietējā mēroga gadsimta būve - Dienvidu tilts.

Tikai diemžēl tieši šā pasākuma kontekstā svētku sajūta kaut kā izpalika, radot tādas kā mieles. Un tam ir daudz dažādi iemesli.

Pirmām kārtām, lai gan vēl nebūt nav skaidras šīs būves galīgās izmaksas, taču faktiski ir skaidrs, ka tā varētu pretendēt uz Ginesa rekordu grāmatu kā dārgākais tilta projekts pasaulē, rēķinot uz vienu kvadrātkilometru. Jāatzīst, ka Latvijai, relizējot kādu salīdzinoši lielu projektu, allaž ir bijuši raksturīgi dažādi kašķi, politiskās batālijas un finansiālie strīdi. Tā tas bija ar Eirovīzijas rīkošanu, ar Arēnas Rīga būvniecību un pasaules hokeja čempionāta organizēšanu, ar Saules akmens celtniecību... Taču pārsvarā gadījumu ir bijusi gandarījuma sajūta tajā brīdī, kad attiecīgā projekta realizācija ir iegājusi fināla fāzē.

Lai gan statistika liecina, ka pandēmijas laikā liela daļa mazo un vidējo uzņēmumu ir pielāgojušies un pilnībā vai daļēji pārcēluši savu darbību uz digitālo vidi, veiksmīgai darbībai e-komercijas nozarē nepieciešami ne tikai IT risinājumi, bet arī jauns skats uz ierasto biznesu.

Vīrusa rādītā krīze izgaismoja lietas, kurām pēkšņi bija jābūt gatavam katram vadītājam - vadīt pārmaiņas, menedžēt stresu, pārvaldīt krīzes situāciju, mainīt procesu vadību un fokusēties uz klientu u.c. Tas, cik lielā mērā uzņēmēji spēs pilnveidot šīs prasmes, būtiski ietekmēs arī iespējas darboties pandēmijas laikā un pēc tās, jo ekonomikas skaudrie pamati liecina – krīzes ir cikliska parādība.

Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks ir paudis: “Izņemot atsevišķas nozares, kuras tiešā veidā ietekmē Covid-19 pandēmija, kopumā mēs esam plusos. Tādēļ var teikt, ka ekonomika atgūstas, izaugsme ir, bet vājums ir vērojams dažos sektoros.” Ir skaidrs, ka Covid-19 biznesa sektorus skāra dažādi un nevienmērīgi.

Lai gan šā gada otrais DB numurs ar viļņu bangām uz vāka vēstīja par graujošu tendenci Latvijā reģistrēto un likvidēto uzņēmumu bilancē, tomēr šiem viļņiem ir divējāds raksturs.

Biznesa veiksminieki par statistikas datiem nebēdā un uz šiem viļņiem sērfo! Tomēr cipari, saskaņā ar Lursoft pētījumu, patiesi ir pasmagi – jaundzimuši uzņēmumi 2017. gadā mūsu valstī reģistrēti retāk nekā aizvadīti pa skuju taku. Negatīva bilance nebija novērota gadus divdesmit. Pērn kopējā reģistrēto un likvidēto bilance bija ne tikai ar mīnusa zīmi, bet arī vērienīgākā vēsturē – kopējais skaits sarucis par 6269 uzņēmumiem. Un tas ir vairāk nekā trīs reizes vairāk nekā pirms divām desmitgadēm, kad 1998. gadā reģistrēto un likvidēto uzņēmumu bilance bija 1996. Ir viedoklis, ka iespaidīgais atbirums ir dabisks – kaut kādā mērā atsijājot no biznesa vides uzņēmumus - sēnalas, uzņēmumus - vrakus un uzņēmumus - maskas. Līdz ar to likvidācijas «cunami» vilnim, iespējams, ir arī attīroša funkcija, izmēžot no uzņēmumu loka «gružus » – uzņēmumu juridiskos karkasus, kas nekādu ekonomisko darbību neveic.

Lai gan vietējie tilta pārbaudēm piesaistītie eksperti apgalvo, ka izliece slogošanas laikā ir normas robežās, ārvalstu eksperti ir citās domās, raksta laikraksts Dienas bizness.

Tilta slogošanā pieaicināts Rīgas Tehniskās universitātes profesors, Ceļu un tiltu katedras vadītājs, kura vadībā notika tilta slogošana. Ainārs Paeglītis norādīja: «Dienvidu tilta slodzes pārbaudes laikā vizuāli varēja konstatēt, ka tilts slodzes ietekmē ieliecas. Šāda parādība slogošanas laikā tēraudbetona tiltiem ir pavisam normāla, jo tilts tiek pārbaudīts ar maksimālo slodzi - līdzīgi kā cilvēkam ejot pa laipu - laipa ieliecas. Slogojot tiltu ar maksimālo slodzi, tas reaģē tāpat. Tilta pārbaudes ar noslogojumu mērījumi rāda, ka ielieces atbilst projektā noteiktajām. Ielieces pēc slodzes noņemšanas nesaglabājas, kā tas bija paredzēts, tādējādi apliecinot, ka tilts ir drošs un drīzumā gatavs nodošanai ekspluatācijā.» Savukārt Zviedrijas Karaliskā tehnoloģiju institūta profesors Hokans Sundkvists (Håkan Sundquist) Db komentēja: vizuāli slogošanas laikā deformācijas izskatās lielākas, nekā tām normāli būtu jābūt šāda tipa tiltam.

Jaunuzceltais Dienvidu tilts ir apdrošināts pret daudziem un dažādiem riskiem par kopumā gandrīz 300 miljoniem latu.

Nedzīvības apdrošināšanas a/s BTA apdrošinājusi Dienvidu tiltu pret visiem celtniecības riskiem - celtniecības materiālās vērtības par tāmes summu, kas ir gandrīz 300 milj. Ls, Dienvidu tilta kā juridiskās personas vispārējā civiltiesiskā atbildība viena miljona latu apmērā, kā arī garantijas laika (36 mēneši) garantija 2 % apmērā no celtniecības summas, Db pavēstīja BTA viceprezidente Jeļena Alfejeva.

Pēc viņas skaidrotā garantijas laika apdrošināšana nozīmē paša tilta apdrošināšanu pret visiem riskiem, t.sk. pret to, ka tilts sabruks vai vants saplīsīs. «Garantijas laika garantijas apdrošināšana nozīmē, ka apdrošinātājs galvo par to, ka uzņēmējs novērš trūkumus, kuri atklāsies garantijas laikā,» tā J. Alfejeva. Db jau ziņoja, ka pēc slogošanas tilts saglabājies ielocīts, tomēr Dienvidu tilta būves direkcijas vadītājs Eduards Raubiško norādīja, ka ieliecēm ir jābūt un tās nekaitēs tilta ekspluatācijai.

Principā var teikt, ka pēc vairākiem mēnešiem, kuru laikā teju visās malās cilvēki pārsvarā runā par krīzi, par nepieciešamību taupīt, par nākotnes bažām utt., ir vismaz viena oāze, kuru tas viss acīmredzot neskar - Rīgas dome.

Atšķirībā no dažādām valsts institūcijām, tur darbiniekiem ir ieplānotas četras prēmijas gadā. Piemēram, privātuzņēmumos prēmijas parasti maksā post factum par labi padarītu darbu, bet domei acīmredzot izdevies darbā dabūt tādus ģēnijus, par kuriem a˙priori ir skaidrs - viņi to nopelnīs. Problēma gan slēpjas aspektā, ka droši vien tur strādājošajiem speciālistiem būs veselībai kaitīgs darbs, par ko ļauj spriest tas, ka ir paredzēta papildu piemaksu tās uzlabošanai. Toties ir vēl arī kāda laba vēsts - lai gan vienā gadā ietilpst vien 12 mēneši, tur strādājošajiem ir paredzētas 13 algas. Te gan ir vismaz divi iespējamie varianti: vai nu darbinieki 12 algu vietā saņems 13, vai arī vismaz Rīgā gadam būs 13 mēneši. Savulaik Turkmenistānas vadonis jeb turkmenbaši mēģināja mainīt kalendāru, janvāri, februāri, martu u.c. mēnešus nodēvējot, piemēram, savā un savas mātes vārdā. Rīgas domnieki, izskatās, plāno iet tālāk un ieviest vienu jaunu mēnesi, un jautājums ir tikai par to, kā tas tiks nodēvēts - Birks, Raubiško vai kā citādi. Tiesa, šī nebūt nav vienīgā Rīgas pašvaldības institūcija, kur kaut kas tamlīdzīgs ir ieplānots, taču šīs direkcijas gadījumā interesantākais ir jautājums par to, vai tā ir praktiski nepieciešama pašvaldībai, vai arī tādējādi Jāņa Birka vadītā dome rūpējas par tiem labi pastrādājušajiem darbiniekiem, kuriem citās Rīgas struktūrās vairs nav ko darīt. Respektīvi, par veterāniem arī taču kādam ir jārūpējas.

Šodien tika veikta Dienvidu tilta pār Daugavu pārbaude ar statisku un dinamisku slodzi. Tilta slogošana pirms nodošanas ekspluatācijā ir nepieciešama, lai pārbaudītu tilta izturību un drošumu satiksmes kustībai.

A/s Dienvidu tilts apkalpojošā PR kompānija Hill & Knowlton Db iesūtījis vairākas fotogrāfijas no slogošanas pasākuma, tomēr tajās esošais Dienvidu tilts neieviesīs pārliecību, jo izskatās diezgan šķībs.

“Esošie tilta pārbaudes ar noslogojumu mērijumi rāda, ka deformācijas atbilst projektā noteiktajām. Rezultātu analīze iepriekšējam slēdzienam tiks veikta nedēļas laikā,” ziņo Eduards Raubiško, Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Dienvidu tilta būves direkcijas vadītājs, no mērījumu punkta zem Dienvidu tilta.

Lai zemes īpašnieki spētu kvalitatīvi aizstāvēt savas intereses Eiropas līmenī, maksimāli ātri ir jāuzzina informācija ne tikai par kādiem projektiem, bet gan par idejām un priekšlikumiem; Latvijas pozīcijas izstrādē politiķiem, ierēdņiem, nozarēm ir jāstrādā kopā, vienlaikus sameklējot sabiedrotos citu ES dalībvalstu vidū.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Bizness sadarbībā ar ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā par ES Dabas atjaunošanas regulas projekta un citu topošo dokumentu iespējamo ietekmi uz zemes apsaimniekošanu Latvijā.

Mērķiem jābūt pamatotiem

«Pirms gada šajā pašā studijā diskutējām par regulējumiem, stratēģiju, dokumentiem, lai izpildītu un ieviestu Eiropas Zaļo kursu — 2050. gadā ir jābūt neitrāliem pret klimatu — cik emitējam, tik arī piesaistām. Mērķis ir cēls un skaists, tieši tāpat kā kādreizējā PSRS vadoņa Ņikitas Hruščova solījums par komunismu 1980. gadā,» teic Latvijas Nacionālās Kūdras biedrības viceprezidents, SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks. Viņš piebilst, ka mērķim ir jābūt pamatotam. «Lai izpildītu mērķi, ir pieņemts klimata likums, kurā tika aptverti visi virzieni,» tā U. Ameriks. Viņaprāt, vispirms ir jāsaprot, kāds izskatās šis milzīgais «zirneklis», kā mainīsies dzīve.

Dāņu cūkkopības celmlauzis Latvijā, viena no lielākajiem ražotājiem SIA Gaižēni direktors Alekss Rasmusens (Alex Rasmussen) domā, ka sabiedrībā joprojām valda mīti par dāņu cūkkopju darbību Latvijā, turklāt sabiedrība tiek mākslīgi tracināta. Pēdējā laikā uzbangojušie nemieri Gudeniekos, arī Sesavā, kur dāņi plāno būvēt cūkkopības kompleksus, liek izvērtēt situāciju kopumā.

A. Rasmusens, kurš Latvijā darbojas kopš 90. gadu sākuma, domā, ka vainīga arī lēmējvaras neizglītotība, pieņemot lēmumus. Uzņēmējs ir pārliecināts, ka šeit iespējams taisīt biznesu, taču atgādina, ka konkurence ir milzīga.

Kāpēc atkal un atkal uzbango sabiedrības nemieri pret dāņu plāniem attīstīt jaunus cūkkopības kompleksus Latvijā?

Latvijā dzīvoju kopš 1993. gada - faktiski uzskatu sevi par vietējo, kaut gan mans uzvārds ir nevis Bērziņš, bet Rasmusens. Tas mani jau sāk mazliet personiski aizskart, ka aizvien vairāk tiek teikts «dānis, dānis», piesaukta cūkkopība un piesārņojums - sabiedrība tā ļoti tiek tracināta ar negatīvismu. Šeit ir daudz subjektīvisma, nepatiesu apgalvojumu, ļoti daudz mītu un nepatiesības.

Vēl dažus gadus atpakaļ par investīcijām zeltā neviens nezināja tikpat kā neko. Toties daudzi bija nekustamā īpašuma speciālisti, zēla un plauka akciju tirgi. Tagad gandrīz katrs zina, kas ir budžeta konsolidācija, valūtu krīze un valstu parādi. Arī par ieguldījumiem zeltā un dārgmetālos nu jau zina daudz vairāk.

Šādu izglītības pieaugumu par investīcijām zeltā sekmē bēdīgais ekonomikas stāvoklis un neskaidrās nākotnes prognozes. Kā sekas tam, pēc brīvā tirgus principiem, parādās arī piedāvājums, jo pieprasījums ir.

Pēc zelta cenu straujā pieauguma, kas daudziem atgādināja nekustamā īpašuma cenu pieaugumu vai akciju tirgu straujo izaugsmi pēdējās desmitgdēs, radās daudz spekulāciju par to, vai neveidojas zelta cenu burbulis. Parādījās arī apgalvojumi par zeltu kā «tukšo naudu».

Dīvaini, ka, lai gan zelts jau vairāk 5 000 gadu cilvēces vēsturē ir patstāvīgi spēlējis lomu kā vienīgā īstā nauda un to, ka gandrīz visu centrālo banku valstu rezevēs atrodas lielāks vai mazāks zelta daudzums, ar apskaužamu patstāvību tiek uzturēts viedoklis par zelta bezjēdzību un visos iespējamos ceļos tiek mazināta tā nozīme finanšu tirgus sistēmā.

Dzelzceļa līnijas «Rail Baltica» projektā iepirkumu procedūra ir tik ļoti iekavēta, ka projekta realizācijai varētu nepietikt laika un tas tā arī var palikt tikai «uz papīra», intervijā aģentūrai LETA sacīja «Skonto» grupas īpašnieks Guntis Rāvis.

«»Rail Baltica« projektā daudz kas ir tik ļoti iekavēts, ka laika tā realizācijai nepietiks. Man ir grūti pateikt, kāpēc tā ir noticis, bet ir stiprs pamats aizdomām, ka visa šī tautsaimniecībai ļoti svarīgā būve paliks tikai uz papīra,» teica Rāvis.

Viņš norādīja, ka «Skonto» grupā ietilpstošais būvuzņēmums «Skonto Būve» ar piesaistītajiem ārvalstu partneriem - Spānijas kompāniju «Acciona Construccion S.A.» un Polijas kompāniju «Mostostal Warszawa S.A.» - ir viens no sešiem Rīgas stacijas mezgla pārbūves iepirkuma pretendentiem, tāpēc, redzot iepirkuma dokumentus, ir pamats izteikt šādas bažas.

«Domāju, ka Eiropas Komisijas noteiktajā termiņā šo projektu nebūs iespējams realizēt, attiecīgi, finansējums no Eiropas Komisijas tam nepienāksies, bet ar pašu līdzekļiem to realizēt nav iespējams. Tas laika posms, kas patlaban tiek atvēlēts būvniekiem, lai sagatavotu iepirkuma dokumentāciju, ir nepietiekams. Sagatavot kvalitatīvus dokumentus šajā laika posmā nav iespējams,» norādīja Rāvis.

Izstāde Security Essen, kurai šogad tika atzīmēta 40. gadadiena, notika no 23. līdz 26. septembrim Vācijas pilsētā Esenē. Tā ir viena no lielākajām pasaules mēroga drošības izstādēm, kurā savu sniegumu apskatei izliek visi nozīmīgākie nozares spēlētāji. Ik gadu izstāde apvieno ap 1000 dalībnieku no visas pasaules un vairāk kā 35 000 apmeklētāju no 115 valstīm. Izstāde ir vieta, kur gūt drošības nozares jaunumu un tehnoloģisko atklājumu esenci. Tā apvieno gan pasaulē plaši atpazīstamus ražotājus, kā, piemēram, Bosch, Honeywell, Siemens un citus, gan arī mazāk atpazīstamus ražotājus no Āzijas. Arī mums ar kolēģi bija iespēja apmeklēt šo izstādi, lai mēs būtu informēti par aktuālākajiem drošības nozares sasniegumiem. Mūsu sarakstā bija vismaz 150 ražotāji, kurus, mūsuprāt, būtu vērts apmeklēt, līdz ar to izstādes dienās no viena paviljona uz citu nostaigājām vismaz 30 km. Daudz kilometru noieti. Daudz atziņu gūts.

Premium ražotāji aizņem milzu teritorijas atsevišķos paviljonos, bet mazāk atpazīstami un bieži vien arī zemākas kvalitātes ražotāji pulcējas citos, mazākos, paviljonos. Vairāki ražotāji no Āzijas valstīm varēja lepoties ar stendiem tajos paviljonos, kuros bija atzītie pasaules zīmoli. Atrašanās blakus zināmiem ražotājiem nebija nejaušība, jo savas produkcijas kvalitāti un funkcionalitāti viņi cenšas tuvināt attīstības virziena noteicējiem šajā nozarē. Tomēr kopumā ir vērojama viena konceptuāla lieta, kas atšķir Āzijas ražotāju produkciju no lielo zīmolu produkcijas. Āzijas ražotāji fokusējas uz gala iekārtām – kamerām, detektoriem, sensoriem un citiem dzelžiem, tādējādi cenšoties līdzināties rietumu analogiem, bet par būtiski zemāku cenu. Dažiem vislielākajiem tas arī sāk izdoties. Savukārt lielo zīmolu ražotājiem dzelžu kvalitāte un funkcionalitāte ir kā standarts, bet fokuss ir uz informācijas analīzi, pārvaldību, integrācijas iespējām, lietošanas ērtumu – kā ērtāk visu šo informāciju sistematizēt, apstrādāt un izvilkt maksimālu labumu lietotājam. Tāpat ļoti svarīgs ir tehniskais atbalsts, kas Āzijas ražotājiem vai nu nav, vai ir ļoti lēns un neelastīgs.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Starptautiskās Kosmetoloģijas koledžas valdes priekšsēdētāja Marika Ģederte. Smagākos brīžos atceros viena no pasaules bagātākajiem cilvēkiem Vorena Bafeta citātu: «Tu nevari kontrolēt okeānu, bet vari iemācīties sērfot caur viļņiem.»

Trīs svarīgākie fakti par Jūsu pārstāvēto uzņēmumu?

1. Esam viena no privātajām koledžām Latvijā.

2. Esam pārdzīvojuši finanšu krīzi un iemācījušies atrisināt problēmas.

3. Uzņēmuma panākumus nosaka darbinieki, un mums viņi ir profesionāļi savā jomā.

Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Juris Kalnrācenis, Bizon broker direktors, dalās savā pieredzē un atziņās, kādas attiecības pastāv starp uzņēmuma pircēju un pārdevēju, ko nozīmē godīga biznesa darījuma organizēšana un kādēļ Latvijā pastāv mežonīga biznesa kultūra.

Vairāku gadu garumā Latvijā ir pārdoti daudzi vērtīgi uzņēmumi. Cik veiksmīgs ir bijis šis ceļš?

Uzņēmums Bizon broker Latvijā darbojas 15 gadus, faktiski sākumā tā bija tukša niša uzņēmuma pirkšanas un pārdošanas jomā. Patiesībā ne tajā laikā, ne šobrīd nav īsti tādu uzņēmumu, kas nodarbotos ar mazo un vidējo uzņēmumu konsultēšanu biznesa pārdošanas jomā.

Uzņēmumu skaits Latvijā ir neliels, tirgus ir šaurs. Bieži vien īpašnieki vēlas pārdot uzņēmumus ar salīdzinoši sliktiem finanšu rādītājiem. Ir jāiegulda daudz vairāk darba, lai atlasītu spēcīgākus un pircējiem pievilcīgākus uzņēmumus. Pircēji reti ir gatavi iegādāties uzņēmumus, kas ir sliktā stāvoklī vai sākotnējā attīstības stadijā. Ceļš šī biznesa izveidē nav bijis viegls.

Bez snobisma, bet ar pretenziju uz pasaules klasi – tā varētu dēvēt Latvijas restorānu centienus vīna karšu izveidē.

«Lai izveidotu izcilu vīna karti, nepieciešams apsēsts vīnzinis, kam jāstrādā tandēmā ar šefpavāru un saprotošu un naudīgu restorāna īpašnieku. Vīna karte ir ļoti nozīmīgs instruments klientūras pievilināšanā, lojalitātes veicināšanā un, protams, rentabilitātes uzlabošanā,» uzsver Riga Wine&Champagne festivāla un konkursa Baltic Wine List Awards dibinātājs Aigars Nords.

Personības aspekts

Pirms vīna kartes izstrādāšanas jāapzinās, vai tā domāta vīna bāram, kafejnīcai, casual dining vai fine dining restorānam. Tāpat svarīgs faktors ir atrašanās vieta – Rīgā vai kādā lauku nostūrī, kas kļūst aizvien populārāk. Tas ietekmē to, kas būs gala patērētājs. «Līdz ko pieskaramies restorānu lauciņam, prātīgi būtu pārdomāt, kāds ir šefpavāra gatavoto maltīšu rokraksts. Protams, vīns un ēdiens iet roku rokā, līdz ar to lielai daļai vīna kartē atrodamo dzērienu jābūt pakārtotiem ēdienam, ko restorānā pasniedz. Viens no restorāna klientu visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir – kādu vīnu ieteiksiet pie šī ēdiena? Lai gan ir iesaistītas divas lielas personības – šefpavārs un vīnzinis, viņi nevar strādāt katrs savā lauciņā, un es uzskatu, ka pasaulē tas vēl pieklibo,» stāsta restorāna Vincents vadītājs vīnzinis Raimonds Tomsons. Savukārt itāļu restorāna Monterosso līdzīpašnieks, vīna veikala Art-Vino īpašnieks Zandis Klebais akcentē, ka, veidojot restorāna vīna karti, jāņem vērā trīs iesaistīto pušu intereses – uzņēmuma īpašnieka, kurš gribēs pēc iespējas vairāk nopelnīt, klientu, kuri vēlēsies maksāt pēc iespējas mazāk, un vīnziņa, zāles pārziņa vai viesmīļa, kurš vēlēsies būt interesants, parādīt savas zināšanas. «Rīga katrā ziņā nav nedz lielākā, nedz izsmalcinātākā pasaules pilsēta, līdz ar to veidot tādas vīna kartes, kādas ir restorānos Ņujorkā vai Japānā, ir lieki – tas būtu vai nu dārgs hobijs, vai ceļš uz bankrotu. Mūsdienās vīna pasaule ir ārkārtīgi plaša, un tā ar katru gadu kļūst vēl daudzpusīgāka, līdz ar to aptvert visu vienā kartē nav iespējams. Es mudinu specializēties. Piemēram, Monterosso ir pieejama Itālijas stila virtuve, un arī vīna kartē akcents ir uz Itāliju, kas ir tik plaša un vīna reģioniem bagāta valsts, ka pietiktu pozīciju vismaz pieciem restorāniem,» stāsta Z. Klebais. Tai pašā laikā ir jāsaprot, ka ne visiem restorāniem ir vēlme un vajadzība veidot plašu vīna karti. Piemēram, restorāna Gutenbergs terase vadītājs Sandis Solims teic, ka vīna kartes noteikti veido tie restorāni, kuru īpašnieki mīl vīnu un neļauj piegādātājiem izdarīt spiedienu. Viņš atklāj, ka sākumā nedaudz aizrāvies ar sava rakstura parādīšanu vīna kartē, bet restorāna viesus tas neuzrunāja, tāpēc vīna karti nācās pārstrādāt. «Būtiski ir saprast, kādā virzienā restorāns plāno savu attīstību, kāda ir tā virtuves specifika un viesis. Kad ir apzināts pieprasījums un aptuvenā vīzija, var ķerties klāt pie vīna kartes skeleta izveides un tālāk jau parādīt tajā savu īpašo rokrakstu,» pieredzē dalās restorāna Kolonāde. Mūsu stāsti vīnzinis Aigars Ozoliņš, kurš atjaunoto vīna karti viesu vērtējumam nodevis pirms diviem mēnešiem.

Parīzes klimata konferences iznākums ir tikai daļa no uzvaras, kuras atskaņas jutīsim vēl vairākas desmitgades

Ja salīdzina ar 2009. gadā piedzīvoto izgāšanos Pasaules klimata konferencē Kopenhāgenā, tad nule noslēgusies Parīzes klimata konference izpelnījās teju vai eiforiskus aplausus. Galu galā 196 valstis pirmo reizi panāca vienošanos, ka visas valstis apsolās nopietni izturēties pret klimata pārmaiņām, lai panāktu, ka šajā gadsimtā mūsu planēta neuzkarst vairāk kā par 2 grādiem pēc Celsija vai vislabāk– ne vairāk par 1,5 grādiem. Mērķis ir ļoti ambiciozs, ņemot vērā, ka pašlaik lielākajā daļā valstu plānotie vides aizsardzības pasākumi nav pietiekami un zinātnieki aplēsuši, ka pēc pašreizējā scenārija vidējā temperatūra uz planētas Zeme varētu pieaugt pat par 2,7 grādiem.

Dolārs kā augstākās proves rezerves valūta savā pozīcijā grīļīgs ir jau ilgstoši, bet nu līdz ar bezgalīgo «naudas drukāšanu» tā uzticamība ir sašķobījusies vēl vairāk, laikrakstā Financial Times spriež Kalifornijas universitātes Bērklijā profesors Berijs Eihengrīns.

Tiesa, pārējās pasaules lielvalstis jau nav daudz labākas. ASV Federālās rezerves septembrī izziņoja pēc skaita jau trešo kvantitatīvo mīkstināšanu, praktiski nenosakot tās robežas un apjomu. Klusāk, atturīgāk un klīrīgāk, tomēr pēc būtības līdzīgā garā darbojas Eiropas Centrālā banka savas eirozonas valstu glābšanā. Ķīnas Tautas banka, cenšoties veicināt valstij liktenīgi nozīmīgos izaugsmes rādītājus, pastāvīgi pazemina savu procentu likmi un naudas rezervju prasības bankā.

Vienvārdsakot, spriežot pēc avīžu virsrakstiem, svaiga nauda pasaulē plūst un šļakstās augstiem viļņiem, lai tikai nodrošinātu globālo likviditāti jeb pieejamās naudas daudzumu. Paradoksālā kārtā tas viss draud ar pretēju efektu, kā iznākums savukārt draud būt līdzšinējā globalizācijas rata pagriešana pretējā virzienā.

Vajadzētu valsts pārvaldei atvērt logus, izvēdināt telpu, izslaucīt tumšos stūrus un notīrīt pelējumu un zirnekļu tīklus no sienām. Ar dažu ministriju apvienošanu vai likvidēšanu, kur nu vēl ar valsts ministru izveidošanu te nekas nebūs līdzēts.

Tā intervijā Dienas Biznesam pauž Tiesību zinātņu institūta vadītājs, bijušais Saeimas deputāts, bijušais Reliģisko lietu pārvaldes vadītājs, bijušais Uzņēmumu reģistra galvenais valsts notārs Ringolds Balodis.

Dienas Bizness ir sācis publicēt rakstu sēriju par valsts iestāžu otrajām personām, kas daudzos gadījumos ir reālie vadītāji, kamēr priekšnieki amatos tiek regulāri nomainīti un arī pilda galvenokārt reprezentatīvu funkciju. Kāds ir cēlonis tam, ka tā ir?

Ja raugās no valsts interesēm, tad būtu nepieciešama valsts pārvaldes reforma. Varbūt pat būtu nepieciešama Reformu ministrija, kāda savulaik darbojās 5. Saeimas laikā Māra Gaiļa valdībā. No tādām darba grupām, kas ir darbojošās pie Valsts prezidentiem (piemēram, Andra Bērziņa vai Raimonda Vējoņa), liela efekta nav, jo to priekšlikumi lietišķi noder Juridiskās fakultātes studentiem, rakstot akadēmiskos darbus, taču Saeimas frakciju vadītājiem neliek īkšķiem uz augšu slieties.

Līdzšinējā dzīves realitāte neskaitāmas reizes ir pierādījusi kādu senu patiesību - laikā, kad valstī vai kādā no tās pašvaldībām tiek dalīta vara, par tās attīstību, iedzīvotāju labklājību un tamlīdzīgām augstām lietām domāts netiek.

Respektīvi, viss pārējais faktiski stāv uz vietas.

Diemžēl kopš pēdējām Latvijā notikušajām pašvaldību vēlēšanām mūsu valstī ir viena pilsēta, kur vispār ne par ko citu acīm redzami domāts netiek - Jūrmala. Ir zināma daļa pieaugušu vīriešu, par kuriem mēdz teikt, ka viņiem ir ieilgusi pubertāte. Nu lūk - Jūrmalas gadījums. Pat nepilnu gadu pirms nākamajām pašvaldību vēlēšanām tās deputāti par visām varītēm grib gāzt esošo mēru, vietā liekot jaunu.

Protams, Latvija ir demokrātiska valsts, kur šādas darbības var veikt kaut vai reizi nedēļā. Tāpat jāatzīst, ka līdz šim nav diez ko dzirdētas pozitīvas atsauksmes par līdzšinējo mēru Raimondu Munkevicu. Tikai jautājums ir viens - kāds no minētās maiņas būs labums Jūrmalai, tās iedzīvotājiem un tajā strādājošajiem uzņēmējiem? Nekāds! Munkevica vietā nāks kāds cits (kā reālākais kandidāts tiek minēts eksjaunlaicēns Ģirts Trencis), viņam vajadzēs izveidot sev lojālu koalīciju, iešūpoties, iepazīties ar līdz šim pieņemtajiem lēmumiem, Jūrmalas domes iekšējo ģeogrāfiju? Un re - nākamās pašvaldību vēlēšanas jau klāt! Tiesa, nekur nav teikts, ka atlikušo mēnešu laikā pārējie domes deputāti neizdomās, ka tā jau nu tās lietas neiet, un nenolems mēru nomainīt vēlreiz, turklāt ar attieksmi, ka tas taču tiek darīts, aizstāvot jūrmalnieku intereses.